Protesta akcija Bauskā tiek vērtēta visai pretrunīgi – gan kā miermīlīgs, demokrātijas principiem atbilstošs pasākums, gan, kā pauž drošības iestāžu amatpersonas, nesankcionētas masu nekārtības. Kas, jūsuprāt, notika Bauskā 31. augustā, ja aplūkojam protesta iemeslus, tā dalībnieku sociālo piederību un rīcības veidu?
Man šķiet, ka cilvēku uzvedība Bauskā tiešām vērtējama kā spontāna, taču miermīlīga reakcija uz slimnīcas slēgšanu. Tiltu bloķēšana, iespējams, bija diezgan loģisks risinājums bezcerīgajā situācijā, kad citas iespējas izsmeltas. Salīdzinot ar 13. janvāra notikumiem Rīgā, šoreiz protestētājiem bija ļoti pamatoti argumenti. Viņiem bija neatbildēti jautājumi un mērķis runāt ar veselības ministri, neuzklausot vairs abstraktus, bet pavisam konkrētus paskaidrojumus par to, ko viņi attiecībā uz veselības aprūpi piedzīvos. No šī viedokļa akcija bija absolūti leģitīma. Tā gan nebija pieteikta. Taču izskatās, ka notikumi saistībā ar Bauskas slimnīcas slēgšanu, tāpat kā tas ir ar daudziem citiem lēmumiem šajā valstī, attīstījās diezgan strauji un pusslepenības statusā, bet pārmest to iedzīvotājiem nebūtu korekti. Spontāni protesti ir diezgan pašsaprotama reakcija situācijā, kad sabiedrībai netiek izskaidroti tai nozīmīgi varas lēmumi.
Savukārt, runājot par tiltu bloķēšanu, – šādas akcijas daudzviet pasaulē ir gluži ierasta protesta forma. Francijas zemnieki arī bloķē ceļus, neprasot pirms tam atļauju. Normāla policijas reakcija ir transporta plūsmas novirzīšana pa citiem ceļiem. Nenormāla reakcija ir specvienības izsaukšana.
13. janvāra notikumi Rīgā bija pilnīgi citas ievirzes akcija – provokācijas un tai sekojoša spontāna darbība bez skaidrām politiskām prasībām. Pret šādām akcijām noteikti ir jāvēršas. Jāatzīmē, ka arī tādas notiek daudzviet pasaulē un drošībniekiem ir savi paņēmieni, kā tos novērst. Mūsu drošības dienesti varētu braukt un to mācīties, piemēram, uz Angliju. Arī Londonā regulāri izceļas šādi grautiņi, kuriem par iemeslu sākotnēji ir kāds politisks notikums, bet beidzas tie ar veikalu izlaupīšanām.
Kurš protestu tips – destruktīvais vai konstruktīvais – varētu attīstīties turpmāk, pasliktinoties ekonomiskai situācijai Latvijā?
Tas ļoti lielā mērā būs atkarīgs no politiķu spējas izskaidrot savu rīcību. Taču Latvijas sabiedrībai nav raksturīga liela aktivitāte. To rāda arī aptaujas – tā dēvētajos labajos gados cilvēki šo labklājību uztvēra gana pasīvi – ka tas ir kaut kas tāds, ko viņiem iedod. Grūti iedomāties, ka šī nostāja tagad varētu pāraugt aktīvā attieksmē pret dzīvi. Revolucionāra situācija tomēr ietver zināmus kritērijus – gan aktivitāti, gan noteiktas politiskas prasības, vienotu ideoloģiju. Latvijā pagaidām nav arī līderu, kuri spētu mobilizēt lielas tautas masas. Taču tas, ka situācija ir sprādzienbīstama, ir skaidrs.
"Latvijas pārvaldes sistēmas nelaime ir tā, ka institūcijas darbojas pārāk autonomi, kopumā nespējot strādāt vienam valstiskam mērķim."
Tātad lielāka ir stihisku, vardarbīgu protestu iespējamība?
Šādu akciju pamatauditorija ir jaunieši, kuriem stihiska rīcība dominē pār politisko apzinīgumu. Šādiem protestiem, lai tie pāraugtu organizētā kustībā, pietrūkst dziļākas ideoloģijas. Taču jāatzīmē, ka ļoti daudzi jaunieši nesaredz pat savas īstermiņa nākotnes perspektīvas Latvijā, viņiem nav daudz ko zaudēt, un viņi ir ļoti viegli izprovocējami.
Kā vērtējat inteliģences lomu un iespējas protestu kontekstā? Tai nereti pārmet atrašanos pilsoniski letarģiskā stāvoklī.
Domāju, kā tā nav. Saistībā ar situāciju valstī ir notikuši dažādi inteliģences forumi.
Praktiski šo forumu devums gan tiek apšaubīts. Sak’ – sanāca, parunāja, un tas arī viss...
