Par CVK vadītāju Saeima jūs ir apstiprinājusi septiņas reizes, sākot no 1997. gada 11. decembra. Vai katrreiz esat bijis vienīgais kandidāts un pārliecināts par savām izredzēm?
Par septiņām reizēm – taisnība, tomēr ne vienmēr esmu bijis vienīgais kandidāts uz šo amatu un nekad neesmu juties pilnīgi pārliecināts par savām izredzēm tikt ievēlētam. Pirmo reizi kandidējot 1997. gadā, biju viens no trim kandidātiem. Viens pretendents savu kandidatūru atsauca, un balsojumā piedalījāmies divatā. Tajā reizē tiku ievēlēts pirmajā balsošanas kārtā. Kandidējot otro reizi, biju opozīcijas kandidāts. Toreiz balsošana ievilkās, tiku ievēlēts ceturtajā kārtā. Interesanti, ka katru reizi mani šim amatam ir virzījusi cita partija. Demokrātiskā partija "Saimnieks" (DPS) – pirmajā reizē. Tolaik biju tās biedrs. Otrajā reizē biju Tautas partijas kandidāts, savukārt pārējās piecas reizes, kad esmu bijis vienīgais kandidāts, mani ir virzījušas koalīcijas partijas kopīgi.
Pirmo augstāko izglītību esat ieguvis Latvijas Lauksaimniecības universitātē kā būvinženieris. Kā nokļuvāt CVK?
Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvu ne tikai pirmo augstāko izglītību – būvinženieris, bet arī iemaņas sabiedriskajā darbā. Pēdējos studiju gados piedalījos un vadīju studentu celtnieku vienību. Arī CVK nokļuvu, pateicoties aktīvai sabiedriski politiskai darbībai, – 6. Saeimas vēlēšanās biju DPS vēlēšanu koordinators Zemgalē. Par CVK locekli tiku ievēlēts 1997. gada 29. janvārī, jo toreizējā CVK locekle no DPS Sandra Paura izvēlējās kandidēt Rīgas domes vēlēšanās. Tā kā es tolaik biju viens no tiem, kas nodarbojās ar vēlēšanu lietām partijā, mani izraudzījās šim amatam. Man jau tolaik interesēja vēlēšanas. Tāpēc varu teikt, ka notikums notiek tad, kad kritiskā masa ir sasniegta. Ja cilvēks ilgstoši ir vērojis norises sabiedrībā un viņam šķiet, ka kaut ko varētu darīt citādi, labāk, tad iespējas viņu atrod. Tā arī es 1995. gadā uzzināju, ka Jelgavā tiek veidota DPS nodaļa, kurā iesaistījos, un vēlāk šī pieredze mani aizveda līdz CVK.
Lai gan jums bija liela pieredze praktiskajā darbā CVK, 2009. gadā ieguvāt sociālo zinātņu maģistra grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātē. Ko šīs studijas deva jums kā vadītājam, ko varējāt izmanto darbā CVK?
Atbilde slēpjas cilvēka dabā. Kamēr cilvēks mācās, nezinot, kā viņš to izlietos, viņa mācības nav mērķtiecīgas, bet iegūtā izglītība un pieredze ir kā puzles gabaliņi, katrs par sevi vērtīgs, bet bez kopainas. Studēt politikas zinātni izvēlējos tieši šī iemesla dēļ – lai varētu atminēt trūkstošos puzles gabaliņus. To arī studijas deva – spēju pārraudzīt laukumu kopumā.
Vai Latvijai, līdzīgi Igaunijai, ir vajadzīgas e-vēlēšanas?
Runājot par Igauniju, parasti lieto jēdzienu "i-vēlēšanas", kas ir interneta vēlēšanas. E-vēlēšanas ir plašāks jēdziens un attiecas uz moderno tehnoloģiju izmantošanu jebkurā no vēlēšanu administrēšanas jomām, sākot ar vēlētāju reģistrēšanas kārtību un beidzot ar balsu skaitīšanu. Latvijā jau vairākus gadus īstenojam e-vēlēšanu projektus, kas mūsu gadījumā ir elektroniskā balsu skaitīšana un elektroniskā vēlēšanu procesa uzraudzība vēlēšanu iecirkņos.
