NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
16. augustā, 2011
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Valsts pārvalde
5
5

Kas un kā kontrolē īsos apmācību kursus

Diemžēl izskatās, ka Latvijā tiek radīta sistēma, kas „ražo” bezdarbniekus, lai privātstruktūras varētu nopelnīt. Amatu (vēl jo vairāk – kvalifikāciju) nevar iegūt dažos mēnešos.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Latvijā ir likumi un noteikumi, kas nosaka obligātas profesionālās apmācības dažādu specialitāšu darbiniekiem, tostarp arī apmācību programmu. Bez šīm apmācībām un normatīvu reglamentētā dokumenta par kursu apguvi darbiniekiem nav tiesību sākt strādāt, piemēram, pārtikas apritē. Līdztekus obligātajiem ir daudz un dažādi kvalifikācijas paaugstināšanas kursi un apmācības – celtniecībā, skaistumkopšanā, sociālajā aprūpē, mežizstrādē un vēl daudzās un dažādās profesijās.

Protams, šādi kursi ir nepieciešami un par to nav šaubu. Jautājums ir par ko citu. Latvijas normatīvie akti nosaka, ka jāakreditē tikai tās mācību programmas, kas ir vismaz 160 akadēmisko stundu garas. Bet –vispirms īsi par to, ko nozīmē izglītības iestāžu un programmu akreditēšana un kas ir iestādes, organizācijas licencēšana.

Kas ir akreditācija, un kas – licencēšana

Akreditācija ir izglītības programmas un arī izglītības iestādes kvalitātes novērtējums, kas dod tiesības izglītības iestādei izsniegt valsts atzītu izglītības dokumentu par konkrētai izglītības programmai atbilstošas izglītības ieguvi. Latvijā var akreditēt tikai tādas izglītības programmas, kas ir vismaz 160 akadēmiskās stundas garas, nosaka normatīvie akti.

Izglītības programmu un izglītības iestāžu akreditēšanu veic šādas valsts un pašvaldību iestādes:

Programmas veids Akreditāciju veic Akreditāciju reģistrs
Vispārējā izglītība Izglītības kvalitātes valsts dienests IKVD mājaslapā
Profesionālā izglītība (sākot no 160 stundām) Izglītības kvalitātes valsts dienests IKVD mājaslapā
Augstākā (tai skaitā profesionālā) izglītība Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centra mājaslapā
Pieaugušo neformālā izglītība, interešu izglītība  Netiek akreditētas  

Avots: Nacionālo izglītības iespēju datubāze

Licence ir obligāts priekšnoteikums, lai iestāde vai organizācija varētu uzsākt apmācības. Izsniedzot licenci, valsts piešķir tiesības īstenot noteiktu izglītības programmu.

Izglītības programmu licencēšanu veic šādas valsts un pašvaldību iestādes*

Programmas veids Licenci izsniedz Licenču reģistrs
Vispārējā izglītība Izglītības kvalitātes valsts dienests IKVD mājaslapā
Profesionālā izglītība (sākot no 160 stundām) Izglītības kvalitātes valsts dienests IKVD mājaslapā
Augstākā (tai skaitā profesionālā) izglītība LR IZM Augstākās izglītības departaments Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centra mājaslapā
Pieaugušo neformālā izglītība, interešu izglītība*  Vietējā pašvaldība  

* Izglītības iestāžu reģistrā reģistrētām izglītības iestādēm nav nepieciešamas licences pieaugušo neformālās izglītības un interešu izglītības programmu īstenošanai.

Avots: Nacionālo izglītības iespēju datubāze

Tas, ka programmu īsteno tikai uz licences pamata, nozīmē, ka, noklausoties šādu apmācību kursu, galā saņem vien iestādes vārdā (ne valsts atzītu) izsniegtu izglītības dokumentu. Jo – lai saņemtu valsts atzītu izglītības dokumentu, programmai un/vai iestādei jābūt akreditētai.

Tiesiskais īso kursu regulējums nepastāv

Izpētot Latvijas izglītības sistēmu, izrādās, ka īsos (līdz 159 akadēmisko stundu) apmācību kursus, tostarp arī profesionālos kursus, neviens neakreditē. Tas nozīmē arī, ka nenotiek nekādas šo kursu kvalitātes pārbaudes. Vai tiešām tas tā ir?

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kas ir izglītības jomas augstākā iestāde, izglītības kvalitātes jautājumus nodevusi pilnīgā Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) pārziņā. Kā skaidro IKVD pārvaldes vecākais referents sabiedrisko attiecību jomā Jānis Mergups-Kutraitis, licences izsniedzēja – pašvaldība –, pamatojoties uz tās saistošajiem noteikumiem, "ir tiesīga pārbaudīt, bet par izglītības programmas īstenošanas kvalitāti atbildīgs ir izglītības programmas īstenotājs".

