Trešais muzeja darbības posms – 1940.-1990. gads
Sākoties Otrajam pasaules karam, muzeja štati tika samazināti un ekspozīcija slēgta, bet darbu tas nepārtrauca. Vēl vairāk - vācu okupācijas laikā turpinājās gan pieminekļu apzināšana, gan arheoloģiskie izrakumi. Galvenais, netika sagrauta ne muzeju sistēma kopumā, ne atsevišķu muzeju struktūra.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Dr. hist. Arnis Radiņš: „Mūsu muzejā ir Pieminekļu valdes arhīvs, kurā atrodas arheologa un Pieminekļu valdes inspektora Pētera Stepiņa ziņojumi, kas iesniegti pirms viņa iesaukšanas leģionā. Tajos perfekti un precīzi aprakstīts viss, kur viņš braucis, ko uzmērījis un fiksējis. Īsts apzinīguma paraugs. Cilvēks pirms aiziešanas karā godprātīgi nokārtojis attiecības ar savu iestādi. Lai citiem vēlāk nebūtu jādara tas, ko viņš jau paveicis.”
Atgūtās kolekcijas
Kad fronte 1944. gadā tuvojās Rīgai, tika saņemts rīkojums izvest kolekcijas. Līdz septembrim gandrīz viss jau bija sapakots kastēs, un dažu muzeja darbinieku pavadībā kolekcijas bija paredzēts pa dzelzceļu nogādāt Vācijā. Tomēr daļa no vērtīgākajiem priekšmetiem – sudraba saktas, kausi, ordeņi - palika Latvijā, toreizējā direktora Voldemāra Ģintera vadībā iemūrēti atsevišķās vietās pils pagrabā.
"Sākoties Otrajam pasaules karam, muzeja štati tika samazināti un ekspozīcija slēgta, bet darbu tas nepārtrauca."
A. Radiņš: „Protams, šobrīd ir dažādas versijas un leģendas, kā tas notika. Tomēr, cik man zināms, evakuāciju apzināti mēģināja novilcināt. Pateicoties tieši tam un muzeja darbinieku, it sevišķi Mērijas Grīnbergas, pašaizliedzībai, kura pavadīja un sargāja kolekciju ceļā uz Vāciju, šīs vērtības tika saglābtas. Vilciens palika Čehijā, no kurienes tās vēlāk tika atgūtas. Bija pazudusi vienīgi daļa no numismātikas kolekcijas. Tomēr, iespējams, tas notika vēl pirms evakuācijas, jo viss kastēs iepakotais tika atgūts gandrīz simtprocentīgi.”
Jānis Kalnačs, žurnāls Māksla 2006. g. Nr. 6/7:
„(..)70 kastēs atradās Valsts Vēsturiskā muzeja etnogrāfijas kolekcijas 10 556 priekšmeti, 116 kastēs arheoloģiskās senlietas, bet 165 kastēs tagadējā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas. (..)”
Grūti noticēt, ka to visu izglābis faktiski viens cilvēks - Mērija Grīnberga. Vēl grūtāk apjēgt, kā viņa to iespēja un ko tas prasīja. Toties skaidri zināms, ka pēc atgriešanās mājās „paldies” vietā Mērija Grīnberga nonāca attiecīgo varas iestāžu pastiprinātas uzmanības lokā. Un, lai gan apcietināta netika, visus turpmākos gadus jutās reāli apdraudēta. Laikam čekai šķita, ka šāda pārcilvēciska pašuzupurēšanās un nesavtība ir aizdomīga.
A. Radiņš: „Viens no tā laika kurioziem - mūsu kolekcijai ceļā bija pieklīdušas kastes ar priekšmetiem no izrakumiem kādā apmetnē Berlīnes tuvumā. Vēlāk, jau padomju laikā, muzejs vairākkārt mēģināja šos priekšmetus atdot, bet Vācijas Demokrātiskā Republika par tiem neizrādīja interesi. Un tikai pēc neatkarības atgūšanas beidzot laimīgi tikām vaļā no svešas mantas.”
