Ata Lejiņa vadībā izveidota organizācija "Brīvības un solidaritātes fonds", kas rosinās sabiedrībā diskusiju par sociāldemokrātijas ideju. Līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2009. gadā ir iecerēts atjaunot sociāldemokrātu prestižu. Kā Jūs vērtējat šo iniciatīvu?
Vispirms mēģināsim definēt, ko mēs saprotam ar sociāldemokrātiju Latvijā. Lejiņa kungs ir cienījams cilvēks ar uzticības kredītu sabiedrībā, lai viņam veicas. Latvijā mēs varam runāt par vismaz trim sociāldemokrātiskiem politiskiem spēkiem, kuri piedalās vēlēšanās. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) ir gan Sociālistiskās internacionāles, gan Eiropas Sociālistu partijas biedrs. Tai pat laikā LSDSP nav tikusi pēdējās divās Saeimās. Ir vēl divas partijas, kuras pretendē uz sociāldemokrātisko ievirzi – apvienība “Dzimtene”, kurai gan nav panākumu vēlēšanās un Saskaņas centrs, kurš savos programmatiskajos dokumentos ir proklamējis sociāldemokrātisku ievirzi. Politikā nepastāv princips - kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Pati ideja nepieder nevienam no politiskajiem spēkiem, šie spēki var savā starpā konkurēt par to, kas labāk vai sliktāk šo ideju pārstāv. Pašreizējās problēmas ar sociāldemokrātisko ideju Latvijā ir daļēji saistītas ar vairākām kļūdām un nostādnes ierobežotību, kas raksturīga LSDSP, turklāt partijā bija iekšējās problēmas. LSDSP priekšrocība ir tā, ka viņi ir starptautisko sociāldemokrātu organizāciju dalīborganizācija, bet Saskaņas centrs nav. Taču šis jautājums atrisināsies nākamajās Eiroparlamanta (EP) vēlēšanās – tas, kurš iekļūs EP, tam ir lielākas iespējas nest sociāldemokrātijas karogu Eiropas līmenī.
Arī Eiropas kontekstā varam runāt par dažādām sociāldemokrātijas izpratnēm. Pēdējos gadu desmitos nozīmīgs kļuvis nošķīrums starp klasisko sociāldemokrātiju, to, kas dominēja Eiropas strādnieku kustībā, sākot no 20. gadsimta sākuma līdz 60.-70. gadiem, un tā dēvēto trešo ceļu, ko pārstāvēja Tonijs Blērs, kas tomēr būtiski mainīja sociāldemokrātijas nostādnes un tuvināja sociāldemokrātiju liberālajai tradīcijai. Mūsdienās nereti pat rodas jautājums, kur ir robeža starp sociāldemokrātiju un sociāli orientēto liberālismu. Otrs nošķīrums mūsdienu Eiropā ir dienvidu un Vidusjūras zemju tipa sociāldemokrāti Grieķijā, Itālijā, kuri ir tuvāki tradicionālajiem marksisma ideāliem. Savukārt Vācijā un Skandināvijā parādās cits modelis, kur sociāldemokrātu nostādnes ir tuvākas sociāli orientētam liberālismam.
Britu leiboristi sevi raksturo ar terminu "radikālais centrs", skarot virkni jautājumu, kuri ir jauni, nebija raksturīgi 20. gadsimta 50. gados un kuri nonāk uzmanības centrā tieši mūsdienās. Tie ir ekoloģiskie jautājumi, jaunas attiecības starp dzimumiem, ģimenes politika, dzimumu vienlīdzība, kultūru daudzveidības jautājums. Tie vairs nav šķiriskie jautājumi. Šīs problēmas tiek skatītas caur klasisko sociāldemokrātisko vērtību prizmu – brīvība, vienlīdzība, solidaritāte.
Brīvība kā vērtība Latvijā ir iesakņojusies, bet kā ir ar solidaritāti?
Vairumu centrālo jēdzienu sociālajās zinātnēs Rietumu literatūrā apzīmē kā “būtiski apstrīdētos jēdzienus”. Ir saprotama vispārējā ievirze, bet konkretizācija noris atsevišķu vērtību orientācijas ietvaros. Par vērtībām nestrīdas, tās pieņem un īsteno. Arī brīvību klasisks liberālis un sociāldemokrāts izprot dažādi. Sociāldemokrāti uzsver, ka brīvībai ir zināmi sociālie priekšnoteikumi. Markss pilnīgi pareizi pārmeta liberālismam, ka tas skata privātīpašumu tikai no viena viedokļa – privātīpašums kā cilvēka brīvības priekšnoteikums, kā to skata, piemēram, Džons Loks, kuram īpašums ir fundamentāla cilvēka tiesība. Marks norāda, ka privātīpašums nav tikai brīvības priekšnoteikums, bet tas ļauj tiem cilvēkiem, kam pieder privātīpašums, ietekmēt citus cilvēkus. Tādēļ nepieciešams sabiedrību demokratizēt sociālā ziņā, nodrošināt lielāku sociālo viendabību. Kritizējot politisko demokrātiju, viņš apgalvoja, ka brīvās vēlēšanas ir fikcija, jo aiz tā visa stāv nauda (par ko mēs Latvijā regulāri pārliecināmies). Marksa kļūda ir tā, ka viņš nenovērtēja, ka tieši šī politiskā brīvība, ko vēsturiski saista ar liberālismu, ir garantija indivīdam, tas ir kaut kas tāds, bez kā visas pārējās brīvības formas zaudē jēgu.
