Valsts nācija, neļauj nocirst sev pirkstu!

Ir viedoklis, ka "šis referendums ir signāls, ka kaut kas nav bijis kārtībā", ka latvieši, vienkārši sakot, slikti izturējušies pret krievvalodīgo minoritāti. Taču ir arī pretēja versija - latvieši par maz darījuši tieši savā labā, par maz veicinājuši valstisko pamatu stiprināšanu un pieļāvuši, ka uzbrukumos valstiskām interesēm tiek iets arvien tālāk. Kāds ir jūsu viedoklis par pašreizējās situācijas priekšvēsturi?

Es vairāk piekristu otrajam viedoklim. Tas ir izteikts, ne tikai jūtot sabiedrības noskaņojumu, bet arī norāda, ka mums ir nepieciešams pārdomāt, kāpēc valsts vara ir vāja.

Mana attieksme pret gaidāmo referendumu kļūst radikālāka, jo sastopos ar manas valsts varas struktūru drosmes trūkumu. Domāju, ka Valsts prezidentam un arī Saeimas priekšsēdētājai bija jāpārtver iniciatīva laikus un jāizmanto viņu vara, lai novērstu šādu antikonstitucionālu referendumu. Viņi ir pildījuši likuma burtu, bet viņiem jābūt nācijas līderiem, kuriem asāk jāreaģē uz šādiem notikumiem.

Mēs katrs ikdienā darām savu darbu, un gribas, lai mūsu ievēlētais parlaments savu darbu veic atbildīgi. Kad no Saeimas un Valsts prezidenta nebija reakcijas, es vērsos ar vēstuli pie Satversmes tiesas priekšsēdētāja, jautājot, vai viņš redz neizdarību valsts augstāko amatpersonu rīcībā? Tiesa, ar savu vēstuli nācu par vēlu – gada sākumā, kad Saeima uz referendumu vēl nebija reaģējusi. Atbildi mēs šodien jau zinām, arī manā vēstulē ir teikts, ka tas bija jādara savlaicīgi.

"Ja tu pats necienīsi savu tautu un valodu, tevi arī neviens cits necienīs."

Vai demokrātija ir visatļautība? Man nav pārliecības, ka mūsu drošības dienesti kontrolē situāciju. Kā nepilsonis Lindermans te var tik netraucēti dibināt organizāciju un musināt apjukušos? Vai viņš te ieradies ar noteiktu uzdevumu? Kāpēc analogi referendumi tiek rīkoti arī vēl dažās bijušajās republikās? Kāpēc tāda sakritība?

Runājot par gaidāmo referendumu, gribas atcerēties vai arī atgādināt par situāciju 1994.gadā, kad no Latvijas izveda Krievijas karaspēku. EDSO komisārs toreiz ar prieku pauda, ka latvieši ir izšķīrušies par miermīlīgu risinājumu un savā valstī ļāvuši palikt migrantiem, kas šeit ieradās pēc Otrā pasaules kara. Vai toreiz bija referendums, vai pilsoņi piekrīt, ka Latvijā paliek tik liels skaits Krievijas valsts piederīgo? Ar sabiedrību neviens nediskutēja, un visu izlēma valdība viena pati. Tā rezultātā esam palikuši ar milzīgu iedzīvotāju kopienu, kura joprojām jūtas piederīga padomju telpai un kuras pārstāvji, lai gan bieži vien ir Latvijas pilsoņi, nesaprot, kādas ir viņu saistības ar šo valsti.

Runājot par integrācijas krahu, ir viedoklis, ka krieviem nav atbilstošas mentalitātes, lai kaut kur integrētos, jo paaudžu paaudzēs ir iegūta iekarotāja pozīcija, dziņa pakļaut citas tautas savai valodai un garīgi daudzi Latvijas krievvalodīgie dzīvo Krievijā. Varbūt integrācija vienkārši nav iespējama?

Tā ir Latvijas problēma, ka atbildīgie par politiskajiem procesiem Latvijā nekad nav atzinuši savas kļūdas un nespēj uzņemties atbildību par tām. Eiropas vēsture liecina, bez kļūdu atzīšanas nekas nemainās.