Bet tieši tas arī notika 80. gados, tā bija milzīga uzdrīkstēšanās. Tās prasmes un aktivitātes, kuras derēja tolaik, tagad vairs neder – ar tām neko vairs nevar panākt. Ir nepieciešama cita veida rīcība, citas prasmes – zināšanas par politiskajiem procesiem, politikas procesa ietekmēšanas un kontroles prasmes. Tā ir sekošana līdzi normatīvo aktu virzībai savā nozarē, savā interešu grupā un pilsoniska biedrošanās mērķu panākšanai. Taču diemžēl arī inteliģence ir daļa no šīs kritizējamās sistēmas. Padomju laikā no varas bija vieglāk distancēties.
Nereti tiek pausts izbrīns, ka latvieši, kuri ņēmuši tik aktīvi dalību 20. gadsimta revolūcijās, spējuši izveidot savu valsti jukās pēc Pirmā pasaules kara, tagad ir kļuvuši tik pasīvi.
Trūkst ideju un līderu. Ja atceramies, tad 1905. gada notikumiem pamatā bija ļoti konkrēti līderi un finansējums. Stučka, Rainis – tur apakšā ir idejas ar vēsturi, ilgs sagatavošanas darbs kopš Jaunās strāvas laikiem, konkrētas rīcības programmas, saikne ar līdzīgām sabiedriski politiskajām kustībām citās valstīs. To masveidība liecina par labu organizāciju un noteiktu vērtību saknēm, nevis stihiskā naidā pret valdību vai dažkārt ksenofobijā, kas vērojams pašlaik.
Tomēr acīmredzams ir paradokss: tauta, kurai ir ievērojams tradicionālās kultūras morāli ētiskais mantojums, dainas, Dziesmu svētki, kas iekļauti UNESCO pasaules kultūras vērtību uzskaitījumā, nav spējusi radīt un noturēt atbilstošu valsts pārvaldi.
Dainas ir radītas krietni sen, tāpat arī Dziesmu svētki. Mēs pārāk ilgi dzīvojam ar skatu pagātnē un pārāk maz pievēršamies pozitīvām aktivitātēm tagadnē.
Notiek dažādi iedzīvotāju forumi, kas ir sākums tam, kā mēs katrs varam būt atbildīgi. Kolektīva dalība šajās pilsoniskajās aktivitātes, darbība sabiedriskajās organizācijās, politiskā procesa kontrole var šķist nogurdinoša un garlaicīga, taču tieši tas ir labas valsts pārvaldes pamatā. Laba pārvalde nekad nebūs pabeigts gala rezultāts, tas vienmēr būs process, kurš kādam ir nepārtraukti jāuztur. Neatnāks kāds Kārlis Ulmanis, kurš visu sakārtos.
"Mēs pārāk ilgi dzīvojam ar skatu pagātnē un pārāk maz pievēršamies pozitīvām aktivitātēm tagadnē."
Latvijas pārvaldes sistēmas nelaime ir tā, ka institūcijas darbojas pārāk autonomi, kopumā nespējot koncentrēti strādāt vienam valstiskam mērķim.
Šajos laikos ideja par tautas vadoni atkal gūst popularitāti, tiek risinātas attiecīgas likumdošanas izmaiņas. Kā izskaidrot šo kārtējo paradoksu, ka sabiedrība, kura vēl tik nesen kopīgi atbrīvojās no vecākā brāļa PSRS personā un pašlaik sūrojas, ka nespēj neko ietekmēt, jo procesus Latvijā vada dažas ietekmīgas personas, tomēr vēlas jaunu „fīreru”?
Lielu pretrunu tajā nav. Cilvēki zina, ka patlaban valstij nozīmīgu lēmumu pieņemšana notiek izkaisīti, jo partiju un interešu ir daudz. Ir iespaids: ja šo procesu kontrolētu viens vadonis, naudas pazustu mazāk. Tas ir arguments, kurš saistībā ar Lembergu un viņa saimniecisko darbību Ventspilī apmierina lielu daļu iedzīvotāju.
Cilvēki, kuri cer uz vadoni, visticamāk, vēlas, lai tas būtu godīgais Kārļa Ulmaņa, nevis Lemberga tipa vadonis.
Labais Kārlis Ulmanis ir mitoloģizēts tēls, kurš, tāpat kā Antiņš, dzīvo pasakā. Latvijā pašlaik nav neviena reāla cilvēka, kurš varētu pretendēt uz Kārļa Ulmaņa tipa līdera lomu, un sabiedrība arī ir mainījusies.
Taču – lai gan Latvijā pašlaik nav iespējams Ulmaņa tipa apvērsums, arī politikā nav līdzvērtīgas personības K. Ulmanim, tas neliedz cilvēkiem sapņot par savu vēlmju piepildījumu. Nelaime ir tā, ka gribam gatavu rezultātu, nevis pašu īstenotus inovatīvus risinājums, lai izkļūtu no krīzes.
Mediji, ziņojot par jauno emigrācijas vilni, norāda, ka šie aizbraucēji atšķirībā no iepriekšējiem Latviju pamet uz neatgriešanos. Vai latvietis, kurš iepriekš diezgan konservatīvi turējies pie sava kaktiņa zemes, patiešām aizbrauc uz palikšanu?
