Zaiga Gaile: Jāsargā arī padomju un modernisma arhitektūras mantojums

Šodien, 10. martā, aprit 25 gadi, kopš stājies spēkā likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību", kas regulē arī arhitektūras mantojuma saglabāšanu.

Infografika - Likumam "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 25

Sarunā ar LV portālu arhitekte Zaiga Gaile stāsta par savu pilsētvides vīziju un plašo pieredzi darbā ar kultūras pieminekļiem.

Jūsu darbs pārsvarā saistīts ar vecām ēkām.

Es nevaru neko uztaisīt tukšā vietā. Mana filozofija ir tāda, ka mēs te neesam atnākuši ne no kurienes – esam kādu vecāku bērni, un viss turpinās. Man ir sajūta, ka šis darbs iedod vecajām mājām jaunu dzīvību un funkciju, un tas, manuprāt, ir visinteresantākais, ko arhitekts var darīt. Vīriešiem gan vienmēr gribas būvēt jaunas mājas un debesskrāpjus. Mēs jau redzam, kas Rīgā notiek – centrā ir apmēram 500 tukšu māju, kuras atjaunot ir dārgi, un ar to ir lielas klapatas. Vieglāk ir tukšā vietā kaut ko uzbūvēt lēti, ātri, vienkārši.

Cik bieži jums nākas strādāt ar ēkām, kurām ir kultūras pieminekļa statuss?

Ķīpsala ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis un UNESCO Pasaules mantojuma aizsardzības buferzona. Tur mēs esam atjaunojuši apmēram 16 vecās koka mājas un to ansambli, un redzama tā brīnišķīgā lieta, ka vietai var atgriezt tās identitāti. Ķīpsalas Ģipša fabrika bija pamests grausts, bet tagad tajā ir topa dzīvokļi un cilvēkiem patīk tur dzīvot. Arī Berga Bazārs ir tāds piemērs, kur bija aizbūvēti pagalmi un šķūnīši. Kad 1993. gadā sākām ar Berga Bazāra mantiniekiem domāt par atjaunošanu, tas likās kā neiespējams sapnis, bet pamazām šī vieta ir sakopta.

Rūmenes muiža, kuru atjaunojām, nebija kultūras piemineklis, un savā ziņā tad darbs ir drusciņ vieglāks, jo strādājam diezgan drosmīgi. Tomēr tāpat vispirms izanalizējam veco mantojumu, vēsturi un novērtējam, kas mums tur patīk, ko gribam paspilgtināt un izcelt un kā cilvēki šodien attiecīgo ēku varētu apdzīvot. Tur ir gan semantiskais, gan funkcionālais, kas mūsdienās cilvēkiem sāk atkal patikt. Piemēram, Ķīpsalā visas mājas ir pilnīgi atbilstošas šodienas cilvēka prasībām. Iedzīvotāji nekalpo vecajai mājai, bet semantiskā sajūta, ka ēka ir veca, saglabājas.

Tagad strādājam pie liela ansambļa – Jaunā Rīgas teātra, bet man patīk arī pavisam mazas būdiņas, faktiski jebkas, jo tam visam ir tiesības pastāvēt. Darbs ir lēns un piņķerīgs, bet aizraujošs. Man tā ir kaislība.

Jūs minējāt, ka strādāt ar kultūras pieminekļiem ir sarežģītāk. Pastāstiet, kā notiek darbs pie šiem projektiem?

Pirmkārt, visi projekti ir jāsaskaņo ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI), jo lielākoties tie ir Rīgas vēsturiskajā centrā vai UNESCO aizsargātajā zonā, kur ir viss, kas atrodas Rīgas centrā, Ķīpsalā un Pārdaugavā, piemēram, Kalnciema ielas ansamblis. VKPAI ir pirmā, kas saskaņo mūsu projektus, piemēram, tagad "Sapņu fabrikas" projektu esam saskaņojuši ar pasūtītāju un tūlīt iesniegsim inspekcijā. Visus mūsu objektus izskata arī Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē. Tā pašlaik ir vienīgā institūcija, kas vērtē arhitektūru. Ja pieminekļu inspekcija vēl šaubās, bet šī padome projektu apstiprina, tad tālāk procedūra jau ir vienkāršāka.