Pastāv uzskats, ka Latvijas sociāldemokrāti ir "sasmērējuši" sociāldemokrātijas ideju un viņu darbības, esot pie varas, pat neatbilst šai ideoloģijai. Vai jānomainās visam sociāldemokrātu kontingentam, lai Latvijā varētu runāt par eiropeiska tipa sociāldemokrātiem?
Viena lieta ir iekšējās nesaskaņas, kas nāca uz āru. Pretrunīgā Jura Bojāra figūra. Korupcijas skandāli. Manā izpratnē LSDSP neatbilst eiropeiskās sociāldemokrātijas kritērijiem vismaz vienā ziņā - nacionālo attiecību jomā. 90. gados Bojāra vadības laikā viņiem bija nacionālais piesitiens, bet Eiropas kontekstā grūti atrast lielāku pretrunu, jo sociāldemokrāti nav nacionālisti. Tas nenozīmē, ka viņiem jābūt vienaldzīgiem pret latviešu kultūru, valodu. Taču LSDSP programmā nav nekā par etniskajām attiecībām. Sociāldemokrātiem nav skaidra redzējuma, ko mēs Latvijā gribam darīt. Kā veidosies mūsu valsts? Uz to politiķi neatbild. Mums ir divkopienu sabiedrība, bet vai vajag divkopienu valsti? Politiķi nevar slēpties no šīs atbildes. Tas raksturīgs visām valdošajām partijām un sociāldemokrāti nepiedāvā neko atšķirīgu. Saskaņas centram par to ir vismaz sava pozīcija, pat ja ar to var strīdēties. Perspektīvā tas ir jautājums, no kura partija, kas pretendē uz sociāldemokrātiskas vārdu, nevarēs izvairīties.
Vēsturiskais un etniskais faktors
Eiropas Parlamentā sociāldemokrāti ir otra lielākā frakcija, Latvijā toties šis spēks ir nepopulārs. Kāpēc Latvijā līdz šim bijis tik zems politiskais pieprasījums pēc sociāldemokrātiskām idejām?
Prognozēju, ka Eiropas sociālistu atturīgā attieksme pret Saskaņas centru var mainīties, ja SC gūs tādus pašus panākumus, kā iepriekšējās vēlēšanās, bet LSDSP paliks, kur bija. Jo viņi grib runāt ar tiem, kam ir teikšana un ietekme parlamentā.
Sociāldemokrātiskās idejas latviešu vēlētāju neuzrunā vēsturisko īpatnību dēļ. Latvijā iespējams vairāk nekā citās Baltijas valstīs tika diskreditēta komunistiskā ideja. Tas saistīts ar Latvijas komunistiskās partijas kā padomju varas aparāta sastāvdaļas īpatnībām, salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. Lietuvā jau kopš 60. gadiem lietuvieši kompartijā bija vairākumā. Lietuvas kompartijas līderi bija ortodoksāli komunisti, taču viņi bija lietuvieši. Kāpēc Brazausks varēja kļūt par Lietuvas prezidentu? Pie mums kas tāds nebūtu iespējams. Arī Igaunijā igauņi sastādīja vairākumu kompartijā. Latvijā latviešu īpatsvars nekad nepārsniedza 40%. Visās centrālajās partijas struktūrās Rīgā latvieši vienmēr bija izteiktā mazākumā. Kreisā ideja Latvijā aiz nezināšanas vai labējo partiju propagandas rezultātā tika diskreditēta, kreisums, sociālisms kā tāds tika identificēts ar padomju reālo sociālismu. Taču tas ir maldinošs pieņēmums - pietiek paskatīties uz ES, kas ir sociāldemokrātisks projekts. Latvijā līdz ar to izveidojās postkomunistiskajā Eiropā unikāla situācija. Mums pie varas, sākot no 1991. gada, principā ir vieni un tie paši. Pie varas ir labējie, un rezultātus mēs redzam. Pat ja salīdzina ar Lietuvu un Igauniju, daudzas mūsu problēmas lielā mērā izriet no tā, ka mums visu laiku pie varas bija labējie bez pienācīgas politiskās alternatīvas. Mēs to izjutām arī pagājušajā rudenī. Valdība krita tādēļ, ka tai nebija pietiekamas uzticēšanās, leģitimitātes. Bet vai mēs galu galā izveidojām jaunu valdību? Nē. Kāpēc valdošās partijas tā uzvedās? Tāpēc, ka nav alternatīvas. Nav politikas normālo šūpoļu, kā tas bija Lietuvā – Brazauskas un Landsberģis. Arī Igaunijā tomēr ir atšķirība starp Pro Patria un Savisāru. Visā demokrātiskajā pasaulē politika attīstās caur šādām šūpolēm. Bet pie mums rudenī mēs redzējām, ka no 74 vietām Saeimā nekādi nevar izveidot divus līdzvērtīgus komplektus.
