LPS ir biedrība, kas uz brīvprātības principiem apvieno Latvijas novadu un republikas pilsētu pašvaldības. Tā dibināta 1991.gada 15.decembrī, un dibināšanas kongresa pirmajā rezolūcijā "Par Latvijas Pašvaldību savienības dibināšanu" pausta pārliecība, ka demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas garants ir patstāvīgas un finansiāli stabilas pašvaldības un pašvaldību kopējo interešu paušanai un aizstāvībai nepieciešama brīvprātīga savienība.
Tādējādi par LPS galvenajiem mērķiem ir noteikta pašvaldību politikas veidošana valstī saskaņā ar to priekšlikumiem, pašvaldību kopīgo problēmu risināšana un interešu aizstāvēšana valsts varas un pārvaldes iestādēs.
LPS balss allaž ir bijusi dzirdama gan sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem, gan valdībā un parlamentā saistībā ar budžeta plānošanu, sociālās politikas veidošanu, ceļu infrastruktūras, pasažieru pārvadājumu, izglītības, veselības un citiem jautājumiem.
Taču maija otrajā nedēļā lietu ierasto kārtību satricināja Krāslavas novada pašvaldības lēmums izstāties no biedrības, pamatojot to ar smagu pārmetumu – šī organizācija pienācīgi nepilda iepriekš minētos mērķus un neatbalsta reģionu vienlīdzīgu attīstību.
Publiskajā telpā izskanējis, ka savienību varētu pamest pat desmit pašvaldību, bet noteiktu atbalstu šādam solim izteikušas divas – Ilūkstes un Riebiņu novada pašvaldības.
LV portāls jautā: Vai pašvaldībām ir vajadzīga LPS? Kā tā ir pildījusi savus uzdevumus, un kas biedrības darbā būtu jāuzlabo?
Ilmārs Meluškāns, Riebiņu novada domes priekšsēdētājs:
Foto: www.riebini.lv
"Jautājums par izstāšanos no LPS pašlaik nav Riebiņu domes darba kārtībā. Taču nav dūmu bez uguns, un tām lietām, ko Krāslava min par savas rīcības iemeslu, visā pilnībā var piekrist. Vienīgi – vai izstāšanās ir labākais variants un godīgs pret pārējām pašvaldībām, kuras tādos pašos apstākļos turpina LPS piedalīties un uzturēt šo sabiedrisko organizāciju, kura ir darījusi arī ļoti daudz laba.
Ceru, ka šis Krāslavas "gājiens" un viņu domubiedru komentāri liks LPS izvērtēt savu nostāju. Pieļauju, ka princips "investīcijas seko iedzīvotāju skaitam" vienlīdz aktuāls ir Riebiņu novadā un, piemēram, arī Ventspils novadā. Katrā ziņā iedzīvotāju blīvums un teritorija, kas ir jāapsaimnieko, nav salīdzināmi lielumi, ja pēc vienādiem kritērijiem, citus neņemot vērā, vērtē investīciju apjomu gan pilsētai, gan lauku teritorijai. Tas ir jautājums, kas mūs uztrauc vislielākajā mērā.
Valstī ir īstenota pašvaldību reforma; visas 119 pašvaldības ir ar likumu atzītas un ir juridiski līdzvērtīgas. Bet, kad nonāk līdz investīcijām, attīstības projektiem, tad mūs nezin kāpēc sadala. Vēl saprotu, ka sadala – lauki un pilsētas, bet kāpēc vēl arī lauku apvidu pašvaldības būtu jādala attīstības centros – vieni ir labāki attīstības centri, kam tiek piešķirti miljoni, citi sliktāki (mazās pilsētas), kam pērn atmeta "kaulu" – kādus 200-300 tūkstošus latu. Bet tādas pašvaldības kā Riebiņu novads vispār netiek ņemtas vērā!
Mums ir ap 6000 iedzīvotāju, seši pagasti, un godīgi būtu visas naudiņas rezervēt pēc teritoriālā principa. Ja pašvaldība nespēj izstrādāt konkurētspējīgus projektus un atvēlēto naudu apgūt, tad tā ir jāpārdala un jāatdod citiem. Bet teritorija mums ir liela, gan ceļu, gan pārējā infrastruktūra ir jāuztur, kaut arī iedzīvotāju salīdzinājumā ar pilsētām vai piepilsētām ir ļoti maz. Skolas un pārējās iestādes tāpat ir jāremontē un jāuztur.
