VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
05. aprīlī, 2011
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Izglītība
6
6

Sagatavot speciālistus, ko pieprasa darba tirgus

LV portālam: JĀNIS GAIGALS, IZM Vispārējās un profesionālās izglītības departamenta direktors
Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Jānis Gaigals: „Ministrijas stratēģiskais virziens, piesaistot ES struktūrfondu līdzekļus, ir sakārtot profesionālās izglītības iestādes – gan tās, kuras kādu laiku būs valsts skolas, gan tās, kuras gribētu pārņemt pašvaldības.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Beidzot profesionālās izglītības iestādi, jaunietis jau 19-20 gadu vecumā ir ieguvis vidējo izglītību un Eiropas Savienībā atzītu profesionālo kvalifikāciju, viņam ir iespēja iekļauties darba tirgū vai turpināt izglītību augstskolā, un tā ir nopietna motivācija pēc pamatizglītības iegūšanas izvēlēties kādu no profesionālās izglītības iestādēm, uzskata Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Vispārējās un profesionālās izglītības departamenta direktors JĀNIS GAIGALS. Par veiksmīgi uzsāktajām pārmaiņām profesionālās izglītības sistēmā – portāla LV.LV intervijā ar IZM amatpersonu.

Sadarbība ir sākusies un attīstīsies

Cik pamatoti ir izteikumi par zemo profesionālās izglītības prestižu Latvijā?

Pirmkārt, tas lielā mērā ir postpadomju stereotips, jo sabiedrības izpratnē un attieksmē vienmēr valdījusi inerce un profesionālo izglītību savulaik uzskatīja par "pēdējo iespēju", ja nespēj mācīties vidusskolā. Uzsākto reformu acīm redzamus rezultātus varētu gaidīt pēc gada vai diviem, jo kompleksā programma – gan tēlaini, gan ļoti konkrēti – ir salīdzināma ar Nacionālo bibliotēku reiz divi.

Nacionālā bibliotēka izmaksās apmēram 130 miljonus, un to, neskaitot projektēšanu, būvēs četrus gadus, bet, lai uzbūvētu un renovētu profesionālās izglītības sistēmu valstī atbilstoši tam audzēkņu skaitam, kas ir un kas būs Latvijā, nepieciešami apmēram 260 miljoni. Mēs gribam divreiz četros gados pilnībā pārkārtot mūsu profesionālo izglītību un pirmajos četros sasniegt tādus rezultātus, ka cilvēki redz konkrētus reformu rezultātus

Varbūt jau tagad varat minēt kādas pozitīvas pārmaiņas?

Kad pirms diviem gadiem tika uzsākta kvalitatīvi cita pieeja profesionālajai izglītībai, nozaru pārstāvji, darba devēju organizācijas un citi sistēmā iesaistītie (visi, kam tikai nebija slinkums!) kritizēja profesionālās izglītības sistēmu, taču jau apmēram gadu vai pusotru tā vairāk nenotiek. Kāpēc šāda attieksmes maiņa? Tāpēc, ka visas paredzamās pārmaiņas esam ļoti daudzas reizes pārrunājuši ar nozaru pārstāvjiem. Nupat janvārī ir uzsākts Eiropas Sociālā fonda projekts, kurš tieši vērsts uz sadarbību ar nozarēm un paredz nozaru kvalifikācijas struktūru izveidi, jaunu Profesijas standartu un jaunu programmu izstrādi, arī kvalifikācijas pārbaudījumu izstrādi.

Ir jāsaprot, ka reformas nevar veikt bez nozaru tiešas iesaistes: tikai nozaru speciālisti var pateikt, kas īsti ir jāiemāca jaunajam cilvēkam un kāda kvalifikācija jāpaaugstina pieaugušam darbiniekam. To, kas ir vajadzīgs nozarei, izglītotājs nevar zināt un nevar pateikt – izglītības iestāde var tikai sagatavot speciālistus atbilstoši tam, ko pieprasa darba tirgus.

Mēs ejam pie friziera, kurš frizē tā, kā mums patīk

Pēc kādiem speciālistiem šobrīd ir pieprasījums?

