Pēteris Krīgers: valdībai būtu vieglāk, ja arodbiedrību nebūtu

Kā šobrīd klājas arodbiedrībām?

Skatoties ļoti virspusēji, var teikt: ja valstī klājas labi, arī arodbiedrībām klājas labi. Cilvēki nav rosīgi uz protesta akcijām, tātad viņiem klājas labi un viņi ir laimīgi. Tad jau arī mums tādiem jābūt, vai ne?

Dzīvē, protams, tā nav. Sabiedrības šķietamajam mieram ir pavisam cits iemesls. Cilvēki ir apmierināti īstermiņā, un šāds stāvoklis viņiem ir izdevīgs: iziet no rīta pa vārtiem, kaut ko padara, vakarā saujā saņem naudu, ieiet veikalā, nopērk ēst, valstij no katra lata atvēlot 22 santīmus pievienotās vērtības nodokļa. Kas nekait – pagaidām paēdis ir, pagaidām darbs ir. Izveicīgākajiem klājas vēl labāk – tā kā nekādu legālu ienākumu nav, var pieteikties trūcīgā statusam, saņemt sociālo palīdzību, un tad jau nav, par ko daudz sūdzēties.

Teicāt: ja cilvēki neprotestē, tātad ir laimīgi... Vai starp neprotestēšanu un laimīgumu var likt drošu vienādības zīmi?

Liela daļa nebūt nav laimīgi, labprāt strādātu legālu darbu un saņemtu legālus ienākumus. Bet tai pašā laikā protestēt viņi neies. Nelegāli nodarbinātajiem ir daudz augstāks darba zaudēšanas risks nekā legāli strādājot, jo nelegālajiem nav nekāda aizsardzības vairoga. Ja darbinieks, kam nav darba līguma, sāks protestēt, darba devējs viņam teiks: ej, tu vairs man neesi vajadzīgs. Un ko tad?

Cik tad ilgi jau ir šāds, kā teicāt, īstermiņš?

Gadus divus valsts līmenī tiek pieņemti tādi lēmumi, lai šādu īstermiņa miera situāciju stimulētu. Krīzes laikā pieņemtie lēmumi par algu samazināšanu un nodokļu palielināšanu tikai un vienīgi veicina ēnu ekonomikas uzplaukumu. Un tas noteikti ir viens no klusuma iemesliem.

Protams, lēmumus pieņem valdība, bet tur klāt esat arī jūs – sociālie partneri. Tik bieži esat pret valdības piedāvātajiem risinājumiem, ka rodas sajūta: jūs principā esat pret visu, ko grib darīt valdība.

Nē, tas nav tikai principa jautājums. Bet, ja mums nav nekā laba, ko par topošajiem vai pieņemtajiem lēmumiem pateikt, tad arī to nesakām. Mums nav pieņemami tas, ka valdības deklarācijā ir pateikts kaut kas viens, bet pēc tam tiek pieņemti pretēji lēmumi. Un kādam tas ir jāpasaka.

"Ja latvietis ir izlēmis kaut ko nedarīt, tad ir neiespējami viņu pārliecināt, ka tas tomēr jādara."

Protams, valdībai būtu vieglāk, ja mūsu nemaz nebūtu. Nav nekāds noslēpums valdības uzskats, ka mēs tikai traucējam strādāt. Tieši tādēļ visus mūsu priekšlikumus var samest vienā kaudzē un nelikties ne zinis, cerot, ka apkopēja tos nejauši izmetīs. Ja neizmet, tad pēc krietna laika tiek atzīts: jā, tur bija arī daudzas labas lietas.

Kā krīze ir ietekmējusi pašas arodbiedrības? Būtu diezgan loģiski, ja laikā, kad darbinieku stāvoklis pasliktinās, biedru skaits arodbiedrībās strauji pieaug.

Diemžēl neesam valsts, kas izceļas ar stipru loģiku. Ņemot vērā nelegālo nodarbinātību, darbavietu skaita samazināšanos, darbaspēka izbraukšanu uz ārzemēm un citus faktorus, mūsu biedru skaits pēdējos gados ir samazinājies par 16 procentiem. Ņemot vērā, cik ļoti samazinājās darbavietu skaits mežizstrādē, būvniecībā un citur, šis cipars nav liels.