Interneta vēlēšanas kā Igaunijā būtu labi, tomēr izvirzīt to kā pašmērķi būtu nepareizi. Lai gan neizslēdzu, ka kādreiz arī Latvijā varēsim balsot internetā. Vēlēšanas internetā ir viens no veidiem, kā nobalsot attālināti laikā un telpā, nevis klātienē iecirknī. Šī brīža drošības situācija Latvijā nav labvēlīga interneta vēlēšanu ieviešanai, un pagaidām nav arī tehnoloģiska risinājuma, kas nodrošina pilnīgu balsošanas aizklātumu. Papildus tam – interneta balsošana izmaksā dārgi un nepalielina vēlētāju līdzdalību. Vēlētāji tikai maina paradumus, daļa vēlētāju, kas iepriekš balsoja iecirknī, balso internetā. Parasti, kad man vaicā, kāpēc Latvijā nevar nobalsot internetā kā Igaunijā, es mudinu padomāt, kāpēc Igaunija vēl aizvien ir vienīgā valsts pasaulē, kurā notiek interneta vēlēšanas nacionālā līmenī.
Vai pieļaujat, ka, samazinoties iedzīvotāju skaitam, Latvijā ar laiku varētu izveidoties tāda situācija, ka atsevišķās pašvaldībās vēlēšanām netiktu iesniegts neviens saraksts?
Nē, domāju, tāda iespēja ir niecīga, taču arī šādai situācijai vēlēšanu likumā ir paredzēs risinājums – sākumā desmit dienu papildu termiņš sarakstu iesniegšanai, ja neviens saraksts netiek pieteikts, tad ir jāizsludina atkārtotas vēlēšanas. Ja arī tas beidzas ne ar ko, tad Saeima šajā pašvaldībā ieceļ pagaidu administratoru.
Likums paredz, ka kandidēt var pēc dzīvesvietas, darbavietas vai nekustamā īpašuma atrašanās vietas pazīmes. Nekustamo īpašumu var iegādāties kaut pēdējā brīdī un tad kandidēt attiecīgajās pašvaldību vēlēšanās jebkur Latvijā. Vai šāda norma ir samērīga?
Šo triju pazīmju kopums pašvaldību vēlēšanās ir vēsturisks, un saknes sniedzas laikā, kad šis likums tika radīts, tāpēc man to komentēt nebūtu samērīgi. Padomju laikā spēkā bija pasu pierakstu sistēma. Lai izrakstītos no vecās dzīvesvietas un pierakstītos jaunajā, vajadzēja visu dzīvokļa iedzīvotāju piekrišanu, kam savukārt bija sekas nākotnē. Ja dzīvokļa īpašnieks pierakstīja savā dzīvoklī studentu uz četriem gadiem, vēlāk nomira, studentam bija tiesības prasīt dzīvokli sev. Tāpēc nereti dzīvesvietas reģistrēšanu atteica, un jaunajā vēlēšanu likumā tika iekļautas divas papildu pazīmes, pēc kurām var kandidēt, – darba vieta un īpašums. Manuprāt, ja visiem vēlēšanās ir vienādi nosacījumi un tie ir visiem iepriekš zināmi, tad jebkurš tos var izmantot. Turklāt nekustamā īpašuma iegāde nav tik vienkārša, lai to šādi izmantotu, tad jau mūsdienās daudz vienkāršāk ir deklarēt dzīvesvietu.
Pa šiem gadiem esat piedalījies daudzās vēlēšanu administratoru un ekspertu konferencēs, esat bijis vēlēšanu novērotājs daudzās valstīs. Vai vēlēšanas citviet ir ļoti atšķirīgas no Latvijas, vai tomēr visur ir līdzīga sistēma?
