Sabiedrības integrācijas pamatnostādņu apspriešanā 2009.-2013. gadam plašas diskusijas raisīja jautājums par Latvijas iedzīvotāju patriotisko audzināšanu, kas šajā projektā minēta kā viens no rīcības virzieniem, lai palielinātu Latvijas iedzīvotāju piederības sajūtu valstij un pilsoniskumu. Taču tika paustas bažas, ka jēdziens "patriotiskā audzināšana" saistās ar novecojušu pilsoņu un valsts attiecību modeli, kurā pilsoņiem tiek ierādīta pasīva loma. Vai var piekrist šādam apgalvojumam?
Viss ir atkarīgs no tā, kāda jēga ir formulējumā. To var uztvert tā, ka pilsonim ir jādzīvo savā zemē, jāstrādā, bet, kad ķēniņš pasauc, – viņš iet karā par lielgabalu gaļu. Šāds pilsonis, protams, ir pasīvs. Taču viņš var būt arī aktīvs un pats vēlēties kaut ko darīt valsts labā. Ir ļoti liela nozīme tam, kā patriotisms tiek skaidrots. Viena lieta ir, ja skaidro, ka tev ir pienākums tēvijas labā un, kad tā sauc, tev ir jāiet, citādi tu neesi nekam derīgs. Pavisam cits ir ar apzinātām vērtībām saistīts patriotisms– es esmu šīs valsts patriots, jo es uzskatu, ka, piemēram, brīvība, brālība, vienlīdzība ir manas augstākās vērtības, un savā valstī es tās atbalstu. Šāds cilvēks aktīvi iesaistās, ja minētās vērtības tiek kaut kādā veidā iespaidotas.
Diskusijās ir izskanējis priekšlikums izpratni par pilsoniskumu un piederības sajūtu valstij veicināt, jēdzienu "patriotiskā audzināšana" aizstājot ar "pilsoniskās atbildības veicināšana". Vai tas nav pārāk šaurs skatījums? Vai pilsoniskā atbildība nav tikai viens patriotisma komponents?
Vai tik tas nav saistīts ar Saeimas priekšsēdētāja Daudzes svētku runā teikto, kurā viņš sacīja, ka katram ir pienākums valsts priekšā un kārtīgi ir jānomaksā nodokļi? Arī šī nav tā pilnīgākā interpretācija – atbildība kā slogs. Atbildība arī nav vienīgais patriotisma komponents. Patriotisma veicināšana ar smadzeņu skalošanu nav gluži tas, kas mums vajadzīgs.
Kā jūs komentētu faktu, ka jau diskusijas pamatā, runājot par patriotisma veicināšanas formulējumu, rodas tik pretēju viedokļu sadursme? Vai tā ir negatīva padomju perioda pieredze?
Ne tikai. Arī pirmspadomju pieredze. Patriotiskā audzināšana ļoti bieži ir bijusi saistīta ar kādiem militārisma aspektiem, bezdomāšanas maksimālismu vai tamlīdzīgām parādībām, kuru pamatā ir bijusi smadzeņu skalošana. Patriotiskā audzināšana fokusējusies uz to, ka mēs esam „situši krievus”, ka mēs esam „situši vāciešus” un ka mēs esam vislabākie. Mēs zinām, kurā gadā notika Saules kauja, kurā gadā risinājās Ziemassvētku cīņas, ka mēs esam piedzīvojuši izsūtīšanas. No šādas informācijas mēs radām patriotu, kurš ir gatavs ņemt cirvi un iet aizsargāt austrumu robežu. Lielajai cīņai būtu jānotiek pret šāda patriotisma veidošanu. Tas pieļauj lielas problēmas. Piemēram, nekritisku attieksmi pret valsts pārvaldi jeb ” vienalga, ko valdība ir darījusi, tā ir mūsu valdība, kas vienmēr jāatbalsta, lai ko tā arī nedarītu”. Vienalga, vai šie konkrētie cilvēki ir noziedznieki, krāpnieki, korumpanti, bet mums par tiem ir jāiestājas, jo ir pienākums nosargāt šo valsti, ar visām struktūrām, kas darbojas tās teritorijā. Taču valsts ir jāaizstāv kā tautas gribas izpausme, kā kopēju vērtību pārstāvētāja. Un šādā izpratnē jau vairs neietilpst iestāšanās par konkrētiem līderiem, par karali kā Dieva ieceltu pārstāvi.
