Muzeja pirmais darbības posms – 1869.–1920. gads
Latvijas Nacionālā muzeja (LNM), kura sākotnējais nosaukums bija Latviešu muzejs, tapšana cieši saistīta ar Rīgas Latviešu biedrības (RLB) dibināšanu 1868. gada 10. novembrī. Jau nākamā gada sākumā RLB saņēma Maskavas universitātes Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības uzaicinājumu vākt materiālus par latviešiem. To uzņēma ar milzu entuziasmu, un 1869. gada 4. maijā tika dibināta RLB Zinību komisija, kas līdztekus sadarbībai ar Maskavas biedrību un folkloras materiālu vākšanu par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirza arī muzejisko materiālu krāšanu topošajam RLB muzejam.
„Baltijas Vēstnesis” tolaik raksta: „Te vajadzētu tautu uzaicināt nākt biedrībai palīgā, te vajadzētu sakrāt daudz materiālu no tautas garamantām, tās vētīt, sijāt, nosvērt un tad Etnogrāfiskai biedrībai, tā sakot, kā labu preci pārdot vai dāvināt.”
Kā liecina turpmākie notikumi, tauta šo uzaicinājumu ne tikai saklausīja, bet arī ņēma vērā, un RLB sāka krāties pirmie eksponāti. Latvijas Nacionālā muzeja direktors Dr. hist. Arnis Radiņš: „Tas ir laiks, kad latvieši, ieplūstot pilsētā, jau bija iekarojuši zināmas pozīcijas ekonomikā un vēlējās tās nodrošināt arī kultūrā, zinātnē un politikā. Tāpēc muzejs ir nepieciešams no visiem trim aspektiem. Gan kā tautas pagātnes liecību krātuve un zinātnisku pētījumu rosinātājs, gan kā reāls konkurents vācu muzejiem. Tieši tāpēc viens no pirmajiem nosaukumu variantiem paralēli Etnogrāfijas muzejam ir Latviešu muzejs.
"Tas ir laiks, kad latvieši, ieplūstot pilsētā, jau bija iekarojuši zināmas pozīcijas ekonomikā un vēlējās tās nodrošināt arī kultūrā, zinātnē un politikā."
Tomēr pirmajos gados vēlmes un entuziasms ir lielāks par iespējām. Bija skaidrs, ka tam jābūt nacionālam muzejam, bet nebija skaidrs, pēc kādiem principiem to veidot un kur izvietot. Sākumā tam atvēl vienu, tad vairākas telpas RLB. Vēlāk telpu skaits un to atrašanās vietas mainās, tomēr līdz pat Pirmajam pasaules karam muzejs atrodas RLB. Arī priekšmeti sākumā ienāk gausi, jo cilvēki vēl neko nezina ne par pašu muzeju, ne par to, kāpēc tiem būtu jāvāc senlietas.”
Arnis Radiņš stāsta: „Pirmā ekspozīcija tika izveidota 1890. gadā. Tajā aplūkojams vīriešu tautastērps, villaine, 30 sieviešu galvassegas, cimdi, jostas un saktas. Sākumā iet ļoti grūti un muzeja krājumi papildinās gausi. Galvenokārt tas notiek, pateicoties tikai pašas Zinību komisijas organizētajām ekspedīcijām. Vēl arvien nav atrisināts arī telpu jautājums krātuves un ekspozīcijas izvietošanai.”
Par to liecina arī ierasts 1876.–1879. gada muzeja darbības pārskatā: „Muzeja krājums šais gados nav vairojies. Zinību komisijas vājie spēki nav atļāvuši priekš muzeja naudu izdot.”
Dāvinājumi vairojas
Katrīna Dombrovska 1880. gadā muzejam dāvina pamatīgu skapi, kur, viņasprāt, lietas varēs „kārtīgi nolikt” un „brangi” uzglabāt. Tajā vietu atrod jaunā muzeja pagaidām vērtīgākie eksponāti: Riharda Tomsona arheoloģisko ekspedīciju laikā atrastās senlietas, Andreja Dīriķa monētu kolekcija, Minnas Freimanes no Itālijas, Ēģiptes un Sarkanās jūras atvestie priekšmeti, kā arī vēl daži citi dāvinājumi. Bet tas arī ir gandrīz viss.
Iesākumā neiztiek arī bez ķibelēm. Piemēram: „Zooloģijas nodaļā viens numurs (baltais kurmis) bija jāizmet tādēļ vien, ka no kodēm bija pavisam saēsts; tāpat bija bailes, ka arī drēbju gabali nemaitājas.”
"Ar laiku eksponātu ir tik daudz, ka gandrīz vai tūlīt pēc telpu piešķiršanas nākas atzīt, ka tās ir gan par šauru, gan muzejam nepiemērotas."