Ja uz šo jautājumu atbildēt ar humoru, tad tas ir par to, ka "visi cilvēki ir līdzīgi, bet katrs ir atšķirīgs". Tāpat ir ar vēlēšanu sistēmām – pēc kādām pazīmēm tās ir vienādas, bet tomēr atšķirīgas. Visizplatītākais veids ir grupēt vēlēšanu sistēmas pēc deputātu ievēlēšanas veida. Šādi izšķir mažoritāro, proporcionālo un jaukto vēlēšanu sistēmu. Latvijā mums ir proporcionālā sistēma – kandidātu saraksti vietas iegūst proporcionāli saņemtajam balsu skaitam. Mažoritārajā sistēmā, tādas ir, piemēram, ASV, uzvar kandidāts, kas saņem visvairāk balsu. Un jauktā sistēma ir, piemēram, Lietuvā, kur daļu deputātu izraugās no vienmandātu apgabaliem, daļu no partiju sarakstiem. Diskusijas par to, kura sistēma labāka, ir nebeidzamas. Līdzīgi kā, izkāpjot vienā krastā un apmetoties uz dzīvi tur, cilvēks vienmēr skatīsies uz pretējo krastu un domās, ka tur noteikti ir labāka dzīve. Taču, ja pārbrauktu uz otru krastu, atkal gribētu atpakaļ. Taču tas, ko, skatoties vēsturē, varam redzēt, – vēlēšanu sistēmas ir attīstījušās, jo ir tikuši meklēti risinājumi tām problēmām, par kurām ir kritizētas iepriekšējās sistēmas.
Nereti daudzi Latvijā vēlēšanas neapmeklē vispār. Vai pats esat apzinīgs pilsonis - vienmēr esat piedalījies visās vēlēšanās?
Esmu apzinīgs, apmeklēju visas vēlēšanas. Neesmu piedalījies tikai vienās – 1994. gada pašvaldību vēlēšanās, kuru laikā atrados komandējumā ārpus valsts, Azerbaidžānā. Arī tad, kad nebiju CVK priekšsēdētājs, vēlēšanās piedalījos, jo uzskatu – ja nezini, kā rīkoties, tad jārīkojas tā, kā ir pareizi. Un piedalīties vēlēšanās ir pareizi.
Ar kuru lēmumu, ko esat pieņēmis, lepojaties?
Es nelepojos ne ar ko, bet ir daudzi lēmumi, kurus atceros ar gandarījumu un prieku. Dažādu lēmumu bijis daudz, laikam tāpēc, kā tas nereti mēdz būt, vislabāk atceros pirmo. To pieņēmu 1998. gada vasarā pirms 7. Saeimas vēlēšanām. Tolaik izplatīts bija uzskats, ka darba devēji iespaido padotos, pēc balsojuma pieprasot uzrādīt pāri palikušo zīmju komplektu, lai no iztrūkstošās zīmes secinātu, ka darbinieks nobalsojis "pareizi". Lēmums, ko toreiz pieņēmu un uzrakstīju rīkojuma formā, bija pie iecirkņa izejas izvietot brīvi pieejamas zīmes, lai katrs vēlētājs var nobalsot atbilstoši savai sirdsapziņai un nepieciešamības gadījumā komplektēt uzrādīšanai tādu zīmju komplektu, kāds tiek prasīts. Šobrīd šis nosacījums ir iestrādāts arī vēlēšanu likumā.
Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?
No vēsturiskām personībām tas noteikti ir sers Vinstons Čērčils, Lielbritānijas pagājušā gadsimta premjerministrs un politiķis, arī rakstnieks. Viņa dzīvesstāsts ir notikumiem un pārmaiņām bagāts, kā arī viņš atstājis daudz domu graudu par politiku un vēlēšanām, kas aktuālas vēl šodien. Bērnībā mani ietekmēja kaimiņu Egliju ģimene, kurā auga divi dēli, viens mans viengadnieks, otrs – gadu jaunāks, un mēs daudz laika pavadījām kopā. Drauga mamma bija daktere, tēvs inženieris, viņiem bija augstākā izglītība, un man patika pie viņiem ciemoties, patika atmosfēra, kas valdīja šajā ģimenē, turklāt drauga mamma mani ārstēja visus bērnības gadus. Jaunībā, astoņdesmito gadu beigās, mani iedvesmoja Ivara Ķezbera uzruna kādā pasākumā tā laika jauniešiem, to atceros vēl šodien. Mani joprojām iedvesmo personības, kas gadu gaitā bijušas man līdzās. Tie ir gan draugi, gan darba kolēģi, kas ir mani līdzgaitnieki un domubiedri. Šādu cilvēku nav daudz, bet tie ir cilvēki ar lielo burtu.