Neesmu dzirdējis, ka LPS būtu stingri iestājusies - visas pašvaldības ir vienlīdz respektējamas līdz brīdim, kamēr tās šīs investīciju iespējas izmanto vai palaiž garām. Ja ir šāda nostāja, tad reformu vajadzēja plānot gluži citādāk – lai ir tikai lielas pašvaldības, varbūt vispār visus pievienot Rīgai, lai vispār nekas nav jādala, bet netaisīt tagad mazos par muļķiem.
Pērn LPS kongresā rezolūcijā par investīciju piesaistīšanu teritorijām Latgales pašvaldības nepiekrita uzstādījumam, ka viens iedzīvotājs un viena nosacītā teritorija būs par pamatu investīciju apjoma noteikšanai un citus kritērijus vērā neņems. Bet, lūk, Ogrē novadu saietā LPS nāca klajā ar to pašu tekstu. Tad vismaz būtu pateikuši, ka mūsu iebildumi nav ņemti vērā un kāpēc."
Maigurs Krievāns, Ilūkstes novada domes priekšsēdētāja vietnieks:
Foto: www.latgaleslaiks.lv
"Jā, mums ir daudz pretenziju pret LPS. Uzskatām, ka tā vairāk aizstāv un lobē lielo pilsētu intereses. Lielo pilsētu asociācijai ir pamatīgs svars arī sarunās ar valdību, bet mazās pašvaldības ir daudz neaizsargātākas, jo gluži vienkārši pie tāda dialoga netiekam. Taču arī lauku apvidos ir vajadzīgas investīcijas, un šajā jautājumā mēs diemžēl pašlaik nevaram kustēties uz priekšu.
LPS ir sākušās sarunas par otrā līmeņa pašvaldībām, bet ne es viens uzskatu, ka tās nav vajadzīgas. Mēs šos aizvadītos gadus esam ļoti labi strādājuši bez tām, tad kādēļ mums vajag vēl kaut ko? Tas arī ir vēl viens pamats iespējamām domstarpībām, kas nebūs vienkārši šķetināmas. Novadā ir savs attīstības centrs Ilūkste, vēl ir mazpilsēta Subate un seši pagasti, un, kaut arī neesam liela pašvaldība, varam atrisināt visus jautājumus, ja vien mums dotu tādas iespējas.
Ilūkste arī ir pierobežas pašvaldība. Kādēļ nevar būt atsevišķa programma šo pašvaldību attīstībai? Piejūras pašvaldībām tāda ir, arī lielajām pilsētām, bet saistībā ar pierobežu nekas nevirzās uz priekšu. Par to domājam runāt arī kongresā.
Pašlaik nav nekāda pamata ar steigu sekot Krāslavas piemēram. Manuprāt, tā nav izeja no problēmas. Maija sēdē mēs ar deputātiem par šo jautājumu spriedīsim, un domāju, ka ļoti daudz kas kļūs skaidrāks pēc LPS kongresa.
Ja uzskatīsim, ka ir atkārtoti jāatgriežas pie šī jautājuma, tad jūnijā vai jūlijā varbūt liksim to uz balsošanu."
Aldis Adamovičs, Preiļu novada domes priekšsēdētājs:
Foto: www.preili.lv
"Es uzskatu, ka pašvaldībām ir vajadzīga Pašvaldību savienība. Varētu būt atklāts jautājums par tās šā brīža darba kvalitāti, kas varbūt būtu jāuzlabo. Katra pašvaldība pati par sevi nav cīnītāja. LPS ir liela nozīme pašvaldību kopējā viedokļa, kas tiek veidots kompromisu ceļā, formulēšanā un pārstāvēšanā sarunās ar ministrijām.
