Depopulāciju nenoliedzami ietekmē migrācija, un Latvijas bēda ir dubultā depopulācija. Līdzās negatīvajiem cilvēku dabiskās dzimstības un mirstības rezultātiem migrācijas bilance, īpaši pēdējā laikā, ir pastiprinājusies negatīvā virzienā.
Latvijā ir lieli mīnusi: cilvēki izbrauc, bet visi nav reģistrēti, jo cilvēki valsti mēdz atstāt neizdeklarējoties. Statistika ir nepilnīga, un reālais izbraukušo skaits, kā lēš eksperti, varētu būt pat trīs līdz četras reizes lielāks, kas ir ļoti augsta depopulācijas pakāpe, ES mājas publiskajā diskusijā "Kad beidzot izmirsim?" teica P.Zvidriņš.
"Depopulāciju nenoliedzami ietekmē migrācija, un Latvijas bēda ir dubultā depopulācija."
Šā gada tautas skaitīšanā ir saskaitīti 1,9 miljoni iedzīvotāju. Par 300 tukstošiem, kas nav saskaitīti vai paši nav piedalījušies tautas skaitīšanā, ir savākts daudz informācijas. "Mums ir problēma ar emigrācijas datiem, jo skaitīšanā izmantoja tikai iedzīvotāju reģistra datus," atzīst Centrālās statistikas pārvaldes Sociālā departamenta direktore Maranda Bekmane. Bet emigrējušo skaits pēdējo 10 gadu laikā tikšot "sadalīts". Informācija būs pieejama visiem, sola M.Bekmane un uzskata, ka tā veiks revolūciju Latvijas demogrāfijas gadagrāmatā.
No Latvijas ir "pazuduši" 700 tūkstoši cilvēku – vesela Rīga, piebilst P.Zvidriņš. Depopulāciju veido arī ļoti zemā dzimstība. "Sasniegt normālu paaudžu nomaiņas līmeni pašlaik Latvijā būtu ļoti grūti," viņš atzīst. "Lai rādītājus izlīdzinātu, mums katram būtu jānodzīvo 111 gadi – pastāvot esošai dzimstības un mirstības intensitātei un vecuma struktūrai. Vai arī - jāceļ dzimstība līdz mirstības līmenim, līdz 30 tūkstošiem cilvēku gadā. Pašlaik jaundzimušo skaits Latvijā ir zem 20 tūkstošiem."
Demogrāfijas rādītāji un paradumi
LU profesors filozofs Igors Šuvajevs bilst, ka Latvijā cilvēka nāves ārējo cēloņu struktūrā augstākais rādītājs ir pašnāvības. Latvijā pagājušajā gadā reģistrēti 435 pašnāvības gadījumi: 374 vīriešu un 61 sieviešu pašnāvības gadījums. "Šie cilvēki lielākoties bija darbspējas vecumā," apstiprina P.Zvidriņš un piebilst, ka arī satiksmes negadījumos pārsvarā bojā iet vīrieši. Tik liels vīriešu pašnāvību īpatsvars nav vērojama, piemēram, Uzbekistānā un Zviedrijā.
Acīmredzot jārunā par mūsu sabiedrības uzvedību, alkohola lietošanu, attiecībām ģimenē. "Abu dzimumu sacensībā vīrieši ir vārgāki, viņu sirdis neiztur – tie biežāk gūst infarktus," secina Statistikas un demogrāfijas katedras vadītājs.
Par Latvijas "vidējā" cilvēka paradumiem un uzvedību liecina arī tāds nopietns statistikas rādītājs kā paredzamie veselīgā mūža gadi. Tas nozīmē – nodzīvotie gadi bez saslimstības un invaliditātes. M.Bekmane precizē: "Vīriešiem šis gadu skaits ir 52,6, sievietēm – 55,8 gadi. Piemēram, Luksemburgā šis rādītājs ir par 10-15 gadiem garāks."
"Pie esošās dzimstības un mirstības intensitātes un vecuma struktūras mums katram būtu jānodzīvo 111 gadi."
Latvijas iedzīvotāji dzīvo īsāku mūžu un vairāk slimo nekā vidēji ES, un ikkatrs negatīvajā statistikā pieliek savu artavu dzīvesveida, uztura un fizisko nodarbju ziņā. Ja šos jautājumus ikviens sakārtotu, tad veselīgā mūža laiks Latvijā būtu ilgāks.
Bet - kā tad Latvijā rūpējas par pensijas vecuma cilvēkiem, kuru skaits ir vismaz 456 tūkstoši. (Diskusijas gaitā gan parādās cits rādītājs - 462 tūkstoši, bet to domāts publiskot kopā ar tautas skaitīšanas rezultātiem – autores piezīme.)