Vai saskatāt, kā formulēt patriotisma veicināšanu plašākai sabiedrībai pieņemamos vārdos?
Tā varētu būt, piemēram, pilsoniskā izglītība.
Savukārt Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītājs Juris Asaris minētajā diskusijā aktīvi aizstāvēja jēdziena "patriotiskā audzināšana" lietojumu pamatnostādnēs, norādot: to galvenais mērķis ir "saliedēta sabiedrība nacionālā valstī”. Kā vērtējat šādu pozīciju, ņemot vērā reālās starpetniskās attiecības Latvijā?
Ir jautājums, kas tad ir tā nacionālā valsts. Tas ir ļoti svarīgi. Latvijā ir ļoti liela cilvēku grupa, kuri nav latvieši un nejūtas kā etniski latvieši. Un ir jautājums, kādai pozīcijai viņi piesliesies. Vai Latvijas valsts interesēs ir tas, ka tā ļauj vai pat liek šai grupai pievērsties Maskavas interesēm, kuras informatīvajā telpā šie cilvēki jau pašlaik dzīvo? Ir jautājums, vai valsts arī turpmāk šai grupai liks domāt, ka vienīgā, kas aizstāv tās intereses, ir Maskava, vai tomēr noslieksies uz to, ka šo interešu aizstāve varētu būt arī Rīga. Pašreiz Latvijas nostādnes šajā jautājumā ir ārkārtīgi pretrunīgas. Latvijas vienotajā nacionālajā valstī krievvalodīgajiem faktiski nav ierādīta nekāda cita vieta kā vien ienaidnieka pozīcija.
Manuprāt, gadījums ar Smirnovu un Valteru, kurā abus apsūdz par vienu un to pašu, ļoti labi raksturo šo ainu – krievu ieliek cietumā un liek parakstīties par dažādu procesuālo ierobežojumu ievērošanu, bet latvieti atstāj brīvībā. To dēvē arī par profilēšanu – praksi, kad kādu iedzīvotāju grupu jau automātiski uzskata par aizdomīgu, orientētu veikt kādas neatļautas darbības. Līdzīgi, kā tas ir bijis ar attieksmi pret melnādainajiem Amerikā.
"Politiķi, kas pielikuši savu roku pie krīzes izveidošanās, jau ir teikuši, ka krīzē sabiedrībai ir jāsaliedējas. Daži, iespējams, to uzskata par izdevīgu mirkli, kad varētu censties aizmirst par īstajiem iemesliem, kāpēc liela tautas daļa neuzticas valdībai."
Diemžēl Latvijas valsts pastāvīgi raida signālus – „šeit krievi nav vajadzīgi, labāk brauciet mājās!” Vai – „ ja vēlaties te palikt, tad kļūstiet par latviešiem!” Nevis – „iemācieties latviešu valodu, bet kļūstiet par etniskiem latviešiem!” Krieviem tas nav pieņemami. Cilvēks varbūt vēlētos kļūt par šīs valsts pilsoni, patriotu, taču, tiklīdz viņam liek kļūt par latvieti, šī vēlēšanās beidzas. Nav sapratnes, ka vietējos krievus par katru cenu nevajag asimilēt, bet gan noskaņot lojāli, patriotiski.
Pašreizējā starpetniskā situācija valstī nozīmē to, ka, visticamāk, vienota patriotisma izpratne nemaz nav iespējama. Vai tādā gadījumā tomēr labākais risinājums nebūtu skatīties patiesībai acīs un atzīt, ka patriotisma attīstīšanas programmas ir jāpielāgo realitātei, kas nepieļauj vienotu interpretāciju?
Problēma ir izpratne, ka patriotisms var būt balstīts vienīgi uz etnisko piederību – tā diemžēl uzskata gan latvieši, gan krievi. Ja valda uzskats, ka ideāls Latvijas pilsonis ir latvietis, tad krievam, lai par tādu kļūtu, protams, ir jākļūst par latvieti. Starpetniskās nesaskaņas diezin vai izdosies izskaust, taču tās var samazināt, attīstot ideju par pilsonisko patriotismu. Ideja par nacionālu valsti radās 19.gadsimta sākumā, un tās beigas, manuprāt, ir diezgan tuvu. Taču mēs joprojām ļoti turamies pie šiem 19.gadsimta uzskatiem.
