Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka uz etnogrāfijas pamata varētu sarīkot tik visaptverošu pasākumu. Kādi apstākļi noteica izstādes vērienīgumu, kāda bija tās pamatideja?
Cik lielā mērā 19. gs. beigās latvieši sevi apzinājās kā nāciju?
T.Ķ.: Jau visai konkrēti. Citādi latvieši 19. gadsimta 90. gados nebūtu gatavi paust kopīgas intereses, neizrādītu gribu darboties kopīgi, tādas nozīmes nebūtu interesei par savu kultūru un valodu, vēlmei parādīt tās līdzvērtību. Jau vismaz 10 gadus pirms etnogrāfiskās izstādes valdīja diezgan intensīva rusifikācijas politika ne tikai Krievijas administratīvas centralizācijas, bet arī kultūras, izglītības plāksnē. Ja latvieši sevi tobrīd neapzinātos kā nāciju, bet kā piederīgus tikai zemnieku, pilsētnieku vai citai sociālajai kārtai, konfesijai vai vienai valodai, kā tas bija 18. gadsimtā, nekādas tālākas nacionālās kustības nebūtu.
Izstāde notika apstākļos, ko raksturo ne tikai oficiāla rusifikācija, bet arī dominējošās vācu kultūras politikas pretestība latviešu nacionālās kultūras attīstībai. Kā šādos apstākļos bija iespējams sarīkot tik plašu latvietību reprezentējošu pasākumu? Vai tas notika, pateicoties Arheoloģijas kongresam kā tematiskam aizsegam?
Pati par sevi šī izstāde nebija nekas unikāls un nebijis. Latvijā kopš 19. gs. vidus vācu biedrības rīkoja dažādas izstādes, galvenokārt lauksaimniecības un amatniecības ražojumu, kopš 19. gs. 80. gadiem arī kultūrvēsturiskās izstādes, iekļaujot tajās arī nedaudz latviešu – "zemnieku cilvēku rokas darbu" – mājamatniecības ražojumu. Pirmā pašu latviešu spēkiem sarīkotā izstāde bija Lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstāde Jelgavā 1895. gadā. To rīkoja Jelgavas lauksaimniecības biedrība kopā ar vēl astoņām latviešu zemkopības biedrībām. Tas bija liels notikums, kas saviļņoja visu Latviju. Gan latviešu, gan vācu prese šo izstādi līdzās dziesmu svētkiem nodēvēja par ievērojamu latviešu biedrību kopdarbu.
T.Ķ.: Latviešu piesaiste izstādes rīkošanā norāda uz viņu pieaugošu ietekmi sabiedriski politiskajā dzīvē, to, ka ar latviešiem sāk rēķināties arvien vairāk. Tobrīd latvieši bija jau pārdzīvojuši jaunlatviešu laika ļoti kaismīgo pretvācisko retoriku un šīs attiecības sāka pārtapt konstruktīvākā sadarbībā. To uzskatāmi apliecina fakts, ka kopš konflikta ar Ati Kronvaldu 1873. gadā, – brīža, kad Bīlenšteins nebija spēris savu kāju Rīgas Latviešu biedrībā, 1893. gadā, kad biedrība atzīmēja savu 25 gadu jubileju, viņu kā ievērojamu latviešu kultūras pētnieku uzaicināja uz šo pasākumu un ievēlēja par goda biedru. Varētu teikt, ka vācbaltu un latviešu tuvināšanās process bija abpusējs – latvieši tika arvien vairāk respektēti un arī viena daļa pašu latviešu aizvien vairāk apzinājās konstruktīvas sadarbības pozitīvo potenciālu.
Interesanti, ka Bīlenšteinam bija pozitīva attieksme pret latviešu kultūras mantojumu, bet ne nacionālās pašnoteikšanās centieniem, kurus viņš nosauca par nepamatotiem un pat agresīviem: latviešus esot pārņēmis "nacionālais žvingulis". Bīlenšteins uzskatīja, ka latviešu tauta ir pārāk maza, lai būtu patstāvīga; latviešiem esot iespējama tikai izvēle "pieslieties krievu tautībai vai pāriet vācu tautībā".
