Premjera partijas reitinga pieaugums ļauj izdarīt piesardzīgu secinājumu, ka pašlaik sabiedrība atbalsta vai vismaz izprot nepopulārās reformas un jostas savilkšanu, ko īsteno valdība. Taču cik tālu, jūsuprāt, sabiedrība būs gatava izprast un piekāpties šādai politikai?
Es nedomāju, ka sabiedrība pilnībā to izprot. Premjera partijai ir zināms uzticības kredīts, kāda nebija vecajām varas partijām. Taču to var ļoti ātri zaudēt, ja šī partija nepārdomāti rīkosies. Tas, ko sabiedrība gaida un kas ļautu šai partijai saglabāt tās atbalstu, ir godīgs, atklāts krīzes cēloņu un seku izklāsts; godīgs izklāsts, par to, kas jādara, lai krīzi pārvarētu. Lai, cērpot budžetu, varas pārstāvji cērp arī savu atalgojumu, lai ir redzams, ka tik tiešām ir viens likums, viena taisnība visiem. Svarīgi arī, lai politiķi nesāk savstarpēji ķīvēties. Pretējā gadījumā sabiedrība var teikt: lai viņi visi iet ratā!
Ja politiķi skaidri un gaiši pasaka, kādas ir alternatīvas jostas savilkšanai, tad, iespējams, sabiedrība varētu arī paciest kārtējos nepopulāros lēmumus šajā jomā. Taču man ir aizdomas, ka valsts sektora apcirpšanā jau sasniegts maksimums. Kas tad vēl ir atlicis – pedagogu un policistu algas, izdevumi autoceļu uzturēšanai. Vēl varbūt var atsaukt mūsu karavīrus no Afganistānas. Taču tad ir jājautā, vai šis ietaupījums atsvērs tā nodarītos politiskos zaudējumus?
Vai Valsts prezidentam bija jāatlaiž Saeima?
Domāju, ka ne. Politiskā nestabilitāte mūsu vārgo ekonomiku varētu sagraut pavisam. Šķiet, ka Zatlera kungam izdevies iekustināt nepieciešamās politiskās reformas. Taču, ja kritīs šī valdība, varbūtība, ka viņš atlaiž Saeimu, ir ļoti liela.
Vai pašlaik ir pamats teikt, ka pārdzīvojam arī demokrātijas krīzi?
Nedomāju, ka ir demokrātijas krīze. Ir politiska krīze, uzticēšanās krīze politiskajām partijām. Eirobarometra aptauja uzrāda nebijušu zemu uzticību partijām, tiek uzsvērts, ka ļoti dziļi iesakņojusies korupcija, ko tagad vēl vairāk izceļ Valsts kontroles secinājumi par Dienvidu tilta izmaksām.
Lai pārvarētu šo uzticības krīzi, vajadzīgas vairākas lietas: labi funkcionējošs KNAB, kas spēj nodrošināt godīgas, nenopirktas vēlēšanas, kā arī vēlēšanu sistēmas reforma, kas vairotu politiķu motivāciju uzturēt saikni ar elektorātu arī starp vēlēšanām. To varētu nodrošināt jaukta vēlēšanu sistēma – gan vienmandāta apgabali, gan proporcionāli.
"Ir vajadzīgas vairākas lietas: labi funkcionējošs KNAB, kas spēj nodrošināt godīgas, nenopirktas vēlēšanas, kā arī vēlēšanu sistēmas reforma."
Otrs svarīgs faktors ir enerģētikas politika. Naftas tranzītam vairs nav tik liela nozīme mūsu politekonomikā, kā kādreiz – mēs zinām, kāda bija Ventspils loma šajā jomā savulaik. Tagad šo nišu draud ieņemt gāze. Nauda, kas apgrozās gāzes eksportā no Krievijas, uz mūsu politisko sistēmu var atstāt tikpat graujošu iespaidu kā iepriekš naftas tranzīts. Ja nemazināsim savu atkarību no Krievijas gāzes un citiem ārējiem energoresursiem, tad, baidos, ka koruptīvās sekas nākotnē būs ļoti iespaidīgas. Tātad ir jāattīsta alternatīvi enerģijas avoti un jāmazina enerģijas patēriņš kopumā. Latvijai līdz šim vispār nav bijusi sava enerģētikas politika. To nu ir laiks attīstīt.
