Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Iepriekšējā sarunā LV portālam sacījāt, ka par bērna mācīšanu valstij jāmaksā no viņa 1,5 līdz 18 gadu vecumam. Vai pašvaldības ar savu finansējumu vairs nepiedalīsies izglītības procesā?
Es runāju par publisko finansējumu, tātad arī par pašvaldību naudu. Būtu dīvaini, ja pašvaldības, kuras saņem iedzīvotāju ienākuma nodokļa lielu daļu, neiesaistītos izglītības pakalpojumu sniegšanā. Publiskajam finansējumam izglītībai tiešām vajadzētu būt no bērna 1,5 gada līdz 18 gadiem.
Kur mācīties – tas nav svarīgākais
Kādēļ sešgadīgie bērni ir jāpārceļ uz skolas telpām, kuras ir mazāk piemērotas diendusai un rotaļām nekā bērnudārzu telpas? Kāpēc jaunu un papildinātu programmu bērni nevar apgūt bērnudārzā?
Nav jācenšas par katru cenu sešgadīgos pārcelt uz skolu, programmu var apgūt arī bērnudārzā. Tā ir izveidojies, ka bērnudārzi ir labāk piemēroti bērnu vajadzībām līdz skolas vecumam, tādēļ bērni jau mācās un arī turpmāk var mācīties bērnudārzos. Mācības no sešiem gadiem nenozīmē, ka sešos gados bērnam obligāti jāsēž skolas solā. Galvenais ir saskaņot bērnudārza un skolas programmas, un skolotāji no skolas var nākt arī uz bērnudārzu. Katrā vietā ir jāizdomā, vai bērns mācības apgūs pirmsskolā vai skolā. Tas ir pārliecinoša piedāvājuma izveides jautājums – kā rīkoties, nevis lēmums, ka vajadzīga obligāta sešgadnieku pārvietošana uz citām telpām.
Kas pieņems lēmumu par to, vai sešgadniekus pārvietos uz skolas telpām vai tomēr nepārvietos?
Lēmums būs jāpieņem Izglītības un zinātnes ministrijai. Patiesībā ministrija to gribēja sākt īstenot jau no 2012.gada 1.septembra – tāda nostāja bija izveidojusies vēl pirms manas atnākšanas uz ministriju. Ja, redzot, ka daļa sabiedrības tam nepiekrīt, ka jautājums nav īsti pārrunāts un bijuši priekšlikumi sešgadnieku mācīšanu skolās pārcelt uz 2013.gadu, bet šogad visu pārrunāt un nospriest, ko darīt, bet arī īstas skaidrības nav, rodas sajūta, ka Latvijas izglītības iestādes nav īsti piemērotas sešgadnieku pieņemšanai, mēs taču varam to visu arī nedarīt.
Šobrīd sešgadnieku pārvietošana uz skolas telpām ir atlikta uz gadu. Ar protokola lēmumu ir iezīmēts, kāda nauda tam būtu vajadzīga nākamajā budžetā. Ja pieņemsim, ka sešu gadu vecumā bērniem ir jāpāriet uz skolas telpām, tad nauda budžetā nākamajam gadam tam jau ir iezīmēta. Ja lemsim, ka to nevajag darīt, tad turpināsim piecus un sešus, bet varbūt vēlāk jau arī četrus gadus vecos bērnus apmācīt skolai bērnudārzā.
Eiropā šos jautājumu risina ļoti dažādi. Ir valstis, kurās bērnudārzu sistēma nav tik labi sakārtota un bērni savas gaitas skolā sāk jau no četru, piecu gadu vecuma. Francijā bērni iet uz skolu no pieciem gadiem, bet mācību process viņiem ir tāds, kāds tas mums ir bērnudārzā. Mans dēls Anglijā gāja skolā, kurā bērni sāk iet no četriem gadiem, bet tas nenozīmēja, ka viņi sēž skolas solos, viņi tāpat rotaļājas.
Zināšanu un prasmju apjoms, kas jāapgūst noteiktā vecumā, taču nemainīsies atkarībā no tā, kurās telpās tas jāapgūst. Kādēļ ir jātērē nauda, piemērojot skolas telpas mazākiem bērniem, ja mums Latvijā ir laba bērnudārzu sistēma, tātad ir piemērotas telpas un ir audzinātājas ar augstāko izglītību?