"Parasti vairāk pārbaužu notiek lielākajās izglītības iestādēs, bet mazās ir atstātas novārtā. Diemžēl pēdējā laikā izglītības iestādes aug kā sēnes... "

P. Zaļmežs, SIA "BUTS" direktors

Ko par situāciju īso apmācību kursu kvalitātes kontrolē saka tās iestādes un organizācijas, kuras diendienā veic iedzīvotāju profesionālo apmācību?

NVA apmācību kvalitāti nekontrolē

Lai nodrošinātu izglītības kvalitāti un izglītojamie pēc apmācību pabeigšanas saņemtu valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu, Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pakalpojumu ietvaros tiek īstenotas tikai tādas profesionālās tālākizglītības un profesionālās pilnveides programmas, kas ir ne tikai licencētas, bet arī akreditētas.

"Tā kā normatīvie akti neparedz neformālās izglītības programmu licencēšanas un akreditēšanas nepieciešamību, ja programmu īstenotāji ir reģistrētas izglītības iestādes, tad šādas prasības sadarbības partneriem, kas īsteno neformālās programmas, nevar izvirzīt arī NVA. Savu pakalpojumu ietvaros NVA veic pārbaudes izglītības iestādēs, lai kontrolētu līgumsaistību izpildi un veiktu klientu apmierinātības aptaujas. Aģentūra regulāri analizē darbā iekārtošanās rezultātus pēc bezdarbnieku apmācības, taču mācību kvalitātes vērtēšana nav aģentūras kompetencē – mums nav tādu pilnvaru," skaidro NVA Pakalpojumu departamenta Apmācību nodaļas vadītāja Eva Lossane.

"Neformālās izglītības īstenošana valstī ir nepietiekami reglamentēta, un arī īsajām programmām nepieciešama licencēšana, akreditēšana vai vienotu standartu noteikšana."

E. Lossane, NVA Pakalpojumu departamenta Apmācību nodaļas vadītāja

Ja klienti nav apmierināti ar apmācību kvalitāti vai aģentūras darbiniekiem rodas šaubas par to, aģentūra informē Izglītības un zinātnes ministriju, rosinot pārbaudīt un novērtēt īstenotās programmas kvalitātes atbilstību.

Kā stāsta E. Lossane, kopumā pretenzijas par īstenoto izglītības programmu neatbilstošu kvalitāti tiek saņemtas reti, tomēr aģentūra uzskata, ka neformālās izglītības īstenošana valstī kopumā ir nepietiekami reglamentēta un arī šīm programmām būtu nepieciešama licencēšana un akreditēšana vai vienotu standartu noteikšana, kas uzlabotu kvalitātes garantijas katram izglītības pakalpojuma saņēmējam.

Līdz ar apmācību kupona metodes ieviešanu visos aģentūras apmācību pakalpojumos visiem aģentūras klientiem tiek nodrošināta brīva iespēja izvēlēties noteiktajām kvalitātes prasībām atbilstošu izglītības iestādi.

Galvenais kvalitātes rādītājs – apmierināts klients

"Jautājums par mācību kvalitāti, protams, ir mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa, jo bez kvalitatīvām apmācībām mēs vienkārši vairs nebūtu tirgū. Valstī noteiktais kvalitātes standarts, kas ir ļoti svarīgs, ir mūsu apmācību darba formālā puse. Tikai ar formalitāšu un dokumentu sakārtošanu mācību process un saturs nekļūst kvalitatīvs, tāpēc katru apmācību programmu mēs izvērtējam pēc iekšējiem kvalitātes kritērijiem. Pirms gada kopā ar somu kolēģiem realizējām "Leonardo da Vinci" projektu, lai pilnveidotu kvalitātes vadības jautājumus tālākizglītībā. Mēs arī pavisam nesen izgājām pilnu birokrātijas ceļu saistībā ar akreditāciju. Vienmēr jau gribētos mazāk birokrātijas, bet tajā pašā laikā tā ir sistēma, kas nosaka vismaz dokumentu kārtību," stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Tālākizglītības nodaļas vadītājs Andis Kursītis.

"Var redzēt, ka dažādus kursus, seminārus piedāvā realizēt dažādi uzņēmumi, kam nav tiesību to darīt: tie nav ne izglītības iestāde un tiem nav arī pašvaldības izsniegtas licences."

Ja runā tieši par katras programmas kvalitāti, tad, viņaprāt, valstiska kontrole ir grūti realizējama. "Mūsu akcents ir iekšējās kvalitātes kontrole, kas ietver gan klasisko anketēšanu, gan arī citas metodes. Galvenais kvalitātes rādītājs ir apmierināts klients, tieši tā ir LLKC prioritāte, protams, formālo dokumentu pusi arī cenšamies sakārtot," atzīst A. Kursītis.

