VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
06. janvārī, 2012
Lasīšanai: 21 minūte
25
25

Reforma izglītības sistēmā ir neizbēgama (I)

LV portālam: ROBERTS ĶĪLIS, LR izglītības un zinātnes ministrs

Roberts Ķīlis: „Valsts aizņēmuma ieguldīšana izglītībā ir tīrākā un skaistākā investīcija, ko Latvijas valsts var veikt savos cilvēkos.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Izglītības un zinātnes ministrs ROBERTS ĶĪLIS analizē esošo situāciju izglītības sistēmā kopumā, argumentējot, kāpēc neizbēgama ir augstākās izglītības reforma. Ministrs pamato, kālab ieguldījumi pirmsskolas izglītībā ir tikpat nozīmīgi kā augstskolās.

Kādēļ iecerēts mainīt augstākās izglītības finansējumu, paredzot, ka izglītība būs tikai par maksu un valsts būs studiju aizdevumu garantētāja?

Viens no iemesliem ir tas, ka publiskajam sektoram var nepietikt naudas visas un kvalitatīvas izglītības sistēmas finansēšanai. Piemēram, pirmsskolas izglītība Latvijā ir pabērna lomā. Daļu finansē pašvaldības, aptuveni ceturtā daļa vecāku maksā paši, turklāt viņi mēnesī maksā vairāk, nekā studenti par mācībām. Paradoksāli: maza bērna pieskatīšana izmaksā vairāk nekā studentu mācīšana augstākajā līmenī.

Zinot, ka pamats cilvēka spējām un iemaņām tiek ielikts laikā līdz skolas gadiem un tāpēc šis laika posms ir ļoti svarīgs, ir skaidrs, ka naudas visam – kvalitatīvai pirmsskolas, pamata, vidējai, profesionālajai un  augstākajai izglītībai - var nepietikt. Starptautiskās organizācijas, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), iesaka valstīm apsvērt, vai lielāku publiskā finansējuma daļu nevajadzētu pārlikt uz pirmsskolas vecuma posmu, bet augstākās izglītības finansēšanā vairāk iesaistīt pašus izglītības ieguvējus. Šim priekšlikumam ir racionāls pamats.

Tas, ko vēlos īstenot - bērnam no pusotra gada vecuma līdz 18 gadiem gan aprūpe, gan izglītība Latvijā tiek finansēta no publiskajiem finanšu līdzekļiem. Nevienam vecākam nevajadzētu bažīties, vai šis bērns saņems kvalitatīvu aprūpi un izglītību. Skolas mums ir, par bērniem vecumā no septiņiem gadiem nebūtu tik ļoti jāuztraucas. Bet pirmsskolas aprūpē un izglītībā īstas skaidrības un sistēmas nav. Daļēji tiek izmantots privātais finansējums, bet tas ne visiem ir pieejams, un taisnīgi arī tas nav.

Publiskā finansējuma trūkums pilnīgi visai izglītības sistēmai ir pirmais iemesls, kādēļ augstākā izglītība iecerēta, ņemot kredītu studijām.

Otrs iemesls, kāpēc finansējums jāpārskata. Publiskais finansējums, kas augstākajai izglītībai ir Latvijā, pat pie sarūkoša studentu skaita ir nepietiekams, lai notiktu stabila attīstība ilgtermiņā. Finansējums augstākajai izglītībai "raustās" līdzi budžetam, un pat pie mērena IKP pieauguma 3-4% gadā publiskā finansējuma attīstībai nepietiks. Visu var samazināt, "apgriezt", un tad augstāko izglītību valsts var finansēt pilnībā – tikai tad 90 000 studentu vietā Latvijā būs 30 000 studējošo. Tādā gadījumā būs visiem, bet to "visu" nebūs daudz.

"Aptuveni ceturtā daļa vecāku par bērnudārziem maksā paši, turklāt vairāk nekā studenti par mācībām."

Ir arī cits risinājuma variants, kuru piedāvājam – ilgtermiņa kreditēšanas sistēma, kurā valsts finansē visu visiem. Pēc tam atkarībā no tā, ko augstākās izglītības ieguvējs pēc augstskolas dara, kredītu atmaksā viņš pats vai arī tas tiek pilnībā vai daļēji dzēsts, ja beidzējs strādā kādā konkrētā nozarē.