Pa Staļina un Ļeņina ceļu uz sociālisma uzvaru
Diemžēl Latvijas PSR Centrālajam Vēstures muzejam, kā padomju vara pārdevēja Valsts Vēsturisko muzeju, ceļš uz sociālismu sākās ar pamatīgu klupienu. Uz apsūdzēto sola nonāca toreizējais muzeja direktors Jānis Blaumanis un muzeja darbinieks Ādolfs Karnups. Blaumanis bijis drīzāk avantūrists nekā vēsturnieks. Latvijas armijā uzdienējis līdz kaprālim. „Baigajā gadā” pabeidzis LU Vēstures nodaļu. Sadarbojies ar NKVD, veiksmīgi izvairījies no iesaukšanas leģionā, toties kādu laiku pavadījis Salaspils nometnē. Vienu brīdi strādājis Doma muzejā un it kā aizrāvies ar senlietu kolekcionēšanu. Tiesāts viņš tika par to, ka, atverot slēptuves, kur pirms evakuācijas iemūrēja vērtīgākos eksponātus, direktors daļu piesavinājies sdrablietas pārkausēja, pārdeva vai arī papildināja ar tām savu kolekciju. Savukārt etnogrāfs un arheologs Karnups, kurš muzejā strādāja kopš pirmās brīvvalsts laikiem, centās šīs mantas pārtvert un slēpa no Blaumaņa. Tiesāja abus. Karnupam piesprieda nāvessodu, ko vēlāk aizstāja ar desmit gadiem ieslodzījumā.
Vēlāk vai nu šī iemesla dēļ, vai atbilstoši padomju kadru politikai, kas attiecās uz ideoloģisko iestāžu vadošajiem darbiniekiem, direktori tika mainīti itin bieži. Tomēr pamazām darbs iegāja normālā ritmā. Pateicoties propagandas funkcijām, ko tagad vajadzēja pildīt muzejam, pieauga darbinieku skaits.
Izziņas par muzeja vēsturi:
1947. g. 5. okt. Latvijas PSR Centrālajā Valsts vēstures muzejā atklāj jaunu ekspozīciju par laika posmu no vissenākajiem laikiem līdz 12. gs.
1948. g. atklāj ekspozīciju ,, Senlatviešu kultūra 13.-15.gs." un iekārto 1948. g. jaunieguvumu izstādi.
1949. g. iekārto 14.-16.gs. vēstures ekspozīciju. Uzsāk arheoloģiskos izrakumus Sārnates purva apmetnē Lūcijas Vankinas vadībā.
1950. g. atklāj ekspozīciju par Livonijas karu un 1949. g. – jaunieguvumu izstādi.
1951. g. atklāj izstādi ,, Rīgas 750 gadi" Galvenā pasta skatlogos un divas ceļojošās izstādes.
1953. g. atklāj jaunu ekspozīciju ,, Latvijas PSR vēsture no 8. g.t. p.m.ē. līdz 1917. gadam”.
1955. g. iekārto izstādi ,, Latviešu tautas māksla Vidzemē un Latgalē 19. gs. un 20. gs. sāk.".
1956. g. Latvijas PSR Centrālo Valsts vēstures muzeju pārdēvē par Latvijas PSR Vēstures muzeju.
A. Radiņš: „Pirmā Latvijas vēstures pamatekspozīja, kas tika veidota no četrdesmit devītā līdz piecdesmitajiem gadiem, iezīmēja tos principus, uz kuriem muzejs savu darbību, gan veicot vairākas korekcijas, balstīja arī turpmāk. Tāpēc jāuzsver, ka šādas ekspozīcijas izveide ir ļoti ilgs un darbietilpīgs process. Likumsakarīgi parādās arī pēcoktobra vēstures nodaļa. Tā pēta un krāj materiālus arī par Latvijas neatkarības laikposmu. Vienīgi jāatceras, ka līdz 1917. gadam ir vieni spēles noteikumi, pēc tam - jau citi. Ideoloģizācija dažādos veidos skāra visas muzeja darbības jomas. Piemēram, lielu daļu no mūsu zinātniskās bibliotēkas sazāģēja. Pagalmā stāvēja zāģis un pēc tam sagrieztās grāmatas veda dedzināt.”
"Grūti noticēt, ka to visu izglābis faktiski viens cilvēks - Mērija Grīnberga. Vēl grūtāk apjēgt, kā viņa to iespēja un ko tas prasīja."
Kritēriji, pēc kuriem vadījās cenzors, kas vienpersoniski noteica, kura grāmata drīkst palikt, kura sagriežama, bija apbrīnojami vienkārši. Nebija pieļaujamas grāmatas cenzoram nesaprotamās valodās, ar cenzoram nesaprotamu tekstu un jo īpaši – ar nepieņemamām ilustrācijām. Piemēram, ugunskrustu. Kādas vērtības toreiz tika zaudētas un cik tās būtu noderīgas pašlaik, varam tikai minēt.