Iestādes aug kā sēnes, bet kontroles nav

"Diemžēl ir atsevišķi gadījumi, kad izglītības programma ir licencēta (izsniegta licence), bet apmācību veic nepilnā apjomā (reklāmā gan uzņēmums atsaucas, ka mācības notiek pēc IZM licencētas programmas), t.i., izglītojamie apgūst tikai daļu no šīs licencētās programmas. Tiek maldināti izglītojamie, ka apgūst visu, kas ir paredzēts konkrētajā izglītības programmā," norāda mācību centra SIA "BUTS" direktors Pēteris Zaļmežs.

Ministru kabineta (MK) noteikumi paredz, ka minimālais izglītības programmas stundu skaits: 1. profesionālās kvalifikācijas līmeņa tālākizglītības programmām ir 480 stundas, 2. profesionālās kvalifikācijas līmeņa programmām 480 vai 640 stundas, 3. profesionālās kvalifikācijas. līmeņa – 960 stundas, bet profesionālās pilnveides programmām ir no 160 stundām. Lielāks stundu skaits var būt, bet mazāks – nevar. Šo procesu neviens nekontrolē, atzīmē P. Zaļmežs. Viņaprāt, ja ir atsauce uz konkrēto licenci, tad ir jāievēro visi licencētas izglītības programmas realizēšanas nosacījumi (stundu skaits, prasības pedagogiem, materiāli tehniskā bāze utt.).

"Iespēju robežās cenšamies sakārtot savu nozari – amatniecību –, tomēr to nav iespējams izdarīt bez valsts atbalsta."

D. Karaša, LAK viceprezidente

Vairāk uzmanības ir jāpievērš izglītības iestādei, kura pirmoreiz akreditē kādu izglītības programmu (lai nav tā, ka izglītības iestādei nav pamatdarbā izglītības iestādes direktora, bet tikai uz uzņēmuma līguma pieaicināts citas organizācijas vai uzņēmuma darbinieks; diemžēl ir šādi gadījumi, un tas neveicina kvalitāti).

Par metodisko materiālu kvalitāti atbild izglītības iestāde. Vai šie materiāli tiek pārbaudīti izglītības programmas/iestādes akreditācijā, tas ir uz akreditācijas komisijas sirdsapziņas.

"Parasti vairāk pārbaužu notiek lielākajās izglītības iestādēs, bet mazās ir atstātas novārtā. Diemžēl pēdējā laikā izglītības iestādes aug kā sēnes... Vajadzētu pie pirmreizējās reģistrācijas pārbaudīt faktisko reālo stāvokli: vai ir telpas, aprīkojums utt. Pareizi dara CSDD: lai saņemtu mācību karti, atbrauc CSDD darbinieks un apseko, sastāda aktu, ka ir kārtība, un tikai tad reģistrē autoskolu. Izglītības iestādi var reģistrēt bez atbilstošām telpām utt., jo neviens nepārbauda iesniegtās ziņas," saka P. Zaļmežs.

Normatīvie dokumenti nosaka, ka neformālās izglītības programmas var realizēt izglītības iestādes, bet citas juridiskas un fiziskas personas – tikai pēc licences saņemšanas vietējā pašvaldībā. P. Zaļmežs norāda: "Pareizāk būtu, ka šīs neformālās izglītības programmas varētu realizēt tikai izglītības iestādes, kurām ir formālās izglītības programmu akreditācija tajā pašā jomā. Nav pareizi salikt vienā plauktā tās izglītības iestādes, kurām ir akreditācija, un tās, kuras ir tikai nesen nodibinātas un nav neviena programma akreditēta. Ja paanalizē laikrakstus, tad var redzēt, ka dažādus kursus, seminārus piedāvā realizēt dažādi uzņēmumi, kuriem nav tiesību to darīt: tie nav ne izglītības iestāde, un tiem nav arī pašvaldības izsniegtas licences. Šo jautājumu valstī neviens nekontrolē. Ja kursus piedāvā izglītības iestāde, tad tā atbild par pedagogu profesionalitāti (pedagogu izglītībai jāatbilst MK noteikumiem). Bet, ja kursus organizē uzņēmums, kas to nedrīkstētu darīt, tad nav neviena atbildīgā. IKVD sertificē tikai privātprakses pedagogus."

Latvijā amatniecību pat neatzīst par nozari

Ir ļoti grūti dažos teikumos formulēt visas problēmas, atzīst Latvijas Amatniecības kameras (LAK) viceprezidente Diāna Karaša. Piemēram: Latvijā ilgstoši netiek sakārtota profesionālās izglītības sistēma un, kā izskatās, tuvākajā laikā arī nekas nemainīsies.