Labs piemērs ir Jaunais Rīgas teātris. Kad tehnisko projektu jau bijām izstrādājuši un vēsturiskā centra padome skices bija saskaņojusi, iesniedzām tās VKPAI padomei, tā projektu apturēja, jo likās, ka projektā ir par maz vēsturiskās substances. Mēs ieklausījāmies un projektu pārstrādājām. Es to saucu par sadarbību. Pieminekļu inspekcijā ir cilvēki, kuri saredz vēsturisko ar tādu kā palielināmo stiklu, un, ja esi jūtīgs, atsaucīgs un ieklausies, projekts noteikti kļūst labāks. Mēs veidojam dialogu, un inspekcija dara labu darbu. Juris Dambis (VKPAI vadītājs – E.G.) ir progresīvs. Viņam patīk drosmīgas pārbūves. Tomēr inspekcijas iekšienē ir arī konservatīvais spārns, un es domāju, ka tas ir ļoti veselīgi. Mēs nekaujamies, bet ieklausāmies. Saskaņojums notiek dialoga veidā.

Parasti, domājot par būvniecību, cilvēki uzskata, ka tā ir milzīga birokrātija, it īpaši kultūras pieminekļu gadījumā, kad jāsaskaņo katra nianse. Juris Dambis intervijā LV portālam arī uzsvēra, ka vēlētos, lai šajā jomā valda sadarbība.

Tā tiešām ir. Es kādreiz atnāku un esmu dusmīga, izplosos, bet pēc tam nodomāju: "Redz, cik svētīgi! Vēl viens viedoklis." Ir traki, ja arhitekti paliek narcistiski un viņiem liekas, ka viņi ir ģēniji.

Pašlaik pasaules arhitektūrā aktuāli ir pārbūves un rekonstrukcijas projekti, nevis jaunbūves, kuras mēģina kādu pārsteigt, šokēt. Kādreiz mēs tās saucām par burbuļarhitektūru. Piemēram, 2014. gada Venēcijas arhitektūras biennāles kuratora Rema Kolhāsa veidotās skates uzstādījums bija vērtības. Kolhāss, kurš strādā gan Ķīnā, gan arābu zemēs, saka, ka tur vide degradējas, ir izvirtusi ar moderno arhitektūru, kura mēģina šokēt pasauli ar tehnoloģijām. Viņam arī liekas, ka mantojums disciplinē un liek paskatīties citādi, un rezultāts ir interesantāks. Arī Elbas koncertzāle, par kuru visi tagad runā, ir vecā ostas noliktavā. Tā ir ārkārtīgi drosmīga pārbūve, kur vecajai ēkai uzlikts virsū otrs, moderns apjoms. Tas ir dārgi, bet, ja celtu pilnīgi jaunu koncertzāli, tad nebūtu tik interesanti.

Modernisms pagājušajā gadsimtā bija agresīvs virziens. Tagad to sāk pārskatīt. Piemēram, ko Lekorbizjē (20. gadsimta modernisma arhitektūras ikona – E.G.) izdarīja Alžīrijā, Indijā? Likās – ja esi gudrāks, ar Eiropas izglītību, vari iet kādās nelielākās, nomaļākās zemēs nest gara gaismu, rādīt, kā cilvēkiem jādzīvo. Tomēr ar modernisma arhitektūru tika izjaukta cilvēka dabiskā dzīves kārtība. Kā Latvijas laukus iznīcināja padomju vara? Cilvēki dzīvoja viensētās, bet tad visiem bija jāiet kolhozos, tika saceltas trīsstāvu dzīvojamās mājas. Cilvēkiem atņēma viņu zemi, patriarhālo sētu, ierasto kārtību. Viņus ielika trīsstāvu mājā, un tur viņi vienkārši nodzērās un pazaudēja orientierus. Mūsu lauku struktūra tika izjaukta, un tagad vairs nevaram tikt atpakaļ, jo cilvēki degradējās. Tādi paši piemēri ir Alžīrijā, Indijā un arī Brazīlijā, kur uzbūvēja jaunu galvaspilsētu, kas tagad ir pamesta.

