Haoss un šmaukšanās augstākās izglītības tirgū

Iespējams, daudzi Latvijā uzskata, ka mums ir gana laba augstākā izglītība. Vai ir pētījumi jeb reitingi, kas ļauj puslīdz objektīvi noteikt un salīdzināt augstāko mācību iestāžu kvalitāti?

Jā, katru gadu tiek sastādīti pasaules universitāšu saraksti, kuros ir vairāk nekā 4000 augstskolu. Akadēmiķiem, profesoriem visā pasaulē, kas saistīti ar šo jomu, tiek izsūtītas anketas, kurā augstskolas tiek vērtētas no dažādiem skata punktiem. Piemēram, akadēmiskā reputācija, publicitāte, darba devēju viedoklis par sagatavotajiem speciālistiem… Ir speciāla metodoloģija, un jautājumu loks ļoti plašs. Arī man nācies aizpildīt tādas anketas.

Cik labvēlīgi mums ir šo reitingu rezultāti?

Kā liecina prestižākā jeb tā sauktā QS reitinga jaunākie rezultāti, kas kļuva pieejami septembra vidū, Tartu Universitāte ir pirmajā piecsimtniekā, Viļņas Universitāte dala 551.-600.vietu un vēl trīs Lietuvas augstskolas ir starp 700 labākajām pasaulē. Mēs esam kādi tūkstošie.

Vienā no reitingiem, kas gan nav tik stabils un prestižs kā QS, Latvijas Universitāte ir 796.vietā. Tātad lietuvieši un igauņi, kas agrāk nebija šajos reitingos, pēdējos gados ir progresējuši, bet mēs – nē.

Tajā pašā laikā Latvijā ir 32 akreditētas augstskolas, bet kopā ar koledžām pat 58 augstākās mācību iestādes un vienlaikus – Eiropā vismazākais vidējais studējošo skaits vienā augstskolā – tikai 3519 studentu. Igaunijā vidēji ir 4929, Lietuvā – vairāk nekā 16 tūkstoši, Polijā – vairāk nekā 89,5 tūkstoši, bet Dānijā – gandrīz 22 tūkstoši studentu uz vienu augstskolu. Par ko tas liecina?

Par milzīgu augstākās izglītības sektora fragmentāciju. Arī Dānijā, kur tagad ir vienpadsmit augstskolas, pirms desmit piecpadsmit gadiem bija pāri trīsdesmit. Norvēģijā, kur tagad ir divdesmit viena augstākās izglītības iestāde, pirms desmit gadiem bija piecdesmit. Tātad notiek apzināta un mērķtiecīga augstskolu skaita samazināšana, tās apvienojot.

Piemēram, Dānijā šī konsolidācija ir deklarēta valdības līmenī un atbalstīta ar budžeta līdzekļiem tieši apvienošanās vajadzībām. Pēc principa – ja jūs brīvprātīgi apvienojaties, tad saņemat šo naudu. Rezultātā jaunā Kopenhāgenas Universitāte, piemēram, ir izveidojusies, apvienojot piecas augstskolas. 

Augstskolu skaits un vidējais studentu skaits vienā augstskolā Eiropā. Avots: IZM

Ja Latvijā notiktu līdzīgi, tad mums pilnībā pietiktu ar 12–14 augstskolām, kā Lietuvā un Igaunijā. Bet kāpēc, kad citi jau to sen dara, pie mums par to pat lāgā negrib runāt?

Tā nav. Jau 2009.gadā Izglītības un zinātnes ministrijas Informatīvais ziņojums un LU rektors Mārcis Auziņš piedāvāja šādu konsolidāciju. Nenoliedzami, tā ļautu koncentrēt līdzekļus, mācību bāzi un akadēmiskos resursus, panākot no tiem daudz lielāku atdevi nekā izšķīdinot to visu trīsdesmit divās augstākajās mācību iestādēs.

Bet augstskolas, uztraucoties par savu nelielo saimniecību, faktiski šo procesu ir bloķējušas. Acīmredzot tā ir sektora iekšēja vienošanās, ka arī nākotnē turpinām dzīvot tāpat kā līdz šim.

Vai jums ir skaidrojums – kāpēc?

Tas nodrošina zināmu eksistenci. Noteiktas valsts naudas plūsmu, kas tiek papildināta ar privātās naudas plūsmu.

Cik patlaban ir to, kas studē, un cik ir programmu, par kurām maksā valsts vai paši studētgribētāji?

Latvijā 17 valsts augstskolās ir vairāk nekā 62 000 studentu, privātajās - virs 22 000, tātad kopā gandrīz 85 000 studējošo. Uz šo studentu skaitu ir 980 akreditētas programmas. Tas ir neprātīgi daudz, jo uz vienu programmu vidēji ir 85 studenti. Tātad sanāk trīs kursi, un viss – programma mainās, tās vietā sākas jauna. 