Man liekas, ka aizbraukšanā nav lielu pretrunu ar turēšanos pie sava kaktiņa zemes. To vēlējās 19. gadsimtā uz Sibīriju izbraukušie latvieši; to ir gribējuši un dabūjuši arī mūsdienās uz Īriju un Angliju izbraukušie latvieši. Daudziem sapnis par savu kaktiņu zemes ir vieglāk īstenojams ārzemēs, nevis Latvijā. Savs kaktiņš zemes ir arī apzīmējums sociālajai drošībai – savs jums virs galvas un iespēja pabarot ģimeni. Iesakņojušies svešumā, daudzi tur arī noteikti paliks.
"Valstī neko neieliekot, no tās arī neko nevar dabūt."
Daļas aktīvākās sabiedrības aizbraukšana nozīmē, ka Latvija zaudē pilsoniskas rīkoties spējas potenciālu.
Tas jau ir noticis – ļoti daudz spējīgu cilvēku jau ir pametuši Latviju. Tagad otrajā aizbraukšanas vilnī aizbrauc inteliģence, kurai šeit ir liegts darbs savā profesijā – pedagogi un mediķi, arī ierēdņi, kuri nu ir kļuvuši valstij lieki. Aizbrauc arī uzticību valstij zaudējuši cilvēki, kredītu ņēmēji, kuri, paliekdami šeit, nespētu ne tos atmaksāt, ne nodrošināt turpmāko dzīvi.
Demogrāfiski jau tāpat kritiskā situācijā esošo Latviju patlaban pamet vai ir jau pametuši daudzi darbspējīgi, jauni ļaudis, savukārt daudzi palikušie ir vīlušies valstī. Varbūt tuvu ir stāvoklis, kurā zūd katras valsts pastāvēšanai vitāli būtiskais demogrāfiskais un morālais pamats?
Ceru, ka nē. Lai gan viena daļa iedzīvotāju valsti tik tiešām pamet, ir arī otra, kuru ar Latviju saista patriotiski apsvērumi. Ir cilvēki, kuri arī Latvijā atgriežas, piemēram, pēc studijām ārzemēs, meklē un atrod iespējas dzīvot šeit. Šī nots ir dzīva, tā nekur nav pazudusi.
Cilvēkiem ir ļoti atšķirīgas attieksmes pret valsti gan domājot, ko mēs no tās dabūsim, gan dzīvojot ar apziņu – mēs esam šī valsts un varam tai dot. Taču valstī neko neieliekot, no tās arī neko nevar dabūt.
Diemžēl šādu potenciālu pašreizējā elitē un valsts vadībā ir grūti saskatīt. Ņemot vērā, ka daudzviet ministrijās un ierēdniecībā joprojām dzīvo ar attieksmi, it kā valstī tādas krīzes nemaz nebūtu, iespējams, ir jānonāk pavisam dziļi bedrē, lai patiešām sāktos ceļš atkal augšup.
Piedzīvojot negatīvu pieredzi, allaž ir svarīgi izdarīt secinājumus, kas neļautu tai atkārtoties. Tādēļ nozīmīgs ir jautājums, vai izejot no šīs krīzes, Latvijas sabiedrība būs kaut ko mācījusies par patērēšanas dabas, pilsoniskas neieinteresētības sekām vai politiskās reklāmas un realitātes attiecībām?
Tik optimistiska es vis nebūtu. Tas, ka cilvēki, iespējams, kļūs piesardzīgāki ar kredītu ņemšanu, nenozīmē, ka mainīsies attieksme pret tēriņiem. Cilvēki vienalga gribēs pirkt un dzīvot labāk. Cilvēks ir tā iekārtots, ka viņš grib pēc iespējas labāk, vairāk un ar iespējami mazāku piepūli. Attiecībā uz pilsonisko pozīciju – tas, kā jau minēju, ir milzīgs, nogurdinošs kolektīvs darbs. Taču mūsu sabiedrība ir ļoti sadrumstalota, un būtu pārāk optimistiski uzskatīt, ka valsts iziešana no krīzes tur ko būtiski mainīs.
Kas varētu būt galvenais balsojuma izvēles kritērijs vai princips nākamajās Saeimas vēlēšanās pēc gada?
Pozitīvi izvēles principi diezin vai varētu būt, jo lielāko daļu cilvēku tie neinteresē. Arī partiju programmas vairākums vēlētāju nelasa. Līdz ar to liela nozīme joprojām būs slēptajai reklāmai, skandāliem, konkurentu nomelnošanai. Arī administratīvo resursu izmantošanai. Ņemot vērā, ka svarīgus lēmumus Latvijā pieņem cilvēki, par kuriem vēlēšanās nebalso, daudzi, iespējams, kā līdz šim, norobežosies no politikas. No politikas distancēsies arī daudzi no tiem, kas pašlaik ir ar to saistīti, jo politika patlaban vairs nav tik ienesīga.
Situāciju pirms vēlēšanām noteiks tas, uz kādiem principiem balstīsies jaunās politisko partiju apvienības. Ja labējiem spēkiem izdosies konsolidēties, atmetot īstermiņa risinājumus un izvirzot priekšplānā vēlētāju intereses ilgtermiņā (ko partijas var jau sākt šodien), tad vēlēšanu aina varētu mainīties.