Svarīgākie jautājumi ar pašvaldībām vienmēr tiek pārrunāti. Atklāts jautājums ir par to, cik lojāli LPS izturas pret mazajām un lielajām pašvaldībām, jo varbūt kādreiz izskatās, ka vairāk tiek lobētas lielo intereses. LPS aktīvāk varētu aizstāvēt nelielo pašvaldību intereses, jo, piemēram, jautājumos par dažādu veidu pakalpojumiem redzam, ka tie paliek pieejami tikai dažās lielajās pilsētās.
Tomēr atzinīgi jānovērtē LPS paveiktais tādos jautājumos kā iedzīvotāju ienākumu nodokļa proporcionālais sadalījums starp pašvaldību un valsti, dažādas valsts garantijas un sarunas par Eiropas fondu līdzekļu sadalījumu nākotnē."
Janīna Jalinska, Daugavpils novada domes priekšsēdētāja:
Foto: Māris Kaparkalējs, LV
"LPS ir nepieciešama, jo daudzas problēmas nav iespējams atrisināt pašvaldībām individuāli. Nav racionāli visām 119 pašvaldībām iet uz ministrijām un censties ar pašu spēkiem risināt jautājumus, lai panāktu vēlamās izmaiņas likumdošanā.
LPS līdz šim savus uzdevumus ir pildījusi apmierinoši. Protams, nav izdevies panākt visu, ko pašvaldības varētu vēlēties, jo mums ir jārēķinās, ka sarunas ar valdību vienmēr ir kompromisu dialogs. Ikvienas sarunas, kas notiek LPS, ministriju un valdības līmenī, tiek noslēgtas ar domstarpību protokolu. Domstarpību protokols vienmēr ir kompromisu un vienošanās variants.
Ja mēs visi tagad masveidā stāsimies ārā un likvidēsim šo sabiedrisko organizāciju, tad būs jādomā par alternatīvu variantu. Divdesmit gadu laikā LPS ir kļuvusi par noregulētu sistēmu, kuras darbība nostiprināta likumdošanas ceļā. Cits jautājums, vai šajā sistēmā viss ir kārtībā un vai nevajadzētu veikt uzlabojumus. Tad ir jāsēžas pie galda un jādiskutē.
Piekrītu, ka Latgalei būtu jāpievērš lielāka uzmanība, it īpaši struktūrfondu sadales kontekstā. Ir nepieciešams pārskatīt sadalīšanas principus – būtu jāņem vērā pašvaldības attīstības indekss, teritorija un attālums līdz galvaspilsētai. Tikai tā var panākt, ka Latvija attīstās vienmērīgi."
Māris Pūķis, LPS vecākais padomnieks:
Foto: www.lps.lv
"Kopš 1991.gada īsi bijuši tie laikposmi, kad LPS biedri bija gluži visas pašvaldības. Protams, ikreiz ir satraukums, ja kāds no tiem pamet LPS. Bet mūsu organizācijas mērķis nekad arī nav bijis, ka tai ir jāaptver pilnīgi visas pašvaldības. Jau pirmajā kongresā tika nolemts, ka ir jābūt ļoti vieglai un brīvai iespējai gan iestāties, gan izstāties no šīs savienības - lai novērstu iespēju, ka LPS kļūst par valdības "garo roku".
Ja kādai pašvaldībai kaut kas nepatīk, tā draud ar izstāšanos, bet gandrīz vienmēr mums ir izdevies pierunāt, lai iestājas atpakaļ. Pamatā tas tiek atrisināts ar izskaidrošanu. Nekad neiejaucamies un neietekmējam balsošanas procesu, bet dodamies uz pārrunām par to, kas konkrētajai pašvaldībai LPS darbībā šķiet neapmierinošs. Kad iestājāmies Eiropas Savienībā un atvērām biroju Briselē, kādam šķita, ka tas ir par dārgu un nav vajadzīgs un tādēļ gribēja pamest savienību. Cits izstājas politisku iemeslu vai lielu ambīciju dēļ.
Bet šajā gadījumā izstāšanās no LPS var būt veids (varbūt ne pats labākais un skaidrākais), kā signalizēt, ka pierobežā patiešām ir slikti. Tādēļ viena no LPS priekšsēža Andra Jaunsleiņa reakcijām bija tāda – ja šis precedents palīdzēs mums labāk risināt šo problēmu, tad ir vērts, ka tas notiek un var vērst visu par labu. Protams, kā parasti, esam gatavi pārrunām un Krāslavas novada domei esam nosūtījuši vēstuli ar piedāvājamu par tikšanos.