Trešais iemesls, kādēļ vajadzētu mainīt augstākās izglītības finansējuma sistēmu, ir motivācija studēt, kura Latvijā bieži ir izkropļota. Nereti izvēles motivācija ir iespēja studēt t.s. budžeta grupā – tātad nav svarīgi, ko mācās, galvenais, lai valsts studijas apmaksā. Cilvēki ir gatavi tērēt savas dzīves gadus un nodokļu maksātāju naudu, mācoties vienalga ko un nezinot, ko viņi pēc tam darīs. Mainot finansēšanas sistēmu, tiks mainīta motivācija gan studentiem, gan arī augstskolām.

Vai, sākot studijas, jau būs zināmas nozares, kurās strādājošajiem studiju kredīts daļēji vai pilnībā tiks dzēsts?

Jēga mācībām ir tad, ja cilvēks izvēlas mācīties to, kas pašam ir svarīgi. Izvēles brīdī būtiski ir tas, lai studēt gribošais zinātu, ka viņam par to tūlīt nav jāmaksā. Pašlaik aptuveni divas trešdaļas studentu uzreiz maksā mācību naudu vai arī meklē, kur aizņemties. Turklāt studiju kredītus ne vienmēr var saņemt, ja rados nav finansiāli labi nodrošinātu cilvēku. Jaunie finansēšanas noteikumi ļautu mācību laikā par naudu neuztraukties, neliktu noteikti meklēt darbu, kas bieži notiek uz studiju rēķina. Protams, students zinās, ka pēc augstskolas pabeigšanas viņam ar savu darbu vai naudu aizdevums būs jāatmaksā.

Šo iecerēto finansēšanas kārtību var "paslēpt" zem nodokļu progresivitātes, kā daudzās valstīs dara. Statistika to pierāda, ka cilvēki ar kvalitatīvu augstāko izglītību saņem lielāku atalgojumu par savu darbu. Savukārt nodokļu progresivitāte attiecas uz lielākiem ieņēmumiem par vidējo: cilvēks ar labu izglītību vairāk pelna un nodokļos atmaksā vairāk. Šī ideja Latvijā grūti "pārdodama", ideja par izglītības naudas atdošanu ar progresīvā nodokļa palīdzību ir manas pārdomas par šo tēmu, nevis iecerētas konkrētas likumdošanas izmaiņas.

Pie mums saikni starp nodokļu maksātāju naudu un mācībām bez maksas augstskolā lāgā nesaredz. Drīzāk sabiedrībā ir tāds teju mistisks priekšstats par valsti, kas no kaut kurienes ņem kaut kādu naudu, kuru dod vai nedod. Patiesībā – un to es gribu uzsvērt – saikne starp visu mūsu nodokļiem un bezmaksas izglītību ir visciešākā.

Izglītības iespējas nebeigsies līdz ar jaunību

Arvien biežāk augstāko izglītību vēlas iegūt cilvēki 40–50 gadu vecumā. Vai arī pēc 40 gadiem studē otrreiz, grib iegūt maģistra grādu. Ja mācības augstskolā sāk 50 gados, kredīts jāsāk atdot pēc 3–4 gadiem. Vai cilvēks to paspēs izdarīt? Bankas studiju kredītus labākajā gadījumā dod līdz 55 gadu vecumam, bet reizēm rēķina, lai kredītu varētu atdot līdz šim vecumam. Bankas negrib riskēt. Vai valsts to darīs?

Minētais piemērs labi parāda mana piedāvājuma priekšrocības un būtisko atšķirību starp kredītiestādes savtīgajām interesēm un publisko finansētāju, kurš ievēros to, ka cilvēki pensionēsies arvien vēlāk un viņu aktīvās dzīves laiks pagarināsies. Man grūti šobrīd precīzi pateikt, vai valsts finansēs studijas, ja tās tiks sāktas 55-60 gadu vecumā, bet jautājuma par to, vai studijas tiks finansētas 50 gadu vecumā, manuprāt, nav.

Ja sāk studēt 50 gadu vecumā, aktīvās dzīves laiks noteikti būs vēl 15 gadi, bet studiju maksu var atdot trijos gados, mēnesī maksājot 35–40 latus. Esmu pārliecināts, ka bakalaura grāda iegūšanai valsts kredītu garantēs, un domāju, ka to varēs darīt arī 55 un 60 gadu vecumā. Publiskais sektors atšķirībā no kredītiestādēm var uzņemties risku un vajadzības gadījumā amortizēt zaudējumus.

