Muzejs, kas stāsta par Latviju arī ārpus Latvijas
Pirmā izstāde ārpus Latvijas pēc neatkarības atjaunošanas notika 1991. gadā Stokholmā - Zviedrijas Valsts vēstures muzejā. Tā esot bijusi ļoti iespaidīga, jo izmantoti materiāli no Rīgā nupat noņemtās pamatekspozīcijas. Kopš tā laika dažādas izstādes vai ekspozīcijas uz ārzemēm vestas ik pa laikam, bet kopš 2000. gada tas notiek regulāri katru vai vismaz katru otro gadu. Sākumā par Latviju kā bijušo PSRS sastāvdaļu, kas atguvusi neatkarību, bija paaugstināta interese un izdevumus sedza uzņēmējpuse, vēlāk jo līdzīgāki kļuvām citām Eiropas valstīm, jo mazāk kādu interesējām. Tātad muzejam pašam nācās meklēt līdzekļus, lai stāstītu par Latvijas vēsturi ārzemēs. Vai arī atrast partnerus, kas, piedaloties šajā pasākumā, sedza vismaz daļu izdevumu.
Par saknēm, kas kopīgas ar kaimiņiem
Latvijas Nacionālā muzeja direktors Dr. hist. Arnis Radiņš: „Visbiežāk tie ir dažādi apmaiņas projekti. Piemēram, nesen mēs izstādījāmies Varšavas Arheoloģijas muzejā, bet poļu ekspozīcija tuvākajā laikā būs aplūkojama Rīgā. Tomēr, neskatoties uz finansiālajām problēmām, esam bijuši ļoti respektablos Eiropas muzejos. Jau pieminētajā Zviedrijas Valsts vēstures muzejā, Cilvēku muzejā Parīzē, Maskavā – Krievijas Valsts vēstures muzejā, Bodes muzejā Berlīnē, Mākslas vēstures muzejā Vīnē. Pašlaik ārzemēs ir divas izstādes. Viena – Brandenburgā. Maijā tā pārcelsies uz Šlēzvigu. Otra – Viļņā. Tā ir mūsu kopīga izstāde par kuršiem.
"Sākumā par Latviju kā bijušo PSRS sastāvdaļu, kas atguvusi neatkarību, bija paaugstināta interese un izdevumus sedza uzņēmējpuse, vēlāk jo līdzīgāki kļuvām citām Eiropas valstīm, jo mazāk kādu interesējām."
Vispār projektus realizēt vienatnē ir ļoti grūti. Cita lieta, ja atrodam partnerus. Mums ir cieša sadarbība ar Lietuvas Nacionālo muzeju – sevišķi baltu pētniecībā. Tā aizsākās vēl 1996. gadā ar izstāžu sēriju „Latviešu saknes”. Pirmo izstādi par kuršiem veidojām paši, bet, tā kā ir ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas kurši, sapratām – īsti labi tā nav. Turpmākās izstādes par zemgaļiem un sēļiem veidojām kopā, izdodot kopā ar kaimiņiem arī grāmatas. Turklāt abās valodās. Tas ir diezgan fantastisks darbs, kas šajā laikā paveikts. Kopš pagājušā gada mums atkal ir teritorija ārpus Rīgas – Āraišu ezerpils, ko pirms tam apsaimniekoja sabiedriska organizācija. Bet valsts atļāva mums nodibināt jaunu „Āraišu muzeja parka nodaļu”, jo runa nav tikai par pašu ezerpili, bet arī par mūra pili, kas ir salīdzinoši sliktā stāvoklī, tāpēc pagaidām piešķirto līdzekļu pietiek tikai izdzīvošanai.”
Kāpēc visus muzejus nav iespēja apvienot vienā lielā muzejā?
Kaut arī jautājums izklausās nejēdzīgi, tomēr pašreizējā ekonomiskajā situācijā, lai samazinātu valsts pārvaldes aparātu un dažādu aģentūru skaitu, valdība šādu iespēju par nejēdzīgu neuzskata. Un tiek apsvērta visas muzeju sistēmas reorganizācija.
Te gan vietā atgādinājums, ka toreiz, kad muzeji tika pārveidoti par aģentūrām, gluži kā paredzēdami, ar ko tas var beigties, muzejnieki paši par šādu risinājumu sajūsmā nebija. Diemžēl Komerclikums citus variantus neparedzēja, savukārt palikt valsts iestādes muzeji nevarēja, jo tajos pārdod biļetes, tātad – notiek zināma saimnieciskā darbība. Un tā nu muzeji daļēji pret savu gribu ātri un vienkārši kļuva par aģentūrām.
2005. gada 4. augustā
Latvijas Republikas Kultūras ministrija
Rīkojums Nr.139
Izdots saskaņā ar 2003. gada 29. aprīļa Ministra kabineta noteikumu Nr. 241 “Kultūras ministrijas nolikums” 9.4. punktu
Par Latvijas Vēstures muzeja reorganizācijas nodrošināšanu
Pamatojoties uz š.g. 27. jūlija Ministru kabineta rīkojumu Nr. 488 ,,Par Latvijas Vēstures muzeja reorganizāciju un valsts aģentūras ,,Latvijas Nacionālais vēstures muzejs" izveidi" un š.g. 26. jūlija Ministru kabineta noteikumiem Nr. 554 “Valsts aģentūras “Latvijas Nacionālais vēstures muzejs” nolikums”, lai nodrošinātu Latvijas Vēstures muzeja reorganizāciju, nosaka sekojošo:
1. Latvijas Vēstures muzeja direktoram A. Radiņam nodrošināt valsts pārvaldes iestādes Latvijas Vēstures muzejs slēguma bilances sagatavošanu ar š.g. 1. septembri un iesniegšanu Kultūras ministrijā līdz š.g. 23. septembrim.
"Tiktu mākslīgi radīta cepure, kas nekādi neietekmētu galvu, uz kuras to uzliks."
Tagad valdība, lai samazinātu valsts pārvaldi, secinājusi, ka visas šīs aģentūras, (lasi – muzejus) pārvēršot vienā lielā aģentūrā (lasi – muzejā), tiks būtiski samazināts valstī esošo kopējo aģentūru skaits un tātad arī valsts pārvaldes institūciju skaits. Kas notiks ar pašiem muzejiem, kā tie strādās un tiks vadīti šādos apstākļos, nevienu acīmredzot pēc būtības neinteresē. Pieeja ir vairāk formāla. Tāpēc A. Radiņš atgādina, ka šādi mēģinājumi jau esot bijuši. Gan ne demokrātiskajā Latvijā, bet okupācijas un totalitārisma laikā un daudz mazāka mēroga nekā pašlaik plānotie. Tomēr pat tad tie izgāzušies. Tāpēc varai neatlicis nekas cits kā reformas steigšus atcelt. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors neredz arī to saimniecisko ieguvumu, ko dotu šī apvienošana. Vienīgi tiktu sagrauta jau esošā sistēma, kas šobrīd ir pietiekami sakārtota, un tiktu mākslīgi radīta cepure, kas nekādi neietekmētu galvu, uz kuras to uzliks. Jo runa ir par vairāk nekā tūkstoš darbiniekiem, vismaz 2,5 miljoniem krātuvēs esošo priekšmetu un ievērojumu summu, ko prasītu pati reorganizācija.
Tāpēc atliek vienīgi cerēt, ka līdz 5. maijam, kad muzejs svinēs savu 140. gadadienu, mums vēl arvien būs savs Nacionālais vēstures muzejs, nevis viens no varbūtējās lielās aģentūras vēstures nodaļas sektoriem.