Darba tirgus arvien mazāk prasa mazkvalificētu darbaspēku, bet vairāk vidējās kvalifikācijas speciālistus – vai nu augsta līmeņa izpildītājus, vai vidējā posma menedžerus, kuri spēj organizēt ne tikai savu, bet arī citu darbinieku darbu.

Ko ietver jēdzieni "profesionāls", "profesionālis"? Kādi faktori nodrošina profesionalitāti?

Sadzīves līmenī mēs skaidri saprotam, kurš ir profesionālis: mēs ejam pie tā friziera, kurš frizē tā, kā mums patīk, un pie tā automehāniķa, kurš kvalitatīvi remontē mūsu mašīnu, un nolīgstam tos celtniekus, kuri ceļ to, kas mums nepieciešams… Bet, domājot par nozaru prasībām, jārunā daudz konkrētāk un detalizētāk. Ja speciālists spēj darīt savai kvalifikācijai atbilstošu darbu, viņš ir profesionālis, ja nespēj – nav profesionālis.

No darba devēja viedokļa raugoties, ar profesionalitāti vien nepietiek: jebkuras jomas speciālistam bez profesionālās kvalifikācijas ir nepieciešamas tādas īpašības kā motivācija, godprātīga attieksme pret darbu un atbildības izjūta. Cilvēks var daudz zināt, bet, ja viņš nav motivēts savas zināšanas pielietot dzīvē, rezultāts ir nulle. Tās visas ir savstarpēji cieši saistītas lietas.

"Dodot gūtais neatņemams"

Vai Latvijas darba devēji ir pietiekami aktīvi palīgi profesionāļu sagatavošanā?

Izpratnes līmenī viss ir kārtībā, bet darba devējiem ir dažādi finansiāli šķēršļi un trūkst arī motivācijas. Pirmkārt, papildu finansējuma praksei nav, vai tas ir tik niecīgs, ka nemotivē uzņēmējus nodrošināt prakses vietas. Otrkārt, uzņēmējam tās ir papildu "klapatas" un izdevumi. Ļaujot praktikantam strādāt ar sarežģītām iekārtām, ir risks, ka dārgās iekārtas varētu tikt sabojātas. Un apmācību materiāli taču arī maksā! Uzņēmēji labprātāk ņem vecāko kursu audzēkņus, kuri jau apguvuši nepieciešamās pamatiemaņas.

Ja kopā ar Labklājības ministriju ar laiku izdotos mazināt birokrātiskos šķēršļus, domāju, uzņēmēju motivācija pieaugtu. Jauniešu pirmās praktiskā darba pieredzes, prakses, kā arī brīvprātīgā darba iespēju nozīme nav pārvērtējama. Nesamērīgās birokrātiskās prasības, baidoties no nelegālas nodarbinātības un nenomaksātiem nodokļiem, neatsver to potenciālo ieguvumu, ko valsts iegūtu ilgtermiņā – samazinātos jauniešu bezdarbs (kas ir viens no augstākajiem Eiropā – 40%!), attiecīgi nebūtu jātērē sociālais budžets, kā arī jaunieši nebrauktu prom no Latvijas, mēs nezaudētu cilvēkresursus.

Vēl pirms neilga laika prakse lielākoties saistījās ar formālu papīru kārtošanu, kam visai maz kopīga ar praktisku ieguvumu reālajai dzīvei. Kā šādu rīcību vērtējat no morālā aspekta?

Esam pieskārušies morāles kategorijām – vai mēs dzīvojam šai dienai un tikai tērējam, vai arī vērtējam savu darbību ilgtermiņā. Tāpat kā jebkurš budžets sastāv no ieņēmumiem un izdevumiem, arī cilvēka dzīves bilance veidojas no tā, cik ņemam un ko dodam. Ja tu dod mazāk, nekā paņem, agrāk vai vēlāk pienāks bankrots, un Latvija tam ir ļoti tuvu. Tātad – mēs pēdējos gados esam ņēmuši daudz vairāk, nekā esam spējuši dot, tāpēc esam tur, kur esam. Tai brīdī, kad dzīve mūs izmācīs un mēs sapratīsim, ka jādod kaut nedaudz vairāk, nekā ņemam, dzīve sakārtosies.