Visu laiku jānotur balanss – kas ir progress un kas varbūt tāds nemaz nav. Es ļoti baidos no revolūcijām. Domāju, ka evolucionārais attīstības ceļš ir daudz drošāks, tajā ir kaut kāda pakāpenība. Šodien ļoti var redzēt, ka cilvēki ir pazaudējuši orientierus. Arī mūsu mazajā valstī. Kas ir mūsu ideāli, kas ir mūsu mērķi, dzīves piepildījums?

Jūs minējāt, ka Rīgas centrā ir ļoti daudz tukšu ēku. Kādu risinājumu šai problēmai redzat?

Es domāju, ka cilvēki tajās atgriezīsies. Tādus vēstures viļņus var redzēt visapkārt. Tas pats notika arī Ņujorkā. Cilvēki vācās ārā no centra un sāka dzīvot piepilsētas ciematos. Katra amerikāņa sapnis bija dzīvot mazā mājiņā ar dārziņu un vest bērnu uz skolu ar mašīnu, un braukt uz supermārketu. Tāds modelis ir visā pasaulē – Austrālijā, Jaunzēlandē. Redzi, kā cilvēki dzīvo savās mazajās mājiņās un lēnām jūk prātā. Piemēram, Mārupe ir tuvu, bet izrādās, ka no rīta ir sastrēgumi, kurus rada nesakārtota transporta sistēma. It kā burvīgi – cilvēks dzīvo pie dabas piepilsētā, vakarā var iziet ārā plikām kājām. No otras puses – viņam ir problēma tikt uz darbu. Ņujorkā cilvēki atgriezās tādēļ, ka viņi var apskatīt labāko izrādi, svaigāko filmu, aiziet uz koncertu, izrādās, tikai centrs var dot kultūru. Protams, vecās mājas atjaunot ir dārgi un sarežģīti, bet dzīve centrā atgriezīsies. Tur ir nākotne. To pierāda Londonas, Milānas, Parīzes centrs.

Pašlaik Rīgas centrā vasarā var redzēt tikai tūristus, un tie ļoti nonivelē vidi. Paskatieties, par ko ir pārvērsta Vecrīga. Man ir kauns, un mēs uz turieni vairs neejam. Par ko ir pārvērtusies Kaļķu iela? No Brīvības pieminekļa sākas tās lētās ēstuves un ļembasts – veikali, kas strādā tūristiem. Man no jaunības, 70. gadiem, Vecrīga palikusi atmiņā daudz pievilcīgāka nekā tagad, kad izkrāsota papagaiļa krāsās. Mums labi vecpilsētas piemēri ir Kuldīgā, Cēsīs, Liepājā. Tomēr arī tur nedrīkst iebraukt grāvī. Teiksim, Kuldīgā jau ir normatīvi, kas nosaka, ka kategoriski aizliegtas stiklotas, modernas formas, jāsaglabā vecie oderlogi un bruģis. Vienmēr jāatrod vidusceļš, balanss, jo citādi var apturēt attīstību. Es esmu bijusi arī savdabīgās miroņpilsētās, piemēram, Somijā ir divas koka pilsētas Rauma un Porvo. Porvo vecās mājas saglabā, bet ne tik kategoriski, bet Rauma ir UNESCO pilsēta, kurā tik ļoti pieķērušies mantojumam, ka cilvēki tam kalpo, dzīvo kā tādā fosilijā.

Rīgā, piemēram, Āgenskalns ir ideāla dārzu pilsēta. Tur ir vecās koka mājas, kurām aizmugurē ir sakņu dārziņi. Tā pati Kalnciema iela – ja tai brauc cauri, liekas šausminoši, bet aizmugurē ir dārziņi un pilnīgs klusums. Tagad Āgenskalnā vairs nevar atrast mājiņu vai dzīvokli. Tik daudzi jauni cilvēki tur ievācas. Man uz galda stāv fotogrāfijas ar māju Ādmiņu ielā 11, kas gan ir centrā, bet arī tā ir neliela koka mājiņa, kura ir sagāzusies un sen jau nav apdzīvota. To nopirka viens mūsu konstruktors, jauns cilvēks, kuram ir divi mazi bērniņi. Māja nonāca tirgū par lētu naudu, tagad viņam tā ir jānojauc un jāuzbūvē no jauna, bet viņš tur saredz savu nākotni. Tādu piemēru ir ļoti daudz – jauni cilvēki izvēlās birojus VEF-ā vai "Boļševičkā", nepakļauties straumei. Es uz nākotni skatos ļoti pozitīvi.

Tomēr ir jautājums – vai valsts kaut kādā veidā var atbalstīt cilvēkus, kuri nopirkuši šos graustus, kuri ir arī kultūras pieminekļi? Par to būtu jādomā. Rīgas dome piedāvā pretendēt uz fondiem, kas sniedz atbalstu, ja kop vēsturisko īpašumu, piemēram, fasādes krāsošanai. Viņi gan neiedod daudz, bet tas ir morāls atbalsts. Tāpat ir jādomā par nodokļu atlaidi cilvēkiem, kuri nodarbojas ar mantojuma uzturēšanu. Pagaidām tas nav sakārtots.

Pašlaik viss gulstas uz īpašnieka pleciem, vai nu viņš var atļauties un rīkojas, vai nē.

Kamēr tas vecais grausts tur stāv un brūk, tas nav nekas, bet, tikko tam pieķeries, VKPAI ir tādas un tādas prasības. Īpašnieks nevar ielikt plastmasas logus, vienkārši kaut kādu jumtu, viņam ir vajadzīga koka fasāde, jākopj dārzs un apkārtne. Pirms projekta skaņošanas jāveic izpēte – kādas ēkai durvis, kādi logi, plāni, uzmērījumi, vēsture. Tam naudu mēdz dot Valsts kultūrkapitāla fonds, bet tas maksā tūkstošus. Tālāk jāveic tehniskā izpēte, kas arī ir obligāta. Tiklīdz pieķeries pie mantojuma, valsts un pašvaldība prasa, prasa, prasa… Projektus būvvaldē saskaņot ir ļoti sarežģīti, viss ir ļoti birokratizējies. Lai tiktu līdz būvatļaujai, cilvēkam jau ir ļoti lieli tēriņi, un pēc tam vēl jānodarbojas ar būvniecību.

Skaidrs, ka Rīgā ir arī tādi rajoni kā Maskavas forštate, kur dzīvojošie lielākoties nevar atļauties šīs ēkas uzturēt, kur nu vēl atjaunot.

Viss notiek viļņveidīgi, piemēram, man ļoti bieži jautā – kas bija mājās Ķīpsalā, Daugavas krastā? Kad mēs tur ievācāmies 1997. gadā, mums blakus dzīvoja veca kundze, kurai bija dārziņš un sagāzusies tualete pagalmā, otrā pusē dzīvoja jauna ģimene, kura arī izvācās ārā. Es viņiem jautāju – kā var atteikties no šī skata uz upi un dārziņa un pārvākties uz Imantu? Viņi atbildēja, ka ir noguruši no tā, ka jāiet uz sauso tualeti, jākurina krāsnis, un ir sapnis par vannas istabu. Daudzi, kuri aizgāja no Ķīpsalas, uzbūvēja mājas citur, jo šīs mājas lielākoties bija galīgi nolaistas, nemitīgi jākurina, jo vējš pūs pa šķirbām, logi sapuvuši.

Vai koka ēku sliktais stāvoklis saistāms ar mūsu vēsturisko situāciju?

Jā, man atbilde ir pilnīgi skaidra. Padomju laikā visas mājas piederēja pašvaldībai vai valstij. 90. gados tās pamazām privatizēja, bet 50 gadus vispār nekas nebija darīts. Es pati bērnībā dzīvoju tādā ēkā Āgenskalnā – trepēs bija kambaris, noliktava, sausā tualete un dzīvoklītī – virtuve ar plīti un viena istaba, nebija vannas istabas. Cilvēkiem nebija izvēles, jo uz dzīvokļiem blokmājās bija jāgaida rindā. Mans tēvs arī skaldīja malku, nesa uz otro stāvu. No rīta pirms darba bija jāpaspēj izkurināt krāsni, bet es kā bērns atceros, ka nekas traks tas nebija. Tomēr šīs mājas mazliet piečubināja, piestutēja tikai tad, ja galīgi visas notekas bija sadauzītas. Tā lēnām tās 50 gadus gāja bojā. Turpretim modernā Rietumu sabiedrība 60. un 70. gados daudzas šādas mājas nojauca. Bija modernizācijas vilnis, un tika uzskatīts, ka visiem jādzīvo gaišās ēkās ar lieliem logiem. Mums ir paradokss, ka kultūras mantojums, kura pie viņiem vairs nav, pie mums saglabājās. Rīgas vēsturiskajā centrā ir ap 2000 koka māju – Āgenskalnā, Torņakalnā, Ķīpsalā, Maskavas forštatē, Grīziņkalnā.

Ministru kabineta noteikumos, kuri regulē kultūras pieminekļu uzskaiti, noteikts, ka Kultūras pieminekļu sarakstā iekļaujamas ēkas, kuras vecākas par 50 gadiem. Ir vairāki piemēri – Okupācijas muzejs, "Sēnīte" –, kas liek domāt, ka Latvijā problemātiska ir arī modernisma arhitektūras aizsardzība.

Tagad jau arī padomju ēkas sasniedz 50 gadu vecumu. Pie modernisma mantojuma mums jāpierod, tāpat kā citur pasaulē. 80. un 90. gados sākās šīs kustības noliegums. Modernisms bija sevi izsmēlis ar vienkāršajām formām, faktiski no izsmalcinātas vienkāršības kļūstot par degradētu primitīvismu. Nāca postmodernisms, kas sāka vilkt ārā no vēstures apcirkņiem dažādas detaļas.

Mums šajā ziņā ir labs piemērs – Dailes teātris, kurš ir pamanīts un novērtēts ar pieminekļa statusu. "Sēnīte" iet bojā, tāpat notika ar restorānu "Klidziņa", kas degradējās. Okupācijas muzejs ir īpašs izņēmums, jo tas ir politisks strīds. VKPAI tam nav iedevusi pieminekļa statusu. Esmu kategoriski pret plānoto piebūvi, bet izskatās, ka to būvēs. Tas pats notiek ar Salaspils ansambli, kas ir vienkārši izcilība, bet arī iet bojā. Nezinu, vai tam ir pieminekļa statuss, bet tas ir līdzvērtīgs Brāļu kapiem. Tādu piemēru ir ļoti daudz. Tur, kur tagad ir RISEBA, bija milzīgi angāri, kur varēja iekārtot, piemēram, laikmetīgās mākslas muzeju, bet tos paspēja nojaukt. Mums ir jāsargā arī padomju un modernisma mantojums.

Citi "Likumi - jubilāri":