Programmu kvalitātes pētījuma rezultāti.
I grupa – kvalitatīvās programmas, II grupa – programmas, kurām nepieciešami būtiski uzlabojumi, III grupa – nekvalitatīvās programmas.

Bet kā vajadzētu būt? Ko jūs piedāvājat?

Piedāvājums ir akreditēt nevis atsevišķas programmas, bet izglītības virzienus. Un šādi virzieni pavisam ir divdesmit astoņi. Piemēram, izglītība, māksla, vadība, ķīmija, ekonomika, enerģētika, ražošana un tā tālāk. Tad augstskolas katrā no šiem virzieniem pašas izstrādā programmas, kuras nav jāakreditē, bet tikai jālicencē. Kā konkrētā programma savērpjas ar citām šī virziena programmām, ir pašas augstskolas darīšana, jo valsti interesē konkrētais izglītības virziens, nevis 980 programmas.

Tas garantētu efektīvāku pieeju datubāzēm, bibliotēkām, pasniedzējiem un citiem resursiem un uz šīs bāzes mācītu, piemēram, pedagoģiju, nevis, kā es tikko parakstīju akreditāciju (jo atbilstoši pašreizējam likumam vienkārši nevaru to neparakstīt), piemēram, programmai "Izglītība mājvidē".

Kas ir izglītība mājvidē?

Es nezinu. Es zinu, kas ir pedagoģija, bet nezinu, kas ir izglītība mājvidē. Programmu ir gandrīz tūkstotis, ministrs nevar tās visas zināt. Kāds noteikti zina, un kāds noteikti būs gatavs par studijām šajā programmā maksāt. Jautājums vienīgi, ko viņš par samaksāto naudu iegūs – izglītību un zināšanas, ko varēs izmantot darba tirgū, vai dokumentu, ka viņam ir augstākā izglītība? Jāpiebilst, ka dokuments ir spēkā visā Eiropas Savienībā... Es domāju, ka ticamāk iegūs tikai dokumentu.

Vai no jūsu teiktā var secināt, ka vienīgā jēga no tamlīdzīgām programmām, kuras tiek mainītas ik pa trim gadiem, ir piesaistīt studentus, kas par to maksā naudu un ar saviem līdzekļiem uztur augstskolas? 

Jā, tas ir augstskolu piedāvātais sortiments. Mazliet primitīvi, tomēr var salīdzināt ar restorānu, kurā jums piedāvā ēdienu, kas nav garšīgs, kuru  ēdot jums nav nekāda prieka un labuma, bet - tā kā formāli tas tiek uzskatīts par veselībai nekaitīgu – tad neviens nevar aizliegt to likt ēdienkartē. Vienīgi no restorāna jūs varat piecelties un aiziet, lai meklētu citu vietu kur paēst…

Augstskolu, kuru esat izvēlējies, mainīt jau ir problemātiskāk. Bet līdzība ir vistiešākā, jo arī augstskolu programmas ir produkti un tos pārdod izglītības tirgū. Ar budžeta vietām tos pērk valsts, ar studiju maksu – privātais sektors, jo tas ir augstskolu pamatbizness.

Cik šīs "veselībai nekaitīgās" izglītības programmas izmaksā valstij, pareizāk sakot, mums visiem kā nodokļu maksātājiem?

Mēs šogad esam izvērtējuši visu Latvijas augstskolu piedāvātās programmas visos manis minētajos 28 studiju virzienos, sadalot tās trīs grupās. Pirmajā grupā tika iekļautas tādas programmas, kas pēc starptautiskā vērtējuma atzītas par kvalitatīvām. Otrajā - programmas ar būtiskiem trūkumiem, kuras varētu pastāvēt, ja tajās veiktu ievērojams korekcijas. Trešajā grupā ietvertas programmas, kuru pastāvēšana, kā mēs sakām, ir problemātiska; patiesībā tām zemās kvalitātes dēļ nemaz nevajadzētu pastāvēt.

Uzskatāmības labad ņemsim tikai vienu studiju virzienu – izglītību. Visās Latvijas augstskolās kopā pavisam ir 74 dažādas pedagoģijas programmas. Tostarp arī manis jau pieminētā "Izglītība mājvidē". Pēc starptautiskiem kritērijiem 33 no tām ir kvalitatīvas, 30 – ar būtiskiem trūkumiem un 11 – nekvalitatīvas, kas tāpat kā kvalitatīvās tiek finansētas no valsts budžeta.

