„Šādas aktivitātes ir ļoti atbalstāmas un ļoti vajadzīgas,” pārliecināta Jāņa Rozes grāmatnīcas (Rīgā, Blaumaņa ielā 31) vadītāja Laura Brīvība. „Lasīšana ne tikai izklaidē, tā bagātina valodu. Dod iespēju iepazīt to, ko reālajā dzīvē nevar piedzīvot. Lasīšana ir iespēja labāk izprast citus cilvēkus.”
Laurai Brīvībai tēvs lasītprasmi iemācījis ļoti agri – jau četru gadu vecumā. Viņam pašam paticis lasīt un tādēļ arī meitai centies atklāt grāmatu pasaules brīnumus. Reizēm gan tētis esot nedaudz pārcenties, piedāvājot meitas vecumam neatbilstoši nopietnas grāmatas. Lai kā arī būtu, lasīšana kļuva par Lauras mīļāko nodarbi bērnībā un turpinās joprojām. Ļoti spilgts iespaids bērnībā bijis, lasot „Sprīdīša bibliotēkas” grāmatu „Bez ģimenes”. Šo aizkustinošo, emocionālo stāstu meitene laiku pa laikam pārlasījusi. Vēlāk lielu iespaidu atstājusi Mihaela Endes grāmata „Momo”, kas ir aktuāla arī pieaugušajiem.
Laura atceras, ka bērnībā ļoti uztraukusies par to, ko viņa darīs, kad visas grāmatas būs izlasītas. Tētis nomierinājis – svarīgākās grāmatas var izlasīt, bet visas izlasīt nav iespējams.
Kad vaicāju Laurai, kādi pašlaik ir viņas iecienītākie autori, viņa teic – gaume ar laiku mainoties. Ir iemīlēšanās periods kādā konkrētā autorā, bet pēc tam tas pāriet. Taču nemainīgi viens no viņas mīļākajiem autoriem esot Gabriels Garsija Markess, kura „Simts vientulības gadu” arvien tiekot pārlasīti. No mūsdienu latviešu autoriem spilgtu iespaidu atstājusi Noras Ikstenas grāmata „Stum, stum”.
„Tas, kurš kļuvis par lasītāju bērnībā, darīs to visu turpmāko dzīvi,” uzskata Laura. Grāmata joprojām ir viņas labākais draugs. Arī darbu meklējusi tādā nozarē, kas dod iespēju būt tuvu grāmatām. Sākumā strādājusi Jāņa Rozes grāmatnīcā pie ārzemju grāmatām. Te aizvadīti gandrīz astoņi gadi. Kopš pagājušā gada oktobra viņa te ir vadītāja.
„Strādāt grāmatnīcā ir ļoti patīkami un interesanti, taču... arī bīstami. Bīstami tādēļ, ka daudzas grāmatas gribētos nopirkt, lai gan tas nav iespējams. Taču strādāt ar grāmatām ir liela laime. Tās, ko nepērku, varu izlasīt. Tā ir nenoliedzama priekšrocība. Un vēl – iespējams aprunāties ar pircējiem, uzzināt, kā viņi izjutuši vienu vai otru grāmatu. Ļoti interesanti ir sajust dažādu pasauļu mijiedarbību. Vērot cilvēka sastapšanos ar grāmatu, kas arī ir vesela pasaule, vienīgi iesieta grāmatā.”
Tagad, finansiāli visai grūtā situācijā, cilvēku pirktspēja ir mazinājusies. Nevar vairs pirkt tik daudz grāmatu kā agrāk. Taču cilvēki joprojām pērk, vairāk gan lētākas. Taču Laura Brīvība uzskata – īstus grāmatmīļus no grāmatu iegādes neattur arī naudas trūkums. Turklāt ir iespējas ar grāmatām apmainīties vai kļūt par bibliotēkas lasītāju. Īsti grāmatmīļi vienmēr atrod iespēju lasīt.
Pašlaik aktuāls ir Grāmatnieka kunga iesāktais projekts. Tas dod iespēju Lauras Brīvības vadītajā grāmatnīcā nodot komisijā lietotas grāmatas un attiecīgi par zemāku cenu tās iegādāties.