Varbūt vajag veidot nelegāli nodarbināto darbinieku arodbiedrību?

Cilvēkam pašam vajag sevī atrast to dzinuli – man vajag sevi aizstāvēt. Un tas sākas ar darba attiecību formu, kādu darbinieks ir gatavs pieņemt. Arī nelegāli nodarbinātie darbinieki teorētiski var būt arodbiedrību biedri, bet – ja viņiem nav pat darba līguma, tad arodbiedrībai ir ļoti maz iespēju viņus aizstāvēt.

Atceros kādu celtnieku, kam nemaksāja algu. Viņš grib saņemt savu naudu, bet nekā nevar pierādīt, ka vispār ir strādājis. Nekur nav parakstījies – ne par darba drošību, ne par algas saņemšanu. Svešs, nezināms cilvēks! Par laimi, sieva viņu reiz bija nofotografējusi darbavietā, un tas kļuva par vienīgo darba attiecību pierādījumu. Un te pats galvenais: kad vajadzēja lieciniekus – vīrieša kolēģus -, arī nebija neviena, kas teiktu: jā, šis cilvēks te strādāja. Visi grozīja galvas: nē, tāds te nav bijis. Iedomājieties situāciju: strādā dienu no dienas kopā, bet tad pēkšņi brīnās: „Kas tad tas tāds? Nē, mēs viņu nekad te pat redzējuši neesam!” Šādi gadījumi spilgti apliecina uzticēšanās līmeni valstī kopumā. Arī arodbiedrību darbības pamats ir uzticēšanās. Kāda tā pie mums ir, tāda nu ir.

Un tomēr. Ja krīze tikai tagad sāktos, ko jūs darītu citādi?

Droši vien tik daudz neuzticētos politiķiem. Esmu guvis rūgtu pieredzi, kā politiķis var solīt un solīto nepildīt. Vairs tik viegli nenoticētu, jo zinātu, ka priekšvēlēšanu gaitā parakstīts memorands pēc vēlēšanām izrādās vien tāds nieka papīrītis - viens no soļiem, lai uzvarētu vēlēšanās. Un vēl – ja būtu iespēja rīkoties vēlreiz, es vairs neliktu savu parakstu zem 2009. gada budžeta grozījumiem, jo tiem sekojošā gan valdības vadītāja, gan arī "Vienotības" nodevību, divkosību, liekulības un "uzmešanu" ķēde ir bijusi ļoti gara.

Varbūt vajadzēja citādāk mudināt sabiedrību protesta akcijām?

Protesta akcijās nekas jauns nav jāizdomā. Jā, varbūt vajadzēja Latgales mežos atrast kādu Če Gevaru, kas augu dienu taurētu pie Brīvības pieminekļa un sauktu tautu uz protestiem...

Politiķe Anna Seile intervijā portālam LV.LV ir teikusi: “Painteresējieties kādreiz par to, cik saņem arodbiedrību līderis Pēteris Krīgers. Domāju, tie ir vairāki tūkstoši...”

Tas nav nekāds noslēpums - mana alga ir viens tūkstotis latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Par to var pārliecināties VID mājaslapā, jo es katru gadu iesniedzu deklarāciju. Tur var apskatīties arī manus pārējos ieņēmumus, uzzināt par īpašumiem un uzrakstīt, ka Krīgers nedzīvo zem tilta ar minimālo algu. Vismaz Seiles kundze būtu apmierināta, kaut gan man nekad īpaši nav interesējis, cik saņem viņa, cik citi deputāti, kādas to algas, kādi reprezentācijas pabalsti.

Kad pēc janvāra traģiskajiem notikumiem Jēkabpils policistu apšaudē sāka runāt arodbiedrības, izrādījās, ka vienu un to pašu profesiju pārstāv vairākas arodbiedrības, kas savā starpā turklāt ne visai labi satiek. Ko tas nozīmē?