Taču, vai nu pateicoties Dombrovskas „brangajam” skapim vai arī tāpēc, ka zinības komisijas vīru aicinājumi beidzot sasnieguši dzirdīgas ausis, astoņdesmitajos gados dāvinājumu skaits ievērojami pieaug. Turklāt daudzas no ziedotajām senlietām ir patiesi vērtīgas. 1892. gadā muzejs RLB iegūst vairākas pastāvīgas telpas ekspozīcijas un krātuves izveidošanai. Tomēr tagad eksponātu jau ir tik daudz, ka gandrīz vai tūlīt pēc telpu piešķiršanas nākas atzīt, ka tās ir gan par šauru, gan muzejam nepiemērotas. Apmeklētāji ekspozīciju var aplūkot darbdienās no diviem līdz trijiem, bet svētdienās no divpadsmitiem līdz trijiem. Vienīgā nelaime – viņiem nav kur atstāt galošas, virsdrēbes un lietussargus.
Arnis Radins: „Nākamais muzeja attīstības posms saistīts ar 1896. gadu, kad Krievijas arheoloģijas biedrība rīkoja Rīgā arheologu kongresu. Par godu tam izdod gan pirmo Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatu (tiesa, vāciski), gan tiek sarīkota Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kurai materiāli sākti vākt jau divus gadus pirms kongresa speciāli organizētās ekspedīcijās pa visu Latviju. To laikā savāc 6600 dažādu priekšmetu. Izstādei speciāli tika uzbūvēts paviljons aiz tagadējā Nacionālā teātra. Cilvēku interese ir negaidīta. Izstādi apmeklē vairāk kā 40 000 skatītāju. Ieņēmumi no biļetēm ir 24 618 rubļi, kas par gandrīz 1893 rubļiem pārsniedz rīkošanas izdevumus, ieskaitot paviljona būvi.”
Telpas kļūst šauras
Tomēr izstāde un vēl jo vairāk jauniegūtie eksponāti tikai saasināja jau tā samilzušo telpu jautājumu. Daļu eksponātu nākas uzglabāt bijušajā Jura baznīcā. Bet sabiedrības interese par muzeju nemazinās. 1900. gadā pilsētas valde RLB atvēl gruntsgabalu tagadējā Kronvalda ielā. Vietā, kur kongresa laikā bija muzeja paviljons. Līdz 1913. gadam tiek savākti apmēram 150 000 rubļu. Konkursā uzvar arhitekts Eižens Laube. Bet ēkas celtniecību pašos pamatos, vārda vistiešākajā nozīmē, pārtrauc Pirmais pasaules karš. Arnis Radiņš: „Ja tas nebūtu noticis, tad jaunā muzeja ēka būtu apmēram tāda pati kā Nacionālais mākslas muzejs, jo būve tika uzsākta ar vērienu.”
1902. gadā par muzeja pārzini kļuva etnogrāfs un vēsturnieks Matīss Siliņš. Tajā pašā gadā RLB nopirka blakus esošo namu. Pēc pārbūves muzejam atvēlēta viena istaba vecajā un divas jaunajā ēkā. 1905. gadā, oficiāli pārdēvēts par Latviešu muzeju, tas ar jaunu ekspozīciju aicina apmeklētājus. Bet kādreizējā interese ir zudusi. Svarīgāka par etnogrāfiju, vēsturi un pagātni tautai tobrīd ir revolūcija.
"Svarīgāka par etnogrāfiju, vēsturi un pagātni tautai tobrīd ir revolūcija."
„Baltijas Vēstnesis” sludina: „RLB Latviešu muzejs publikai atvērts trešdienās un svētdienās no pulksten 11–12 dienā. Ieejas maksa: 20 kap., skolēniem 10 kap., vienkopus no skolām skolotāju pavadībā – 5 kap. Muzeja pārzinis.”
Velti. Arī trešdienās un pat svētdienās revolūcija ir svarīgāka. No 1905. līdz 1910. gadam muzeju apmeklējuši tikai kādi 8000 cilvēku. Tomēr revolūcija netraucē papildināt tā krājumus. Un, karam sākoties, muzejā jau ir 12 000 dažādu priekšmetu.
Arnis Radiņš: „Matīss Siliņš, kurš turpina vadīt muzeja līdz pat 1934. gadam, ir kā saikne starp RLB un Valsts Vēstures muzeju, kā patstāvīgu struktūru. Tomēr vēl pirms tam, frontei tuvojoties Rīgai, pēc Siliņa iniciatīvas un viņa vadībā muzeja krājumi tika iemūrēti RLB pagrabā. Tāpēc praktiski nekas no tiem kara un revolucionāro juku laikā netika zaudēts. Pēc tam, kad vācieši okupē Rīgu, ekspozīcijas tiek atjaunotas un muzejs no jauna atvērts apmeklētājiem, kaut arī pilsētā valda bads un nabadzība. 1919. gadā Stučkas valdība visu muzeju kolekcijas pasludina par valsts īpašumu un uzsāk vērienīgu pasākumu, lai tās koncentrētu vienuviet netālu no Doma muzeja. Par laimi, viņu valdīšanas laiks ir pārāk īss, tāpēc reformas palika nerealizētas un muzeju krājumi no tām necieta.”
Turpmāk vēl.