Tas tiešām ir jārēķina un jāsaprot, cik maksās skolu telpu piemērošana un kas to finansēs – kā šis finansējums tiks sadalīts starp valsti un pašvaldību. Šobrīd tātad ir divi scenāriji.
Pirmais: mēs diskutējam, pārrunājam un saprotam, ka varam piemērot skolas un piesaistīt bērnudārzus tā, ka var sākt mācības no sešiem gadiem pēc sistemātiskas skolas programmas. Protams, tas nozīmē pārskatīt arī septiņus gadus veco bērnu apmācības programmas un daudz ko citu.
"Mazuļi nav jāstaipa pa pasauli, skolotāja var atbraukt pie bērniem."
Otrs scenārijs: mēs saprotam, ka sešus gadus vecu bērnu pārvietošana uz skolu tik ātri nav iespējama, jo vajadzīgās investīcijas 2013.gadam būs grūti vai neiespējami atrast. Tātad vajadzēs padarīt intensīvāku pedagoģisko darbību bērnudārzos, jāsāk nopietni mācīt bērnus jau pirmsskolas vecumā.
Šobrīd lēmums vēl nav pieņemts. Ir veikti izmēģinājumpētījumi, un domas dalās. Ir bijušas diskusijas, kurās viena māmiņa apgalvo, ka skola no sešiem gadiem ir pilnīgi atbalstāma lieta, bet blakus sēž otra māmiņa, kas teic, ka tas ir nepieņemami. Arī skolotājiem viedokļi ir dažādi un arī pretēji. Tātad lēmumu vajadzēja atlikt, lai tiktu skaidrībā, ko darīt, par spīti tam, ka nauda šīm vajadzībām 2012.gadam jau bija iezīmēta.
Kāpēc vispār radās doma, ka sešgadīgos vajag pārlikt no vienām telpām uz otrām? Jo diskusija, cik saprotu, nav par jaunām zināšanām un prasmēm, kuras bērniem jāapgūst agrākā vecumā, nekā tas bija pirms 10 vai 20 gadiem?
Acīmredzot ideja ir par resursu, apjomu un iespēju koncentrēšanu vienā nosacītā telpā. Domāju, ka tas ir vienīgais praktiskais apsvērums – viss atradīsies vienuviet. Var mācīt vienā ēkā – skolā, un var mācīt divās ēkās – bērnudārzā un skolā. Uzskatu, ka galvenais ir bērna attīstība: kas tai ir nozīmīgi un būtiski. Mana meita sāka mācīties septiņu gadu vecumā, un viņai tas bija liels pārdzīvojums – aiziet no bērnudārza un apsēsties skolas solā. Ja tas kādam nav tik vienkārši septiņos gados, tad sešos gados tas būs pavisam nopietni.
Jebkurā gadījumā skaidrs ir tas, ka zināšanu un prasmju apjoms, kas bērnam jāapgūst 21.gadsimtā, ir krasi palielinājies. Mums ar to jāsāk rēķināties. Daudzās valstīs līdz augstskolai mācās 14-15 gadus, mēs mācāmies 12 gadus. Domāju, ka mums ir laiks skatīties, vai varam paspēt visu apgūt, ja Latvijā ir viens no īsākajiem mācību gadiem. Ja šajā īsajā periodā tiek koncentrēts tik daudz, ka bērniem reizēm sāk "uzdot" veselība, varbūt jāskatās, ka varam mācību gadu pagarināt, varam sākt bērnu mācīt agrāk.
Kādēļ mums ir skolēni?
No politiķiem ir nācies dzirdēt, ka sešgadniekus vajag pārlikt uz skolām, citādi skolotāju skaitu visu laiku nāktos samazināt, bet tas draudētu ar streikiem, varbūt pat nemieriem. Citiem vārdiem sakot – tas ir vajadzīgs nevis bērniem, bet mīļā miera un politiķu karjeras dēļ.
