Tās nav emocijas, bet sausi skaitļi, kuros turklāt nav ierēķināta iespējamā emigrācija, kas arī cērt pamatīgus robus latviešu skaitā. Dzimstība Latvijā pašlaik ir viszemākajā punktā, kāds Latvijā vēsturiski ir novērots – vidēji uz vienu sievieti dzimst 1,1 bērns, un tādējādi paaudžu nomaiņa norisinās vien 60 procentu apjomā. Teju divkārt labāka situācija ir Skandināvijas valstīs, un arī, piemēram, Igaunijā vienai sievietei vidēji dzimst 1,6 bērni.
Bet ir kāda vieta Latvijā, kur pasaulē nāk tomēr nedaudz vairāk bērnu nekā vidēji mūsu valstī – Ances un Jūrkalnes pagastā, kur ražīgajā vecumā sievietēm patlaban ir 1,38 bērni. Tas noskaidrots pētījumu centra SKDS nule publiskotajā pētījumā abos minētajos pagastos. Turklāt aptaujātās sievietes ražīgajā vecumā ar zināmiem nosacījumiem tuvākajā laikā būtu gatavas laist pasaulē gandrīz divreiz vairāk - pat 2,58 bērnus; tuvāko triju gadu laikā 18% abu pagastu sieviešu "noteikti vēlētos" vēl kādu bērnu, bet 10% ir atzīmējušas, ka to "drīzāk vēlētos".
Novads plašs, iedzīvotāju - maz
Kāpēc šāds pētījums? Un kāpēc tieši Ventspils novadā un tieši minētajos pagastos? Izrādās – tas ir labas gribas izpaudums: neformālā Jūrkalnes draugu kopa, kas apvieno vairākus šā pagasta zemes un māju īpašniekus un jau daudzus gadus sadarbībā ar vietējo pašvaldību rīkojusi gan sakopšanas un labiekārtošanas talkas, gan gādājusi par kultūras pasākumiem, tagad ķērusies pie lielā vezuma – kā panākt, lai šajā skaistajā novadā dzimtu vairāk bērnu, veidotos bagātīgāka jaunā paaudze.
Lai zinātu, ko un kā darīt, ir jāzina, kas vajadzīgs. Tādēļ ar SKDS direktora Arņa Kaktiņa (arī Draugu kopas biedra) pretimnākšanu un novada domes svētību janvārī un februārī kā dāvinājums pašvaldībai norisinājās pētījums, kura gaitā tika aptaujātas 184 ražīgā vecuma sievietes, Ances un Jūrkalnes pagastu pastāvīgās iedzīvotājas, lai noskaidrotu nosacījumus, kādos viņas būtu gatavas laist pasaulē bērnus.
"Dzimstība Latvijā pašlaik ir viszemākajā punktā, kāds Latvijā vēsturiski ir novērots."
Domes priekšsēdētājs Aivars Mucenieks pētījuma prezentācijā Latvijas Pašvaldību savienībā 12.aprīlī skaidroja, ka pašvaldība mēģina ar sev pieejamiem līdzekļiem sekmēt demogrāfiskās situācijas uzlabošanos, tāpēc šāda aptauja patiešām bija nepieciešama.
Te vēl jāmin kāda īpatnība: platības ziņā Ventspils novads ir otrs lielākais valstī, savukārt iedzīvotāju blīvums ir trešais mazākais Latvijā – 5,6 cilvēki uz kvadrātkilometru (Rucavas novadā – 4,5, Rugāju – 5,1). "Mēs domājam par demogrāfijas jautājumiem, vēlamies ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem risināt dzimstības jautājumus pozitīvā virzienā," uzsvēra A.Mucenieks.
Lielākā nozīme – finansiālai nodrošinātībai
A.Kaktiņš saistībā ar pētījumu skaidro: uzstādījums bijis vienkāršs – uzzināt, kādi reāli nosacījumi, atbalsts no pašvaldību un valsts puses ir nepieciešams, lai lauku apvidos sievietes vēlētos savā ģimenē vairāk bērnu.
