Demokrātija un biedru skaits
Līdz šim Latvijas publiskajā telpā un arī ekspertu aprindās partiju iekšējās demokrātijas jautājumam būtiska uzmanība nav pievērsta. Kandidātu izvirzīšana pirms vēlēšanām, partijas viedokļa formulēšana būtiskos jautājumos, kā arī partiju reģionālo nodaļu darbība starpvēlēšanu periodā – visi šie jautājumi Latvijas vēlētājam ir sveši un maz zināmi. Lai gan vistiešāk partiju iekšējā demokrātija attiecas uz partijas un to biedru attiecībām, netieši tās ietekmi izjūt ikviens Latvijas iedzīvotājs. Ikreiz, kad kāds Latvijas vēlētājs apgalvo – es neko nevaru ietekmēt valsts attīstībā vai ka pie varas ir kārtējais negodīgais politiķis –, netieši tiek kritizēta partiju iekšējā demokrātija. Šeit ir jāmin, ka „kokam” ir arī otrs gals – problēma ir jāskata ciešā saistībā ar pilsoniskās sabiedrības aktivitāti un iedzīvotāju vēlmi iesaistīties politiskajos procesos valstī. Kā liecina statistika, Latvijas iedzīvotāji ir trīs reizes kūtrāki darboties politiskajās partijās nekā vidēji Eiropā. Turklāt – uzzināt precīzus un oficiālus datus par partiju biedru skaitu Latvijā ir ļoti grūti, jo nav vienota reģistra, kurā tas būtu redzams.
Arī Latvijas tiesību akti neveicina partijām vēlmi palielināt savu biedru skaitu. Lai nodibinātu partiju, ir nepieciešams savākt 200 pilsoņu parakstus. Viens no veidiem, kā veicināt partiju demokrātiju, ir noteikt lielāku minimālo partijas biedru skaitu. Turklāt partiju, kas kandidē uz Saeimu, biedru skaitam būtu jābūt lielākam kā partijām, kas vēlētos kandidēt tikai uz sava novada domi. Minimālais biedru skaits varētu būt attiecīgi 1500 un 750 biedri. Attiecībā uz Saeimu tas būtu apmēram 0,1% no visiem Latvijas pilsoņiem. Šādam solim jāveicina partiju vēlme savā darbībā iesaistīt plašāku iedzīvotāju loku, kas ir viens no partiju pamatmērķiem. Otrkārt, 1500 biedru vidū būtu lielāka viedokļu atšķirība, un partijas vadībai vairāk nāktos rēķināties ar savu biedru viedokli. Ļoti līdzīgu viedokli pauž arī Biznesa augstskolas „Turība” valdes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis portālā db.lv 2009. gada 14. septembrī. Viedokļu plurālisms ir nozīmīgs demokrātijas elements, bez kura nevar pastāvēt arī partijas.
"Uzzināt precīzus un oficiālus datus par partiju biedru skaitu Latvijā ir ļoti grūti."
Dažādi skatījumi uz kādu jautājumu veicina labāka un efektīvāka lēmuma pieņemšanu. Partijā ikvienam biedram jābūt tiesībām izteikt savu viedokli, partijā ir jāpastāv konstruktīvai iekšējai opozīcijai. Septembrī šo jautājumu aktualizēja Tautas partija. Pēc Dzintara Ābiķa pozitīva balsojuma par mājokļa nodokļa likumprojekta nosūtīšanu izskatīšanai Saeimas atbildīgajai komisijai Tautas partija šādu sava ilggadējā biedra „gājienu” uzskatīja par nodevību un izslēdza Ābiķi no partijas, skaidrojot to ar partijas disciplīnas neievērošanu.
Jāpiebilst, ka trīs nedēļas pirms Saeimas balsojuma TP pati konceptuāli atbalstīja mājokļa nodokļa ieviešanu, parakstot vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu. Būtiski uzsvērt, ka ir jautājumi, par kuriem partijai ir jābalso vienoti. Tas ir nepieciešams, lai partija spētu pildīt savus solījumus vēlētājiem un īstenotu partijas programmu. Arī citās valstīs obligātie balsojumi ir ierasta prakse, taču TP gadījumā pati partija savu viedokli jau bija paudusi.