Nākamais – par Eiropas naudas vienādo dalīšanu "uz galviņām" jeb iedzīvotāju skaitu. Divdesmit gadu laikā neviena valdība ne kādos apstākļos nav atbalstījusi investīcijas visās pašvaldībās. Iepriekšējā kongresā mēs izvirzījām nostādni, ka katram – lielai, mazai vai vidējai pašvaldībai – ir tiesības kaut ko derīgu izdarīt investīciju laukā, un, ja valsts izvirza mērķus, tad katram jādod tiesības šos mērķus sasniegt. Jautājums – kā to darīt?
Vienīgā shēma, ko varējām piedāvāt un kas kaut cik atbilst kompromisam, ir divējāda attieksme pret teritorijām. Joprojām tiek saglabāta nozaru politika, kuras ietvaros īsteno reģionālās attīstības politiku. Tas nozīmē, ka atbalsts vai nu atpalikušai Latgales teritorijai, vai vienalga jebkurai īpaši izvēlētai teritorijai, kam jāiet palīgā, ir valsts reģionālās politikas jautājums, un tas nav jārisina LPS vai kādam ar vienādām kvotām. Par to ir atbildīga valsts politiskā vadība. Bet tam nav saistības ar šo kvotu, tas nāks papildus tai.
Mūsu ideja bija tā, lai katrai pašvaldībai ir brīvi pieejama daļa investīciju līdzekļu. Tā ir principiāla izmaiņa pirmoreiz 20 gadu laikā. Tas nozīmētu, ka lielāka daļa līdzekļu nonāktu pašvaldību atbildībā, bet valsts daļa mazliet samazinātos. Lūk, to vajadzētu saprast.
Daļa pašvaldību to joprojām nesaprot (vai izliekas, ka nesaprot) un uzskata, ka mēs īpaši gribam, lai Rīgai naudas ir vairāk. Taču LPS neiebilst, ka vērā ņemtu arī teritorijas lielumu – par to var vienoties. Taču – vispirms ir jātiek skaidrībā, ka vispār šāds risinājums būs iespējams. Pašlaik ir ziņas no Ministru prezidenta, ka nākamā ES regula naudas sadali šādā veidā neatļaušot, un tad, tāpat kā līdz šim, paliks tikai nozaru politika. Diskusija par to turpināsies, bet līdz kaut kādiem naudas dalīšanas principiem mēs vēl neesam tikuši, tādēļ uzskatu, ka pašlaik ir sacelta vētra ūdensglāzē.
Pašvaldībās pašlaik aptuveni puse budžeta tiek noteikta objektīvi, viena daļa vēl ir atkarīga no pašu iespējām un viena daļa – no valsts dotācijām. Principā mēs vēlamies, lai palielinās tā daļa, par ko ir atbildīga pati pašvaldība, tas ir mūsu stratēģiskais virziens. Šajā ceļā ir radusies zināma neizpratne, bet domāju, ka tas viss noskaidrosies. Turklāt LPS valdībā allaž ir iestājusies pret to, ka līdzekļu sadalē priekšrocība tiktu dota tikai attīstības centriem (šāds uzstādījums ir bijis), bet mēs esam arī pret to, ka kāds sāktu cīnīties pret attīstības centriem. Ir jāievēro līdzsvars, un to izdarīt nebūt nav vienkārši.
Taču jāatzīst, ka valsts nespēj piedāvāt risinājumu perifērijai, un LPS ir viens padoms – ar argumentu, ka citādi šīs teritorijas nespēj izdzīvot, protams, saglabājot valsts robežu, paplašināt Eiropas ekonomisko robežu tālāk no Latgales, atvieglojot personu, preču un kapitāla kustību, un ļaut Latgales iedzīvotājiem sniegt pakalpojumus, veidot ciešākus ekonomiskos sakarus. Ja rodas izpratne, ka būtu lietderīgi šādi rīkoties, to nevar izdarīt pašā Latgalē, tās ir sarežģītas sarunas gan Briselē, gan Maskavā."