Tā būtu sistēmas "kopā grābstīšana" īstermiņā, bez nākotnes skatījuma. Ir vajadzīgi vienādi finansēšanas principi bērnu apmācībai visā laika posmā no 1,5 līdz 18 gadu vecumam. Tad nebūtu atšķirību, kas liek iekļaut sešgadīgos skolēnu skaitā, lai dabūtu papildu mērķdotāciju skolai.
"Nav taisnīgi domāt par skolotājiem kā par „reakcionāru spēku, kas apturēs jebkuras pārmaiņas”."
Bailes no tā, ko teiks daļa skolotāju, ir bijušas vienas no bremzēm, kas neļauj veikt izglītības reformas. Skolotāji tiek uzskatīti par reakcionāru spēku, kas apturēs jebkuras pārmaiņas. Manuprāt, tā domāt par skolotājiem nav taisnīgi. Skaidrojot iecerēto un iesaistot arī skolotājus lēmumu pieņemšanas procesos, nevajadzētu rasties pārpratumiem un bailēm.
Vispār mēs aizmirstam, ka izglītības sistēma ir radīta bērniem un nevis otrādi. Bieži rīkojamies tā, it kā izglītības sistēmas mērķis būtu darbavietu radīšana skolotājiem un direktoriem, nevis bērnu mācīšana.
Mazo skolu nākotnei ir risinājumi
Kas notiks ar mazajām skolām?
Ir vajadzīgs zināms resursu apjoms, lai skola spētu iemācīt skolēnam vajadzīgo zināšanu daudzumu, piemēram, fizikā. Tas ir process, kas prasa laiku, finanses, skolotāju ar zināšanām konkrētajā priekšmetā, telpas utt. Ja šos resursus samēro ar naudu, tad kļūst skaidrs, pie kāda skolēnu skaita skola spēj veikt savu uzdevumu – kvalitatīvi mācīt, bet kurā brīdī tas vairs nav iespējams.
Pēc mana lūguma ministrijā Finanšu departaments izrēķināja, cik daudz skolu pie pašreizējās finansēšanas sistēmas nespēj īstenot izglītības programmu paredzētajā apjomā. Ir apmēram 170 skolas, kuru kopējais skolēnu skaits ir nedaudz zem 10 tūkstošiem. No šīm minētajām skolām 150 ir novadu pamatskolas. Latvijā pavisam mācās vairāk par 200 tūkstošiem bērnu un ir 1000 skolu. Skaitļus minu tādēļ, ka tie rāda – to skolu procents, kurās skolēnu skaits ir pārāk mazs, kopējā apjomā nav milzīgs. Tātad šo problēmu var risināt ar speciālas programmas palīdzību.
Pārējā sistēmā var ieviest t.s. vaučerus, kur nauda seko bērnam, bet šīm skolām vajadzīga īpaša jeb, kā es to saucu, mazo skolu programma. Patiesībā gan vaučeri, gan mazo skolu programma ir tā pati attīstības ilgtermiņa programma Latvija 2020–2030, šajā idejā nav nekā neparasta. Par mazo skolu finansējumu visdrīzāk būtu jālemj Ministru kabinetam, jautājums par mazajām skolām ir konkrēto teritoriju attīstības jautājums. Atkarībā no tā, kā šajās teritorijās prognozējams bērnu skaita pieaugums vai kritums, var piemērot arī finansējuma veidu. Mazās skolas var darboties daudzfunkcionālā centrā. Ēkā nav jāatrodas tikai skolai, mazā skola var darboties kā filiāle.
"Vispār mēs aizmirstam, ka izglītības sistēma ir radīta bērniem un nevis otrādi."
Visbeidzot, var darīt tā, kā tas notiek citviet - skolotāja brauc uz mājām vai dzīvokli, kurā sanāk kopā noteikta vecuma apkārtnes bērni. Līdz zināmam vecumam bērnus tomēr nevajadzētu katru dienu vest desmitiem kilometru uz skolu vai atstāt uz visu nedēļu internātā. Mazuļi nav jāstaipa pa pasauli, skolotāja var atbraukt pie bērniem. Vienu dienu skolotājs māca vienu priekšmetu, otru dienu citu – nav jābrauc katru dienu pieciem skolotājiem. Protams, ir vajadzīgs transports, bet tā ir daļa no finansējuma, par kuru minēju.