Par šīm nekvalitatīvajām izglītības studiju virziena programmām valsts gadā augstskolām samaksā 441 157 latus. Šī paša virziena programmām, kurām ir būtiski trūkumi, viena gada valsts budžeta finansējums ir 1 028 315 latu. Kopā tas veido gandrīz pusotru miljonu! Ar šo summu pilnīgi pietiktu, lai atrisinātu visus ar mācību līdzekļu iegādi saistītos jautājumus vispārizglītojošās skolās, par ko pašlaik diskutē sabiedrībā. Bet izglītība tāda nav vienīgā.

Ir tikai četri studiju virzieni, kuros nav nekvalitatīvo vai problemātisko programmu. Savukārt programmu, kurām pēc to kvalitātes vispār nevajadzētu būt, ir trīspadsmit studiju virzienos. Piemēram, vadībā no 136 programmām 19 ir nekvalitatīvas un 62 problemātiskas. Tātad puse! Tūrismā no 16 programmām trīs ir nekvalitatīvas un sešas – problemātiskas. Vairāk nekā puse! Tiesību zinātnēs piecas ir nekvalitatīvas; psiholoģijā – četras no sešpadsmit. Tās visas kopā nodokļu maksātājiem gadā izmaksā apmēram 6,5 miljonus. Tāda ir cena, ko maksājam par sliktu izglītību.

Kā liecina statistika, Latvijā pēdējo 11 gadu laikā to iedzīvotāju skaits, kam ir augstākā izglītība, ieskaitot doktora grādu, pieaudzis no 13,9 līdz 23 procentiem. Tātad katram ceturtajam ir augstākā izglītība. Tajā pašā laikā nav redzams, kā tik izglītots cilvēkkapitāls ietekmētu tautsaimniecību, toties ir dzirdams, ka uzņēmēji nepārtraukti sūdzas par kvalificēta darbaspēka trūkumu.

Tas, ka ir daudz cilvēku ar augstāko izglītību, ir labi, bet labai ir jābūt izglītībai, nevis tikai papīram! Ja ir slikta izglītība jeb tikai papīrs, nevar labi darīt savu darbu. Bet pie mums lielās līnijās augstskolas tirgo diplomus, nevis zināšanas.

No vienas puses, tā ir nejēdzība pret cilvēku, kas mācās, veltīga laika šķiešana, no otras – sabiedrības resursu nelietderīga šķērdēšana. Jo uzņēmēji pēc tam maksā vēlreiz, šos cilvēkus apmācot, lai tie iegūtu nepieciešamo kvalifikāciju.

Ko jūs piedāvājat, lai mainītu pašreizējo situāciju?

Pirmais, kas jāizdara augstākajā izglītībā, jāpaceļ kvalitātes latiņa, pārtraucot no valsts budžeta finansēt nekvalitatīvās programmas. Jā, tas būs ļoti sāpīgi, bet mums nav citas izejas. Valsts līdzekļus, kas pašlaik tiek šķiesti nekvalitatīvu programmu finansēšanai, jānovirza augstskolām, kur to pašu māca kvalitatīvi. Studentu skaits jau būtiski nemainīsies, vienīgi tas tiks pārdalīts par labu kvalitatīvajām augstskolām.

Ja kāds grib par sliktu izglītību maksāt savu naudu, lai maksā, mēs nevaram aizliegt, bet valsts nauda jāpiešķir tām augstskolām, kurās ir kvalitatīvas studiju programmas. Tādējādi tās augstskolas vairotu savu studentu skaitu, un tā arī būtu manis pieminētā augstskolu konsolidācija. Bet tās, kas nespēs nodrošināt pienācīgu līmeni, varēs turpināt mācīt kā neakreditētas augstskolas.

Kurš noteiks, kas tad ir kvalitatīvi un kas nav? Cik saprotu, tas pašlaik ir viens no jūsu piedāvāto reformu lielākajiem klupšanas akmeņiem.

Pašlaik ar šiem jautājumiem nodarbojas Saeimas apstiprināta Augstākās izglītības padome, kurā ir 12 cilvēki. No tiem viens pārstāv zinātni, divi – darba devējus (pašlaik tie ir no augstskolas "Turība"), četri – augstāko izglītību, viens ir students un trīs personas ir no IZM. Tātad patiesībā komisija, kurai jāvērtē augstskolas, lielā mērā pārstāv šīs augstskolas. Tāpēc arī nevienai augstskolai ar akreditāciju pagaidām nav bijušas nekādas problēmas.

Mans piedāvājums ir konkurss, kura ietvaros tiek atrasta vērtētāja institūcija, vēlams no Eiropas Augstākās izglītības novērtēšanas saraksta. Šajā sarakstā pavisam ir 24 organizācijas, kuru profesionālā nodarbe ir augstskolu akreditācija. Latvijā, kā zināms, šādas profesionālas iestādes nav. Es uzskatu, ka tas jāveic profesionāļiem – ekspertiem no Eiropas Savienības.