Bet kas ir Grāmatnieka kungs? Varētu teikt – visnotaļ brīvs vīrietis cienījamā vecumā un bez kaitīgiem ieradumiem. Ar plašu intelektuālo bagāžu un dzīvokli Rīgas centrā. Ļoti viesmīlīgs un sabiedrisks. Katru dienu, izņemot svētdienas, kad vajag laiku pabūt vienatnē ar savām domām, viņš gaida ciemiņus un domubiedrus uz tasi tējas. Ar Lauras Brīvības gādību jau ceturto mēnesi cienījamais kungs radis mājvietu grāmatnīcas otrajā stāvā. Viņš sēž ērtā krēslā un tur klēpī savu līdzgaitnieku – baltu kaķi, vārdā Sokrats. Grāmatnieka kungu (tā viņš nodēvēts) cilvēka dabiskā augumā darinājusi un apģērbusi dizainere Tija Vīksna. Viņas roku darbs ir arī kaķis. Laura Brīvība, protams, pieteikusies par Grāmatnieka kunga mazmeitu.
"Grāmatnieka kunga projekts dod iespēju nodot komisijā lietotas grāmatas un attiecīgi par zemāku cenu tās iegādāties."
Grāmatnieka kungs visu dzīvi ir ne tikai nodarbojies ar grāmatu lasīšanu un tirgošanu, bet arī aktīvi sekojis līdzi zinātnes un tehnikas sasniegumiem. Tāpēc tagad viņš ar lielu prieku un aizrautību komunicē portālā twitter.com/gramatniekkungs. Jo īpaši iepriecināts kungs šķiet tajās reizēs, kad viņa klātbūtnē ir tikšanās ar interesantiem cilvēkiem un noris domu apmaiņa. Vai reizumis – parasta pasēdēšana pie tējas tases.
Tuvākajā laikā Laura Brīvība kopīgi ar Grāmatnieka kungu iecerējusi nodibināt Grāmatu klubu. Tādi ir ļoti populāri Lielbritānijā un ASV. Kluba biedri vienojas, kādu grāmatu visi lasīs, tad tiekas pēc mēneša, lai izlasīto apspriestu. Tā ir iespēja uz konkrēto grāmatu palūkoties no citu skatupunkta, kā arī tuvāk iepazīties ar domubiedriem.
Arī pirms Lasīšanas gada cilvēki lasīja grāmatas. Dažs atceras, kā bērnībā pie kabatas lukturīša gaismas gultā zem segas lasījis kādu aizraujošu grāmatu. Tie, kas mīl grāmatu, laiku un iespējas lasīšanai atrod vienmēr. Lasa arī pieturvietā, gaidot tramvaju vai trolejbusu, lasa, braucot sabiedriskajā transportā.
Mēs nākam no savas bērnības, un ir labi, ja tā mūs ievedusi brīnišķīgajā grāmatu pasaulē. Turklāt, ja ir iespēja uzaugt, dzirdot vecāku vai vecvecāku lasītas pasakas. Visi pazīstamā traumatologa ortopēda docenta Roberta Drākes bērni ir uzauguši ar viņa paša sacerētajām vakara pasaciņām. „Jo klasiskajās pasakās ir pārāk daudz nežēlības un vardarbības,” uzskata R.Drāke. „Tāpēc saviem bērniem pasakas sacerēju pats, un tās visas bija labestīgas, bez vardarbības.”
Nevar noliegt lasīšanas nomierinošo iedarbību. Lasot grāmatas, ar domu kuģiem varam doties, cik vien tālu vēlamies, uz brīdi atsakoties no rūpēm un raizēm un pieņemot stāsta varoņu dzīves skatījumu un vienlaikus meklējot citus risinājumus savām problēmām.
Aizvadītajā nedēļā notika Bērnu literatūras un bibliotekārā darba konference. Tajā tika runāts arī par veiksmīgākās lasīšanas aktivitātēm Latvijas bibliotēkās, par latviešu bērnu oriģinālliteratūru un prozas lasījumiem jauniešiem. Par paveikto un iecerēm.
Vairāk informācijas par Lasīšanas gada akcijām projekta mājaslapā www.vairaknekavienadzive.lv.