Manis sacītais nozīmē, ka nodokļu maksātājam ir jābūt sapratnei, kāpēc ir vietas, kur par bērna mācīšanu nākas tērēt vairāk naudas. Var pat gadīties, ka kādā mazajā skolā, ja rēķina uz vienu bērnu patērēto naudu, piemēram, pedagoģiskais atalgojums iznāk pat reizes desmit lielāks nekā lielajās skolās. Mācīt mazajās skolās ir dārgāk nekā lielajos "kombinātos". Protams, tas ir jārēķina, naudu nevar vienkārši dot nez cik un nezin kādēļ, bet jautājums par mazajām skolām ir risināms, tās nav visur jāaizver un jāved bērni tālu prom.
Skolotājiem – brīvību un atbildību
Kādiem ir jābūt kritērijiem mācību programmām? Gan pirmsskolas, gan sākumskolas pedagogu vidū ir ļoti dažādi uzskati par to, kas bērnam jāprot katrā vecumā. Kas jānosaka valstij un kas paliek skolotāju ziņā?
Tas, ko pašlaik var darīt un ko mēs visdrīzāk darīsim skolās ar izmēģinājumprogrammām jau esošajā juridiskajā un normatīvajā ietvarā: katra skola un katrs skolotājs var izstrādāt savu programmu, kā īstenot esošo standartu, kurā ir noteikts, kas bērnam ir jāzina. Bet tas, kā skolotājs to dara, ir skolas vai skolotāja ziņā.
Mans skatījums ir, ka ministrijai ir tāda kā paraugprogramma, kuru var īstenot, ja negrib meklēt neko savu, bet, ja ir sava programma, kā tikt līdz zināšanu un prasmju standartam, var atnākt uz ministriju to apstiprināt un ar to strādāt. Domāju, ka nevajadzētu būt stingriem noteikumiem, kā mācīt, bet skolotājiem būtu brīvība un atbildība izlemt, kā vajadzīgās zināšanas un prasmes iemācīt.
"Nodokļu maksātājam ir jābūt sapratnei, kāpēc ir vietas, kur par bērna mācīšanu nākas tērēt vairāk naudas."
Piemēram, Somijā ir noteikts kopējais stundu skaits dabaszinātnēs laika posmā no 1. līdz 9.klasei, nevis pa gadiem. Tātad skola pati izlemj, kā šīs stundas izvietot. Katrā ziņā ir jābūt standartam, kas nosaka, kas ir jāzina, beidzot noteiktu mācību posmu. Pārējais jāatdod brīvai, radošai, profesionālai darbībai. Tas savukārt nozīmē, ka jābūt saviem profesionāliem kritērijiem, pēc kuriem vērtēt to, kas sasniegts. Piemēram, skolotājs vērtē to, vai bērns prot lasīt, saprot izlasīto un var to atstāstīt, bet nevis to, vai visi bērni lasa vienādi. Kādam bērnam var būt arī atšķirīgs lasīšanas veids, bet tas nenozīmē, ka tas ir nepareizi. Galvenais ir lasītprasme un spēja izlasīto saprast un atstāstīt.
Neapšaubāmi, tas prasa kompetenci arī no vērtētāja puses. Saprotu, ka cilvēkiem ar padomju laika pieredzi tas var būt grūti, jo nav sīku un detalizētu instrukciju katram solim mācību procesā, skolotājs ir pats ar savu kompetenci, zināšanām un kritērijiem, un pats arī uzņemas atbildību. Savā ziņā tas ir tāpat, kā uzņemoties atbildību par savas dzīves eksistenciālajiem lēmumiem: kad cilvēks pērk māju, kad viņš precas, viņš ir atbildīgs par savu lēmumu un neviens no malas nedod viņam garantiju, ka lēmums ir vienīgais pareizais. Kurš, cilvēkam precoties, var dot garantiju, ka ģimenes dzīve būs laimīga? Neviens! Skolotājs, mācot bērnus, arī uzņemas šādu atbildību.