Kā gaidāmās vēlēšanas varētu ietekmēt esošās politiskās tradīcijas?
Vēlēšanas var kaut ko iespaidot, bet nekas sevišķi nemainīsies, kamēr nemainīsies pašas partijas, kamēr neizveidosies to iekšējā demokratizācija, kas atbīdītu malā dažu „lielo zēnu” iespaidu. Ir vajadzīga atjaunotne partiju ietvaros, ko varētu viest atvērtība jaunu cilvēku pieplūdumam. Tas gan pašlaik ir grūti risināms. Taču vēlēšanas var būt spēcīgs signāls vienai otrai partijai par to, ka vēlētāji ļoti labi saprot, par ko tā ir atbildīga.
Bet, lai īstenotos partiju demokratizācija, ir jāmaina partiju finansēšanas kārtība. Tikai valsts finansējums var mazināt tradicionālo dažu ietekmīgu cilvēku noteicošo lomu partijās.
Kādas izredzes šajā ziņā ir Tautas partijai, kura pašlaik publiski aicina stāties tās rindās?
Ņemot vērā Tautas partijas zemo reitingu, diezin vai tā pati sagaida lielu atsaucību saviem aicinājumiem. Patīkami pārsteidza, ka tā sāk piedāvāt jaunas sejas. Izvirzot savu premjera amata kandidātu Zalānu, tā izvirzīja arī Mārtiņu Bondaru un Uldi Osi. Tagad kultūras ministrs ir šis partijas aicinātais Ints Dālderis. Tātad potenciāls piesaistīt jaunus cilvēkus ir, bet ar reklāmas palīdzību vien būs par maz. Ir nepieciešams atbīdīt malā cilvēkus, kas atbildīgi par līdzšinējām kļūdām, veicināt iekšējas diskusijas, pārraut Šķēles un vēl dažu cilvēku ekonomisko ietekmi partijā un ar darbiem apliecināt savu gatavību mainīties.
Kā vērtējama sabiedrības integrācijas jomas nodošana vienai ministrijai, ņemot vērā, ka sabiedrības integrācijas jēdziens aptver plašu aktivitāšu loku, sākot no labklājības un beidzot ar reģionālo attīstību?
Jau sākoties diskusijām par integrācijas sekretariāta likvidāciju, esmu paudis, ka neredzu nekādu loģiku tā funkciju nodošanai Bērnu un ģimenes lietu ministrijai. Tagad, kad arī Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lielu ministrijai tiks likvidēta, izskatās, ka integrācijas funkcijas uz kādu laiku pazudīs. Liela daļa cilvēku, kas par tām līdz šim bija atbildīgi, tiek atlaisti, naudas šīm aktivitātēm nav, politiskās intereses arī nav.
Taču šis jautājums nekur nepazudīs. Tas atkal kļūs aktuāls, kad pēc pāris gadiem ekonomika atjaunosies un atkal sāksies migrācija.
Dombrovska valdības deklarācijā sabiedrības integrācija faktiski nav pieminēta. Par ko tas liecina?
Šī ir nepopulāra, ļoti jutīga joma, ar kuru pēdējos gados ārkārtīgi grūti piesaistīt kādu elektorātu. Sevišķi aizstāvot imigrācijas politiku. Ar to ir grūti kaut ko iegūt, bet viegli zaudēt.
Kuras integrācijas jomas ekonomiskā krīze apdraud visvairāk?