Latvijā kreisās partijas nereti saista ar krievvalodīgo interesēm.
Vēl viens faktors, kas mazina konkurenci un nosaka kreiso partiju likteni ir tas, ka kreisās idejas tiek identificētas ar promaskaviskām, prokrieviskām tendencēm. Latvijā ir īpatnējs politiskais spektrs. Klasiskie sociālekonomiskie jautājumi ir tikai viena daļa, otra daļa ir attiecības starp etniskajām grupām. Šajā griezumā visas partijas, izņemot Saskaņas centru un PCTVL, ir labējas etniskā politikā. Vairums partiju nerēķinās ar krievvalodīgo vēlētāju daļu. Sociāldemokrātiskās idejas popularitātes kritums latviešu vēlētāju vidū skaidrojams ar pietiekami veiksmīgo propagandu, ka kreisais obligāti ir promaskaviskais, lai arī sociālekonomiskajā politikā, piemēram, TB/LNNK ekonomiskajā programmā ir daudz elementu no kreisā flanga.
Pie kādiem nosacījumiem Latvijā varētu izveidot ziemeļrietumu tipa sociāldemokrātisko spēku?
Priekšnoteikums ir mūsu ekonomiskā attīstība. Mūsu valdošo partiju politika pat nav labējā politika klasiskā izpratnē, jo labējā politika ir orientēta uz biznesu. Mūsu valdošā politika nebija tik daudz orientēta uz ražojošo biznesu, cik uz vieglās peļņas tīkotāju. Kāpēc bija tik aizkustinoša gādība par nekustamo īpašumu spekulantiem, kas galu galā atspēlējās mums ar inflāciju? Kāpēc Latvijā jebkuras runas par progresīvo nodokli atduras kā pret sienu? Viss atkarīgs no tā, cik tālu paši iedzīvotāji sajutīs ekonomiskās problēmas. Laika gaitā izveidojās situācija, kad daļa politiskās elites komfortabli guva labumu no etniskās spriedzes. Vēlētāji sāks apzināties, ka tieši sociālekonomiskie jautājumi ir tie, kas vieno sabiedrību. Lietas var mainīties tad, kad Latvijā atradīsies spēks, kurš efektīvi spēs uzrunāt abas sabiedrības daļas, piedāvājot sociāldemokrātisku sociālekonomisko programmu, kā arī risinājumu attiecībā uz etnisko jautājumu. Saskaņas centrs to mēģina darīt, tomēr vairākuma sabiedrības apziņā un viņu elektorāta struktūra rāda, ka viņi ir prokrieviski. Tāpēc svarīgs priekšnoteikums – vai mums atradīsies spēks, kas spēs pārvarēt etnisko barjeru? Latviešu vēlētājs arvien krasāk izjūt, ka pašreizējais partiju spektrs nedod viņiem pilnvērtīgas izvēles iespējas, tāpēc viņš ir iepriekš nolemts tam, ka tie, kas bija pie varas, joprojām jutīsies komfortabli.
Rādītājs, pēc kura mēra noslāņošanos sabiedrībā, ir džini (Gini) koeficients. Jo tas tuvāks nullei, jo vienlīdzīgāka sabiedrība. Lielākā daļā Eiropas valstu šis koeficients ir zem 0,3. Latvijā tas ir stabili ap 0,34. Igauņi pēdējos gados aktīvu uzmanību pievērš cīņai pret nabadzību, viņiem izdevies šo tendenci lauzt, un tur vērojama Gini koeficienta pazemināšanās. Latvijā tas nenotiek. Igaunijā sāncensība starp politiskiem spēkiem tomēr ir izteiktāka. Otrs faktors – nepilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Drīz būs tā, ka rumāņu viesstrādnieks pēc visām ES regulām varēs piedalīties pašvaldību vēlēšanās, bet cilvēks, kurš 40 gadus Latvijā nodzīvojis, nevarēs. Pašvaldību līmenī nodarbojas nevis ar augstās politikas taisīšanu, bet ar sociālekonomiskajiem jautājumiem. Ja te būtu demokrātiskāka situācija, to varētu vairāk virzīt uz sociālekonomisko jautājumu risināšanu, tāpēc šīs idejas ir pieprasītas. Vajadzīgs spēks, kas sociālekonomiskos jautājumus skatītu tādu vērtību kā solidaritāte un taisnīgums kontekstā, tas Latvijā ir stipri piemirsts.