Spēkā esošais likums „Par arodbiedrībām” ir ļoti demokrātisks, un tas neaizliedz dibināt vairākas arodbiedrības vienas un tās pašas profesijas pārstāvjiem. Likums paredz, ka arodbiedrību reģistrē, ja tajā ir apvienojušies ne mazāk par 50 biedriem vai ne mazāk par vienu ceturtdaļu uzņēmumā, iestādē, organizācijā, profesijā vai nozarē strādājošo. Sanāk kopā, teiksim 10 kolēģi no 40 darbinieku liela kolektīva, nodibina arodbiedrību un sāk darboties. Un uzreiz grib ķerties pie lielām lietām. Nevis risina problēmas ar savu darba devēju, bet dodas taisni pie attiecīgā ministra, liek organizēt tikšanos, rīkot sarunas un parakstīt dažādus arodbiedrības sagatavotus dokumentus.

"Likums ir izstrādāts 1990. gadā, un tolaik vēl kolhozi bija. "

Problēma, manuprāt, rodas tādēļ, ka arodbiedrības netiek iedalītas līmeņos. Iespējams, būtu vērts rosināt izmaiņas likumā „Par arodbiedrībām”, paredzot dažādu līmeņu arodbiedrības un nosakot to kompetences līmeņus.

Pēc būtības, tātad, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ir tāda paša līmeņa arodbiedrība kā tā, ko nodibina daži kolēģi?

Teorētiski tā ir. Tomēr nevar teikt, ka Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) ir tāda pati arodbiedrība kā jebkura cita. LBAS ir arodbiedrību apvienība, kas koordinē 20 brīvu un neatkarīgu Latvijas arodbiedrību sadarbību, pārstāv un aizstāv to biedru intereses valsts un starptautiskajās institūcijās, īsteno kopīgu darbības programmu. LBAS ir uzņemta Eiropas Arodbiedrību konfederācijā, Starptautiskajā arodbiedrību konfederācijā, esam Starptautiskās Darba organizācijas biedrs – citu Latvijas arodbiedrību tur nav.

Mūs jau arī kāds nepārtraukti cenšas apkarot. Izveicīgi puiši reiz Uzņēmumu reģistrā mēģināja reģistrēt biedrību „Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība”. Uzņēmumu reģistrs atteica to reģistrēt, satikāmies ar biedrības dibinātājiem, panācām izlīgumu. Bet problēma jau paliek. Tā vietā, lai darbinieki, kas grib sevi aizstāvēt, nāktu kopā, diskutētu un sadarbotos, mums notiek kas ačgārns: katram gribas uzsākt nevis cīņu par, bet gan pret kaut ko.

"Mums šobrīd ar savām idejām nav, pie kā iet. Pozīcija mūsos neklausīsies, bet opozīciju nesadzirdēs."

Vienmēr esmu skatījies un brīnījies, kur visbiežāk top jaunās arodbiedrības. Paradoksāli, bet jaunās rodas tur, kur tās jau ir! Sistēma ir vispārzināma. Tur, kur jau ir arodbiedrība, uzrodas cilvēki, kas izdomā: te vajag vēl kādu arodbiedrību un tad aģitē iepriekš dibinātās arodbiedrības biedrus – nāciet, pie mums būs labāk! Iesaista darba devēju, kas arī apsola: jā, šo arodbiedrību atbalstīšu, cik nu spēšu.

85% Latvijas strādājošo nav arodbiedrību biedri. Man daudz labāk patiktu, ja cilvēki, kas vēlas attīstīt arodbiedrību ideju, ietu uz uzņēmumiem, kur arodbiedrību vēl nav, un meklētu atbalstītājus tur. Nē, pie mums ir otrādi: viņi iet tur, kur arodbiedrības jau ir, un tad ārda un šķeļ...

Starp citu, likuma „Par arodbiedrībām” 13. pantā atrodams dīvains teikums: „Arodbiedrības ir tiesīgas ierosināt, lai tiktu sauktas pie atbildības un pat atbrīvotas no darba amatpersonas, kas neievēro darba, kolhozu, kooperatīvu, dzīvokļu, kā arī dabas aizsardzības likumdošanas aktus.” Kādēļ 2011. gadā likumā lasāms teksts par arodbiedrības tiesībām saukt pie atbildības kolhozu amatpersonas?