Cik tas maksās?

Maksimums 131 tūkstoti latu gadā. Es domāju, ka tas ir to vērts.

Labi – atradīsim ekspertus… Tālāk?

Mēs iesakām Augstskolu likumā mainīt punktus, kas regulē augstskolu pārvaldību. Proti, tagad to dara augstskolu senāts, tātad atkal šaurs cilvēku loks, kuriem šajā augstskolā ir savas konkrētas intereses. Ministrija iesaka veidot augstskolu padomes, kas sastāvētu no cilvēkiem, kas ir sabiedrībā atzītas autoritātes. Teiksim, Juris Biķis, Vita Tērauda…. Un tieši šī padome noteiktu augstskolas galvenos menedžmenta jautājumus, stratēģiju, algu politiku, kā arī ieceltu un atbrīvotu augstskolas rektoru. Savukārt senāts atbildētu tikai par akadēmiskiem jautājumiem.

Šāds modelis teicami funkcionē Dānijā. Ja mēs to ieviestu Latvijā, tad atbilstoši iedzīvotāju skaitam mums būtu nevis 17 valsts augstskolas, bet trīs, četras. Vienīgi, kamēr nauda plūst, kamēr nodokļu maksātāji maksā, piemēram, par 64 programmām pedagoģijā, no kurām puse nekam neder, tikmēr skaidrs, ka neviens nav ieinteresēts kaut ko mainīt.

Nav šaubu, ka augstskolas šādas pārmaiņas nevēlas un mēģinās visu bloķēt ar visiem iespējamiem līdzekļiem...

Vai jūsu piedāvāto reformu tādā gadījumā vispār ir iespējams realizēt? 

Es domāju, ka jā, ir iespējams. Jautājumā par budžeta līdzekļu nepiešķiršanu nekvalitatīvām programmām mani atbalsta arī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Varbūt viņa pieeja nav tik radikāla kā manējā, tomēr būtībā tās daudz neatšķiras. Savukārt jautājumu par studiju virzienu akreditācijām, es domāju, mēs atrisināsim jau nākamgad.

Es saprotu, ka visas šīs lietas ir stipri samudžinātas un sarežģītas, tāpēc nodokļa maksātājs saka – ko viņi tur ņemas?! Bet es aizstāvu tieši nodokļu maksātāju un to cilvēku intereses, kuri vēlas saņemt kvalitatīvu izglītību. Es neaizstāvu sektora intereses. Tāpēc arī sektors saka – ej, prom! Jo tā pie mums Latvijā pieņemts. Tikko ministrs neaizstāv sektora intereses pret pārējiem sektoriem un nodokļu maksātājiem, tā – ej prom!

Bet tagad pats galvenais – ko no tā visa reāli, izņemot kvalitāti, kas pagaidām gan figurē kā stipri abstrakts jēdziens, nākotnē iegūs studenti?

Gala mērķis ir panākt, lai studijas visiem studentiem akreditētajos studiju virzienos apmaksātu valsts. Visiem! Bet, lai to panāktu, valstij jāveido speciāls fonds, kurā nepieciešams ieguldīt ievērojamus līdzekļus. Tā kā pagaidām valstij tik daudz naudas nav, tas ir tālākas nākotnes jautājums.

Pēc tam, kad šāds fonds tiks izveidots, ir paredzēts: ja absolvents strādās valstij stratēģiskās profesijās, piemēram, mediķis vai policists laukos, valsts viņam studijas maksu dzēsīs. Būtība - viņš naudu nodokļu maksātājiem atdod ar savu darbu. Ja absolvents nestrādās savā profesijā vai strādās, piemēram, Rīgā bankā, viņš savās studijās investētos līdzekļus atmaksās, teiksim, 25 gadu laikā ar minimālu kredītprocentu likmi, turklāt ar nosacījumu, ka maksāt sāks brīdī, kad alga sasniegs noteiktu līmeni, nevis uzreiz. Ir jāļauj cilvēkam pēc augstskolas beigšanas nostāties uz savām kājām un tikai tad prasīt pakāpenisku studiju naudas atmaksu.

Atmaksātā nauda atkal nonāktu studiju fondā, un fondam būtu iespēja finansēt nākamos studētgribētājus. Šāda sistēma jau darbojas Austrālijā un nupat ieviesta Lielbritānijā. Tāpēc mums nav jāizdomā divritenis, bet jāsāk ar to, ka sakārtojam savu augstākās izglītības tirgu un nodrošinām tajā piedāvāto produktu kvalitāti.