Valsts izglītības iestāžu secība ir savstarpēji saistīta – tāda, kas turpina, pārmanto. Bērnudārzs, sākumskola, pamatskola, vidusskola, arodskola, koledža, augstskola un mūžizglītība – kurš posms šobrīd netiek pietiekami attīstīts?

Šobrīd zināms stratēģijas vakuums ir attiecībā uz koledžu izglītību. Koledžas ir augstākās izglītības sastāvdaļa, taču no malas izskatās, ka augstskolnieku  acīs koledžas ir pabērna lomā. Kaut vai attiecībā uz Eiropas struktūrfondu finansējumu infrastruktūras modernizācijai – proporcionāli budžeta vietu skaitam koledžām uz vienu studentu tas ir trīsreiz mazāks nekā universitātēm, kas nozīmē, ka koledžu attīstība netiek atbalstīta tik lielā mērā, cik būtu nepieciešams.

Citās valstīs ar profesionālo izglītību saprotot ne tikai sākotnējo profesionālo izglītību, bet visu pakāpju profesionālo izglītību līdz pat maģistra līmenim, koledžu misija ir nodrošināt pēctecību ar sākotnējo profesionālo izglītību un sagatavot vidējā posma speciālistus, par prioritāru uzskatot tūlītēju iekļaušanos darba tirgū.

Lai stiprinātu un attīstītu koledžas un lai nodrošinātu programmu pēctecību, materiāli tehniskā bāze, tai skaitā ES struktūrfondu investīcijas, būtu jāplāno vienoti gan profesionālajām skolām, gan koledžām. Apzinoties vidējās kvalifikācijas speciālistu trūkumu visās nozarēs, rodas pretruna – neattīstot koledžas, mēs nespējam mazināt šo deficītu un līdz ar to bremzējam ekonomikas attīstību.

Kāpēc bezdarbnieku profesionālā apmācība valstī notiek ārpus tradicionālās profesionālās izglītības sistēmas? Kas to tā ir rosinājis?

Iemesli ir divi – nepietiekama materiāli tehniskā bāze (dažkārt gan tiek izmantota skolu materiāli tehniskā bāze) un dažādu veidu ierobežojumi valsts izglītības iestādēm izmantot budžeta līdzekļus (arī ES struktūrfondu finanses skaitās valsts budžets). Skolām nav iespēju prognozēt Labklājības ministrijas pasūtījumu bezdarbnieku apmācībai gadu uz priekšu, bet Finanšu ministrijas attieksme attiecībā uz šiem jautājumiem ir ļoti konservatīva, un tas ir bremzējošs faktors, uz ko norādījuši arī Pasaules Bankas eksperti.

Paši vien šos normatīvos aktus radām…

Izglītības un zinātnes ministrija turpinās sarunas ar Finanšu ministriju, lai varētu īstenot nepieciešamās izmaiņas normatīvajā bāzē, kas šobrīd ierobežo profesionālo skolu iespējas uz vienlīdzīgiem nosacījumiem piedalīties Labklājības ministrijas bezdarbnieku pārkvalifikācijas un tālākizglītības programmās.

Vai, beidzot bezdarbnieku apmācības kursus, bezdarbnieks iegūst izglītības dokumentu, kas apliecina konkrētu kvalifikāciju?

Nē, bezdarbnieki neiegūst tādu izglītības dokumentu, kādu saņem izglītības iestāžu absolventi. Bezdarbnieki iegūst viena vai cita veida apliecinājumu par kursu laikā iegūtajām prasmēm. Saprotot to, ka jauniešiem ir vajadzīga darba pieredze un ir jāatrod sava pirmā darbavieta, Labklājības ministrijai ir speciālas ESF programmas, kas to visu veicina un atbalsta. Tai pašā laikā no Eiropas Sociālā fonda neatrodas līdzekļi, lai atbalstītu prakses iespējas jau mācību laikā profesionālās izglītības programmu ietvaros.

Rodas paradokss: mēs skaidri apzināmies, ka taupām ESF līdzekļus un zināmā mērā ražojam "brāķi", kuru pēc tam par to pašu ESF naudu "remontējam". Tas ir Labklājības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas koordinētas darbības jautājums, ko varētu vēlēties labāku.

