Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) neiekļuva ne 8. Saeimā, ne 9. Saeimā, kā arī 2009. gadā nepārvarēja 5 procentu barjeru Rīgas domes vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
10. Saeimas vēlēšanās Latvijas vecākā, 1904. gadā dibinātā partija pirmoreiz kopš tās atjaunošanas 1989. gadā startē pat bez sava nosaukuma – mazo sociāldemokrātiski orientēto partiju blokā ar kopējo nosaukumu „Solidaritāte”.
10. aprīlī LSDSP 42. kongresā, uz kuru bija ieradušies vien 167 delegāti, nespējot vienoties par dalību „Solidaritātē”, sašķēlās LSDP vadība. Pret „Solidaritātes” veidošanu balsoja abi partijas priekšsēdētāja vietnieki - Atis Lejiņš un Ilmārs Gromuls, kā arī ģenerālsekretārs Ansis Dobelis un valdes loceklis Ervīns Labanovskis, informē aģentūra LETA.
LSDSP rindās patlaban ir 986 biedri, kuri darbojas 43 kopās, 31 teritoriālajā organizācijā un piecās apgabala organizācijās.
LV.LV jautā: Kāpēc valstī, kurā ir slikti sociālekonomiskie apstākļi, sociāldemokrāti negūst vēlētāju atsaucību? Kāda nākotne sagaida LSDSP, ja tās pārstāvji netiks arī 10. Saeimā?
Aigars Freimanis, socioloģisko pētījumu kompānijas „Latvijas fakti”
direktors:
Foto: Māris Kaparkalējs, LV
„Sociāldemokrātu problēmu pamatiemesls ir vēsturiski noteikts. Par sociāldemokrātiju kā alternatīvu padomju režīmam sāka runāt jau 80. gadu beigās. Taču tā sadūrās ar viedokli, ka viss kreisais ir bīstams Latvijas neatkarībai.
Šī uzskata inerce ir saglabājusies joprojām. Cilvēki, neiedziļinoties sociāldemokrātijas sociālajos un ekonomiskajos uzstādījumos, to saista ar krievu vēlētāju atbalstītajām partijām.
Otrs iemesls – sociāldemokrātu krīze. 1998. gada Saeimas vēlēšanās sociāldemokrāti guva labus rezultātus, un likās, ka viņi ir uz perspektīvas attīstības ceļa. Taču sekojošajās pašvaldību vēlēšanās, nākot pie varas Rīgas domē, sociāldemokrāti iesaistījās sadarbībā ar krievu partijām, un vēlētāji to acīmredzot uztvēra kā nodevību. Pēc tam notika partijas šķelšanās, no Jura Bojāra vadītās LSDSP atdaloties Egīla Baldzēna grupai.
Trešais iemesls – kopš partijas atjaunošanas tajā ir bijušas līderu problēmas. Izteikts LSDSP līderis bija Juris Bojārs. Taču viņa autoritārais vadības stils neļāva izveidoties sekotāju grupai.
Ceturtkārt, LSDSP pati sevi diskreditēja ar apšaubāmiem saimnieciskajiem darījumiem Rīgas domē Gundara Bojāra laikā.
Sociāldemokrātija ir viens no tiem politiskajiem virzieniem, kur nosaukums spēlē ļoti lomu Eiropas vēstures kontekstā. Tādējādi startējot vēlēšanās „Solidaritātes” blokā, partijai ir ko zaudēt. Ja tā nepārvarēs piecu procentu robežu, LSDSP droši vien nepazudīs, taču turpinās pastāvēt kā domubiedru grupa, kas atbalsta sociāldemokrātijas ideju. Lielajā politikā to tālāk, visticamāk, pārstāvēs tādas partijas kā „Sabiedrība citai politikai” (SCP).”
Jānis Ikstens, politologs:
Foto: Māris Kaparkalējs, LV
„Meklējot problēmas iemeslus, nav vienas atbildes. Pirmkārt, sociāldemokrāti gan Latvijā, gan citur pasaulē ietilpst kreiso politisko spēku kategorijā. Un tas nav bijis pieņemams lielai daļai vēlētāju, kas kreisi orientētu politiku saista ar krieviem vai komunistiem.