Politikā mēs esam daudz par naivu un lēnu situācijās, kad ir vajadzīga ātra reakcija un reālistisks skatījums. 18.februāra referendums rada vēlmi uzklausīt integrācijas procesa veidotājus - Nilu Muižnieku, Oskaru Kastēnu, arī Eiženiju Aldermani: ko viņi ir gribējuši sasniegt, un kāpēc ir tāds rezultāts, kas parāda, ka Latvijas pilsonība ir tik viegli izdalīta? Kāpēc ir Latvijas informācijas telpas vakuums Latgalē, ko ir darījis Ābrams Kleckins, vadot Nacionālo radio un televīzijas padomi? Domāju, ka sabiedrībai jāpieprasa šo kļūdu atzīšanu un analīzi, nevis lai kādus sodītu. Mums visiem kopā jānonāk pie svarīgiem secinājumiem un konsekvencēm attieksmē pret mūsu valsti.

Veicot pētījumu par nacionālo pašapziņu, intervijā nākas dzirdēt, ka pilsonības eksāmenu pieņemšanā mūsu ierēdņi pieļāva apkaunojošas atlaides latviešu valodas un vēstures jautājumos. Latviešu ierēdņu attieksme pret savu valsti, valodu un vēsturi  naturalizācijas procesu padara par farsu. Tas ir piemērs, kā ar attieksmi var noniecināt paši sevi. Jau 19.gadsimta pirmās latviešu atmodas līderi ir teikuši: ja tu pats necienīsi savu tautu un valodu, tevi arī neviens cits necienīs.

Tā ir viena liela nelaime latviešu mentalitātē, ka mēs nepārtraukti izliekamies, ka viss ir labi. Arī tad, kad mūs aizvaino, nevis dodam pretreakciju, bet pieturamies pie principa, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj.

Latviešu negatīvā attieksme pret sevi, neticība sev un savai valstij ir lielākie mūsu ienaidnieki. To varētu raksturot kā sociālu intoksikāciju, mēs drīz saindēsimies no tā, kā sevi aprakstām un redzam. Lielā mierā tas sakņojas mūsu zemnieka mentalitātē, kurš daudz nav pieradis runāt, bet gan smagi strādāt. Es aicinu sabiedrību atmosties un saprast, ka dzīvojam 21.gadsimtā! Vajadzīga solidaritāte, sapratne un atbalsts katrai labai idejai, viedoklim, sākotnei.

Interesanti, ka 19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta sākumā latvieši spēja radīt savi valsti, taču patlaban šīs zemnieku mentalitātes negatīvie aspekti latviešiem, iespējams, ir vairāk, nekā bija toreiz. Kā skaidrot šo paradoksu?

19.gadsimta sākumā latviešu nācija izdarīja izrāvienu, kļuva turīga un ieguva varu. Latviešu zemniecība tolaik jau bija saskatījusi, ka nākotne ir ne tikai zemniecībā, bet arī izglītībā un nācijas ekonomiskā uzplaukumā, attīstībā un solidaritātē. Jau 19.gadsimta pirmajā pusē latvieši bija viena no izglītotākām Eiropas tautām, modernisma pionieri, Rīga bija viens no lielākajiem industriālajiem centriem ne vien cariskajā Krievijā, bet arī Eiropā.

Latvieši iesaistījās tā laika pasaules vēsturiskajos procesos, taču intelektuāli esam noasiņojuši visu 20.gadsimtu. Sevišķi, kad mūsu politiskā un intelektuālā elite devās trimdā pēc Otrā pasaules kara. Tos, kas te palika, nepielaida pie daudzām profesionālajām nozarēm. Padomju vara atbalstīja latviešu kā mākslinieku nācijas attīstību ar zemniecību kolhozu izpildījumā. Latvijas rūpniecība bija kontrolēta, arī fundamentālā pētniecība bija pakļauta militārās industrijas vajadzībām.

20 gados pēc neatkarības atjaunošanas esam tik daudz iznīcinājuši no visa tā, kas bijis Latvijā, ka pienācis laiks sabiedrībai virzīt prasību pēc profesionāliem politiķiem. Sāksim ar to, ka prezidenti, beidzot darbību, atsakās no valsts piešķirtā dzīvokļa un automašīnas. Ļoti ceru, ka prezidents Bērziņš, kurš ir atteicies no Jūrmalas rezidences un citām privilēģijām un neuzvedas kā oligarhs, atcels šo aziātisko normu. Pārmaiņas var radīt varas pārstāvju nopietnā attieksme pret valsti.