Cilvēkiem, vecumā virs 65 gadiem, vairumā ir slikta vai ļoti slikta veselība. Daļa šo cilvēku neiet pie ārsta, jo nav nepieciešamās naudas. Nabadzības riska indekss šajā vecuma grupā cilvēkiem, kas dzīvo vieni, ir gandrīz divas reizes lielāks (35,6%) nekā vidēji Latvijā (21,3%). "ES valstīs veco ļaužu uzturēšanai vidēji tērē 0,41% no iekšzemes kopprodukta (IKP), Latvijā šis rādītājs ir 0,17% no IKP. Vai jaunie cilvēki Latvijā grib sagaidīt šādas vecumdienas?" vaicā M.Bekmane.
Imigrācija vien Latviju neglābs
Imigrācija nespēj kompensēt Latvijas iztukšošanos, uzskata Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Dace Akule. "Uzdevumu "iztukšot Latviju" mēs pašlaik diezgan sekmīgi izpildām. Kā izmirt lēnāk? Vai cerēt uz emigrantu atgriešanos vai uz spēju dzimstības kāpumu, vai uz kvalitatīvas dzīves ilguma pagarināšanos?"
D.Akule secinājusi, ka Latvijas migrācijas politika pašlaik aizsargā zemas kvalifikācijas darbaspēku, jo imigrantam ir jāmaksā vismaz iepriekšējā gada vidējā bruto darba alga (2010.gadā - 461 lats). Bet zemas kvalifikācijas nodarbinātībai minētā samaksa ir par augstu. Tātad šajos darbos negaida iebraucējus un slikti atalgotais zemas kvalifikācijas darbs tiek pašu cilvēkiem. Izeja - jāorientējas uz augsti kvalificēta darbaspēka piesaisti. Bet šādi rīkojas arī citas ES un pasaules valstis.
"Latvijā par normu pieņem emocijas un nevadīto imigrācijas politiku. Mēs neesam gatavi iebraucējiem."
"Un tad man rodas jautājums: kādēļ lai augsti kvalificētais iebraucējs izvēlētos dzīvot Latvijā?" vaicā pētniece. "Iespējams, ka citās valstīs viņu sagaida daudz atplestākām rokām."
Pašlaik Latvijā visaktīvāk iebrauc strādnieki no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Moldovas, ASV, Izraēlas, Gruzijas, Pakistānas un Azerbaidžānas. Tādēļ ļoti svarīga ir gan valsts integrācijas politika, lai cilvēki vieglāk varētu iedzīvoties sev svešajā vidē, gan arī sabiedrisko pakalpojumu pieejamība – veselības aprūpe, izglītība. Kā Latvija redz imigrantus - kā problēmu jeb personu, kam vajadzīga palīdzība, vai arī kā aktīvu cilvēku ar Latvijas pamatiedzīvotājiem līdzvērtīgām tiesībām uz pašizpausmi un radošumu?
Bez imigrācijas politikas ilgāk nedrīkst
Arī Ekonomikas prognozēšanas centra valdes locekle Raita Karnīte ir pārliecināta, ka valstij ir jābūt imigrācijas politikai ar skaidri formulētu attieksmi par valodas lietojumu, sociālajām garantijām. "Jo ilgāk Latvija bāzīs galvu smiltīs, jo sliktākas būs pašu latviešu pozīcijas," viņa uzsver. "Ekonomikas likumi ir skarbi, bet mēs joprojām diskutējam – brauks te kāds vai nebrauks. Ja mums vajadzēs, tad brauks, jo mēs par to parūpēsimies. Ja ne – aiztaisām robežas. Vadīta politika nav bīstama. Bet Latvijā par normu pieņem emocijas un nevadīto politiku. Ja, piemēram, Latviju tiešām krīze neskars - kā pirms vēlēšanām mums apgalvoja, tad jau pēc pusgada Latvijā būs kritisks strādājošo trūkums. Tad imigranti te brauks, un mēs tam nebūsim gatavi."
Latvijai ir svarīgas divas lietas: dzīves vide latviešiem (jo šī ir vienīgā vieta, kur visapkārt var skanēt latviešu valoda) un daudz jaunu cilvēku (kuri strādā un maksā nodokļus). Un arī tas, lai iebraucēji pieņem mūsu valsts kārtību. "Mūsdienu sabiedrība nekur nav etniski tīra, uz to nav jātiecas, bet mēs varam tiekties uz mums tuvu vidi, neapvainojot citas tautības. Diemžēl pašlaik mēs pilnīgi nepamatoti apvainojam tos cilvēkus, kuri šajā valstī dzīvo, godīgi strādā un maksā nodokļus. Mums jākļūst modernākiem, bet tas nenozīmē savu nacionālo vērtību pazaudēšanu. Kas mums liedz laikus izveidot tādu politiku, kādu mēs vēlamies – šajā, mūsu valstī?" vaicā R.Karnīte.
"Depopulācijas problēma ir kultūras problēma – vai saglabāsies latviešu kultūra un valoda?"
Bijušais Eiropas Centrālās bankas padomes loceklis Jirgens Štarks kādā saietā minējis trīs postulātus, kurus ievērojot valsts uz zemāka attīstības līmeņa sekmīgi var integrēties vienotā valūtas zonā. Valstij ir svarīga:
- cenu un algu elastība (cenas uz augšu, algas uz leju) un būt konkurētspējīgai (mūsdienās to var tikai ar algām),
- pārrobežu darba mobilitāte, padarot ekonomiku lētāku ar iebraucēju darbaspēku,
- finanšu plūsmu pārplūšana (transfēri), kas pēc krīzes nav izrādījusies īsti pareiza.
"Ja mēs noņemam nost trešo faktoru, kas nav izrādījies pareizs, un arī otro faktoru – nespēju papildināt cilvēku kopumu, bet gribu turēt savu Latviju, šādi novārdzinot savu ekonomiku un konkurētspēju, tad pēdējais, ar ko mēs varam rīkoties, ir cenu un algu elastība," lēš R.Karnīte. "Ja cilvēks aiz robežas var nopelnīt salīdzinoši vairāk, vai viņš te paliks? Vai ilgi viņu te noturēs patriotiskās jūtas? Diezin vai. Bet Latvija, vienalga, būdama nabaga, grib integrēties vienotajā eirozonā."
Protams, cilvēki atgriezīsies vien tad, kad ekonomiskā situācija Latvijā būs tādā pašā līmenī kā tajā valstī, kurā viņi ieceļojuši. Kā ekonomiku pacelt? R.Karnīte saredz divus ceļus. Pirmais - izveidot produktīvu ekonomiku, gandrīz vai robotekonomiku, kas varētu radīt augstu pievienoto vērtību. Bet, lai robotekonomiku radītu, vajag kādu, kas ar augstu pievienoto vērtību ražo pašus robotus. Tātad vajag lielu izlasi, jo tik spējīgi cilvēki nedzimst katru dienu. Bet šeit mēs atduramies pret iedzīvotāju kopumu. Otra iespēja – imigrācija. Tādēļ ļoti svarīgi ir pārdomāt, kas Latvijai šobrīd ir vajadzīgāks – vai lai tā būtu izteikti latviska, vai tas, ka šeit būtu daudz ražotāju un pietiekami daudz pircēju, pietiekami daudz gados jaunu nodokļu maksātāju.
Ne etnoss, bet tā izauklētā kultūra
I.Šuvajevs gan oponē, ka cilvēku skaits pasaulē ir nepārtrauktā procesā un patiesībā pašnoregulējas. Tas notiek arī ar etnosiem: "Cilvēcē kopumā viss ir kārtībā – daži etnosi noveco, citi atjaunojas. Bet ekonomika šo problēmu nerisina. To risina izglītība un zinātne. Labs piemērs ir Ķīna."
Pasaulē no 100 valstīm apmēram 80 valstīs ir depopulācija. Bet pārējās pretēji – demogrāfiskā eksplozija, piekrīt P.Zvidriņš. "Pasaulē depopulācija nav aktuāla. Pasaulē kopumā ik gadu iedzīvotāju daudzums palielinās par skaitu, kas vienāds ar 35 Latvijām, nāk klāt 75 miljoni cilvēku, un tie kaut kur jāizvieto. Ir demogrāfiskais spiediens," atzīst P.Zvidriņš.
Tas, ka Latvijā pieaug latviešu īpatsvars (nejaukt ar absolūto skaitu!), mūs neglābj. Pirms 100 gadiem latviešu skaits Latvijā bija 1,4-1,5 miljoni, tagad mēs esam ap 1,3 miljoniem.
Ja problēma nebūtu nācijas izdzīvošanā, tad Statistikas un demogrāfijas katedras vadītājs piekristu viedoklim, ka par latviešu iznīkšanu nav vērts pārāk uztraukties. Bet mūsu problēma ir kultūras problēma – vai saglabāsies latviešu kultūra un valoda. Tas ir galvenais jautājums.
"Lai man piedod citu etnosu pārstāvji, bet Latvijā ir jārūpējas tieši par latviešiem," P.Zvidriņš ir kategorisks. "Kaut gan Latvijā visi etnosi ir mīnusos, arī čigāni. No 109 Latvijas novadiem tikai septiņos ir plusi."