Liela daudzprofilu izglītības iestāde var reaģēt elastīgāk

Kā tiek nodrošināta profesionālās izglītības pieejamība visās pamatprofesijās visos plānošanas reģionos?

Varam nodalīt divas profesiju grupas: pamatprofesijas nozarēs, kur nepieciešamo speciālistu skaits ir salīdzinoši liels un speciālisti ir vajadzīgi visos reģionos – kokapstrādē, metālapstrādē, būvniecībā, lauksaimniecībā u.c. –, un profesijas, kurās nepieciešamo speciālistu skaits ir neliels, piemēram, poligrāfijā, mežkopībā. Kopā ar nozaru asociāciju pārstāvjiem esam izvērtējuši, kur, cik un kādi profesionālās izglītības centri Latvijā būtu nepieciešami.

Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevums ir nodrošināt, lai visos reģionos būtu pieejama pamatprofesiju apguve atbilstoši nozaru un reģionu vajadzībām. Izvērtējot situāciju, esam secinājuši, ka, piemēram, Dienvidkurzemē ir daudz pārtikas ražošanas uzņēmumu, bet nav profesionālās izglītības iestādes, kura sagatavotu pārtikas ražošanas speciālistus, tāpēc Liepājas Valsts tehnikumā tuvākajos gados tiks ieviesta šī specialitāte.

"Ja speciālists spēj darīt savai kvalifikācijai atbilstošu darbu, viņš ir profesionālis, ja nespēj – nav profesionālis. "

Reģionu centros esam uzsākuši profesionālās kompetences centru izveidi, kas būs lielas, spēcīgas, daudzfunkcionālas profesionālās izglītības iestādes un strādās gan ar jauniešiem, gan pieaugušajiem un vajadzības gadījumā būs spējīgas īsā laikā mainīt savu programmu piedāvājumu.

Vai pārmaiņas 2011./2012. mācību gadā neietekmēs audzēkņu iespējas apgūt līdz šim īstenotās profesionālās izglītības programmas?

Varu nomierināt skolotājus, audzēkņus un audzēkņu vecākus – nākamajos divos gados būtisku pārmaiņu, kas saistītas ar audzēkņiem un skolotājiem, nebūs. Mācības notiks tieši turpat, kur līdz šim, un tajās pašās specialitātēs. Vispirms ir jāpabeidz investīciju projekti – jāizremontē skolas un kopmītnes, mācību kabineti jāaprīko ar mūsdienu iekārtām – un tikai tad var domāt par audzēkņu un pedagogu pārvietošanu.

Skolu Latvijā ir divreiz par daudz, jo audzēkņu ir divreiz mazāk nekā 90. gadu sākumā. Mums ir jāoptimizē skolu tīkls, vienlaikus domājot par izglītības pieejamību, un tas ir iespējams, pirmkārt, veidojot lielas un spēcīgas profesionālās izglītības iestādes reģionālajos centros, tai pašā laikā reģionos saglabājot vai nu nelielas pašvaldību dibinātās profesionālās izglītības iestādes, vai šo reģionālo centru filiāles. Ja mums izdosies izveidot tādu finansēšanas mehānismu, lai pašvaldības būtu ieinteresētas pārņemt mazās profesionālās izglītības iestādes, profesionālā izglītība reģionos saglabāsies. Teiksim, sākotnējās prasmes audzēkņi iegūs reģionā un vai nu strādās, vai brauks mācīties tālāk uz reģionālo centru, lai iegūtu augstāku kvalifikāciju.

Pasniedzējiem ir jāapzinās, ka viņu darba vietu skaits ir tieši atkarīgs no audzēkņu skaita: jo būs vairāk audzēkņu, jo vairāk būs vajadzīgi pedagogi, un pretēji. Tur, kur pedagogi strādās ar domu par nākotni un domās par izglītības kvalitāti, celsies šīs izglītības iestādes prestižs, būs vairāk mācīties gribētāju un būs nepieciešams vairāk pedagogu.

Cik reāla reģionos ir skolu apvienošana, piemēram, vidusskola un profesionālās izglītības iestāde zem viena jumta?