Vai tā arī ir zemnieka mentalitāte, kas sabiedrībai liek sevi aizstāvēt galēji kritiskos apstākļos, bet nespēj būt efektīva pret rafinētākām pakļaušanas formām? Piemēram, pieļaujot uzkundzēties angažētu juristu, shēmotāju un jauno ciniķu kārtai. Jūs, starp citu, savulaik esat formulējusi, ka piedzīvojam likuma, juristu teroru.

Mūsu literatūrā ir maz piemēru par to, kā veidojas nācija. Taču vēsturē ir piemērs – pēc Lielās franču revolūcijas, no kuras nāk modernā Eiropa, jakobīņu terora periodu iedibināja juristi. Ja kāda profesionālā grupa lielā skaitā nonāk parlamentā, vienmēr ir risks, ka tā ļausies tam, ko mēdz dēvēt par profesionālo kretīnismu. Ja aiz tā vēl stāv kādas neafišētas intereses...

Tāpēc mums politikā ir vajadzīgi ne tikai juristi, kas prot formulēt likumu normas, bet arī cilvēki līdzsvaram, kas sabalansē likumus un labas pārvaldības normas. Starp citu, nelatviešu iesaiste valsts pārvaldē, kur patlaban dominē draugu un radu loks, palīdzētu uzlabot tās tiesiskās un morālās uzvedības standartus.

"Skatīsimies pēc labākajiem piemēriem Eiropā, ticēsim, ka to varam sasniegt."

Sabiedrībā valda rakstītie un nerakstītie likumi. Viens no tādiem - jo nežēlīgāki ir likumi un sodi, jo kuplāk sazeļ izmanība, viltība un godprātības trūkums.  Sekojot šai vēsturē labi zināmajai aksiomai, valsts pārvaldes cilvēki, balstoties uz milzīgos apjomos saražotajiem normatīvo aktu kalniem un citējot tos kā Evaņģēliju, vienlaikus īsteno tiesisko nihilismu, kuru izkopuši daudzi juristi. Ja šajā vidē nesāksim iedzīvināt ētikas principus, nebūs viegli atgriezt sabiedrības uzticību valsts pārvaldībai. Diemžēl juristu vide joprojām ir noslēgta un korporatīva.

Varbūt meklēt izeju - Latvija kā prezidentāla republika, ja līdztekus parlamentam būtu prezidents ar stingru nacionālas valsts vadītāja stāju. Latvijai jau šobrīd vajadzētu profesionālas raudzes tiesību speciālistu kā, piemēram, Egils Levits. Svarīgi, lai mēs domātu laikus, kādas prasības izvirzām Valsts prezidentam. Tāpēc domāsim par to jau tagad! Skatīsimies pēc labākajiem piemēriem Eiropā, ticēsim, ka to varam sasniegt, ka varam izkļūt no šīs, lielā mērā mūsu mentalitātes noteiktā, problēmu loka. Līdztekus tam ir vajadzīga attiecīga sabiedrības izpratne un labā griba.

Bet ja sabiedrībai nav šīs izpratnes un labās gribas?

Tā pakāpeniski veidosies. To noteiks tas, cik profesionāli strādās mediji, kas faktiski ir vara numur viens. No medijiem mēs sagaidām ieinteresētu komunikāciju vidi, kurā var iekļauties un tikt uzklausīts ikviens cilvēks.

Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018.gadam paredz, ka šis politikas virsmērķis ir stipra, saliedēta Latvijas tauta uz latviešu valodas, kultūras un nacionālās identitātes pamata. Cik šī mērķa piepildīšana tagad vispār ir iespējama?

Es domāju, ka beidzot ir pieņemta loģiska integrācijas programma. Es aicinātu valsts nācijas iedzīvotājus saprast, ka līdzšinējā integrācijas programma ir izgāzusies tieši tāpēc, ka tajā ne ar vārdu nebija minēts, ka Latvija ir valsts ar savu valsts nāciju.

Kā apdraudējumu latviešu nācijai daudzi patlaban uzlūko Eiropas Savienības federalizāciju, par ko arvien vairāk runā finanšu disciplīnas kontekstā.

Šo situāciju Latvijai jāmēģina izmantot kā iespēju. Mums ir jāiemācās starptautiskajā politikā figurēt kā vēstures subjektam, ir jāprot atrast domubiedrus, ar kuriem kopā darboties Eiropas Savienības vadošajās institūcijās.