Svarīgi, kas tagad notiks sociāli ekonomiskajā jomā. Mūsu eksperti skaidro, ka darba tirgum Latvijā bija nopietna integrējoša nozīme 2006.–2007. gadā. Nodarbinātība auga, atšķirības starp latviešiem un cittautiešiem darba tirgū mazinājās. Bija vajadzīgs darbaspēks, cilvēkus pieņēma strādāt arī bez latviešu valodas zināšanām. Tās tie apguva darbā. Tagad pirmie, kas tiks atlaisti, ir pirmspensijas vecuma vīrieši, jaunieši un krievvalodīgie, jo bieži vien viņi bija pēdējie, kurus pieņēma darbā. Tātad attiecībā uz nodarbinātības līmeni atšķirības starp latviešiem un cittautiešiem atkal augs. Ekonomisko grūtību apstākļos konkurence ir sīvāka, aizspriedumi aug. Spriedze palielināsies. Es neprognozēju lielus satricinājums, bet tas ir faktors, kas jāņem vērā.
Otrkārt, nevalstisko organizāciju (NVO) sektors vispār, bet jo īpaši mazākumtautību NVO, ir uz sabrukšanas robežas, jo finansējums NVO ir apcirpts līdz nullei. Ārvalstu donori Latvijā gandrīz vairs nedarbojas, bet Sabiedrības integrācijas fonds nav spējis piesaistīt pietiekamus līdzekļus, lai NVO varētu izdzīvot. Eiropas Komisija ir pat parādā daudzām NVO. Tām, kas dzīvo no rokas mutē, tas ir nāves spriedums. Minoritāšu NVO īpaši cietīs, jo to galvenais balsts bija dotācijas no integrācijas sekretariāta. Sabrūkot mazākumtautību NVO, šī sabiedrības daļa kļūs dezorganizētāka.
"Tas, ko sabiedrība gaida, ir godīgs, atklāts krīzes cēloņu un seku izklāsts un izskaidrošana, ko darīt, lai krīzi pārvarētu."
Treškārt, ir vērojamas izmaiņas valsts valodas politikā. Jau klīst runas, ka nav vajadzīga Valsts valodas aģentūra, ka ir pārāk daudz iestāžu, kas nodarbojas ar valodas politiku. Baidos, ka, samazinot šo sektoru, ies mazumā valsts valodas apmācība. Es paredzu problēmas, kas nenonāks politikas dienas kārtība, ja vien nebūs lielas krīzes. Bet tādu es neparedzu.
Valdības deklarācijā pausta apņemšanās veicināt ārzemēs dzīvojošo Latvijas iedzīvotāju atgriešanos, to reintegrāciju. Kādas perspektīvas saskatāt šajā ziņā?
Par to esmu ļoti pesimistisks. Mūsu diplomāti Lielbritānijā, Īrijā, kurus es pazīstu, teic, ka šajā ziņā lielas cerības nav lolojamas. Daudzi no iebraucējiem šajās valstīs ir jau iesakņojušies. Viņu atvilināšana uz Latviju, kur viņus patiesībā neviens īpaši negaida, kur ir ekonomiskā krīze un neaktīva pilsoniskā politika, grūti iedomājama. Tiesa, arī lielu, jaunu prombraukšanas vilni neparedzu. Taču kopumā mūsu demogrāfiskā krīze vairosies un pēc dažiem gadiem vajadzība pēc imigrantiem pieaugs vēl vairāk.
Kādu iespaidu uz sabiedrības integrācijas procesiem atstās administratīvi teritoriālā reforma?
Par to bijis ļoti maz pētījumu. Mūsu integrācijas politika balstījusies galvenokārt uz latviešu–krievu, pilsoņu–nepilsoņu problemātiku.
Valdības deklarācijā pausta apņemšanās atbalstīt un sekmēt policentrisko attīstību. Kā vērtējat iespējas to īstenot, ņemot vērā cilvēku aizplūšanu no reģioniem un to infrastruktūru pieaugošu panīkumu?