Jā, mēs to zinām. Likums ir izstrādāts 1990. gadā, un tolaik vēl kolhozi bija. Es arī zinu, kas ir kolhozs, pats esmu bijis kolhozā. Tā kā kolhozu Latvijā vairs nav, šāds vārds likumā nemaz nevar traucēt. Kāpēc lai viens šāds vārds traucētu? Mēs šo likumu neizstrādājām un nepieņēmām, un mēs vieni to arī nevaram izmainīt – tas ir likumdošanas iniciatoru rokās.

Un tomēr. Kārtības labad tomēr likumu vajadzētu sakārtot. Šā paša likuma 6. pantā ir teikts, ka arodbiedrībām ir likumdošanas iniciatīva. Tad rosiniet izmaiņas!

Mums nav likumdošanas iniciatīvas. Kopš spēkā stājās Satversme, arī šis likuma pants vairs nav spēkā, jo Satversmes 65. pants paredz, ka likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju. Tā kā Satversme ir augstāka par likumu, likuma „Par arodbiedrībām” 6. pants nav spēkā, lai arī pats likums ir spēkā.

Mēs jau kopš 2003. gada diskutējam par izmaiņām likumā, bet, lai par tām runātu skaļi, mums jābūt skaidrībai, ko un kā vēlamies. Šā gada nogalē notiks LBAS kongress, līdz tam arī strādāsim pie izmaiņām likuma redakcijai. Bet par izmaiņām likumā tad jau jājautā tiem, kuru spēkos ir to mainīt. Saeimas deputātiem, piemēram. Mums šobrīd ar savām idejām nav, pie kā iet. Pozīcija mūsos neklausīsies, bet opozīciju nesadzirdēs.

Bet jums šāds patiesībā daļēji spēku zaudējis likums netraucē?

Likums netraucē un pat dod zināmu statusu, atzīstot arodbiedrības par nozīmīgu šīs valsts sastāvdaļu. Ja likumam „Par arodbiedrībām” ķeras klāt, var rasties ideja to vispār likvidēt, arodbiedrību jomu integrējot Biedrību un nodibinājumu likumā. Bet, lai nu neapvainojas nevalstiskās organizācijas, tomēr ir jāatzīst, ka arodbiedrību funkcija – darba ņēmēju tiesību aizstāvēšana - ir daudz būtiskāka par jebkuras interešu kopas funkcijām. Ne velti arodbiedrību biedru skaits šobrīd pārsniedz visu partiju biedru skaitu un visu nevalstisko organizāciju biedru skaitu.

Tikmēr Latvijā ir lieli uzņēmumi, kuros arodbiedrību joprojām nav...

Zināt, kā bija labajos gados? Uzņēmumiem klājās labi, un darba devēji arodbiedrību dibināšanas iniciatoriem teica: nu, ko tu te jaucies – labākā arodbiedrība esmu es pats! Veda darbiniekus murķeļos pavasarī un bekās rudenī, un visiem bija labi. Kad darba devējs nomainījās, viņš teica: nebūs nekādu murķeļu, tagad tikai strādāsiet! Un tad gan darbinieki atrada arodbiedrību, saucot palīgā. Darbiniekiem jautāja: bet koplīgums jums bija? Nebija! Nu, tad tagad sāksiet visu no nulles - varbūt pierunāsiet jauno darba devēju kaut uz meža pusi paskatīties, bet līdz sēņu lasīšanai gan tālu.

Cilvēkam var ļoti daudz iestāstīt: nu, kam tev vajag, var taču iztikt... Ja latvietis ir izlēmis kaut ko nedarīt, tad ir neiespējami viņu pārliecināt, ka tas tomēr jādara. Tā mēs ļaujamies apvārdošanai un kušināšanai. Nekas, nekas, ka mazākas algas – glābjam valsti. Nekas, nekas, gan jau tai saulē samaksās... Reiz kāda sieviete ar pilnu pārliecību teica: nevajag cīnīties, jo esam taču bāreņu tauta – mums tikai jāraud un jāraud. Tad gan teicu, lai taču iet un raud.

