Trešais muzeja darbības posms – no 1990. gada līdz mūsdienām
Patiesībā šis posms sākās agrāk. Jau astoņdesmito gadu beigās līdz ar trešo Atmodu. Turklāt Latvijas PSR Vēstures muzejs bija viens no tiem, kas kopā ar radošajām savienībām un preses izdevumiem, kuri Gorbačova pasludināto Perestroiku uztvēra nopietni, veicināja šo tautas Atmodu. Sākumā to, kas uzdrīkstējās, nemaz nebija tik daudz. Vēlāk gan... Vēlāk tādu, kas, ja arī paši baļķi nesuši nebija, tad vismaz pie tā turējušies, saradās arvien vairāk. Turklāt daudzi no tiem par saviem toreizējiem pārdzīvojumiem runāja tik daudz, tik skaļi un emocionāli, ka neviļus radās iespaids – tieši viņi bijuši tie īstie nesēji. Bet tas jau ir viens no muzeja uzdevumiem – nošķirt patiesību no maldiem, notikumus no leģendām un izdomājumus no īstenības.
Uzdrīkstēšanās un risks
Šķiet, tolaik cilvēki daudz neprātoja ne par uzdrīkstēšanos, ne risku. Viss notika it kā pats no sevis. Un, iespējams, tieši tāpēc viņi panāca to, ko sākumā varbūt nemaz necerēja – neatkarīgu valsti. Lai gan sākās viss diezgan vienkārši - noslēgtā telpā, ko sauca PSRS, bija ieplūdis nedaudz skābekļa. Vieni steidza elpot, citi izmantoja situāciju, elpojot paši, mudināja elpot arī citus. Muzejs bija starp otrajiem.
Izziņas par muzeja vēsturi:
1988. g. izstāde „Latvija starp diviem pasaules kariem" sadarbībā ar Vides aizsardzības klubu (VAK)
1989. g. iekārto izstādi ,,Staļinisma represiju upuri Latvijā" un ,,Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri". Muzejs sāk tradīciju 11. novembrī izstādīt Lāčplēša Kara ordeņa pilnu komplektu.
1990. g. izstādes ,,1940. g. Latvijā ", "Senču raksti"; sadarbībā ar Igaunijas Vēstures muzeju un Lietuvas Vēstures muzeju – ,,Nauda Lietuvā, Latvijā un Igaunijā 1915.-1940. g."
1991. g. izstādes ,,Ģenerālim Jānim Balodim - 110", ,,Bērnu un jaunatnes organizācijas Latvijā 1920.-1940. g." un „11. novembris - Lāčplēša diena".
"Izstādi „Latvija starp diviem pasaules kariem" apmeklēja vairāk nekā 300 000 cilvēku."
Latvijas Nacionālā muzeja direktors Dr. hist. Arnis Radiņš: „Es domāju, ka izstādi ,,Latvija starp diviem pasaules kariem" pārspēt grūti. To apmeklēja vairāk nekā 300 000 cilvēku. Pie muzeja stāvēja rinda un ļaudis smējās, ka tā ir vienīgā Rīgā, kur Stučka ir pēdējais. (Runa par P. Stučkas pieminekli, kas tolaik atradās iepretim pilij. - Aut.) Ekspozīcija atradās 200 kvadrātmetru lielā telpā, un tā bija pirmā reize, kad pēdējo piecdesmit gadu laikā tika parādīts, kas tad bija Latvijas Republika un izstādītas tās relikvijas. Izstādes veidošanā piedalījās arī citas organizācijas, bet muzejs bija spējīgs to visu koordinēt un noorganizēt.”
Sarkanbaltsarkano karogu atdod tautai
Muzejā pulcējās arī darba grupa, kas sprieda par nacionālā karoga atgriešanos Rīgas pils Svētā gara tornī. A. Rubiks toreiz gribēja apsteigt Tautas fronti, uzvelkot tajā pašā tornī Rīgas zili balto karogu.
No muzeja materiāliem:
Latvijas PSR Rakstnieku Savienība
Pilnvara
Latvijas Tautas Fronte pilnvaro I. Baumani, A. Radiņu organizēt sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas ceremoniju Rīgas pils Svētā gara tornī.