Tas, ko tagad sacīšu, var izklausīties ciniski, bet cilvēki, kas sasnieguši 50 gadu vecumu, parasti nodzīvo vēl gadus 25 – to parāda pētījumi. Protams, ir izņēmumi, notiek nelaimes gadījumi, liktenīgas saslimšanas. Aprēķini rāda, ka Latvijā, ja cilvēks sasniedz 60 gadu vecumu, viņa paredzamais dzīves ilgums vēl ir aptuveni 18 gadu. Esmu pārliecināts, ka tām divām trešdaļām studentu, kas pašlaik visu maksā paši no pirmās dienas un vidēja vecuma cilvēkiem, mans piedāvājums ir izdevīgāks un labāks, nekā tas ir pašlaik.

Kāds naudas apjoms vajadzīgs, lai valsts visiem studēt gribētājiem bakalaura grāda iegūšanai varētu nodrošināt kredītu?

Ekspertu grupa tuvāko mēnešu laikā precīzi izstrādās visus aprēķinus. Pašreizējās aplēses rāda, ka ārpusbudžeta fondam, kurš būtu dzīvotspējīgs un sagaidītu brīdi, kad nauda sāk nākt atpakaļ, vajag 650–700 miljonus eiro (apm. 500 miljoni latu). Visam procesam 15 gadu laikā vajadzīgs aptuveni miljards eiro (700 000 latu). Latvijas valsts 2011.gada jūnijā ārējos tirgos sekmīgi aizņēmās 500 miljonus, bet fondam pirmajā gadā vajadzētu 100 miljonus eiro, vēlāk apjomu pieaudzējot. Tā ir "paceļama" summa un nav salīdzināma ar to finansējumu, kas vajadzīgs, piemēram, atomelektrostacijas būvei, kas ir skaitāma miljardos.

Mēs runājam par 500–700 miljoniem eiro, kas nepieciešami, lai sistēma veiksmīgi strādātu astoņus deviņus gadus. Ja mēs tā mierīgi pasēdētu un padomātu, kādam nolūkam šo naudu aizņemamies un kur to ieguldīsim, saprastu – tas būtu daudz labāk, nekā aizņemties, lai nosegtu banku un cilvēku kļūdas. Mēs aizņemsimies, lai ieguldītu cilvēkos un tajā, ko viņi Latvijā darīs, un nauda netiks izšķiesta, bet atgriezta gan tiešā veidā, gan ar ieguldīto darbu. Tā ir tīrākā un skaistākā investīcija, ko Latvijas valsts var veikt savos cilvēkos.

Nauda - nevis zinībām, bet slotām

Cik daudz pašlaik tiek tērēts augstākajai izglītībai?

190 miljoni latu. Bet tur ir arī struktūrfondu nauda. Šajā summā nav ieskaitīta zinātne, bet ir gan koledžas, gan arī privātās augstskolas – tā ir visa sektora gada nauda.

Finansējuma maiņa nav vienīgās reformas, kas iecerētas augstākajā izglītībā?

Protams, finansējums ir reformu pamats. Tas ir tāpat kā ar struktūrfondu naudu. Ar to var paveikt daudz, bet ir vajadzīgs līdzfinansējums. Līdzīgi ir ar finansējuma maiņu augstākajai izglītībai - pašreizējā situācijā, kad naudas nepietiek, neko mainīt tajā nav iespējams.

Esam iecerējuši vēl divas lietas. Pirmā ir augstskolu resursu tēriņu maiņa jeb sakārtošana. Latvijas nodokļu maksātājiem vajag zināt, ka augstākās izglītības sektorā iestādes joprojām pusi vai pat vairāk no saviem resursiem tērē vispārējām, nevis akadēmiskajām funkcijām. Proti, nauda tiek tērēta nekustamo īpašumu uzturēšanai, arhīviem, juridiskajam atbalstam, telpu uzturēšanai. Padomājiet, augstākajā izglītībā vairāk tiek tērēts nevis akadēmiskajai izglītībai, bet visam pārējam! Vai nodokļu maksātāji to vēlas, ka nauda, ko viņi dod augstākajai izglītībai, aiziet citiem mērķiem? Un vai valstij būs jādod kredīts, no kura vismaz puse aizies, nosacīti sakot, slotām? Pēc manām domām, tas nav prātīgi.