Reģionālās nodaļas, to loma
Partiju iekšējā demokrātija izpaužas arī to darbībā reģionālajā līmenī. Reģionālās nodaļas partijas biedriem nodrošina sasaisti ar centrālo biroju, informāciju par jaunumiem un iespēju ietekmēt partijas lēmumus. Arī jaunu biedru piesaistīšana galvenokārt notiek ar reģionālo nodaļu palīdzību. Šādi tas izskatās teorijā. Bet praksē Latvijā?
"Viens no veidiem, kā veicināt partiju demokrātiju, ir noteikt lielāku minimālo partijas biedru skaitu."
Pirmkārt, ne visām partijām ir attīstīts reģionālo nodaļu tīkls. Otrkārt, reģionālo nodaļu aktīva darbība ir redzama tikai pirms kārtējām vēlēšanām, kad tiek līmēti plakāti un rīkotas tikšanās ar vēlētājiem. Treškārt, reģionālajām nodaļām partiju lēmumu pieņemšanā ir neliela vai nekāda nozīme. Tas attiecas gan uz kandidātu izvirzīšanu vēlēšanām, gan, piemēram, reģionam svarīgu lēmumu pieņemšanu Saeimā. Dažādām partijām šis raksturojums var atšķirties, taču caurmērā vidējais attiecību modelis ir šāds. Šai problēmai ir vēl kāds aspekts – arī partijas biedri (kuru skaits reģionālajās nodaļās ir neliels) ir kūtri savu tiesību izmantošanā, un pašas partiju centrālās organizācijas nereti nav ieinteresētas lielākā reģionālo nodaļu autonomijā. Reģionālo nodaļu vājums un lielā partiju centralizācija liecina par politisko kultūru Latvijā.
Kandidātu izvirzīšana uz Saeimas un pašvaldību vēlēšanām
Tas ir būtisks jautājums ikvienas partijas pastāvēšanā un svarīgs partijas iekšējās demokrātijas rādītājs. Latvijā neviens normatīvais akts neregulē kandidātu izvirzīšanas un apstiprināšanas procedūru, ciktāl tas nav pretrunā ar Satversmi un Saeimas vēlēšanu likumu, un Pašvaldību vēlēšanu likumu. Kandidātu izvirzīšanas un apstiprināšanas kārtību nosaka konkrētās partijas statūti. Lielākajā daļā partiju kandidātus uz Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām apstiprina partijas valde, uz pašvaldību vēlēšanām – valde vai reģionālo nodaļu apvienota lēmējinstitūcija. Šāds dalījums, piemēram, ir Pilsoniskajai savienībai. Lai arī reģionālās nodaļas var ieteikt partijas valdei kandidātus arī Saeimas un pašvaldību vēlēšanām, to ieteikums partijas valdei nav saistošs, tikai rekomendējošs.
Risinājums, kas veicinātu reģionālo nodaļu lomu partijas kandidātu izvēlē, būtu noteikt tajā kvotas. Piemēram, uz 9. Saeimas vēlēšanām Zemgales vēlēšanu apgabalā tika ievēlēti 15 deputāti. No tiem astoņus (50% + 1 deputāts) izvirzītu reģionālās nodaļas no Zemgales, bet septiņus – partijas centrālā valde. Turklāt partijas centrālajai valdei nebūtu tiesības atcelt reģionālo nodaļu izvirzītos kandidātus. Šāds regulējums veicinātu partijas reģionālo nodaļu biedru interesi aktīvi līdzdarboties partijas darbā, turklāt partijas ierindas biedri redzētu, ka arī viņu lēmumiem ir ietekme.
Arī mazāki vēlēšanu apgabali pozitīvi ietekmētu partiju iekšējo demokrātiju un veicinātu ciešāku saiti starp vēlētājiem un deputātiem. Ja reģionālajām nodaļām ir tiesības pašām izvirzīt kandidātus, mazāki apgabali veicinās konkrētam reģionam pazīstamu un spēcīgu kandidātu iespējas tikt kandidātu sarakstā. Arī vēlētājiem palielinātos izvēle starp kandidātiem, jo partijas būtu spiestas izvirzīt spēcīgus kandidātus ar labu reputāciju, kuri spētu konkurēt ar citu partiju kandidātiem reģionā. Spēcīgi reģionālie kandidāti palielinātu reģionālo nodaļu nozīmi partijā kopumā.