T.Ķ.: Visdrīzāk Bīlenšteina noraidošā nostāja bija vērsta nevis pret latviešu pašnoteikšanos, bet latviešu radikālismu vācbaltiešu novērtējumā. Domāju, Bīlenšteinam kā vācbaltietim, kurš daudz devis latviešu kultūras jomā, to bija visai grūti pieņemt. Vienlaikus jāatzīst – jaunlatvieši savu darbību 19. gs vidū citādi kā ar vāciskuma dominējošās lomas noliegumu nemaz nevarēja sākt, tas bija vislabākais karogs.
Kā tika organizēta un noritēja materiālu vākšana Latviešu etnogrāfiskajai izstādei?
S.S.: Dažādi. RLB ZK sarīkoja 11 ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas novadiem, kurās kā dalībnieki pieteicās galvenokārt skolotāji. Pirmā notika jau 1894. gada vasarā, kad 50 dienas trīs cilvēki – skolotājs Pēteris Ābols, mākslinieks Jānis Krēsliņš un inženierzinātņu students Krišjānis Zīvarts devās ekspedīcijā pa Vidzemes rietumu un ziemeļu daļu. Galvenais akcents tika likts uz reprezentatīviem priekšmetiem: apģērbiem, rotaslietām, mājamatniecības izstrādājumiem. Ekspedīciju dalībnieku uzdevums bija vērot vietējo sadzīvi, ieražas, fotografēt un zīmēt iedzīvotājus senos apģērbos, uzmērīt senatnīgas ēkas un pilskalnus.
Pēc pirmās ekspedīcijas nolēma, ka apgūstamais apgabals ir par plašu, lai to pienācīgi izpētītu tik īsā laikā. Tāpēc izšķīrās detalizētāk izpētīt tikai noteiktas vietas. Nākamās ekspedīcijas bija jau mazāka mēroga – brauca uz Ziemeļkurzemi, Dienvidkurzemi, pie kuršu ķoniņiem, devās uz Augšzemi. Plašāka bija pati pēdējā ekspedīcija, kad 1895. gada vasarā mākslinieks Jānis Krēsliņš apceļoja Latgali, Vidzemes austrumus un vidusdaļu. Informācija par topošo izstādi bija lasāma arī tā laika preses izdevumos. Laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Balss", "Tēvija", "Mājas Viesis", "Latviešu Avīzes" un citos izstādes organizatori publicēja izvērstus rakstus par iecerētās izstādes nozīmīgumu, tās mērķiem un uzdevumiem, kā arī aicināja ikvienu iesaistīties un atbalstīt izstādi.
Izstādes organizācijas komiteja nosūtīja arī īpašas vēstules pagastu valdēm, skolotājiem, mācītājiem, kā arī citām sabiedriski aktīvām personām Vidzemē un Kurzemē, aicinot veicināt izstādi "savā pagastā, draudzē un apgabalā", kļūt par starpniekiem starp organizācijas komiteju un vietējiem iedzīvotājiem, pieņemt sava apgabala iedzīvotāju iesniegtos izstādes eksponātus un rūpēties par to nogādāšanu Rīgā.
Ir ziņas, ka kuršu ķoniņi kādus savus eksponātus nav nevienam uzticējuši un uz Rīgu veduši paši…
S.S.: Ekspedīcijā uz Turlavas, Rumbas un Snēpeles pagasta kuršu ķoniņu ciemiem – Kalējiem, Ķoniņiem, Pliķiem, Ziemeļiem un Viesalgiem 1895. gada Lieldienās devās Jānis Krēsliņš. Viņš fotografēja cilvēkus, zīmēja ēkas un ķoniņu dzimtas vapeņus, ieguva ziņas par ķoniņu tradīcijām, apģērbu, brīvības dokumentiem un stāstījumus par to saņemšanu, pierunāja ķoniņus eksponēt šos unikālos dokumentus arī Latviešu etnogrāfiskajā izstādē.
Kāda bija izstādes rezonanse?
S.S.: Atsauksmes par izstādi bija ļoti pozitīvas. Sajūsmā bija gan paši latvieši, gan cittautieši, kuri "no latviešiem neko tādu nebija gaidījuši". Apbrīnu un pārsteigumu izraisīja pirmo reizi vienkopus izstādītie Pēterburgā studējošo jauno latviešu mākslinieku darbi. Kupli apmeklēti kļuva pirmo reizi teatralizētā veidā izrādītie latviešu tradīciju uzvedumi.