"Iespēju robežās cenšamies sakārtot savu nozari – amatniecību –, tomēr to nav iespējams izdarīt bez valsts atbalsta. Jau 90. gadu vidū mēģinājām skaidrot citu Eiropas valstu pieredzi, kurās pastāv obligātais reģistrs, t.i., cilvēks, uzsākot uzņēmējdarbību, reģistrējas vai nu amatniecības, vai rūpniecības atbilstošajā organizācijā. Uz to esam saņēmuši atbildi, ka Latvijai ir sava kārtība un ne viss ir jāpārņem no citām valstīm. Tajā pašā laikā ir daudz piemēru, kad cenšamies pārņemt pieredzi, kas mums nevar būt pieņemama ne no kultūras, ne tradīciju, ne mentalitātes viedokļa," skaidro D. Karaša.

Patlaban ar Valsts kancelejas palīdzību LAK cenšas panākt, lai tiktu sakārtota vismaz amatniecība, taču izskatās, ka atšķirībā no citām valstīm, kurās tas ir pašsaprotami, mums amatniecība netiek atzīta par nozari. Līdz ar to viss notiek sabiedriskā kārtā pēc brīvprātības principa: ja kāds saprot un vēlas iegūt kādu no LAK iegūstamajām kvalifikācijām (amata zellis vai meistars vai amatnieka kartes saņēmējs – pašnodarbināta persona), viņš arī nāk, kārto eksāmenus un saņem diplomu.

Katrā amatnieciskajā amatā (profesijā) ir sava pārbaudes programma. Savukārt tiem, kuri vēlas apgūt amatu, ir iespēja slēgt individuālu līgumu ar meistaru un pēc mācību laika beigām kārtot kvalifikācijas eksāmenu. D. Karaša stāsta: "Kopš 2004. gada organizējam arī sertifikācijas procedūras: jaunie zeļļi un meistari kopā ar diplomu saņem arī prakses sertifikātu (līdzīgi kā ārstiem, arhitektiem). Līdz ar to diploms ir derīgs uz sertifikāta izsniegšanas laiku. Veidojam arī sertificēto personu reģistru un publicējam mūsu mājaslapā. Tādējādi klients (pasūtītājs) var iegūt informāciju un pārliecināties, vai amata meistars ir sertificēts. Esam arī noteikuši (pagaidām vismaz ar iekšēju LAK lēmumu), ka būvniecībā, kokapstrādē, pārtikā un skaistumkopšanā šī sertifikācija ir obligāta. Tomēr, kamēr tas nav ar normatīvajiem aktiem noteikts, pastāv problēmas, saistītas ar amata meistaru resertifikāciju, tostarp arī ar kompetento pasniedzēju reģistru. Neatkarīgi no mācību kursa apjoma (stundu skaita) pedagogam (kursu vadītājam) būtu jābūt kvalificētam (amatniecībā – meistaram)."

"Mūsu akcents ir iekšējās kvalitātes kontrole, kas ietver gan klasisko anketēšanu, gan arī citas metodes. Galvenais kvalitātes rādītājs ir apmierināts klients."

A. Kursītis, LLKC Tālākizglītības nodaļas vadītājs

Tirdzniecības un rūpniecības kamera par iespējām organizēt un piešķirt atbilstošu kvalifikāciju (rūpnieciskajās profesijās) neinteresējas (nekvalificētam darbaspēkam var mazāk maksāt), tajā pašā laikā Latvijas Darba devēju konfederācija, uz kuru kvalifikācijas jautājumi neattiecas, par šo problēmu loku interesējas. Ņemot vērā līdzšinējo LDDK nostāju ārzemnieku nodarbināšanā, nedomājot par vietējā darbaspēka nodarbinātību un kvalifikāciju, šī interese ir saprotama, norāda D. Karaša.

Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) veidotās politikas eksaminācija var notikt privātos akreditētos centros. D. Karaša ar rūgtumu atzīst: "Tā, mūsuprāt, vispār ir absurda situācija, kas nedrīkstētu nekādā gadījumā pastāvēt! Tāpat arī fakts, ka profesionālo izglītības iestāžu beidzēji saņem diplomu ar ierakstu, ka ir iegūta, piemēram, galdnieka kvalifikācija. Pareizi būtu, ka saņemtu diplomu par mācību iestādes beigšanu, bet kvalifikāciju piešķirtu atbilstošā profesionālā organizācija.

Pasaulē pastāv prakse neformālā veidā iegūt izglītību, taču kvalifikācijas ieguves procedūras kārtību tas nemaina. Atļaujot eksamināciju veikt privātstruktūrām, pastāv risks, jo šim procesam nav profesionāla seguma un atbildības."
Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU