Otrais muzeja darbības posms 1920.–1940. gads
1919. gada beigās, kad Latvijas valsts jau bija gadu kopš nodibināta, bet Rīgu pametuši gan vācieši, gan boļševiki, kā arī sakauts Bermonts un noslēgumam tuvojās Brīvības cīņas, Rīgas Latviešu biedrība (RBL) nodeva Etnogrāfisko muzeju Mākslas un kultūras departamenta pārziņā.
Izziņas par muzeja vēsturi liecina:
„No Etnogrāfiskā muzeja atvēršanas 1905. gadā līdz 1920. gadam muzejā štatā ir tikai divi cilvēki – Muzeja pārzinis M. Siliņš un viena apkopēja.”
Bet nedaudz vēlāk:
„1920. g. 20. janvārī Rīgas Latviešu biedrības muzeja kolekcijas, apmēram 12 000 priekšmetu, nodod valsts depozītā: vairāk nekā 2000 etnogrāfijas, 1442 arheoloģijas, 8133 numismātikas priekšmetu, kā arī zīmējumu un fotogrāfiju krājumu. Muzejam piešķir valsts muzeja statusu un to nosauc par Latviešu Etnogrāfisko muzeju.”
Latvijas Nacionālā muzeja direktors Dr. hist. Arnis Radiņš: „Divdesmitā gada ceturtajā februārī muzejam ierādīja trīs istabas Rīgas pils ceturtajā stāvā. Kāpēc tieši pilī? Tāpēc, ka Latvija bija jauna valsts un kā jaunai valstij tai vajadzēja sevi apliecināt. Viens no šādiem apliecinājumiem ir valsts un tautas vēsture. Bet pils... Pils jau kopš seniem laikiem ir varas un valsts simbols. Daudzviet pasaulē prezidenta institūcija un vēsture atrodies vienuviet vai vismaz netālu viena no otras arī tīri fiziski. Tas apliecina sava veida pārmantojamību. Otrs iemesls neapšaubāmi bija praktisks. Pils ēku pielietojums. Arī vēstures arhīvs savulaik atradās pilī un vēl citas institūcijas. Tomēr sākumā telpas kalpoja tikai kolekciju novietošanai un darbam ar tām. Nākamais solis bija, kā to visu padarīt pieejamu publikai.”
Lai spertu šo nākamo soli, vajadzēja papildu telpas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 1923. gadā līdz ar Pieminekļu valdes nodibināšanos paplašinās etnogrāfisko priekšmetu vākšana, esošās telpas kļūst par šauru pat kolekciju uzglabāšanai. Tāpēc 1923. gadā muzejs jau aizņēma 8 istabas, 1925. gadā - 12 istabas, 1935. gadā – jau 33 telpas.
"Muzeju pastāvēšanu it visos laikos nodrošinājuši cilvēki, kam šis darbs ir bijis ne tikai amats, bet sirdslieta, dzīves jēga un mūža piepildījums."
Bet telpas ir tikai viena bēda. Otra - nepārtrauktais līdzekļu trūkums. Problēma, kas Latvijas muzejiem nav bijusi sveša it visos laikos, neskatoties uz to, kas kurā brīdī atradies pie varas un kāda bijusi politiskā sistēma. Arī pašreizējais taupības režīms un ar to saistītās reformas, kas apdraud kultūru kopumā, var sāpīgi ietekmēt muzeju nākotni. Tomēr par spīti jebkuriem apstākļiem, pat viskritiskākajās situācijās muzeju pastāvēšanu it visos laikos nodrošinājuši cilvēki, kam šis darbs ir bijis ne tikai amats, bet sirdslieta, dzīves jēga un mūža piepildījums. Un gluži tāpat kā mūžīgais telpu vai nauda trūkums it visos laikos, varbūt līdzsvaram, arī Nacionālajā vēstures muzejā bijuši cilvēki, kas ar milzīgu nesavtību un pašuzupurēšanos spējuši nodrošināt tā darbu. Tāds bijis gan muzeja pirmais pārzinis M. Siliņš, gan tā vēlākais direktors viens no ievērojamākajiem latviešu arheologiem V. Ģinters, gan nu jau par leģendu kļuvusī muzeja darbiniece M. Grīnberga, kas izglāba kolekcijas kara laikā.
No izziņām par muzeja vēsturi:
„Mazais darbinieku skaits nekādā ziņā neatbilst muzeja vajadzībām. 1930. g. oktobrī par muzeja nodaļu vadītājiem bez algas tika iecelti prof. Tentelis, Balodis un Šmits. Bez štata darbiniekiem muzejā kā ārštata darbinieki strādā vairāki inteliģentie bezdarbnieki. Tā 1931. gadā muzejā kā ārštata darbinieki strādā 7 inteliģentie bezdarbnieki, 1934.g. - 9 inteliģentie bezdarbnieki.”
Arnis Radiņš: „Divdesmit ceturtajā gadā tiek pieņemts Likums par Valsts Vēsturisko muzeju, kāds tagad ir tā jaunais nosaukums, un tas atkal tiek atvērts apmeklētājiem. Arī eksponātu skaits aug. Varbūt ne tik strauji, kā gribētos, tomēr kolekcijas papildinās ar jauniem priekšmetiem. Divdesmit sestā gadā to kopējais skaits ir 15 000, divus gadus vēlāk – jau 30 000. Noteicošais eksponātu pieaugumā ir Pieminekļu valdes aktivitātes. Sāk attīsties Latvijas arheoloģija, un muzejā nonāk izrakumu materiāli. Vienlaikus pieminekļu valde organizēja ekspedīcijas, apzinot cilvēku dzīves veidu un visu, kas ar to saistīts. Arī šo ekspedīciju materiāli tiek izmantoti muzeja krājumu papildināšanai.
Pamatā četras kolekcijas
Tobrīd arī noformējas muzeja darba un kolekciju pamatprincipi, kas daļēji saglabājušies līdz mūsdienām. Pamatā ir četras kolekcijas jeb nodaļas – arheoloģijas, etnogrāfijas, numismātikas un vēstures. Bet divdesmito gadu otrajā pusē un trīsdesmitajos gados visstraujāk aug tieši etnogrāfijas un arheoloģijas kolekcijas.
Kā muzejs turpināja attīstīties pēc 1934. gada jeb tā dēvētajos Ulmaņlaikos? Arnis Radiņš: „Nedomāju, ka tas būtiski ietekmēja muzeja attīstību. Varbūt vienīgi notika zināma pietuvināšanās varai un tas, ko šodien varētu saukt par „dižās pagātnes meklēšanu”. Tomēr tam pārsvarā tika izmantota arheoloģija, tātad zinātniskas metodes, tāpēc es negribētu teikt, ka tajā laikā muzejā notika kaut kādas politiskas izstādes un vara ar to centās manipulēt. Cita lieta, ka Latvijai ārpolitiski vajadzēja kādu labu, lielu draugu, uz ko orientēties. Tā radās mums visiem zināmie „labie zviedru laiki”, kas pa daļai ir mīts. Zināms vēsturisks pamats tur, protams, ir, un zviedru pozitīvo ietekmi uz mūsu pagātni nevar noliegt, tomēr galvenais, ka šādā veidā tika meklētas tuvināšanās iespējas. Valsts Vēsturiskais muzejs apmainījās ar Zviedrijas Karalisko Vēstures muzeju ar kolekcijām. Mūsu vēsturisko senlietu kolekciju izstādīja Zviedrijā, zviedru – pie mums.
"Latvijai ārpolitiski vajadzēja kādu labu, lielu draugu, uz ko orientēties. Tā radās mums visiem zināmie „labie zviedru laiki”, kas pa daļai ir mīts."
Tika sarīkota liela izstāde „Gustava Ādolfa laikmets”. Tātad ne tikai Latvija, bet arī muzejs meklēja savu vietu Eiropas, visas pasaules kontekstā, un tas ir daudz svarīgāk. Jā, bija arī ambīcijas. Bet šī vārda pozitīvā nozīmē. 1935. gadā Rīgā tika sarīkots liels Eiropas arheologu saiets. Notika arī vērienīga izstāde Parīzē.”
Tātad tas bija gan sevis meklēšanas, gan sevis apliecināšanas laiks. Par to liecina arī Latvijas sūtņa Somijā O. Grosvalda vēstule izglītības ministram E. Ziemeļa kungam.
„Augsti godāts Ministra kungs
Pagodinos ziņot, ka vakar, 12. Augustā, pasniedzu Somijas Nacionālā muzeja telpās Izglītības ministram, profesoram L. Ingman`im no Rīgas saņemtos 3 komplektus latvju sieviešu vēsturisko tautas uzvalkus. Savā uzrunā uzsvēru, ka Latvijas valdība, un speciāli Izglītības ministrija, grib ar šo dāvanu veicināt Latvijas un Somijas kulturālos sakarus. (..) Šai gadījumā piedalījās, bez Izglītības ministra L. Ingman`a un valsts arķeologa Dr. Ailio, Somijas Nacionālā muzeja priekšniecība, ārlietu ministrijas un preses pārstāvji. No Latvijas puses - sūtnis Dr. O. Grosvalds un M. Grūnberga kundze, kuras darbnīcā tautas apģērbi izstrādāti un kura tos bija atvedusi uz Helsinkiem. Šodien, 13. Augustā, visos Helsinku laikrakstos atstāstīta nodošanas ceremonija un ievietotas dāvāto ģērbu, kā arī nodošanas ceremonijas fotogrāfijas. (..)
Latvijas valdībai, Valsts vēsturiskam muzejam un sūtnim veltīti silti vārdi. (..) Tautas apģērbi jau apmēram pēc kādas nedēļas tikšot provizoriski uzstādīti muzējā. Pēc tam pagatavos manekenus pēc latvju seja tipiem. (..)
(O. Grosvalds) Latvijas sūtnis Somijā”
Ar varas maiņu ienāk ideoloģiskie principi
1940. gadā, kad krievu tanki iebrauc Latvijā un tā beidz pastāvēt kā neatkarīga valsts, muzeja krājumi no 12 000 priekšmetiem, kas bija 1920. gadā, ir pieauguši līdz 150 000. Tātad vairāk nekā desmit reizes. Muzejam 1937. gadā otrajā pusē tika nodibinātas nodaļas Cēsīs, Jelgavā un Daugavpilī. Atsevišķs objekts muzejam ir Rundāles pils.
Tomēr padomju varu tas maz interesēja. Savu uzvaras gājienu tā sāk izveidojot muzejā propagandas nodaļu un ceturtajā stāvā iekārtojot „sarkano” stūrīti. Bet organizatoriski muzejs tiek pakļauts Izglītības Tautas komisariāta Pieminekļu aizsardzības daļai. Valsts Vēsturiskajam muzejam pievieno virkni citu muzeju. Tajā skaitā Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, visus mazpilsētu, apriņķu, privātos un skolu muzejus. Savukārt ekspozīcijā stingri tiek pieprasīts ideoloģiskais princips. Tā jaunā vara diezgan ātri paspēj sagraut iepriekšējo muzeju sistēmu, tomēr jauno nostabilizēt nepagūst – sākas karš.
Turpmāk vēl.