Vienīgais, kas izstādi ignorēja, bija jaunstrāvnieciskais laikraksts "Dienas Lapa". Šajā laikrakstā par Latviešu etnogrāfisko izstādi nerakstīja ne vārda. Tikai 1896. gada 13. augustā rubrikā "Vietējās ziņas" bija lasāms: "Reti kādā gadā uz Jēkaba laukuma bijuse tāda dzīvība kā šogad. No vienas vietas tiek sabūvētas būdas, žogi, vec un jaunmodes ēkas, karusels utt. Protams, ka rīkotāju starpā liela konkurence un saukšana – pēc publikas. Tiek celtas reklāmas, izlipinātas afišas, solīta uguņošana un lēta, lēta ieejas maksa."
Jaunā strāva atšķirībā no jaunlatviešiem savā darbībā koncentrējas uz sociāliem un politiskiem jautājumiem, taču vienlaikus – kritizējot zemniecisko kultūru, ko izcēla jaunlatvieši un akcentēja arī Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Kā izskaidrot šādu iepriekšējās nacionālās kustības vērtību noliegumu?
T.Ķ:. Jaunā strāva nāca ar jaunu paaudzi, citiem vērtību akcentiem, un drīzāk tas bija protests pret Rīgas Latviešu biedrības tieksmi uzurpēt tiesības reprezentēt latviešu tautu, tās brīžiem autoritāro darbības stilu un attieksmi. Turklāt objektīvi bija pienācis arī laiks sociālo problēmu izvirzīšanai priekšplānā, šī latviešu nacionālajai kustībai vienmēr ļoti svarīgā joma kopš Manaseina revīzijas 19. gs. 80. gadu sākumā bija it kā mazliet piemirsta.
Kā izskaidrot vācu un krievu pozitīvo attieksmi pret latviešu zemnieciskās kultūras eksponēšanu?
S.S.: 19. gs. otrajā pusē etnogrāfija ir jauna zinātne. Tā pievēršas tautu vēstures, folkloras, antropoloģijas un tradicionālās kultūras aprakstam. Zemnieks un viņa ikdiena kļūst par interesantu, populāru un izpētes cienīgu objektu gan vēsturniekiem, gan māksliniekiem, gan parastiem interesentiem. 19. gs. otrajā pusē Eiropā dibināti lielākie etnogrāfiskie muzeji, 1891. gadā Stokholmā izveidoja pirmo brīvdabas muzeju. 19. gs. beigās "zemnieku kultūra" ir kaut kas jauns un tāpēc ļoti interesants.
Vai ir kādas ziņas par to, kādu iespaidu izstāde atstāja uz latviešu nacionālās pašapziņas veidošanos?
T.Ķ.: Protams, ka izstāde vispirms radīja pacēlumu. Bet ilgtermiņā tas varēja notikt vairāk netieši. Izstāde nostiprināja vairākus mītus jeb drīzāk aspektus, par to, ko latvieši par sevi domā. Tā vēlreiz nostabilizēja izpratni par latviešu trīsdaļīgo vēsturi – gaišos brīvības laikus senatnē, tumšos 700 verdzības gadus un atkal – jaunos gaišos brīvības laikus pēc brīvlaišanas. Tam bija tālejošas sekas.
Otrs aspekts – interese par zemniekiem, ar ko tika stiprināts latvieša kā zemnieka tēls un lauki kā latviešu vērtība. Trešā lieta, kas, manuprāt, varbūt pirmajā brīdī ir neuzkrītoša, bet, ilgtermiņā skatoties, pamanāma – interese par tradicionālās kultūras mantojumu un nacionālā, latviskā stila meklējumi, ko deva vienkopus pirmo reizi tik plaši pārstāvētais tradicionālās kultūras materiāls. Tieši ar to mazliet vēlāk – 20. gadsimta sākumā – tērpos, ornamentikā un citur sāka identificēt latvisko. Ja aplūkojam, piemēram, tautastērpus, kādus dalībnieces vilka III vai IV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1888. un 1895. gadā, tie dažkārt atgādina kādu stilizētu bavāriešu apģērbu. Izpratne par to, ko šodien saprotam kā latvisko, tautisko, nacionālo, vēl nebija izveidojusies, atsauce uz tradicionālās kultūras mantojumu vēl nebija izvirzīta kā svarīgākā. Sākoties polemikai par to, kā ģērbties dalībniecēm V Dziesmu svētkos, kuri 1905. gada revolūcijas dēļ gan nenotika plānotajā laikā, Rihards Zariņš, balstoties uz etnogrāfiskajā izstādē savākto materiālu, uzzīmēja Dienvidkurzemes tautastērpu, attālinoties no iepriekšējās stilizācijas un pasakot, ka tradicionālajā materiālā ir vērtība, pie kuras vajadzētu turēties arī turpmāk un ko atzīstam arī šodien.
Etnogrāfiskā izstāde apvienoja tūkstošiem eksponātu no malu malām, kas kā dāvinājumi bija atsūtīti uz Rīgu. Kur tie palika pēc izstādes beigām?
S.S.: Rīgas Latviešu biedrībai telpu bija maz. 1894. gadā pirmo muzeja ekspozīciju biedrība bija iekārtojusi divās mazās istabiņās. Eksponēja zemnieku darbarīkus, mūzikas instrumentus un latviešu tradicionālos apģērbus. Sākotnēji bija doma, ka ekspozīciju papildinās un tā arī būs Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Taču, materiāliem pienākot arvien lielākā skaitā, nolēma izstādei būvēt īpašus paviljonus. Kad izstāde beidzās, tajā eksponētos priekšmetus novietoja RLB nama bēniņos. 1897. gadā saistībā ar nama pārbūvi un elektriskā apgaismojuma ierīkošanu priekšmetus no bēniņiem pārvietoja uz bumbotavu, vēlāk uz ārpus biedrības īrētām telpām – spīķeri. 1900. gadā RLB ieguva no Rīgas pilsētas valdes gruntsgabalu bijušās Latviešu etnogrāfiskās izstādes laukumā muzeja un amatniecības skolas celtniecībai. Ēkas projektu izstrādāja arhitekts Eižens Laube. 1913. gadā uzsāka būvdarbus, bet Pirmais pasaules karš tos pārtrauca un ēku neuzbūvēja. Kara laikā RLB muzeja krājumu pārvietoja uz RLB pagrabu un aizmūrēja. 1919. gadā muzeja priekšmetus pārveda uz Doma baznīcas mācītāja Erharda dzīvokli. Biežo pārvietošanu un nepiemēroto glabāšanas apstākļu dēļ daudzi priekšmeti gāja bojā un līdz mūsdienām nav saglabājušies.
Kas notika ar Etnogrāfiskās izstādes vajadzībām uzbūvētajām ēkām?
S.S.: Tie bija pagaidu paviljoni, paredzēti nojaukšanai pēc izstādes beigām, kas tika arī izdarīts. Šīs būves gan uzcēla, gan demontēja būvuzņēmējs, namdaris Pēteris Puselis.
Lai atzīmētu Latviešu etnogrāfiskās izstādes gadadienu un izvērtētu tās devumu latviešu vēstures apzināšanas procesā, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs veido izstādi un organizē īpašu konferenci.
S.S.: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs 2016. gadā iecerējis īstenot daudzveidīgas aktivitātes: šī gada 26. oktobrī atklāsim izstādi "Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde", 25. un 26. oktobrī notiks starptautiska zinātniska konference "Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120", sadarbībā ar izdevniecību "Neputns" izdosim grāmatu "1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde", bez tam sadarbībā ar etnogrāfisko ansambli "Suitu sievas", folkloras kopu "Suitu vīri" atjaunosim fragmentu no Latviešu etnogrāfiskās izstādes laikā demonstrētā teatralizētā uzveduma "Uzvedumi iz Latviešu tautas dzīves. Kāzu ierašas."
Google meklētājā ievadot frāzi "Latviešu etnogrāfiskā izstāde", to uzrāda vien nepilns desmits avotu. Kā izskaidrot to, ka I Vispārējos latviešu Dziesmusvētkus, kuri notika 1873. gadā, mūsdienu sabiedrībā zina visai plaši, taču ne Latviešu etnogrāfisko izstādi, kura, iespējams, bija pat latvietību vairāk reprezentējoša, šodien zina vien retais?
S.S.: Dziesmu svētki notiek vēl joprojām, taču Latviešu etnogrāfiskā izstāde bija tikai vienreiz. Arī pirmo olimpiādi, ja tā būtu notikusi tikai vienreiz, šodien droši vien zinātu tikai retais.