Pirmais, jau sagaidāmais nosacījums – 60 procentu aptaujāto sieviešu norāda, ka galvenais ietekmējošais faktors, lai tuvākajos trijos gados izlemtu par vēl viena bērna dzimšanu, ir mājsaimniecības finansiālais stāvoklis (vēl 17% to vērtē kā "drīzāk lielā mērā" svarīgu), un tikai kā mazāk nozīmīgu šo aspektu min 9 procenti iespējamo māmiņu. Vairāk nekā puse respondentu par nozīmīgiem atzīst arī valsts pabalstus. Kā redzams, šis nav ātri nokārtojams jautājums.
Sakot lielu paldies Ventspils novada domei par iniciatīvu un labo apņemšanos, veselības ministre Ingrīda Circene gan iebilda, ka, iespējams, problēma lielā mērā varētu būt meklējama jauno cilvēku domāšanas veidā un attieksmē. Tagad daudzi uz ģimenes nākotnes svariem vispirms liek jaunu dzīvokli, mašīnu, citas materiālās vērtības un tikai pēc tam – bērnus. Pēc Otrā pasaules kara, kad Latvijā cilvēkiem turības nebija nekādas, tomēr dzima ļoti daudz bērnu.
"Ventspils novads ir otrs lielākais valstī, savukārt iedzīvotāju blīvums ir trešais mazākais Latvijā."
Taču ministre arī piekrita, ka materiālā puse ģimenē ir svarīga, lai spētu nodrošināt mazuļiem visu nepieciešamo, un par to ir jādomā valsts līmenī. Viņa vērsa uzmanību, ka šo gadu Veselības ministrija ir pasludinājusi par Mātes un bērna gadu, izstrādājusi programmu pasākumu kopumu, lai veicinātu demogrāfijas situāciju, uzlabotu grūtniecības norisi, un pirmo reizi ir apstiprināta arī neauglības ārstniecības atbalsta programma.
Tomēr I.Mežs pauda pārliecību, ka šobrīd Latvijā tiek īstenota acīmredzama bezbērnu politika: "Lozungu līmenī demogrāfija skaitās prioritāte, bet pārējie uzstādījumi ir noveduši pie tā, ka esam pirmā vietā Eiropā, visvairāk ietaupot uz jaunām ģimenēm, uz viņu vēlēšanos radīt pēcnācējus. Mēs spiežam jaunās ģimenes atlikt šo jautājumu uz trim, pieciem gadiem, un, kad tuvojas 35 vai 40 gadi, tad viens bērns varbūt piedzimst, vairāk gan nē."
Lai līdz ar bērniem "nenobruktu" labklājība
Demogrāfs uzsvēra, ka nedrīkst būt tā, ka ģimenes ar bērniem, neskatoties uz vecāku izglītību un kvalifikāciju, līdz ar vairāku bērnu nākšanu pasaulē uzreiz zaudē savu iepriekšējo dzīves līmeni un pat nonāk nabadzības riskā. "Valsts atbildība ir šo risku novērst un kompensēt dzīves līmeņa kritumu. Apzinīgākās valstis tieši to arī dara, un liela daļa no tā, ko vēlas Ances un Jūrkalnes sievietes, jau pašlaik tiek nodrošināts tepat aiz Valkas robežas, Igaunijā, kur ir gan lielāks bērnu pabalsts, bezmaksas pusdienas visiem bērniem, arī neauglīgo ģimeņu ārstēšanas segšana un desmitiem citu lietu. Bet Igaunijā demogrāfija nav iekļauta valsts prioritātēs. Tā ir vienkārši nepieciešamība domāt par nākotni un saglabāt igauņu tautu," teica I.Mežs.
"Es būtu ļoti iepriecināts, ja ministre Circene nebūtu gandrīz vienīgā (reizēm arī ministre Ilze Viņķele), kam rūp demogrāfijas jautājums valstī, bet pārējie ministri rūpējas tikai par savas nozares specifisko lauciņu, un viņiem pilnīgi neinteresē, kas notiks ar Latviju pēc paaudzes vai divām. Mēs skatāmies, kā līdzsvarot budžetu, kā ieviest eiro, bet neredzam, kas būs pēc tam. Ne tikai ministriem, bet arī augstākā līmeņa ierēdņiem par to būtu jābūt ne vien ieinteresētiem, bet arī jājūtas atbildīgiem. Visas ministrijas pēc kārtas ļoti daudz varētu darīt, lai sliktā dzimstības situācija valstī uzlabotos."
"Kad tuvojas 35 vai 40 gadi, tad viens bērns varbūt piedzimst, vairāk gan nē."
Bet "nokāpjot no augstiem plauktiem", jāteic, ka Kurzemes sievietēm ir svarīga arī pretimnākšana tieši no pašvaldības puses: 66% sieviešu atzinušas, ka vienreizējais pabalsts par bērnu varētu būt nevis 50 latu, kā patlaban, bet 200; par otro bērnu – 400, par trešo un katru nākamo bērnu – 500 latu. Gandrīz tikpat daudz aptaujas dalībnieču uzskata, ka bērnudārzam vajadzētu būt bez maksas un jānodrošina iespēja bērniem to apmeklēt no divu gadu vecuma; arī darba laikam vajadzētu būt garākam – no septiņiem rītā līdz sešiem vakarā, lai vecāki varētu pilnvērtīgi strādāt. Bezmaksas ēdināšana būtu vēlama ne tikai bērnudārzā, bet arī pagasta skolā; tāpat skolai būtu jānodrošina pirmklasniekiem skolas piederumi 30 latu, bet vecāko klašu skolēniem – 15 latu vērtībā.
Vairāk nekā puse aptaujas dalībnieču uzskata, ka pašvaldībai būtu jārod iespēja vasarā nodarbināt no 13 gadu vecuma to ģimeņu bērnus, kurās ir divas un vairāk atvases, lai viņi varētu mēnesi strādāt, nopelnot 100 latus. Tad vēl kā prioritāti sievietes uzsver, ka par pirmo bērnu būtu vēlama nekustamā īpašuma nodokļa atlaide mājoklim 20%, par otro bērnu – 50%, bet par trešo bērnu – 80% apmērā. Ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk bērnu, pašvaldība reizi gadā varētu apmaksāt kādu kultūras pasākuma apmeklējumu.
Gribēt darīt, sadzirdēt, atbalstīt
Lielas un mazas vajadzības, izpildāmas un mazāk izpildāmas. Skaidrs, ka tad, ja pašvaldība sāktu piemērot nekustamā īpašuma atlaides savā teritorijā aptaujā norādītajā vēlamajā apmērā un arī dotu visus citus labumus, tā budžetu savilkt kopā nevarētu. A.Mucenieks atzina, ka no pētījumā konstatētā daudzas lietas prasa ievērojamus finanšu līdzekļus, tomēr daļu jau iecerēts sākt īstenot.
Piemēram, vienreizējais pabalsts par bērna piedzimšanu tikšot palielināts no pašreizējiem 50 latiem uz 100 latiem, kā arī tiks domāts par skolēnu bezmaksas ēdināšanu.
A.Kaktiņš uzskata, ka minētais pētījums, kaut arī tajā nav aptaujāts ļoti plašs respondentu loks, pauž visai valstij svarīgas tendences un uzskatus. Ja arī citas pašvaldības (varbūt arī valsts!) savu iespēju robežās kaut nedaudz no tā visa ņemtu vērā – tad varbūt tuvākajos gados Latvijā piedzimtu par kādu procentu bērnu vairāk. Jo ļoti daudz tomēr ir atkarīgs no vēlmes izdarīt.
Kā sacīja I.Mežs: "Šī iniciatīva ir ļoti slavējama, jo pašvaldību vadītāju interese un vēlme kaut ko mainīt savā novadā reizēm ir tā pareizā atslēga. Kā liecina nupat apkopotie dati par bērnudārziem, ir pašvaldības, kurās uz vietu bērnudārzā ir ļoti garas rindas gadiem ilgi, un tās nav nabadzīgākās, bet varbūt pat turīgākās pašvaldības. Šīm pašvaldībām tā vienkārši nav prioritāte; savukārt daudz nabadzīgākas pašvaldības dara visu iespējamo, lai ar visu līdzekļu trūkumu tomēr spētu šo jautājumu risināt."
Lūk, tā. Sākam ar domubiedru grupas vēlmi kaut ko darīt sava pagasta labā, pašvaldības atsaucību, iedzīvotāju iesaistīšanos un gandarījumu par to, ka viņi ir sadzirdēti un atbalstīti – un varbūt stārķis lidos biežāk.