Reģionos ir daudz pustukšu skolu, bieži vien blakus atrodas pustukša vidusskola un pustukša profesionālā skola. Tādos gadījumos skolas būtu jāliek zem viena jumta, kā, piemēram, to izdarījusi Ilūkstes pašvaldība, pārņemot Bebrenes profesionālo skolu, un pēc skolas renovācijas (kas tiks veikta par ES struktūrfondu līdzekļiem) šajā ēkā tiks izvietota arī vidusskola.

Kādas pēc skolu pāriešanas pašvaldību pārziņā būs Izglītības un zinātnes ministrijas funkcijas?

Izglītības un zinātnes ministrijai nacionālā līmenī jānodarbojas ar izglītības politiku valstī, nevis ar tiešu izglītības iestāžu apsaimniekošanu. Tas nav ministrijas uzdevums, un jāatzīst, ka ministrijai tas nav īpaši labi izdevies – valsts šajos 20 gados nav pietiekami rūpējusies par profesionālās izglītības iestādēm. Gandrīz visas profesionālās skolas ir traģiskā stāvoklī – celtas pagājušā gadsimta 70. gados un ir morāli novecojušas.

Pašlaik ministrijas stratēģija ir, piesaistot ES struktūrfondu līdzekļus, sakārtot šīs skolas – gan tās, kuras kādu laiku būs valsts skolas, gan tās, kuras gribētu pārņemt pašvaldības (tam paredzēta atsevišķa struktūrfondu ERAF programma) –, un pēc tam šīs izglītības iestādes nodot pašvaldībām. Pašvaldības, kuras ir tuvāk skolām, labāk redz, kas nepieciešams, lai skolas uzturētu un veidotu racionālu, vienotu skolu tīklu.

"Pasniedzējiem ir jāapzinās, ka viņu darba vietu skaits ir tieši atkarīgs no audzēkņu skaita."

Tagad veidojas absurda situācija – pašvaldība rūpējas tikai par tiem bērniem, kuri mācās vispārizglītojošajās izglītības iestādēs, it kā bērni, kuri apmeklē profesionālās skolas, nebūtu pašvaldības bērni. Pašvaldība it kā zāģē zaru, uz kura pati sēž, jo kvalificēti speciālisti ir nepieciešami, kas vienlaikus ir arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji. Pretējā gadījumā – ja šie cilvēki nestrādā, pašvaldība spiesta tērēt sociālā budžeta līdzekļus, maksājot viņiem pabalstus.

Cik profesionālās izglītības iestāžu šobrīd ir likvidēts vai reorganizēts?

No 69 ministrijas padotības profesionālās izglītības iestādēm divu gadu laikā skolu skaits ir samazinājies par desmit, savukārt līdz nākamā mācību gada 1. septembrim to skaits samazināsies vēl par deviņpadsmit skolām. Tātad – paliks 40. Nelielās skolas reģionos, kuras nepārņems pašvaldības, tiks pārveidotas par profesionālās izglītības centru filiālēm.

Kas notiek ar nevajadzīgajiem skolu nekustamajiem īpašumiem pēc skolu apvienošanas? Kādas neatrisinātas problēmas skolu nekustamo īpašumu jomā pastāv?

Lai risinātu valsts īpašuma problēmas, ir nodibināta speciāla valsts akciju sabiedrība – "Valsts nekustamie īpašumi". Diemžēl dažādu ieganstu dēļ "Valsts nekustamie īpašumi" nepārņem šīs izglītības sistēmai nevajadzīgās ēkas, tādēļ Izglītības un zinātnes ministrija vēl joprojām tērē izglītības budžetu dažādu nevajadzīgu ēku uzturēšanai (Vangažos, Daugavpilī, Rīgā u.c.).

Kāds ir risinājums?

Acīmredzot tas ir valdības līmeņa risinājums. Katrā ziņā izglītības sistēmai nevajadzīgu ēku uzturēšana nebūtu jāfinansē no izglītības budžeta.

Jaunieši izvēlas mācības profesionālajās skolās

Cik budžeta vietu profesionālajā izglītībā finansē valsts?

