„Blēži valdībā, nejēgas Saeimā” – tā vai apgrieztā secībā pēdējā laikā jo sevišķi bieži tiek dēvēti „tautas kalpi”. Un šie epiteti, jāteic, ir vieni no pieklājīgākajiem. Vai arī: „Kā apnikusi tā dzeltenā prese: katru nedēļu viens un tas pats – atkal tie paši miljonāri pie savām daudzstāvu villām un ar divreiz jaunākām sievām pie sāna,” patiesā sašutumā dveš cienījama pilsone, paslepus šķirstīdama „Privāto Dzīvi”. Tāpat varētu būt arī ar daudziem TV seriāliem, kuru skatīties it kā neļauj „labais tonis”, bet šie paši seriāla noliedzēji bieži zina atstāstīt vai visu sēriju sižetus.
Protams, drīkst pārslēgt TV kanālus un var iegādāties kādu citu žurnālu vai arī, ietaupot naudu, neiegādāties nekādu. Vairāk izbrīna kas cits. Proti, nupat nācis zināms, ka pērn pirktāko, tātad lasītāko, grāmatu topā atrodas, piemēram, Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatas „Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu”, „Kargins Superstar”. Joprojām grāmatnīcās pieprasīta arī pretrunīgi vērtētā L. Lapsas grāmata „Tiesāšanās kā ķēķis”. Iepriekšējos gados lasītāko darbu virsotnēs bija aktieru biogrāfijas un tradicionālie bestselleri.
Elites virtuve – mūžīgas intereses objekts
„Cilvēki ir iecienījuši dzelteno presi, žurnālos meklē dažādas privātās dzīves detaļas, skaidrs, ka piedāvājums arī grāmatām fokusējas uz līdzīgām lietām, turklāt par reāliem cilvēkiem, kurus mēs redzam televizoru ekrānos. Tas varētu būt interesanti, viegli lasāms,” saka sociālantropoloģe Aivita Putniņa.
Paradoksāli, bet pašlaik, kad sabiedrībā vārds „politiķis” vismazāk asociējas ar kaut ko patīkamu, grāmatas par viņiem pērk un lasa pat krīzes laikos. Kāpēc tā? Par ko tas liecina? Literatūras kritiķis Guntis Berelis gan uzskata, ka šī interese nebūt nav saistāma ar pašreizējiem krīzes apstākļiem, jo ”tas, kāda ir sabiedrībā pazīstamu cilvēku personīgā dzīve, kāda ir šīs sabiedrības elites „virtuve” – tas vienmēr interesējis cilvēkus visos laikos un visā pasaulē”.
Gada beigās pieprasītāko grāmatu topos labu brīdi esot turējusies arī Māra Ruka sarakstītā „Īsvēsture. Patiesā Vaira Vīķe-Freiberga”. Vai melnais humors par latvieša mīļāko ēdienu – otru latvieti? Politologs un publicists Ivars Ijabs portālā LV.LV par šo sacerējumu pagājušā gada 7. jūnijā raksta: „Lai nu kā, viena laba īpašība šai grāmatai patiesi piemīt. Proti, izdota apgādā „Antava”, tai krīt ārā lapas. No šīm lapām savukārt lasītājs var uztīt sev kādu smēķi vai izmantot tās vēl lietderīgāk, kas arī pilnībā atbilstu šā daiļdarba vērtībai un garam.” Un tomēr – pieprasītāko grāmatu sarakstos...
Kādēļ Kargins, kādēļ Šķēle?
Es nevienu no šīm grāmatām neesmu lasījusi, tādēļ tikai pieļauju, ka tās varētu būt rakstītas iespējami vienkāršā valodā un iespiestas lieliem burtiem, lai būtu pavisam viegli uztveramas. Katrā ziņā vieglāk nekā grāmatas no sērijas „Ievērojamu cilvēku dzīve”. Bet kādēļ Kargins, kādēļ Šķēle? Šīs taču ir sabiedrībā visai pretrunīgi vērtētas personas. Vai varbūt tieši tādēļ? Aivita Putniņa domā, ka tādi parasti, ikdienišķi cilvēki nav interesanti ne bulvārpresei, ne arī tādām grāmatām. „To asumu jau piešķir fakts, ka tas cilvēks ir pazīstams caur medijiem, nu tāpat kā ar tiem seriālu varoņiem – mēs viņus it kā pazīstam (caur ekrāniem)!”
Tātad sanāk, ka arī, lasot šīs grāmatas par Karginu vai Šķēli, mēs katrs varam iedomāties sevi šo pazīstamo cilvēku lomā, turklāt varam gūt gandarījumu par to, ka esam uzzinājuši, kāda ir bijusi šo personu rīcība kādā konkrētā politiskās „virtuves” situācijā. Tomēr cilvēki nelabprāt atzīst, ka lasa šādas grāmatas, līdzīgi kā ar „Privāto Dzīvi” un „Vakara Ziņām”. A. Putniņa secina, ka, iespējams, ir kaut kāda vainas apziņa, kas liek kautrēties un neatzīt, ka lasītas tāda veida grāmatas. „Tā ir tāda reālās dzīves bilde, ka mēs neesam tik intelektuāli, tik augstas kultūras nesēji, kā gribētos.”
"Ja cilvēkus reālajā dzīvē interesē šīs negācijas, tas nozīmē, ka viņi tās arī izdzīvo."
Aivita Putniņa
Līdzās šodienas populāro politiķu un biznesmeņu darbības aprakstiem grāmatnīcu plauktos atrodamas vairāku tiešām izcilu mūsdienu mākslinieku biogrāfijas, piemēram, Laimas Muktupāvelas grāmata par brāļiem Kokariem vai Gidona Krēmera „Ceļā”. Vai šīs grāmatas nebūtu pietiekami interesanti uzrakstītas, lai ieņemtu augstākās pozīcijas lasītāko grāmatu sarakstos? Pēc A. Putniņas domām, šis fakts varētu būt saistīts ar to, ka minēto personību dzīves un arī jomas, kurās tās darbojas, cilvēkiem vienkārši ir mazāk interesantas, jo „brāļus Kokarus mēs „Privātās Dzīves” kārtējā numurā neredzam, bet Šķēli un Karginu gan. Ir vieglāk lasīt par jau „pazīstamām personām”. Par brāļiem Kokariem, iespējams, nemaz tādas pikantas lietas nevarētu rakstīt, respektīvi, viņi tādas nav pastrādājuši. Brāļi Kokari pārstāv reālo vērtību sistēmu”.
Tas, ko lasām, ietekmē mūsu domāšanu
Tomēr dīvaini, kāpēc cilvēki, vakaros noguruši, atgriezušies mājās no darba, nevēlas aizmirst dienas rūpes, palasot, piemēram, kādu Danielas Stīlas romānu, bet izvēlas šos sacerējumus par netīrās politikas aizkulisēm, tādējādi pakļaujot sevi visnotaļ negatīvām emocijām? Protams, pastāv iespēja izvēlēties lasīt to, kas katram ir vieglāk. Taču ir vispārzināms, ka šī negatīvā informācija padara mūsu dzīvi stresaināku un zināmā mērā nosaka veidu, kā uztveram to, kas ar mums notiek reālajā dzīvē. A. Putniņa atzīst, ka „tas, ko skatāmies un lasām, vistiešākajā veidā ietekmē mūsu domāšanu. Tikko mēs esam iekšā tajos seriālos vai bulvārpresē, tas nemanot atstāj iespaidu arī uz mūsu dzīvi. Ja cilvēkus reālajā dzīvē interesē šīs negācijas, tas nozīmē, ka viņi tās arī izdzīvo”. Tomēr šo izvēli par labu negatīvai informācijai sociālantropoloģe raksturo kā „normālu veidu, kā relaksēties, kā izvilkt savas negatīvās emocijas. Arī televīzijas kanālos raidījumiem „Degpunktā” un ”Kriminālhronika” ir pietiekami lieli reitingi, tātad cilvēki tos labprāt skatās. Labestības balvas TV ēterā pasniedz reizi gadā, bet par negatīvajām lietām katru vakaru ir vairāki raidījumi. Un cilvēki tos var apspriest, pārrunāt, varbūt pat labāk atpazīt to, kas viņiem saistās ar reālo dzīvi”.
Pašreizējo politiķu paaudzi agrāk vai vēlāk nomainīs cita, un tai allaž būs līdzās publicisti un PR speciālisti, kas savu popularitāti būs gatavi celt uz nereti visai lēta populisma pamatiem. Tomēr, cerams, nākotnē sabiedrībā varētu mazināties pieprasījums pēc negatīvās informācijas un neīstām vērtībām. Jo īstās vērtības jau vienmēr paliks, kaut arī pagaidām vēl grāmatnīcu plauktos.
