Pastāvēs, ja mainīsies!

Foto: Māris Kaparkalējs, LV portāls

Šī nav pirmā reize, kad ko tādu dzirdam. Uz eksaktās konsolidācijas humānajām blaknēm Latvijas valdībai jau sākotnēji norādīja neviens cits kā tie paši starptautiskie aizdevēji, kuri ik pa laikam sabiedrības mazāk aizsargāto grupu vārdā Ministru kabinetam atgādinājuši par sociālās aizsardzības pasākumu jeb tā dēvētā sociālā spilvena uzturēšanas nepieciešamību. Faktiski aizdevēji pastāvīgi norādījuši uz ko tādu, ko krīzes karstumā visā pilnībā šeit, iespējams, saprata tikai retais.    

Šā gada sākumā izvēloties Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2014.-2020.gadam prioritātes, sākotnēji tika piedāvāts, ka tās būs cilvēka drošumspēja, tautas saimniecības izaugsme un izaugsmi atbalstošas teritorijas. Beigās valdība tomēr vienojās, ka tas būs ekonomikas izrāviens, kurā viss iepriekšminētais jau esot ietverts.

Nenoliedzot šo uzstādījumu, tomēr der atcerēties, ka dažkārt žestiem un simboliem ir lielāka nozīme, nekā sākotnēji var šķist. NAP redzējumā, kā tas daudziem arī liekas, ekonomika un valsts kā varas orgāns joprojām stāv pāri cilvēkam un viņa drošībai. Tam godīgajam cilvēkam, kurš uz saviem pleciem jau iznesis konsolidācijas smagumu un patlaban biežāk nekā jebkad iepriekš aizdomājas par prioritātēm jau konfrontējošā griezumā – indivīds vai valsts?

Pasaules finanšu krīze kārtējo reizi vēsturē viesusi cilvēkiem pārliecību, ka valsts viņu labā tomēr strādā labāk, nekā neierobežots tirgus. Būtībā valsts ir vienīgā, kas var ne vien plānot un pārdalīt kopējos resursus, uzraudzīt un sargāt, bet arī īstenot stratēģijas sabiedrības morālajai uzturēšanai. Faktiski Latvijas valstij nav citas izejas, kā beidzot uzņemties šo lomu, jo, tikai iemantojot morālu autoritāti, tā var cerēt uz ekonomikas izrāvienu, kas nav iespējams bez noteikta pilsoņu noskaņojuma un atsaucības kopējai lietai.

"Drošība rada sociālos, politiskos un ekonomiskos priekšnoteikumus ekonomikas izaugsmei, kas savukārt dod iespējas ieguldīt labklājībā."

Ziemeļvalstis, kuru sociālo sistēmu, bieži gan nenovērtējot visus tās aspektus, Latvijā min kā atdarināšanas vērtu piemēru, ir un paliek starp viskonkurētspējīgākajām valstīm pasaulē tieši tāpēc, ka tas, ko saucam par cilvēkdrošību jeb drošumspēju, rada sociālos, politiskos un ekonomiskos priekšnoteikumus ekonomikas izaugsmei, kas savukārt dod iespējas ieguldīt labklājībā.

Latvijā nav Zviedrijai raksturīgā plašā nodokļus maksājošā vidusslāņa, taču skandināvu īstenotais princips, vienalga, ir piemēra vērts. Valsts kalpo saviem pilsoņiem, nevis otrādi. Var, protams, bezgalīgi aizbildināties, ka vēl mazliet jāpaciešas un tad gan jau ilgtermiņā valsts spēs padomāt arī par jums, taču, kā sacījis Džons Meinards Keinss: "Ilgtermiņā mēs visi būsim miruši."

Latvijā, kur pilsoņi vienmēr alkuši pēc klasiskā sociāldemokrātijas vērtību kanona – brīvības, vienlīdzības, solidaritātes –, sociāldemokrātiju allaž ir pavadījuši nelāgi paradoksi. Starpkaru parlamentārajā periodā, kad LSDSP ilgstoši bija lielākā parlamentārā partija, tā pastāvīgi vairījās no varas, turoties opozīcijā un aizbildinoties, ka valstī nav nobrieduši apstākļi "demokrātiskam sociālismam". Faktiski partijas līderi nemitīgi baidījās, ka, nonākot reālos varas īstenošanas apstākļos, tā zaudēs kreisi noskaņoto vēlētāju atbalstu. Divas reizes īslaicīgi iekļaudamās koalīcijā, LSDSP realizēja gluži pilsonisku politiku un tik tiešām ar katrām nākamajām vēlēšanām, turoties "no grēka" pa gabalu, pakāpeniski zaudēja vēlētāju balsis.    

Arī pēc neatkarības atjaunošanas sociāldemokrātu zvaigžņu stunda tā arī nepienāca. Šoreiz jau citu iemeslu dēļ. Agrāk, kad varēja, negribēja, bet tagad, kad gribēja, vairs nevarēja. Vēlētāji izvēlējās lapsu vistu kūtī. Nespējot īsti atmest padomju laikam raksturīgo piekrišanu valdošajai ideoloģijai, kas nu bija labēji konservatīva vai pat ultraliberāla, hronisku sociālu problēmu māktās sabiedrības attieksme pret partijām, kas piedāvāja sociāldemokrātisku politiku, turējās noraidoša.

Četrpadsmit vietas 7.Saeimā ir augstākais, ko sociāldemokrāti nacionālajā politikā spējuši sasniegt. Jau sākot ar 8.Saeimu, LSDSP ne viena pati, ne apvienojoties ar līdziniekiem tajā nav iekļuvusi. 10.Saeimas vēlēšanās Latvijas vecākā, 1904.gadā dibinātā partija pirmoreiz kopš tās atjaunošanas 1989.gadā startēja pat bez sava nosaukuma - mazo sociāldemokrātiski orientēto partiju blokā ar kopējo nosaukumu "Solidaritāte". Taču neguva pat 5% vēlētāju atbalstu. Latvijā, kur vienmēr bijis populārs tā dēvētais protesta balsojums, par sociāldemokrātiem nebalsoja pat tad, kad par tiem varēja balsot, lai nebalsotu par oligarhiem.

"Vēlētājiem der apzināties, ka tieši sociālekonomiskie jautājumi ir tie, kas vieno sabiedrību."

Pamatā šim paradoksam bijuši vairāki iemesli. Pirmkārt, sociāldemokrāti gan Latvijā, gan citur pasaulē ierindojas kreiso politisko spēku kategorijā. Un tas nav bijis pieņemams lielai daļai vēlētāju, kas kreisi orientētu politiku saista ar krieviem, komunistiem, padomju sociālismu vai promaskavismu. Šo diskreditējošo viedokli vēl vairāk pastiprināja LSDSP darbība Rīgas domē, kur tā pie varas savulaik nonāca ar PCTVL atbalstu.

Latvijas sociālistiski orientētajām partijām, neraksturīgi saviem Eiropas politiskajiem analogiem, vienmēr piemitusi etniskā sašķeltība, ko vienā flangā savulaik iemiesoja LSDSP, otrā – patlaban SC ietilpstošie spēki. Otrkārt, sociāldemokrātiem vienmēr ir bijušas problēmas ar līderiem, kuru vidū pietrūcis spilgtu personību, un tie galvenokārt ir bijuši ļaudis, ko zinām jau vismaz kopš 1990.gada 4.maija. Taču vēlētāji grib redzēt jaunas sejas. Savukārt tie sociāldemokrātu līderi, kuri nonāca pie varas labumu sadales, bieži vien rīkojās kā īsti jaunkapitālisti, nevis sociālisti.

Neraugoties uz līdzšinējo bēdīgo pieredzi, sociāldemokrātiskai politikai sociāldemokrātu vai sociāli orientētu liberāļu izpildījumā Latvijā ir nākotne. Taču, lai to pietuvinātu, sevi labēji pozicionējušām partijām jāsaprot, ka liberālisms bez sociālā akcenta nav perspektīvs. Savukārt sociāldemokrātiem savas politikas īstenošanā neiztikt bez jaunu cilvēku iesaistīšanas un, paturot savus sociāldemokrātiskos uzstādījumus, jāsadarbojas ar pilsonisko sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām, arodbiedrībām, darba devējiem.

Otrkārt, ir jāpanāk, lai sabiedrība pieņemtu ne vien sociāldemokrātijas idejas, bet arī viņu politiskos līderus, kuriem beidzot nāktos spēt paraudzīties pāri etniskajam dalījumam, pievēršoties gan latviešu, gan krievvalodīgo auditorijai. Savukārt vēlētājiem der apzināties, ka tieši sociālekonomiskie jautājumi ir tie, kas vieno sabiedrību, un modernās sociāldemokrātijas principi, kas saistīti ar noteiktu labklājības līmeni, līdzsvarojoši ietver gan klasiskās liberālās vērtības, gan sociālo taisnīgumu.