Domāju, ka daudzas arī latviešiem aktuālas problēmas mēs varētu atrisināt. Ir jautājums, kāpēc šī valsts pašlaik vispār pastāv. Ne tikai tāpēc, ka mēs te esam dzimuši, mums ir draugi, radi, kaimiņi, mēs esam Mežaparkā slēpojuši un Daugavas krasti mums šķiet ļoti skaisti. Tieši tas pašlaik galvenokārt veido patriotisma jūtas – gan latviešiem, gan krieviem. Taču klāt būtu jāpieliek arī tas, ka mums ir demokrātiska republika. Svarīga ir pilsonisko vērtību skaidra apzināšanās, kā arī saprast, ko īsti nozīme demokrātija. Pieļauju, ka lielākajai daļai demokrātija saistās tikai ar vairākuma gribas nodrošināšanu. Taču daudzi, piemēram, nesaskatīs vārda brīvības un demokrātijas jēdziena ciešo saistību. Ja sabiedrība būtu izglītota šajos jautājumos, Smirnova aizturēšanas gadījums būtu izraisījis daudz lielākus protestus.
Savulaik integrācijas programmā, kuru bija izveidojis Nils Muižnieks, pilsoniskās vērtības tika akcentētas daudz vairāk. Laika gaitā integrācijas politika arvien vairāk orientējusies uz etnisku asimilāciju. Taču tai vajadzētu koncentrēties uz kopīgu pilsonisku vērtību. Ir svarīgi saprast, kāpēc esam izvēlējušies un par vērtību uzskatām tieši demokrātiju. Piemēram, fašisms būtu daudz izdevīgāks, jo pieļauj visu atšķirīgo iznīcināšanu.
Demokrātija nav vislabākā iekārta, ja pats svarīgākais būtu tieši latviešu etnisko interešu aizsardzība. Ir arī citi iemesli, kāpēc mēs Satversmes pirmajā pantā rakstām, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Turklāt jāatzīmē, ka šeit nekad nav valdījušas vienīgi latviešu nacionālās intereses. Jau 1918.gada 18.novembrī, dibinot Latvijas Republiku, tika uzsvērta visu Latvijā dzīvojošo tautu līdztiesība.
Populāra ir attieksme „Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti.”...
Nezina jau, ko mīlēt. Ar valsti bieži vien asociē tikai konkrētus cilvēkus valdībā vai birokrātijā.Protams, mīlēt šo valsti nenozīmē mīlēt Aigaru Kalvīti, kurš ir pieņēmis daudzus nosodāmus lēmumus.
"Manuprāt, gadījums ar Smirnovu un Valteru, kurā abus apsūdz par vienu un to pašu, ļoti labi raksturo šo ainu – krievu ieliek cietumā un liek parakstīties par dažādu procesuālo ierobežojumu ievērošanu, bet latvieti atstāj brīvībā."
Arī pašlaik – ir likvidēta Saeimas apakškomisija, kurai bija jālemj par to, kā nodrošināt iespēju tautai atlaist Saeimu. Tas ir jautājums par demokrātiju – 600 000 cilvēku nobalso par šādas iespējas nepieciešamību, politiķi tobrīd skaidro: mēs jau gandrīz esam izmainījuši Satversmi, jūs pat varat neiet uz to referendumu. Bet tagad tas tiek ignorēts.
Savā ziņā šāda sabiedrības attieksme ir saprotama.
Latvieši savu patriotismu vairāk saista ar Latvijas dabu, cilvēkiem, nevis valstiskiem sasniegumiem – demokrātisku, parlamentāru republiku, fundamentālām lietām, kuras ir valsts pamatā. Vai tas nozīmē, ka kopš Atmodas pirmsākumiem sasniegtais vairs netiek turēts par vērtīgu?