Kopumā profesionālajās skolās mācās 34 tūkstoši audzēkņu. Šajā mācību gadā mēs plānojām uzņemt deviņus tūkstošus audzēkņu, nākamgad plānojam desmit tūkstošus. Iepriecina, ka, neskatoties uz to, ka 9. klašu beidzēju skaits samazinās, 2010./2011. mācību gadā profesionālās izglītības iestādēs iestājās gandrīz par diviem tūkstošiem audzēkņu vairāk nekā gadu iepriekš.

"Izvietojot dažādas skolas zem viena jumta un nododot tās pašvaldībām, ir garantēta dažādu skolu pastāvēšana reģionos."

Pagājušajā gadā mēs pārliecinājām gan valdību, gan Finanšu ministriju, gan Saeimas Finanšu komisiju par uzņemšanas principu maiņu. Visus iepriekšējos gadus audzēkņu skaits, kurus drīkstēja uzņemt profesionālās izglītības iestādēs, bija tieši atkarīgs no valsts budžeta: ja profesionālajai izglītībai bija ieplānoti deviņi tūkstoši budžeta vietu, deviņus vien drīkstēja uzņemt. Budžeta tehnisko grozījumu rezultātā mums izdevās panākt: ja bērns pēc 9. klases beigšanas bija iestājies profesionālajā vidusskolā, nevis vidusskolā, arī pedagogu alga sekoja līdzi bērnam uz to skolu, kuru viņš bija izvēlējies. Pārdalot naudu no mērķdotācijas uz valsts budžetu, mēs spējām uzņemt par tūkstoš audzēkņiem vairāk, nekā sākotnēji bija plānots, un tas notika atbilstoši audzēkņu interesei un atbilstoši skolu iespējām nokomplektēt pilnas grupas nozarēm nepieciešamajās profesijās. Kopā ar ESF grupām vidusskolēniem šajā mācību gadā uzņēmām par diviem tūkstošiem audzēkņu vairāk.

Ko devusi divu līmeņu profesionālās vidējās izglītības programmu ieviešana?

Apzinoties, ka ļoti daudzi vidusskolu beidzēji neturpina mācības, neiestājas augstskolās un nokļūst bezdarbnieku rindās, pagājušajā gadā ministrija īsā laikā izstrādāja jaunas, ar nozarēm saskaņotas pusotrgadīgas programmas, kas tiek finansētas no Eiropas Sociālā fonda. Ar nozaru atbalstu precīzi tika izsvērts nepieciešamais speciālistu skaits katrā nozarē, un 1. septembrī minētajās programmās  uzņemti pirmie tūkstoš audzēkņu. Pusotra gada laikā viņi iegūs kvalifikāciju un būs labs papildinājums darba tirgum.

Jāņem vērā, ka audzēkņi, kas pēc vidusskolas mācās pēc saīsinātajām programmām, apgūst tikai profesiju (vispārējo vidējo izglītību viņi jau ir ieguvuši). Par šīm izglītības programmām arī nākamajam mācību gadam ir ļoti liela interese gan no potenciālajiem audzēkņiem, gan viņu vecākiem, un tas liek domāt, ka izvēlētais virziens ir pareizs.

Vai šīs programmas tiek savstarpēji saskaņotas ar nākamās pakāpes – koledžu un augstskolu – profesionālo studiju programmām?

Tas, vai dažādu līmeņu izglītības programmas savā starpā ir detalizēti saskaņotas (tās noteikti ir saskaņotas ar nozarēm!), atkarīgs no konkrētās izglītības iestādes. Mēs zinām ļoti labus paraugus, piemēram, par Rīgas Tehniskās koledžas un RTU sadarbību. Taču atsevišķie labie piemēri būtu jāpārvērš par sistēmu. Par to, ka profesionālā izglītība ir jāplāno kompleksi – no sākotnējās profesionālās izglītības līdz augstākajai –, mēs jau runājām saistībā ar koledžām. Arī nozaru pārstāvji nav gatavi vienus un tos pašus speciālistu sagatavošanas jautājumus risināt dažādās ministrijās un departamentos. Sistēmai ir jābūt vienotai, attīstības uzdevumi ir skaidri, atliek tikai strādāt.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU