Pašreizējo demogrāfisko krīzi Latvijā, ja ne pēc cēloņiem, tad statistiskās ainas zināmā mērā var salīdzināt ar situāciju Eiropā tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad veselas paaudzes jaunu cilvēku zaudēšana un emigrācija daudzviet dzimstību samazināja līdz vēsturiski zemam līmenim. Taču, jau sākot ar 40.gadu beigām līdz pat 70.gadu sākumam, visā Eiropā bija vērojams demogrāfiskais sprādziens, kurš radīja Eiropas turpmākās labklājības pamatu.
Tā dēvētā vecā pasaule kļuva daudz jaunāka nekā visā trešdaļu gadsimta ilgajā periodā kopš 1914.gada. Divās ražīgākajās desmitgadēs no 1950. līdz 1970.gadam iedzīvotāju skaits Lielbritānijā pieauga par 13 procentiem, Itālijā par 17, Rietumvācijā par 28, Zviedrijā un Francijā par 29, bet Nīderlandē – pat par 35 procentiem. Tiesa, vairākās valstīs šo pieaugumu nodrošināja bēgļu un kolonistu atgriešanās, taču imigrācijas devums uz kopējā fona nebija ievērojams.
Lielais jaundzimušo bērnu īpatsvars Eiropas iedzīvotāju vecuma struktūrā apliecināja nebijušu dzimstības izrāvienu. Ap 1960.gadu tādās valstīs kā Somija, Īrija, Nīderlande 30 procenti iedzīvotāju bija jaunāki par 15 gadiem. Vecāki ļaudis – starp neskaitāmiem bērniem un jauniešiem, nevis kā patlaban – bērni un jaunieši starp neskaitāmiem cilvēkiem mūža otrajā pusē bija tipiska pirmo pēckara desmitgažu Eiropas sabiedriskās dzīves aina fotoattēlos, filmās un diemžēl – vairs tikai atmiņās.
No Pirmā pasaules kara sākuma līdz pat 1945.gadam - laikā, kad Eiropa piedzīvoja demogrāfisko kritienu, valdības bija nesekmīgi pūlējušās veicināt dzimstību gan ar patriotiskiem aicinājumiem, kā tagad to cenšas darīt arī Latvijā, gan pieņemot dažādus deklaratīvus likumprojektus un programmas "uz papīra". Taču jau tūlīt pēc kara, Eiropas valstīm vēl pat nepagūstot piedzīvot kaut cik ievērojamu ekonomisko izaugsmi un izjust tās augļus, dzimstības rādītāji uzlēca augstāk, nekā tad, kad to centās panākt ar iepriekšminētajiem līdzekļiem. Kas bija šī fenomena pamatā?
"Laikā, kad Eiropa piedzīvoja demogrāfisko kritienu, valdības bija nesekmīgi pūlējušās veicināt dzimstību ar patriotiskiem aicinājumiem."
Tam ir vairāki cēloņi, sākot ar iedzīvotāju sadzīviskajās grūtībās vēl nenoplakušo prieku par kara beigām un beidzot ar Māršala plāna pienesumu Rietumeiropas valstu tautsaimniecībām, kā arī citi patlaban empīriski nepārbaudāmi iemesli. Taču galvenais – ticība nākotnei jeb, kā simboliski norāda angļu vēsturnieks Tonijs Džads, "optimisma un bezmaksas piena kombinācija". Proti, ar miera, drošības sajūtas un zināmu valsts stimulu kopiespaidu pietika, lai cilvēki pēckara Eiropā noticētu tam, kam patlaban netic esošo un potenciālo bērnu vecāki Latvijā.
Ģimenes Latvijā visbiežāk vēlētos divus vai trīs bērnus, liecina nesen publiskots pētījums. Taču 90 procentiem ģimeņu, lai varētu atļauties radīt bērnus, lielāks atbalsts no valsts būtu svarīgs vai pat izšķirošs faktors. Proti, tas, ko šajā gadījumā varētu saukt par optimisma un bezmaksas piena minimālo kombināciju ir – lai arī ne lieli, bet stabili prognozējami, vēlams, pieaugoši bērnu un tā dēvētie māmiņu pabalsti kopā ar garantētu vietu bērnudārzā un neizkrišanu no darba tirgus pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma.
Ja šim uzskaitījumam ar laiku pievienotu bezmaksas pusdienas visās klasēs, bezmaksas mācību līdzekļus, bezmaksas sabiedrisko transportu un bezmaksas ārpusskolas nodarbības, atlaides nekustamā īpašuma nodoklī ģimenēm ar vairākiem bērniem vai lielāku neapliekamo minimumu, tas, ko prezidents Bērziņš sauc par drošības sajūtu, patiešām varētu materializēties sajūtamā dzimstības pieaugumā.
Piemēri tālu nav jāmeklē – tepat, Igaunijā, kur līdzīgi kā Latvijā dzimstības augšupeja sākās no 2004.gada, kad tika ieviestas tā dēvētās māmiņu algas un joprojām turpinās līdztekus citu valsts radītu materiālu stimulu pieaugumam.
"Optimisms, drošības sajūta un paļāvība uz nākotni nav atdalāma no politikas ar cilvēcīgu seju."
Taču materiālais nodrošinājums dzimstības veicināšanā tiešām nav viss. Ir vēl kas tāds, ko, atskatoties uz atdarināšanas vērtiem piemēriem vēsturē, nevar atļauties atstāt novārtā arī patlaban. Turklāt tas neprasa nekādus kapitālieguldījumus. Optimisms, drošības sajūta un paļāvība uz nākotni nav atdalāma no, ja tā varētu teikt, politikas ar cilvēcīgu seju. Cilvēkiem ir svarīgi, lai valdības rīcība ir izprotama, nevis distancēta un līdz ar to gan neparedzama, gan neuzticību raisoša, kādu to nereti padara Latvijas politiķiem joprojām hroniski raksturīgais dialoga trūkums ar sabiedrību pat pirms visai valstij ļoti svarīgu lēmumu pieņemšanas.
Šoreiz pēc piemēra ir vērts palūkoties uz Atlantijas okeāna otru krastu. "Sarunas pie kamīna" – tik vienkārši un mierpilni saucās radio raidījums Lielās depresijas laikā ASV, kurā prezidents Franklins Delano Rūzvelts saprotami, neslēpjoties aiz sabiedrisko attiecību speciālistu un ierēdņu mugurām, izskaidroja valdības nodomus krīzes pārvarēšanai un nepopulāro reformu būtību. Darot zināmus savus plānus vienkāršā, skaidrā valodā, it kā uzrunājot katru individuāli, ASV prezidents izdarīja to, ko jau vairāk nekā 20 gadus nekādi neizdodas izdarīt tautas kalpiem Latvijā – esot pie varas, nerunāt no varas pozīcijām. Latvijas iedzīvotāji joprojām gaida ne tikai mērķtiecīgu, bet arī sev saprotamu rīcību no varas īstenotājiem, īpaši no Valsts prezidenta.