Domāju, ka daudzi pa īstam neapzinās, ko nozīmē šie sasniegumi. Ir jau piemirsies padomju laikā pieredzētais. Taču domājams, ka arī neatkarības atgūšanas posmā daudzi skaidri neapzinājās visus neatkarības komponentus. Turklāt latviešiem Atmodas laikā īpaši svarīgi bija etniskie, valodas jautājumi, kas joprojām ir saglabājuši inerci. Taču kāpēc tieši atjaunojām iepriekšējo Satversmi ar tajā nostiprinātajām vērtībām? Man šķiet, ka īstas izpratnes par to tā arī nekad nav bijis. Tādēļ ir tik svarīgi, lai šīs lietas tiktu mācītas jau skolā.
Viens no patriotisma jēdziena skaidrojumiem ir pašaizliedzīga dzimtenes mīlestība. Socioloģiskās aptaujās lielākā daļa pauž, ka ir patrioti, mīl dzimto zemi, ir gatavi pat to aizstāvēt ar ieročiem rokās. Tai pat laikā vērojama masveida izvairīšanās no nodokļiem, apkārtējās vides piemēslošana, ceļu satiksmes noteikumu ignorēšana. Vai gadījumā nav tā, ka esam ar mieru būt patrioti tikai tad, ja tas mums neko neprasa?
Tas ir saistīts ar izpratni par indivīda vietu sabiedrībā. Te redzam, ka Latvijā ir diezgan vāja izpratne par sociālo kontraktu – vispārēji atzītu sabiedrisku vienošanos, ka cilvēks rīkojas ne tikai savās un konkrētā mirkļa interesēs, tādējādi nodrošinot kopīgu ilgtermiņa ieguvumu.
Patriotismam ir zināma saistība ar labklājības līmeni valstī. Vispārējas lejupslīdes apstākļiem, kādi vērojami pašlaik, ir raksturīgs skepses pieaugums sabiedrībā. Tomēr vienlaikus krīze kādā kritiskā punktā var kļūt arī sabiedrību mobilizējoša. Kādas perspektīvas šajā ziņā saskatāt?
Patriotismam nevajadzētu būt saistītam ar labklājību, jo pretējā gadījumā varētu teikt, ka nabadzīgas sabiedrības nevar būt patriotiskas. Bet tā nav.
Politiķi, kas ir pielikuši savu roku pie krīzes izveidošanās, jau ir teikuši, ka šādos apstākļos sabiedrībai ir jāsaliedējas. Daži, iespējams, to uzskata par izdevīgu mirkli, lai aizmirstu par īstajiem iemesliem, kāpēc liela tautas daļa neuzticas valdībai. Saliedēšanās krīzes gadījumā tik tiešām ir iespējama. Te gan vajadzētu rēķināties, ka ne visiem tas būtu patīkami, ja tā var izrādīties arī kā atbrīvošanās no valdošās elites.
Esmu domājis, kam gan būtu jānotiek, lai izraisītos tautas aktivizēšanās jeb revolucionārā situācija. Pēc klasiskās Ļeņina definīcijas – „kad augšas vairs nevar valdīt kā līdz šim, bet apakšas negrib.” Ja politiskā neapmierinātība ar valdošo eliti apvienosies ar dziļu ekonomisko krīzi, šāda situācija var izveidoties. Kas, piemēram, varētu notikt, ja no darba vienlaikus tiks atlaists liels daudzums cilvēku? Tie būtu izmisumā, viņu ģimenes būtu izmisumā. Bankas un dažādi parādu piedzinēji viņiem prasīs atdot naudu, ņems nost īpašumus. Vai arī šobrīd Latvijas valdība turpinās teikt, ka, par spīti tam, ka visā pasaulē ir novērojama dziļa krīze, uzņēmumu bankroti un masveida atlaišana no darba, Latviju šie procesi neskars? Drīzāk gan varētu prognozēt, ka Latviju ekonomiskā krīze piemeklēs vēl smagāk nekā attīstītās valstis. Es ceru, ka šeit mēs nerunājam par 1905. gadam līdzīgiem notikumiem. Latvijā ir samērā spēcīgas nevardarbīgās pretošanās tradīcijas, bet neatkarīgi no formas šī saliedējusies sabiedrība varētu kļūt ļoti bīstama esošajai elitei.