Kreisuma jēdziens latviešiem ir apvīts ar negatīvu auru. Zīmīgi, ka, piemēram, SCP, kas pozicionējas kā kreisa virziena partija, izvairās no šī jēdziena pieminēšanas. Kreisuma dimensiju LSDSP vēl vairāk pasvītroja partijas dalība Rīgas domē, kur tā pie varas nonāca ar PCTVL atbalstu. Vēlētāji to nav aizmirsuši.
Otrkārt, sociāldemokrātiem vienmēr ir bijušas problēmas ar līderiem. Tie galvenokārt ir bijuši ļaudis, ko pazīstam jau vismaz kopš 1990. gada 4. maija. Taču vēlētāji grib redzēt jaunas sejas.
Kāda ir LSDSP nākotne, neiekļūstot nākamajā Saeimā? Partija turpinās pastāvēt tāpat, kā līdz šim.”
Atis Lejiņš, līdzšinējais LSDSP priekšsēdētāja vietnieks:
Foto: Māris Kaparkalējs, LV
„Nav noliedzams, ka negatīvā attieksme pret sociāldemokrātiju ir saglabājusies kā sabiedrības uzskatu inerce kopš padomju laikiem. Otrkārt, cilvēki vairāk atceras kļūdas un visu negatīvo. Bojāru laiks partijā un Rīgas domes vadībā jau sen ir pagājis, bet cilvēki viņus joprojām saista ar LSDSP.
Treškārt, latviešiem vienmēr ir patikuši spilgti līderi. Pašlaik LSDSP ir priekšsēdētājs (Jānis Dinēvičs – aut.), kurš nav pievilcīgs vēlētājiem. Tagad esam nonākuši pie tā, ka partijas vecie kadri iet kopā ar sīkpartijām. Redzot, ka tur neko nevaru mainīt, es noliku savu mandātu.
Dažas socioloģiskās aptaujas liecina, ka sociāldemokrāti nākamajās Saeimas vēlēšanās varētu dabūt ap 10% balsu. LSDSP nākotni pašlaik redzu tikai sadarbībā ar citām lielākām partijām, kas pārstāv sociāldemokrātijas idejas.”
Egīls Baldzēns, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja
vietnieks, 2002. gadā izveidotās Sociāldemokrātu savienības priekšsēdētājs:
Foto: Ansis Starks, A.F.I
„Sociāldemokrātu vēsturiskā kļūda ir LSDSP sadarbība ar kreisajiem spēkiem Rīgas domē. Pirms tam – 1998. gada Saeimas vēlēšanās – sociāldemokrāti sasniedza atzīstamu rezultātu – vairāk nekā 23% vēlētāju atbalsta. Pēc tam sekoja kūlenis – straujš reitingu kritums. Vēlētājiem bija svarīgi, lai darbi, vārdi un idejas sakrīt.
Nav šaubu, ka sociāldemokrāti Latvijas politikā ir vajadzīgi – sociālā un ekonomiskā situācija it kā nosaka to, ka šādam pieprasījumam vajadzētu būt. Taču ir jāatgūst sabiedrības uzticība.
Sociāldemokrātijai Latvijā ir nākotne. Taču, lai to pietuvinātu, sociāldemokrātiem ir vairāk jāsadarbojas ar pilsonisko sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām, arodbiedrībām, darba devējiem, vienlaikus nezaudējot sociāldemokrātiskos uzstādījumus. Sociāldemokrātu panākumi ir saistāmi ar spēju uzrunāt sabiedrības vidusslāni, kurš gan pašlaik Latvijā ir ļoti neliels.
Otrkārt, ja LSDSP grib saglabāties, tai ir jāpanāk, lai sabiedrība pieņemtu ne vien sociāldemokrātu idejas, bet arī viņu politiskos līderus.”