T.Ķ: Jā, Latviešu etnogrāfiskā izstāde it kā pazūd 19. gadsimta latviešu kultūras sasniegumu uzskaitījumā. Taču šī izstāde tiešām lielā mērā bija visu sasniegumu apkopojums, to summa, parādot latviešu sasniegumus mākslā, mūzikā, glezniecībā un citās jomās kopumā, atklājot, kā latvietis ir mainījies visā 19. gadsimta gaitā, mūsdienās mēs teiktu – piedāvājot dažādas viņa identitātes šķautnes. Arī mūsu izstādes nobeigumā interaktīvā veidā piedāvāsim apmeklētājiem iespēju padomāt, kas tad ir latvietis šodien – 21. gadsimta sākumā.
Šodienas latvieši ir nonākuši līdzīga jautājuma priekšā kā pirms etnogrāfiskās izstādes 19. gadsimta beigās: ko no nacionālās vēstures akcentēt, atzīmējot valsts simtgadi? Vai Nacionālā vēstures muzeja speciālistiem ir kāds viedoklis par to?
T.Ķ.: Man šķiet, ka tieši šīs izstādes kontekstā mums būtu jāparaugās atpakaļ uz laiku pirms Pirmā pasaules kara. Ir ļoti būtiski palūkoties uz apstākļiem, kuros formējās paaudze, kura 1918. gadā proklamēja Latvijas valsti. Tā ir paaudze, kura izauga tik daudzveidīgās latviešu kultūras un sabiedriskās dzīves zīmē, kāda valdīja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Šo laiku mūsu pamatekspozīcijā noslēdz simboliska portretu galerija, vēstot, ka šī sociāli daudzveidīgā sabiedrība bija gatava politiskiem izaicinājumiem. Apliecinājums tam, ka latvieši kaut ko var, nav meklējams tikai īsi pirms valsts proklamēšanas. 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma pieredze ir ļoti svarīgs akcents, ar ko sākt runāt par Latvijas simtgadi – kas ir mūsu valsts, kādos apstākļos tā izauga ideju mantojuma ziņā.
Vai padomju latvietis un varbūt pat mūsdienu latvietis arī būtu pētāmi no etnogrāfijas viedokļa?
T. Ķ.: Šādai pieejai īsti nebūtu loģikas. 20. gs. latvieši bija nācija, valstsnācija. Etnogrāfija ir zinātne, kas nodarbojas ar etnosa aprakstīšanu, tā pētīšanu tā dabiskajā, tradicionālajā dzīvesvidē turklāt tradicionālās kultūras apstākļos, kad etnosu salīdzinoši maz ietekmē dažādi ārēji apstākļi. 20. gs. situācija ir pilnīgi cita, tad kultūras dzīvi, ikdienas dzīvi, apģērbu nosaka reģionālas, globālas tendences, galu galā – politika. Etniskums tomēr zaudē savu nozīmi vai arī kļūst par noteiktas piederības simbolu, rotu. Nesenajai vēsturei un mūsdienām tomēr labāk der antropoloģija, arī t.s. ikdienas dzīves pētījumi, pētījumu lauks, kas ir starp vēsturi un dažādām sociālajām zinātnēm.
S.S.: Tas ir atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar vārdu "etnogrāfija". Termins etnogrāfija Rietumeiropas zinātniskajā apritē parādījās 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā. Atkarībā no laika posma, valsts piederības un filozofiskās domas attīstības etnogrāfijas jēdziena saturs ir bijis ļoti mainīgs – no visplašākā tautas apraksta, kas ietver vēsturi, folkloru, valodu un fizisko antropoloģiju līdz ļoti šauram – tikai savā attīstībā atpalikušu tautu, tikai tautu tradicionālās kultūras vai tikai tautu īpatnību aprakstam. Bet pamatā "etnogrāfija" ir saliktenis no grieķu vārdiem "ethnos" (tauta) un "graphe" (raksts), t.i., tautas aprakstīšana, kas balstīta uz tā saukto lauka pētījumu, empīrisku datu kopums par kādu tautu. Tāpēc, kamēr vien pastāv tautas, pastāv arī iespēja tās etnogrāfiski pētīt.