Ja vajadzētu apgūt jaunu profesiju, kura tā būtu?
Visticamāk, ka jurists. Mēs jau runājām, ka man praktiskajā darbā bija uzkrāta pieredze, kuras sakārtošanai un tālākai attīstībai es studēju politikas zinātnes. Šobrīd man arī juridiskajos jautājumos ir līdzīga situācija. Ir uzkrāta pieredze, es varu atrast diezgan daudz likumos ierakstītu rindiņu, kas ir pareizi pierakstītas no tā, ko esmu teicis un paredzējis, nebūdams jurists. Man ir ļoti daudz puzles gabaliņu, kuru salikšanai vienotā sistēmā noderētu juridiskā izglītība. Tāpēc mani tā interesē.
Kam priekšroku dodat brīvajā laikā?
Mājdzīvei. Atpūtai mājās. Es tik daudz naudas maksāju par hipotekāro kredītu, ka labprāt gribētu to vēl arī pabaudīt. Man patīk meditēt, arī lasīt, ķimerēties pa garāžu, sakārtot un pārkārtot lietas. Tas nomierina prātu.
Par ko bērnībā vēlējāties kļūt, par ko sapņojāt?
Bērnībā vēlējos kļūt par priekšnieku. (Smejas.) Atceros, man bija kādi seši gadi, es sēdēju bērnudārza smilšu kastē, skatījos uz savas mājas logiem, jo blakus dzīvoju, un prātoju, cik bēdīgi, ka visiem jāmirst un ar ko tad atšķiras cilvēku dzīves. Izdomāju, ja kāds ir paspējis izdarīt ko vērtīgu apkārtējiem, tad apkārtējie viņu atceras mazliet ilgāk nekā tad, ja viņš ir nodzīvojis dzīvi tikai savai ģimenei. Tā man radās doma, ka vajadzētu izdarīt kaut ko labu sabiedrībai. Gribēju kļūt nedaudz nemirstīgs. (Smejas.) Šodien es, protams, saprotu, ka tā tas nenotiek, taču tāda ideja man bērnībā bija. Tāpēc es vienmēr zināju, ka iešu mācīties augstskolā, lai kļūtu par cilvēku, kas var izdarīt kaut ko labu citiem. Nav jau īsti svarīgi, pa kuru nogāzi kāpt, lai sasniegtu mērķi. Ja, dzīvi sākot, nav īsti skaidrs, kuru nogāzi izvēlēties, var sākt ar jebko, svarīgākais ir nepalikt uz vietas vai nesākt braucienu uz leju. Arī es sākumā izmācījos par inženieri un to nenožēloju, jo Latvijas Lauksaimniecības universitātē iegūtā dzīves skola man ir ļāvusi strādāt dažādās profesijās – gan tur, kur bija vajadzīgas inženiera zināšanas, gan tur, kur bija vajadzīgas jurista zināšanas, gan tur, kur ir vajadzīgas tādas zināšanas, kuras nekur nemāca, piemēram, organizēt vēlēšanas.
Kāds ir jūsu dzīves moto?
Viens no pirmajiem, kas nāk prātā, – "Nekas nav par vēlu, kamēr neesi miris" vai "Par lielu naudu katrs var nopirkt ziloni, bet pamēģini nopirkt ziloni bez naudas". Tas nozīmē, ka vienmēr var labot situāciju un galvenais ir darīt, nevis čīkstēt. Vēl viens teiciens, ko bieži saku: "Dubults plīst retāk." Tas ir manis paša izdomāts, atvasināts no teiciena "Dubults neplīst". Tāpat es vienmēr cenšos atcerēties, ja neizdodas atrast risinājumu uzreiz, tad nevajag mest plinti krūmos, bet paskatīties uz problēmu no citas puses. No tiem laikiem, kad skolā piedalījos matemātikas olimpiādēs, manī ir spīts – ja tāds uzdevums ir, tad acīmredzot ir arī kāds, kurš to var atrisināt. Tātad to varu arī es, tikai ir jāiespringst un jābūt pacietīgam.