Kāpu zonas apbūve, reģionālo slimnīcu un skolu reorganizācija, autoceļu izbūve un remonts – šie ir tikai daži jautājumi, kas ir svarīgi reģioniem. Lēmumi šajos jautājumos tiek pieņemti Rīgā – Saeimā vai ministrijās. Ne vienmēr ministriju ierēdņiem vai Saeimas deputātiem ir pietiekamas zināšanas par katru jautājumu, kas skar kāda reģiona intereses. Tādēļ partijām būtu svarīgi iesaistīt savas reģionālās nodaļas. Pirms reģionam svarīgu jautājumu izlemšanas Saeimā vai lēmumu gatavošanas procesā partijām būtu jālūdz savu reģionālo nodaļu priekšlikumi un izvērtējums. Tas veicinātu ne tikai kompetentāku un reģionam atbilstošāku lēmumu pieņemšanu, bet arī liecinātu, ka partijai ir svarīgs savu nodaļu viedoklis. Reģionālajām nodaļām tas dotu iespēju iesaistīties lēmumu pieņemšanā, ne tikai partijas lēmumu izpildē. Arī biedru naudas sadalījuma principi, kas noteiktu, ka daļa no iemaksātajām biedru naudām un atbalstītāju ziedojumiem obligāti būtu jānovirza šo biedru vai atbalstītāju pārstāvētajām nodaļām, veicinātu reģionālo nodaļu patstāvību un iespēju pašām lemt par naudas lietderīgu izmantošanu.
Labās prakses kodekss kā instruments
Lai partiju iekšējo demokrātiju veicinošos ieteikumus īstenotu realitātē, būtiskākais priekšnoteikums ir pašu partiju un to biedru interese attīstīties un veicināt tādu partijas pārvaldi, kas vismaz daļēji īstenotu minētos ieteikumus. Visus ieteikumus nav iespējams realizēt ar piespiešanu, t.i., ar likuma spēku. Šeit talkā jānāk sabiedriskajām organizācijām, kas ikdienā nodarbojas ar politikas un vēlēšanu jautājumu pētīšanu Latvijā (DELNA, Providus, Vēlēšanu reformas biedrība), un jāizstrādā labās prakses kodekss. Tajā jāiekļauj vispārēji un starptautiski atzīti partiju iekšējās demokrātijas principi un labā prakse. Kodekss būtu kā mēraukla partiju iekšējai demokrātijai, to spējai ieviest demokrātijas principus savā darbībā un veicinātu arī labākas un atbildīgākas valsts pārvaldes rašanos Latvijā.
"Jo ātrāk Latvijas iedzīvotāji sapratīs, ka demokrātiju veido viņi paši, nevis Eiropas Savienība vai ANO, jo ātrāk Latvijas politikā sāksies pozitīvas pārmaiņas."
Vēlētājiem labās prakses kodekss būtu kā partiju izvērtēšanas instruments ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī starplaikā, kā arī veicinātu vēlētāju politiskās izglītības līmeni. Partiju biedriem būtu iespēja izvērtēt, kā viņu partijas darbi saskan ar solījumiem, veicinātu ierindas biedru informētību par viņu tiesībām un iespējām partijā. Uz labās prakses kodeksa bāzes būtu nepieciešams izstrādāt partijām sava veida demokrātijas „auditu”, ko regulāri veiktu kāda no nevalstiskajām organizācijām. Audita rezultāti arī parādītu, vai Latvijas partijas tiešām ir tik demokrātiskas, kā pašas uzskata.
Demokrātiju nevar izveidot vienā dienā. Arī šajā rakstā minētie ieteikumi nav brīnumzāles visām nelaimēm Latvijā. Taču – jo ātrāk Latvijas iedzīvotāji sapratīs, ka demokrātiju (gan Latvijā, gan partijās) veido viņi paši, nevis Eiropas Savienība vai ANO, jo ātrāk Latvijas politikā sāksies pozitīvas pārmaiņas. Un politiskās partijas ir gandrīz vienīgais leģitīmais veids, kā šādas pārmaiņas panākt.