Domāju, ka nacionālo interešu aizstāvēšana kļūs par vienu no dominējošajiem strāvojumiem visā Eiropā. Tātad situācija eskalēsies. Tas nav tikai Latvijas gadījums. Atšķirība gan ir tā, ka Krievija ideoloģiskajā cīņā, vēloties šķelt Baltiju, vienmēr lielāko triecienu ir centusies dot Latvijai – te savulaik bija Baltijas kara apgabals, te arī tika iepludināts visvairāk padomju perioda imigrantu. Tāpēc mums ir nepieciešama politiskā orientācija uz stingru nacionālo interešu aizsardzību.

Integrācijas pamats ir vienota un sabiedrības akceptēta valsts valoda un kopīga izpratne par vēsturi  – lielumiem, kuros patlaban notiek konfrontācija, nevis tuvināšanās. Vai tomēr neesam visai bezcerīgā situācijā?

Bezcerīgs gadījums ir tikai tad, ja jau esam zārkā. Kamēr vien latvieši ir dzīvi, nekas nav bezcerīgs.

Neviens no politiskajiem spēkiem 20 gadu laikā nav uzrunājis krievu kopienu. Mums ir daudzas krievu, ukraiņu, baltkrievu kultūras organizācijas, nacionālo minoritāšu kultūras kopienas, kas nav vienotas. Vai kāds no politiķiem ir tās uzrunājis, sakot: mēs 1994.gadā nolēmām jūs paturēt, novērtējiet šo mūsu cēlsirdību un nāciet mūsu pilsoņu kopienā.

Krievvalodīgai sabiedrībai nav neviena autoritāte, kura skaidrotu, ka viņi Krievijā vairs nespētu dzīvot, jo viņu mentalitāte jau ir mainījusies, ka ir pieņēmuši ļoti daudzas latviešu kultūrai piederošas lietas. Domāju, ka šo uzrunu krievu sabiedrība gaida.

Un tikpat mums jāapzinās, ka daudz šeit dzīvo padomju cilvēki, kuriem visur ir mājas un kurus visur apvieno cīņa par savām privilēģijām. Mums jārēķinās, ka fantoma sāpes par zaudētajām privilēģijām un zudušo totalitāro sistēmu vēl liks sevi manīt.

Latvijas krieviem, kā uzsvērusi politoloģe Ilze Ostrovska, ir jāpaskaidro, ka latviešu valoda kā valsts valoda šeit aizsargā arī viņu biznesa intereses. Ja te nebūs latviskās vides, šeit var ienākt tāda biznesa kultūra, kas arī viņus var iznīcināt.

Valsts nācijai ir jāspēj uzņemties atbildība un iniciatīva, virzot procesus savā valstī. Vai latvieši patlaban tam ir gatavi?

Es gribētu pievienoties Inetas Ziemeles viedoklim, ka valsts nācija nedrīkst uzvesties kā mazākumtautība. Tas atkal ir mentalitātes jautājums. Būtu jārunā par to, kādu mentalitāti mēs ieaudzinām bērnos. Vai ar nabadzības stāstiem no literatūras, kas mūsos tiražē zaudētāja, cietēja, kalpa tēlu? Nabadzība vispirms atražojas apziņas līmenī. Ja mēs vairāk piedomātu, ka labai pašapziņai ir jānāk no ģimenes, ka tai ir jābūt uzturētai sabiedrībā, mēs kā nācija spētu attīstīties daudz straujāk.

Mums saviem bērniem ir jāmāca atjautība, izmanība, ātra reakcija. Ir jāpanāk kāda nerakstīta sabiedriska vienošanās, ka mēs skatāmies un mācāmies no mūsu vēstures, kad mēs spējām un paveicām. Francūži saka, ka viņiem nav vārda – nevaru. Tāpēc gribu novēlēt ticēt, ka varam būt labāki. Viss sākas ar ticību sev.

"Svarīga nav daudzskaitlība, bet kvalitāte. Islandieši ir ļoti maza nācija, bet viņi dzīvo un, šķiet, ilgi dzīvos."

Mēs šodien katrs varam uzskaitīt tik daudz negāciju par mūsu dzīvi, tāpat kā šajā sarunā jau esmu uzskaitījusi. Tomēr gribu teikt, ka pēc negāciju uzskaitījuma ir jābūt kādai idejai, ko darīt, ar ko sākt. Varbūt ar to, ka aizstāvam savas izcilības, sākot ar morālu atbalstu, sapratni, attieksmi. Lietas kārtojas vieglāk, ja ir saprotoša attieksme, vēlme palīdzēt, kopēja risinājuma meklējumi.

