Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijai svarīgi apzināties, cik svarīgs, cik nozīmīgs ir katrs Latvijas pilsonis!
Tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka 2011.gada 1.martā Latvijā bija 2 067 887 iedzīvotāji, tas ir par 13% jeb 309 000 iedzīvotājiem mazāk, nekā tas bija 2000.gadā. Lielais iedzīvotāju skaits, kuri izceļojuši no Latvijas līdzšinējos gados nebija tik uzskatāmi samanāms, kā šogad, kad notika tautas nobalsošana par latviešu valodu. Tas liecina, ka pienācis laiks pavisam nopietnam darbam ar ārpus Latvijas dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem, lai viņi saglabātu piederības sajūtu savai Dzimtenei.
Tā saucamās trimdas organizācijas drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas it kā uz laiku zaudēja savus mērķus. Latvija nu bija brīva, un aktīvākie trimdas latviešu organizāciju dalībnieki, kuri savā laikā ļoti daudz darīja latvietības uzturēšanā un saglabāšanā ārvalstīs, tagad ir gados veci, daudzi no viņiem aizsaukti mūžībā, un diemžēl daudzi no viņiem ar vecuma domāšanas īpatnībām, kara pārdzīvoto seku atstātajām garīgajām traumām, dažkārt nespējot pieņemt īstenību, ka šodienas pasaule ir mainījusies, ka cilvēki ceļo no valsts uz valsti, motivēti iegūt labāku izglītību vai arī sev un savai profesionālajai kvalifikācijai meklējot atbilstošas darba iespējas. Protams, tiem pievienojas arī cita veida pārceļotāji ar vēl diferencētākiem mērķiem un izpratni par savu vietu šodienas pasaulē. Tas ir pašsaprotami un loģiski, par ko īpaši nesatraucas skaitliski lielo tautu valstis.
"Nav tādas sabiedrības integrācijas politikas, kas vienlīdz attiektos uz visiem."
Bet Latvijai svarīgi apzināties, cik svarīgs, cik nozīmīgs ir katrs Latvijas pilsonis!
Ievērojami lielais jaukto laulību skaits, kā arī jaunās latviešu ģimenes, kurās dzimuši un turpina dzimt bērni, rosina mērķtiecīgāk domāt par latviešu skoliņām ārpus Latvijas, to mācību saturu un mūsdienīgiem mācību līdzekļiem.
Tā kā Latvijas vēstniecībās atbilstoši samazinātajam valsts finansējumam samazinājies arī darbinieku skaits, jādomā par jaunām sadarbības iespējām ar ārvalstīs dzīvojošiem tautiešiem, organizējot arī jaunas organizācijas vai pārstāvniecības, kuru mērķis būtu vēl aktīvāk un dzīvāk sadarboties, veidojot, piemēram, domubiedru grupas.
Manuprāt, nav tādas sabiedrības integrācijas politikas, kas vienlīdz attiektos uz visiem. Galvenais akcents būtu jāliek uz mūsu kopējām mājām - Latviju. Un mums visiem un katram atsevišķi būtu jādomā par to, kā padarīt mūsu māju pēc iespējas labāku mums visiem - gan Latvijā, gan ārpus Latvijas dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem. Mums jātiecas panākt aktīvu un saliedētu pilsonisko sabiedrību un darboties visiem kopā cēlu mērķu labā. Ņemot vērā lielo jaukto ģimeņu skaitu, jādomā arī par to, lai labi mūsu kopīgās mājās - Latvijā vai latviešu sabiedrībā – justos arī cittautieši, kurus ceļš savedis kopā ar Latviju. Lai nebūtu atstumto un ignorēto.
Ar prieku vienmēr klausos, kā, piemēram, vācietis vai anglis iemācījies labi runāt latviešu valodā vai arī latviešu saietā no lapiņas kopā ar savu ģimeni un citiem latviešiem dzied latviešu dziesmas.
"Ar prieku vienmēr klausos, kā, piemēram, vācietis vai anglis iemācījies labi runāt latviešu valodā."
Jādomā par tiem Latvijas pilsoņiem, kuri pēc tautības nav latvieši, bet kuri skaidri runā latviešu valodā un ir daudz lielāki Latvijas patrioti nekā dažkārt paši latvieši. Tepat, Štutgartē, piemēram, dzīvo šāds jaunietis, kurš iesaistījies latviešu jauniešu deju kolektīvā. Līdzīgi jāuzrunā un jāpieņem arī citi. Jo atvērtāki un saprotošāki mēs būsim, jo bagātākās straumēs uz Latviju plūdīs ārvalstīs uzkrātās garīgās un līdz ar to arī laicīgās bagātības.
Mums nav šodien jāizvirza mērķis, lai visi noteikti atgrieztos Latvijā. To rādīs nākotne. Tas, ko mēs šodien varam darīt - darīt visu, kas mūsu pašreizējos spēkos, lai KATRS Latvijas pilsonis, kurš dzīvo ārpus Latvijas, sajustu, ka ir noderīgs un nepieciešams savai Tēvzemei. Tas ir aicinājums uz savstarpēju sapratni un arī iecietību, gan iekļaujoties jau esošajās latviešu organizācijās, gan veidojot tās no jauna. Tikai praktiski darbojoties, nevis kā skatītājs vai kritiķis vērojot, cilvēks spēj apzināties piederības sajūtu savai tautai, lepnumu par katru mazo vai kopīgi paveikto lielo sasniegumu. Tā no daudziem maziem, varbūt pat pavisam it kā maziem un nepamanāmiem mērķīšiem, ja tie no visas sirds tieksies Latvijas virzienā, ar gadiem izaugs par drošu ceļu, kas reiz mudinās atgriezties savā Tēvzemē.