Jūs tik pesimistiski runājat, ka sāk šķist: arodbiedrības nav vajadzīgas! Tāpat neviens nesaprot to jēgu... Varbūt no tiesas latvieši ir tāda tauta, kam gribas nevis aizstāvēties, bet pašiznīcināties?

Nē, gan jau ar laiku kaut kas tomēr sanāks arī arodbiedrībām! Nāks atpakaļ no ārzemēm jaunie, jo viņiem te būs, ko darīt. Būs redzējuši, kā dzīvo un lietas kārto citās valstīs.

Jāsaprot, ka šobrīd arodbiedrībām jūtamas ietekmes nav arī tādēļ, ka valstī vispār nav sociāldemokrātiskā virziena. Arī arodbiedrībām ir vajadzīga politiskā aizmugure – to nevar noliegt. Un arodbiedrību aizmugure ir sociāldemokrāti. Latvijas politika pašlaik ir kā putns ar vienu spārnu. Labo spārnu tas vēzē, cik vien spēj, bet kreisais spārns tikmēr ir kropls un nelietojams. Bet ar vienu spārnu nekur tālu neaizlidosi.

Un kad Latvijā pienāks tie „labākie laiki”?

Ja turpināsim tādā pašā garā, kā līdz šim, pa diviem gadiem galā netiksim – vajadzēs vismaz 10 gadus. Bet var jau uz visu raudzīties pilnīgi citādāk. Ja tie, kas nevar Latvijā atrast darbu, no šejienes aizbrauks, bezdarba procents mums mazināsies, un to varēs uztvert kā zīmi, ka mums klājas labāk. Ja vēl pensijas vecumu palielinām virs vidējā dzīves ilguma, tad pensijas mums vajadzēs maksāt daudz mazāk. Jau tagad valstij labākais iedzīvotājs ir tas pensionārs, kas nomirst dienu pirms pensijas saņemšanas.

"Ja likumam „Par arodbiedrībām” ķeras klāt, var rasties ideja to vispār likvidēt, arodbiedrību jomu integrējot Biedrību un nodibinājumu likumā."

Tātad, jo augstāku pensijas vecuma līmeni noteiksim, jo vairāk atslogosim sociālo budžetu. Lieliski, vai ne? Bērnu pabalstiem arī vajadzēs mazāk naudas, jo dzimst mazāk bērnu. Galu galā tiem dažiem, kas būs Latvijā palikuši, būs jauka dzīve. Turklāt mūsu būs tik maz, ka visi būs savstarpēji pazīstami un visi viens otru varēs sveicināt.

Negribētos, lai jūsu vārdos uzburtā ainava kādreiz pietuvinātos realitātei.

Bet atcerieties, kādus laimes gadus savulaik solīja Godmanis! Ka Latvijā vispār nevienam nebūs jāstrādā, ka Latvija būs banku zeme, ka Latvijai cauri vīsies naftas „truba”, uz kuras mēs sēdēsim un šūposim kājas, un tad vēl no citām zemēm brauks tūristi, kas vedīs mums naudiņu...

Un kā ir tagad? Ir banku zeme, bet solītā „truba” no nelietošanas ir aizsērējusi, un tūristiem nav jābrauc pie mums, lai paskatītos uz latviešiem. Latvieši paši ir izbraukuši un ir mūsu gaidīto tūristu acu priekšā viņu zemē.

Jums drīz sāks atgādināt, ka to vien darāt, kā kritizējat...

Jā, ļoti daudzi cilvēki, kas paši nav arodbiedrībā, labprāt cenšas pamācīt, kā un ko arodbiedrībām vajadzētu darīt. Un droši vien arī daudzi tik tiešām vēl labu. Un tāpēc nāciet uz arodbiedrībām! Nāciet, iestājieties un parādiet! Bet no savas pieredzes varu teikt, ka daudz vieglāk, protams, ir izņemt no ledusskapja aliņu, pārmest kāju pār kāju un pateikt: arodbiedrības neko nedara. Un apraudāties…