Apklusiniet katru, kurš slikti izsakās par savu nāciju, atturiet no mēlnesības un aprunāšanas, runājiet un uzvedieties apliecinoši! Tikai tā rīkojoties, ir iespējams nodrošināt domino efektu, kurš šādu pozīciju izplata tālāk no cilvēka cilvēkam.

Nupat norādījāt uz latviešu literatūras mantojumu kā nabadzības mentalitātes pārnesēju. Daudzi jums droši vien nepiekristu.

19.gs. visas Eiropas sabiedrības bija zemnieku sabiedrības, līdz tās sāka veidoties par modernām nācijām. Jā, šajā procesā literatūrai bija ievērojama loma. Literatūra spēj ne tikai atspoguļot sava laika sabiedrību, tā mēdz būt tik pravietiska, ka varam kaut ko sevī ieraudzīt no gandrīz gadsimta attāluma. Latviešu kultūrā Raiņa luga "Zelta zirgs" ir simboliska un svarīga tajā ieliktā vēstījuma dēļ. To gribu salīdzināt ar kādu norvēģu pasaku.

Ieskatīsimies vēlreiz, kāds stāsts ir Raiņa lugā. Melnais princis saprot, ka Saulcerītes atmodināšanai ir vajadzīgs gredzens, tas ir Antiņa pirkstā. Vai Antiņš kāvās, cīnījās? Nē, viņš ļāva nocirst sev pirkstu! Tāpēc es baidos, vai 18.februārī mēs neļausim sev nocirst pirkstu. Beigu beigās Saulcerīte pati atbrīvojas un atrod savu varoni ar nocirsto pirkstu. Bet norvēģu pasakā varonis Holmers, pats ierodas uz atlases konkursu pilī, izdzer vīna kausu, iemet tajā gredzenu un parāda: Es tevi, princese, atbrīvoju! Es tevi precēšu!

Lūk, šis akcents mums pietrūkst. Tas nemitīgi vēsturē atkārtojas. Mēs ļaujam nocirst pirkstu. Es nesaprotu, kāpēc ir tāda neticība sev, un nevis sevis aizstāvēšana. Ne Antiņš, ne Sprīdītis pēc uzvaras kaut kā neizrāda, ka grib princesi precēt.

Šis jautājums netieši noved pie demogrāfijas tēmas. Kādus secinājumus par Latvijas demogrāfisko nākotni liek izdarīt provizoriskie tautas skaitīšanas rezultāti? Demogrāfi skaidro, ka ar pašreizējām tendencēm jau šajā gadsimtā kļūsim par minoritāti savā valstī.

Arī uz šo situāciju es aicinātu palūkoties no varēšanas pozīcijām. Svarīga nav daudzskaitlība, bet kvalitāte. Islandieši ir ļoti maza nācija, bet viņi dzīvo un, šķiet, ilgi dzīvos. Arī igauņi. Tātad risinājumi ir jāmeklē izglītības sistēmas uzlabošanā, valsts ģimenes politikā un sabiedrības attieksmē pret ģimenēm ar daudziem bērniem.

Nupat Valsts prezidents Bērziņš pauda, ka dzimstības uzlabošanā materiālais aspekts, ģimenei pieejamie finanšu resursi nav pats svarīgākais, svarīgāka esot drošības sajūta. Vai varat tam piekrist?

Demogrāfijā svarīgi ir daudzi aspekti, taču nauda dod ļoti lielu drošības sajūtu, tai ir ļoti liela nozīme. Domāju, ka ir iespējams panākt vienošanās sabiedrībā, ka mēs gribam redzēt lielu un plaukstošu Latviju arī pēc 100 gadiem.

Runājot par budžeta līdzekļu pārdali par labu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, to pavada retorika, kas jaunās ģimenes konfrontē ar pensionāriem kā konkurentiem, kuri vienlaikus ir lielākā vēlētāju kategorija, ar ko politiķi nevar nerēķināties.

Tā ir nepiedodama kļūda, ja politiķi konfrontē pensionārus un ģimenes ar bērniem. Gribot negribot nevar nepamanīt, ka valsts aparāts Latvijā procentuāli joprojām ir ievērojami lielāks nekā citviet Eiropā. Te, lūk, ir resurss, ar kuru atbalstīt ģimenes.