"Publiskā finansējuma trūkums pilnīgi visai izglītības sistēmai ir pirmais iemesls, kādēļ augstākā izglītība iecerēta, ņemot kredītu studijām."

Publiskajam sektoram nevajadzētu atbalstīt vairākkārt dārgāku minēto funkciju izpildīšanu, nekā tas ir privātajā sektorā. Piemēram, publiskā sektora augstskolas vienas juridiskā atbalsta vienības uzturēšanai tērē vairāk, nekā tieši tāda pašai atbalsta vienībai tērē privātajā sektorā. Vispārējās jeb atbalsta funkcijas ir jāracionalizē, un arī tas ir viens no reformas uzdevumiem. Mēs piedāvājam IT, arhīva, kopmītņu uzturēšanu, juridisko atbalstu un vēl citas vispārējās funkcijas "izcelt" ārpus augstskolas kā ārpakalpojumu. Tas varētu būt arī kā valsts nodrošināts pakalpojumu centrs, kas veic šīs publisko augstskolu vispārējā atbalsta funkcijas.

Mums ir plāns, kā racionalizēt un konsolidēt šos izdevumus, lai katra augstskola ņemtu šos pakalpojumus no kopēja ārpakalpojumu centra. Mums ir augstskola, kas sabiedrisko attiecību vajadzībām ir algojusi padsmit cilvēkus! Ministrijā, kas pārvalda visu sektoru, Komunikāciju nodaļā strādā trīs cilvēki. Ir lietas, kuras var darīt digitalizēti un kopīgi, kā tas jau tagad ir ar iestāšanos vairākās augstskolās. Ietaupīto varētu izlietot, kaut vai pasniedzējiem maksājot vairāk.

Ir vēl kāda problēma, kuru atzīst gan Latvijas Universitāte, gan Rīgas Stradiņa universitāte – abās augstskolās ir Medicīnas fakultāte, bet nevienai no tām nav klīniskās bāzes.

Vai P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca nav topošo mediķu klīniskā bāze?

Tas ir tikai nosaukums, bet patiesībā nav. Nav tā, ka slimnīcas ārsts reizē ir arī katedras vadītājs universitātē. Slimnīca un augstskola nav vienots organisms. Grūti iedomāties kvalitatīvu augstāko izglītību medicīnā bez tādas bāzes. Stradiņa universitāte žēlojas, ka viņi nevar līdz galam apmācīt ārzemju studentus, jo klīniskās bāzes nav. Latvijas Universitātē notiek līdzīgi.

Augstskolu apvienošana ir laika jautājums

Tātad trešais reformas punkts - pārskatīt augstāko mācību iestāžu tiešās funkcijas un vajadzības gadījumā tās apvienot. Bet, ja runājam par programmu pārklāšanos, vai līdzīgi nenotiek ar koledžām?

Tā ir trešā lieta, kas jādara reformas ietvaros visās augstākajās mācību iestādēs. Jānovērtē visas programmas un zinātniskās iestādes, jāatsakās no nekvalitatīvām, vājām vai nefunkcionējošām programmām, atbrīvojot resursus kvalitātei. Jānotiek iestāžu konsolidācijai.

Koledžas ir daļa no augstākās izglītības sistēmas. Bet mums ir 27 koledžas! Jāskatās, kā var atsevišķas vienības apvienot vienā. Ir neprāts turpināt uzturēt 61 augstākās izglītības iestādi ar kopējo pasniedzēju skaitu visā sektorā, kāds Eiropā pietiktu vienai vidēja lieluma universitātei, situācijā, kad studentu skaits gadā samazinās par 8-9%. Mūsu 61 augstākās izglītības iestādē kopā ir tikpat zinātņu doktoru, cik strādā Zviedrijas Lundas universitātē! Daļa doktoru nodarbojas ar zinātni, daļa māca studentus – šis doktoru skaits minētajā universitātē ir pavisam normāls. Pavisam Latvijā ir 90 000 studentu, uz visiem ir 6000 doktoru. Proporcija nav normāla, doktoru nepietiek, tādēļ konsolidācija jāattiecina arī uz augstāko mācību iestāžu skaitu.

Līdzīgi ir ar zinātniskajām iestādēm, no kurām daļa ietilpst augstskolās – to mums ir 130, un šajās zinātniskajās iestādēs strādā mazāk nekā 4000 zinātnieku. Zinātniskais sektors ir smieklīgi mazs, tam nepietiek jaudas tik lielam skaitam iestāžu. Ko kvalitatīvi var izdarīt cilvēks, ja viņš strādā trīs četrās iestādēs? Savukārt, ja viņš strādās tikai vienā iestādē, kas strādās pārējās?