Latvijas Tautas Frontes priekšsēdētājs: Dainis Īvāns
1988. gada 10. novembrī
Arnis Radiņš: „Kā liecina šis dokuments, Tautas fronte pilnvaroja toreizējo muzeja direktori Ināru Baumani un mani noorganizēt karoga pacelšanas ceremoniju, un tas bija vienīgais dokuments, uz kura pamata viss notika. Ja tā padomā un pavērtē no šodienas viedokļa... Kas tad bija Tautas fronte? Viena sabiedriska organizācija. Turklāt pilnvara rakstīta uz citas organizācijas – Rakstnieku savienības – veidlapas. Neviena no tām nepārstāvēja toreizējo reālo valsts varu, tātad pilnvara bija stipri apšaubāma. Bet mēs par to daudz galvu nelauzījām. Toreiz ļoti aktīvi bijām visos procesos, tāpēc nedomājām, ka tas varēja beigties arī savādāk.”
Un Arnis Radiņš atceras sajūtas, kas pārņēmušas 11. novembrī, stāvot pils tornī. Vai arī nedēļu vēlāk, kad pats griezis ratu, kas pacēlis karogu.
Izaicinājums
Ar laiku Atmodas izraisītā sajūsma pamazām noplaka. Savukārt neatkarība pati par sevi nevienu no esošajām problēmām neatrisināja. Ko darīt tālāk? Ekspozīcija novecojusi, telpas sliktā stāvoklī, naudas nebija, un sabiedrības interese ne tikai par muzejiem, bet daudzām, pirms tam šķietami neapstrīdamām garīgām vērtībām zudusi. Brīvais tirgus piedāvāja jaunas, pirms tam neapjaustas un neizbaudītas iespējas.
"Muzejs gribēja mainīties, un muzejs to arī izdarīja, pateicoties cilvēkiem, kuri šeit strādāja, nevis kādam īpašam valsts atbalstam vai valsts politikai."
Arnis Radiņš: „Mēs nolēmām saņemties, meklēt atbalstu dažādos fondos un visa tā rezultātā sešu gadu laikā izveidojām jaunu ekspozīciju. Tas tika panākts gan ar holandiešu, gan zviedru finansiālo atbalstu, gan pašiem atsakoties no citām aktivitātēm. Ekspozīcija ir pietiekami moderna, tāpēc varētu kalpot vēl labu laiku. Vārdu sakot, muzejs gribēja mainīties, un muzejs to arī izdarīja. Un tas notika, pateicoties cilvēkiem, kas šeit strādāja, nevis kādam īpašam valsts atbalstam vai valsts politikai. Katrā ziņā mums tas bija izaicinājums, ko pieņēmām un, par laimi, arī sekmīgi realizējām. Vienmēr var vēlēties labāk, bet tādas nu toreiz bija iespējas, ko centāmies maksimāli izmantot. Par laimi, bijām pietiekami gudri un tālredzīgi, ekspozīciju konceptuāli veidojot tā, lai pēc tam to nepieciešamības gadījumā varētu papildināt un atsevišķus elementus atjaunot. Sapratām - daudzas idejas nav iespējams realizēt, bet var pienākt laiks, kad būsim tik stipri, lai to izdarītu. Daļēji tā arī notika.”
Nenoliedzami, problēmu šajā laikā bija daudz vairāk, nekā iespējams uzskaitīt. Darbinieku skaits no 150 astoņdesmito gadu beigās saruka līdz 90. Algas mazas. Un patiesi bija jābūt fanātiķim, lai šajā grūtajā laikā strādātu muzejā. Tomēr telpu remonts, izstādes un jaunā ekspozīcija bija tikai fasāde, ko redzēja apmeklētāji. Vienlaikus tika racionalizēta muzeja iekšējā struktūra, apvienojot padomju laikā radītās nodaļas, atsakoties arī no filiāles – Frīdriha Candera muzeja. Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu tika atjaunota sērijas „Latvijas Nacionālā muzeja raksti”izdošana. Pērn iznāca to 14. un 15. sējums.
Deviņdesmitajos gados, kad pieņēma Muzeju likumu, sākās visas muzeju nozares sakārtošana un parādījās tādi pilnīgi jauni jēdzieni kā akreditācija vai stratēģiskie plāni, cilvēkiem nācās ne tikai daudz ko mācīties no jauna, bet arī mainīt savu domāšanu. Bet muzeja kolektīvs sekmīgi tika galā arī ar to.
Turpmāk vēl.