Tad tas būtu tas, ko varētu piedāvāt sociāldemokrāti, taču ko nepiedāvā labējās partijas?
Noteikti. Latvijā ilgu laiku dominēja jauno labējo retorika – ļaujiet tirgum darboties un tas visu atrisinās, taču tā nav. Tirgu vajag veidot uz citiem pamatiem. Jāvaicā, cik lielā mērā mums ir reālais kapitālisms un cik – “čomu” kapitālisms, kur liela loma ir kontaktiem, tostarp politiskajiem. Valsts var saprāta robežās iejaukties un censties mīkstināt tās nesamērības, kuras neizbēgami rodas no tirgus mehānismu darbības. Tas notiek visā Eiropā. Mēs esam ES dalībvalsts, bet mūsu attīstība līdzinās Latīņamerikas valstu attīstībai, un pēdējā laikā mēs redzam, ka bagātie kļūst bagātāki un nabadzīgie nabagāki. Tas ir bīstami.
Eiropā ideoloģijas saplūst
Cik reāli, ka Latvija varētu pieslieties ziemeļvalstu modelim?
Skandināvu modelis sevī ietver ne tikai sociālekonomisko plānu, pabalstus un pensijas. Tas attiecas uz noteiktu politisko stilu. Sociāldemokrātiskais modelis ir ne tikai sociāls, bet arī demokrātisks – tas paredz noteiktu atklātības līmeni, gatavību pakļaut politiķu darbību noteiktiem standartiem un konsekventi tam sekot. Tas, kas notika Latvijā pagājušā gada nogalē, ir jautājums ne tik daudz par to, cik gatavi politiķi būs „atpogāt" kādu summu sociālajām vajadzībām, bet vai Latvijā mainīsies pats politikas stils. Kā būs ar KNAB, kā būs ar antimafijas likumu?
Sociālās drošības trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc Latviju pamet cilvēki. Vai sociāldemokrāti būtu spējīgi veidot tādu politiku, kas šo situāciju mainītu?
Mūsu tautiešu izbraukšana uz Īriju liecina, ka te nav tikai sociālekonomiskās problēmas, kaut arī alga ir svarīga. Katastrofālais procents vēlētāju, kas Īrija ieradās vēlēt, rāda, ka šie ļaudis ir aizbraukuši ne tikai tāpēc, ka viņiem tur vairāk maksā, bet arī tāpēc, ka tur viņi jūtas lielākā mērā kā cilvēki. Tas ir komplekss jautājums, kas saistīts ar visu politiskās un sociālās dzīves stilu, bet to ir iespējams mainīt saskaņā ar modernās sociāldemokrātijas principiem.
Kura no ideoloģijām – sociāldemokrātiskā vai brīvā tirgus – ir dzīvotspējīgāka globalizācijas apstākļos?
Eiropā notiek ideoloģiju konverģence. Klasiskajā sociāldemokrātijā akcents ir uz valsts un privātā īpašuma nošķīrumu. Mūsdienās galvenais jautājums nav par īpašuma formu, bet to, kā sabiedrība spēj veicināt indivīda radošo potenču izvēršanos. Mūsdienās ir skaidrs, ka sociāldemokrātiskā ideoloģija, kura uzstāj, ka visu jānacionalizē, nevar gūt panākumu. Tonijs Blērs Lielbritānijā tika pie varas tad, kad panāca, ka Leiboristu partijas kongress mainīja programmatisko punktu par nozīmīgāko saimniecības jomu nacionalizāciju. Mūsdienās atšķirība starp liberālismu un sociāldemokrātiju nav tik grandioza, būtība ir akcentos. Mūsdienu pasaulē sociāldemokrātijai, kas nerespektē klasiskās liberālās vērtības, indivīda brīvību, nav perspektīvas. Arī liberālisms, kuram nav sociālā piesitiena, nez vai gūs panākumus. Mūsu panākumi globalizētā pasaulē atkarīgi no tā, cik efektīvi attīstīsies ES. Nav šaubu, ka Eiropas Savienības (ES) pamatā ir daudzas sociāldemokrātiskās vērtības. Tā pastāvīgi cenšas līdzsvarot brīvā tirgus ideju ar sociālajām garantijām, kas ir veco ES valstu gadu simteņu ilgās iekšējās cīņas rezultāts. Domāju, mums jāiet to pašu ceļu.