Reģionālā reforma ir priekšnoteikums policentriskai attīstībai. Līdz šim reģioni bijuši pārāk vāji, lai paņemtu Eiropas naudu. Neproporcionāli daudz struktūrfondu līdzekļu nonāca Rīgā. Pirmais rezultāts pēc Eiropas līdzekļu izmantošanas bija atšķirību palielināšanās starp galvaspilsētu un reģioniem. Tikai radot spēcīgākus novadus, varēs panākt līdzsvarotāku attīstību. Policentriskā attīstība kā mērķis ierakstīta arī Nacionālās attīstības plānā. Taču šobrīd no tā esam ļoti tālu.
Kādu ilgtermiņa psiholoģisko iespaidu krīze atstās uz Latvijas iedzīvotājiem?
Domāju, ka vissmagāk būs gados jauniem cilvēkiem. Viņiem bijušas nepamatotas gaidas par to, cik viņi turpmāk pelnīs, ko varēs atļauties – mājas, ceļojumus, automašīnas. Bieži vien šiem cilvēkiem bijušas pārmērīgi lielas algas. Viņi vismaz apzinātā mūžā nekad nav piedzīvojuši trūkumu un krīzi. Turpmāk šai sabiedrības daļai būs grūti samērot savas prasības ar to, ko valsts spēs dot. Gados vecāki cilvēki, visticamāk, domā: pārdzīvojām padomju laiku, pārdzīvojām 90. gadu sākumu un „Bankas Baltija” krīzi, pārdzīvosim arī šo. Vecāki ļaudis arī tik bieži nav aizņēmušies naudu, lai iegādātos mājokli. Tiesa, nereti gados jaunie cilvēki, lai dabūtu kredītu, ieķīlājuši savu vecāku dzīvokli. Līdz ar to šī problēma zināmā mērā skar arī vecāko paaudzi.
Vai nievājoša attieksme pret savu valsti nebūs latviešu identitātes pazīme nākamajos gadu desmitos? Ko varam sagaidīt nākotnē?
Ir trīs tradicionālas iespējas. Pirmkārt, aiziet iekšējā vai ārējā emigrācijā. Kāda daļa aizbrauks no valsts. Būs diezgan daudzi, kas nepiedalīsies vēlēšanās, dzīvos tikai savu privāto dzīvi. Otrkārt, izteikt protestu. Kā pieredzējām janvārī, tas var izpausties arī visai negaidītās formās. Treškārt, var strādāt sistēmas ietvaros. Taču, kā redzam, politiskā sistēma ir krīzē, un ir vajadzīgas ievērojamas reformas, lai cilvēkus iesaistītu partijās.
Politiķiem pamatoti pārmet, ka tie nav definējuši, ko vēl bez taupīšanas taisās darīt valsts ienākumu pavairošanai. Otrkārt, ka trūkst valsts nākotnes mērķu redzējuma kopumā. Kāpēc, jūsuprāt, politiķi to nespēj?
Politikā diemžēl gandrīz vienmēr prevalē īstermiņa domāšana – tiek domāts par nākamajām vēlēšanām, amatu saglabāšanu, konkurenci ar citām partijām. Lai gan ne daudzi, bet ir arī politiķi ar plašāku domāšanu. Varu minēt divus: Ainārs Šlesers, Helēna Demakova. Viņus var slavēt vai pelt, bet viņiem piemīt domāšana ilgākā termiņā.
Kā vērtējat sabiedrības iespējas ģenerēt un īstenot idejas valsts attīstībai?
Ņemot vērā, cik ļoti vāja pašlaik ir valsts vara, ļoti daudz atkarīgs no sabiedrības pašorganizēšanās spējas. Taču tā ir apgrūtināta, jo NVO trūkst līdzekļu. Arī mediji, sevišķi drukātie, piedzīvo krīzi.
Varas attieksme pret sadarbību ar sabiedrību pašlaik ir ļoti pretrunīga. No vienas puses, tā cenšas novelt uz NVO pleciem funkcijas, ko pati nespēj pildīt, no otras puses, ar aizdomām uzklausa jebkurus priekšlikumus un kritiku. Sevišķi jau priekšvēlēšanu laikā.
