Kā jau ziņots, pirmdien, iebilstot pret transportlīdzekļa nodevas palielināšanu, Rīgā protesta akciju sarīkoja motociklisti. Savukārt otrdien galvaspilsētas centrā pie valdības ēkas Latvijas Studentu apvienība un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība sarīkoja protesta gājienu pret 2010. gada budžetā plānoto finansējuma samazinājumu augstākajai izglītībai un zinātnei. Savukārt Līvānos otrdien iedzīvotāji pulcējās un vienubrīd apturēja satiksmi uz Daugavpils šosejas, protestējot pret nodokļu palielināšanu.
LV.LV jautā: Vai protesta akcijas Latvijā ir uzskatāmas par vērā ņemamu līdzekli sabiedrības interešu aizstāvībā?
 |
| Foto: Māris Kaparkalējs, LV |
Lolita Čigāne, Sabiedrības par atklātību „Delna” padomes priekšsēdētāja:
Notikušie protesti ir atbalstāma un lietderīga parādība, kas apliecina sabiedrības aktivitāti savu interešu aizstāvībā. Taču žēl, ka tik daudz enerģijas tiek ieguldīts atsevišķu, valstij kopumā mazsvarīgu problēmu risināšanā, tādu kā, piemēram, transporta nodevu paaugstināšana. Sabiedrības grupām vajadzētu organizēties plašāku jautājumu vārdā. Piemēram, varētu taču būt motociklistu akcija ar lozungu „Par labāku izglītību mūsu bērniem!”.
Tas, ka protesta akcijas notiek, ir ļoti pozitīvi signāli par sabiedrības gatavību iesaistīties savu problēmu risināšanā. Taču šīm aktivitātēm vajadzētu būt vairāk vērstām un valsts attīstību kopumā.
 |
| Foto: Māris Kaparkalējs, LV |
Aivita Putniņa, sociālantropoloģe:
Protesta akcijas, demonstrācijas ir Eiropā izplatīts veids, kā sabiedrība aizstāv savas intereses. Ceļu bloķēšana, piemēram, Francijā, ir lauksaimnieku bieži izmantots paņēmiens, piespiežot varu ņemt vērā viņu viedokli.
Taču nevar teikt, ka Latvijā protesta akcijas nav bijušas rezultatīvas. Reaģējot uz zemnieku protestiem, bija spiests atkāpties iepriekšējais lauksaimniecības ministrs Mārtiņš Roze. Baušķeniekiem šovasar izdevās paglābt no plānotās likvidācijas savu slimnīcu.
Cilvēku reakcija uz varas lēmumiem budžeta un sociālajā politikā ir bijusi pārsteidzoši maiga. Protesta akcijām ir pietrūcis organizētības, kāda dažādas sabiedrības grupas vienojoša spēka. Rēķinoties ar to, acīmredzot pieņemti daudzi nepopulārie varas lēmumi. Piemēram, arī Lietuvā gribēja samazināt ģimenes valsts pabalstus, bet tas nenotika, jo vara saprata: to nebūs iespējams izdarīt asās sabiedrības reakcijas dēļ.
Taču ir jāatzīst: varas komunikācija ar sabiedrību Latvijā ir bijusi ārkārtīgi zemā līmenī, bet daudzi tai būtiski lēmumi pieņemti tik pēkšņi, ka cilvēkiem nav atlicis laika, lai sagatavotos kādai organizētai pretreakcijai – no rīta pamostamies un, skat, jau jauns nodoklis ir pieņemts, nekonsultējoties pat ar sociālajiem partneriem.
Absurdi ir arī politiķu principi, reaģējot vai nereaģējot uz protesta akcijām. Viņu rīcību bieži vien nosaka nevis konkrētās problēmas risinājums, bet gan apsvērumi, kā tas ietekmēs popularitātes reitingus.
 |
| Foto: Valda Kalniņa, A.F.I |
Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs:
Protesta akcijas vērtēju vienīgi pozitīvi. Jo liekāks skaits dažādu organizāciju tajās piedalīsies, jo aktīvāka būs arī sabiedrība savu interešu aizstāvībā. Diemžēl šobrīd ne visas organizācijas, kurus to varētu, piedalās protesta akcijās. Piemēram, Pensionāru savienība, kuras pārstāvamie pašlaik tik ļoti cieš, izrāda pārsteidzoši mazu aktivitāti.
Problēma ir tā, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti sadrumstalota. Politiskās partijas to gadiem ilgi ir kultivējušas. Vienmēr ir skaidrots, ka mums pašiem nekas nav jādara, mūsu vietā nāks un visu izdarīs kāds mesija. Pašreiz gan esam sasnieguši punktu, kurā cilvēki redz: neviens viņu vietā neko nedarīs. Taču solidaritātes jēdziens mūsu sabiedrībā diemžēl ir tikpat kā izskausts.
Jāpaiet ir laikam, lai cilvēki spētu konsolidēties vienotam mērķim. Igaunijā, piemēram, pašlaik visa sabiedrība iet uz mērķi ieviest eiro, tas viņus vieno. Bet Latvijā pagaidām neko tādu neredz.