Tātad samazinās studentu skaits, mums ir nepietiekams zinātnieku un pasniedzēju skaits. Tādēļ ir jānotiek konsolidācijai, un jautājums ir – vai konsolidācija notiks saprātīgi. Ja cilvēkiem ļoti gribēsies katram palikt savā vietiņā, konsolidācija tomēr ar laiku notiks, atvainojiet, "asiņaini", jo to noteiks konkurence. Un finansējuma arī sadrumstalotajai sistēmai nepietiks.

"Cilvēki ir gatavi tērēt savas dzīves gadus un nodokļu maksātāju naudu, mācoties vienalga ko un nezinot, ko viņi pēc tam darīs."

Jau tagad ir institūti, kuri četrus gadus saņem vienu un to pašu finansējumu, kas vairāk izskatās pēc pabalsta. Parasti finansējums vai nu palielinās, vai samazinās, atkarībā no rezultātiem, bet nemainīgs pabalsta lieluma finansējums liecina par inerci. Tas nozīmē, ka ir iezīmēts kaut kāds neliels finansējums, lai varētu dzīvot n-tais skaits nelielu vienību, kas nevar producēt ne akadēmisko, ne pasniedzēja kvalitāti. Tas ir nepieņemami un nav uzturams par nodokļu maksātāju naudu! Nauda jādod tikai kvalitatīvam projektam.

Protams, augstākajām mācību iestādēm piemīt autonomija, un lielā mērā rīcība ir atkarīga no to sapratnes un attieksmes. Tomēr mēs, ministrija, nosacīti pārstāvam nodokļu maksātāju intereses un varam aktīvi veicināt pilnīgi neizbēgamo procesu tā, lai tas notiek saprātīgāk. Vēlreiz gribu paskaidrot: ja arī es jau rīt vairs nebūtu ministrijā, tas nemainīs augstskolu konsolidēšanos, jo nebūs citas izejas. Nav studentu, nav pasniedzēju un nav naudas – ko darīs? Apvienosies! Jautājums, vai tas notiks plānveidīgi un padomājot vai haotiski un histēriski. Tāda ir izvēle, tā ir realitāte, ar kuru ir jārēķinās. Ir pēdējais brīdis, lai mēs par to runātu un vienotos, nevis lai to atstātu kā primitīvu izdzīvošanas cīņu džungļos.

Jā, un klāt visam, ko sacīju, vēl jāatceras – katru gadu vairāki tūkstoši aizbrauc no Latvijas, lai mācītos citās valstīs - par spīti tam, ka mums ir šīs budžeta vietas.

Kāpēc viņi aizbrauc?

Iegansts, kura dēļ cilvēki ir gatavi citā valstī uzņemties saistības, nevis šeit meklēt naudu studijām, ir tikai viens – kvalitāte. Mums šobrīd nav precīzu datu, bet skatījāmies, cik cilvēku liek angļu valodas TOEFL vai IELTS eksāmenu, kas ir domāts valodas zināšanu apstiprināšanai. Gada Latvijas kvota tiek pilnīgi izsmelta, un tādēļ varam droši sacīt, ka uz valstīm, kur studijas notiek angliski, mācīties pēdējos divus gadus aizbrauc gadā vismaz 3000 cilvēku. Nezinām, cik studēt gribošie aizbrauc uz valstīm, kurās mācības notiek, piemēram, franču valodā, bet domāju, ka gadā pavisam aizbrauc tūkstoši četri.

Tie, kas gatavojas studēt ārzemēs, bieži saka, ka daudzviet ārzemēs par studijām nav jāmaksā vispār, ir vajadzīgi līdzekļi tikai dzīvošanai. Vai tā nav pretruna ar Eiropas nostādnēm – mēs pāriesim uz maksas augstāko izglītību, bet Eiropā to var iegūt bez studiju maksas?