Uzplaukuma laiks
A. Radiņš: „Padomju periods nebija viendabīgs, tāpēc arī muzejs gājis cauri daudzām un dažādām stadijām. Bija brīži, kad nedrīkstēja vākt kaut kādas lietas. Bija brīži, kad drīkstēja vākt, bet nedrīkstēja izstādīt. Bija laiks, kad grāmatas, kas pie mums atradās specfondos, varēja brīvi dabūt Ļeņingradas bibliotēkās. Staļina laiks, vēlāk tā dēvētais Hruščova atkusnis... Tas viss ietekmēja arī muzeju darbu. Turklāt daudz kas no absurdajām norisēm, lēmumiem un rīkojumiem šodien nav ne īsti saprotams, ne izskaidrojams.”
Tomēr Latvijas vēsturnieku iestrādes un muzeju kultūra bija tik augsta, ka padomju varai to nācās respektēt. Tāpēc attīstība, kaut arī stingri noteiktos rāmjos, bija neizbēgama.
A. Fleija „Te uzzināsit daudz ...” „Padomju Jaunatne”, 1969. g. 14. jūlijs:
,,Tagad Latvijas PSR Vēstures muzejs kļuvis par visbagātāko latviešu tautas garīgās un materiālās kultūras glabātavu. Ik gadu muzeju apmeklē vairāk nekā 80 000 cilvēku. ( ..) Tagadējo muzeja ekspozīciju iekārtoja 1964.–1967. gadā. Tā rāda Latvijas PSR vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz padomju varas nodibināšanai Latvijā 1919. gadā. Ekspozīcija ir moderni iekārtota un bagāta ar oriģināliem materiāliem. Ne velti par muzeja ekspozīcijas noformējumu un eksponātu izvēli Latvijas PSR Vēstures muzejs 1966. gadā ieguva Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādes sudraba medaļu, 1967. g. republikas muzeju skatē –pirmo vietu, Vissavienības muzeju skatē - otro vietu. (..)”
"Diemžēl uzplaukumiem sekoja kritumi, kuru iemesli bija gan objektīvi, gan subjektīvi. Nereti daudz ko noteikusi direktora personība un spēja aizraut pārējos."
Tiesa, apmeklētāju lielo skaitu, kas vēlāk sasniedza pat 100 000 gadā, galvenokārt panāca uz padomju tūristu rēķina, kuri Rīgā iebrauca veseliem vilcieniem. Programmā ietilpa arī muzeja apmeklējums. Bija grupas, kas nāca, bija, kas atsūtīja vienīgi pārstāvi, kurš parakstījās, ka bijuši. Savukārt medaļas nopelnīt palīdzēja arī Latvijas dizaineri, kuri piedalījās ekspozīciju noformēšanā un tika augstu vērtēti arī Maskavā.
A. Radiņš: „Sešdesmitajos gados ļoti attīstījās arheoloģija. Tā bija viena no zinātnēm, kam bija stabils pamats. Tāpēc arheologiem HES celtniecība uz Daugavas bija laime nelaimē. Daugavas lejtece, iespējams, ir viena no arheoloģiski visizpētītākajām teritorijām Eiropā.”
Klusums pirms vētras
Diemžēl uzplaukumiem sekoja kritumi, kuru iemesli bija gan objektīvi, gan subjektīvi. Nereti daudz ko noteikusi direktora personība un spēja aizraut pārējos. Atzīmējot 100 gadu jubileju, tika izveidota ļoti laba pamatekspozīcija, muzejs bija sācis izdot savus rakstu krājumus. Bet kulminācijai drīz vien sekoja atslābums.
A. Radiņš: „Varbūt to var saukt par pašapmierinātību. Vismaz tāda sajūta mani pārņēma, kad astoņdesmit ceturtajā gadā sāku strādāt muzejā. Mums viss it kā bija. Ekspozīcija, skatītāji, panākumi, atzinība... Reizēm dienā nācās vadīt pa trim, četrām ekskursijām. Lai gan jau toreiz izskanēja, ka pienācis laiks kaut ko mainīt. Bet tās pārmaiņas bija drīzāk kosmētiskas, virspusējas.”
Tas arī saprotams. Līdz īstajām, kardinālajām pārmaiņām vajadzēja vēl gaidīt vairākus gadus. Un tieši Latvijas Vēstures muzejs bija viens no tiem, kas ar savām izstādēm ievadīja šīs pārmaiņas. Bet tas jau ir cits stāsts, kas vairāk iederas nākamajā posmā.