Situācija nepavisam nav tik viennozīmīga. Pirmkārt, izņemot Skotiju, uz anglosakšu valstīm bezmaksas augstākā izglītība vispār neattiecas. Tur ir jāņem studiju kredīti. Otrkārt, tik vienkārši nav arī daudzās citās valstīs. Piemēram, Īrijā, kur par augstāko izglītību maksā nodokļu maksātāji, ir diezgan augstas sākotnējās iemaksas, tādēļ tas ir mīts par pilnīgu bezmaksas izglītību. Treškārt, daudzās valstīs, piemēram, Skandināvijā, iespējas mācīties angļu valodā bez maksas ir ierobežotas. Igaunijā valsts apmaksā pilna laika studijas, bet tikai igauņu valodā. Līdzīgi ir arī vēl citās valstīs, kur studijas valsts apmaksā tikai tad, ja mācās valsts valodā. Savukārt Francijā, ja gribi iegūt patiešām labu augstāko izglītību, jāmācās franču valodā un studijas maksā bargu naudu.

"Vai Latvijas nodokļu maksātāji būs ar mieru maksāt par citu valstu pilsoņu augstāko izglītību, pat ja viņi mācītos latviešu valodā?"

Protams, raugoties kopumā uz augstāko izglītību Eiropā, var sacīt, ka publiskais sektors sedz diezgan daudz, ja studējošais ir gatavs mācīties nevis angļu, bet konkrētās valsts valodā. Tomēr pamazām briest vai jau notiek pārmaiņas vairākās valstīs, jo viņi saprot, ka jāaizsargā savs iekšējais tirgus. Skandināvijas valstis, piemēram, pēdējo pāris gadu laikā ir ieviesušas mācību maksu studentiem, kas nav no Eiropas. Skoti jau sāk ļoti uztraukties, jo viņiem vietu skaits augstākajās mācību iestādēs nepalielinās, iebrauc citu valstu studenti un pašiem skotiem vietu kļūst mazāk. Skaidrs, ka jautājums vienā vai otrā veidā tiks risināts, un tuvākajā desmitgadē neierobežots skaits studentu no citām valstīm vairs nevarēs braukt un mācīties bez maksas – un tas attiecas ne tikai uz Skotiju.

Lielbritānija ir ievērojami paaugstinājusi mācību maksu. Bet tas nozīmē, ka tie, kuri agrāk tomēr tur mācījās, tagad dosies uz citām valstīm, kur pagaidām mācības ir bez maksas vai arī tā ir zemāka nekā Lielbritānijā. Tas paaugstinās konkurenci, un bezmaksas izglītība jau tuvākajā laikā vairs nebūs pieejama jebkuram.

Vai citas valsts pilsonis varēs paņemt Latvijā tādu pašu valsts aizdevumu, kurš jāatdod, un te mācīties latviešu valodā?

Protams. To mēs kā Eiropas Savienības valsts nemaz nevaram aizliegt, ja mācās latviešu valodā un paņem kredītu. Es gan ceru, ka aizvien vairāk mācību notiks angļu valodā, tas mūsu konkurētspējai nāks tikai par labu. Turklāt, ja mūsu skaits turpinās sarukt, studējošo kļūs aizvien mazāk un uzturēt mazu, bet kvalitatīvu augstākās izglītības sistēmu būs ļoti dārgi, tādēļ studenti no citām valstīm mums palīdzēs noturēt to kritisko masu, kas nepieciešama.

Ja mēs ieviestu bezmaksas augstāko izglītību, kā daudzi to gribētu, tad mums kā ES dalībvalstij tādi paši noteikumi jāattiecina uz visiem Savienības pilsoņiem. Vai Latvijas nodokļu maksātāji būs ar mieru maksāt par citu valstu pilsoņu augstāko izglītību, pat ja viņi mācītos latviešu valodā? Arī šī iemesla dēļ doma par katru cenu ieviest Latvijā bezmaksas augstāko izglītību nav labākais risinājums.

Tātad nepieciešama reforma ar minētajiem trīs pasākumu kompleksiem. Lai veiktu, piemēram, programmu novērtēšanu un konsolidācijas pasākumus, vajadzīgi neatkarīgi un profesionāli eksperti. Vai mazajā Latvijā ir atrodami no politikas un korporatīvajām saitēm neatkarīgi eksperti?

Ja kvalitāti novērtē paši, nekas īpaši labs parasti neizdodas. Tāpēc man ir nodoms aicināt palīgā atzītas autoritātes no zinātniskām institūcijām pasaulē. Pašlaik viņu vārdus neminēšu, jo esmu izteicis piedāvājumu un gaidu atbildi.
Labs saturs
25
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU