SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
03. augustā, 2011
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Ekonomika
2
10
2
10

Kas ir sanitārais minimums, un kam jānodrošina apmācības

Tātad – vispirms kursi minimālās higiēnas prasībās, tad atbilstoši nokārtota sanitārā jeb personas medicīniskā grāmatiņa, un tikai tad – darbs pārtikas apritē.

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Sanitārais minimums jeb minimālās higiēnas prasības pārtikas uzņēmumos ir jāpārzina ikvienai personai, kas darbojas pārtikas apritē. Personām ir jāzina, kas ir pārtika, kā ar to jārīkojas, kādas prasības jāievēro. Līdzīgi kā jebkurai personai, kas strādā ar tehniskām iekārtām, ir jāiziet apmācības konkrētās iekārtas ekspluatācijā. Tādēļ Latvijas (tāpat kā Eiropas Savienības) normatīvajos aktos ir noteikts, ka personām, kas iesaistījušās pārtikas apritē, obligāti jābūt apmācītām atbilstoši viņu veiktajiem pienākumiem attiecīgajā pārtikas aprites posmā.

Sanitārais minimums jeb instruktāža pārtikas higiēnas jautājumos ir atšķirīga cilvēkiem, kas strādā ar dažādām pārtikas produktu grupām. Apmācības jāiziet atbilstoši nodarbošanās specifikai.

Kas drīkst veikt apmācību

To, ka higiēnas apmācības notiek ne retāk kā vienu reizi divos gados un kuras personas apmācības drīkst veikt, noteic Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 409 „Pārtikas apritē nodarbināto personu profesionālās kvalifikācijas prasības”. Tās ir personas ar augstāko izglītību, kas saņēmušas atbilstošas zināšanas pārtikas higiēnas jautājumos, piemēram, uzņēmumu pārtikas tehnologi, apmācību un konsultāciju uzņēmumi, kuri piesaistījuši atbilstošas kvalifikācijas lektorus u.tml.

Personai, kas veic apmācību, ir jābūt kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, tostarp atbilstošai augstākai izglītībai pārtikas nozarē, veterinārijā, medicīnā un citās saistītās nozarēs, atbilstošai darba pieredzei pārtikas higiēnas un pārtikas nekaitīguma nodrošināšanas jomā vai apliecinājumiem par pēdējo piecu gadu laikā iegūto papildu izglītību pārtikas higiēnas jomā (kursi, speciālas apmācības u.c.). Dokumentu atbilstību noteikumu prasībām izvērtē Pārtikas un veterinārā dienesta inspektors.

„Pirms pāris gadiem šādas apmācības organizēja un veica arī Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), bet, tā kā izglītošana nav uzraudzības dienestam raksturīga funkcija, no šīs darbības esam atteikušies,” teic Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova.

"Personām, kuras vēlas saņemt apmācību, ir jāsaprot – ja maksā, tad arī jāsaņem atbilstošs pakalpojums, nevis formāls „ķeksītis”."

Noteikumos Nr. 409 arī iekļauts apmācību programmas paraugs piecu akadēmisko stundu garumā. Ja apmācības nenotiek saskaņā ar programmas prasībām, tad PVD pret šādu kursu var iebilst un var lūgt veikt atkārtotu apmācību. Ja pārtikas uzņēmumu pēc atkārtotām apmācībām pārbauda un atklāj, ka personāls higiēnas prasībās neorientējas un tās neizpilda, tad ir tiesības personālam atkal nozīmēt atkārtotas apmācības.

Personām, kuras vēlas saņemt apmācību, ir jāsaprot – ja maksā, tad arī jāsaņem atbilstošs pakalpojums, nevis formāls „ķeksītis”. „Ķeksīti” ieguvušie ar laiku paši sevi nodod, jo nezina, kā jāstrādā ar pārtiku, un nesaprot, ko viņam pārbaudēs vaicā, pēc pieredzes stāsta uzraudzības daļas vadītāja.

Kas apliecina, ka veiktas apmācības

Noteikumos iekļautā apmācību programma noteic tematus, kas jānoklausās higiēnas prasību vispārīgajā daļā. Šie noteikumi, tātad arī apmācības, neattiecas uz primāro ražošanu (ogu, kartupeļu u.tml. vākšanu), pārtikas transportēšanu un vairumtirdzniecību, kā arī pārtikas ražošanu mājas apstākļos un tās mazumtirdzniecību.

Profesionālās kvalifikācijas pirmās (darbinieki, kas veic vienkāršas darbības) līdz trešās (darbinieki, kas veic kvalificēta izpildītāja darbu, spēj kontrolēt un vadīt kādu pārtikas aprites posmu) kategorijas strādājošajiem ir jānoklausās higiēnas minimuma kurss.

Savukārt ceturtā un piektā profesionālās kvalifikācijas līmeņa darbiniekiem nav jānoklausās minimālo higiēnas prasību kurss. Ceturtajā kategorijā ietilpst darbinieki, kuri veic sarežģītu izpildītāja darbu, organizē un vada citu speciālistu darbu, strādā ar konkrētām ražošanas tehnoloģijām, veic kvalitātes vadību un kontroli. Savukārt piektajā kategorijā ir darbinieki, kam ir teorētiskās zināšanas pārtikas produktu un dzērienu ražošanā un kas vada pārtikas produktu un dzērienu ražošanas tehnoloģiskos procesus, tehnoloģiskās iekārtas, kvalitātes vadības sistēmas pamatprincipu ieviešanu uzņēmumā; nodrošina nekaitīgas pārtikas ražošanu; vada, plāno, organizē pārtikas produktu un dzērienu ražošanu un kvalitātes kontroli visos ražošanas procesa posmos; nodrošina nodarbinātā personāla saskaņotu darbību; organizē un veicina jaunu produktu izstrādi un ieviešanu ražošanā.

Šo kategoriju darbiniekiem jau ir attiecīgas zināšanas, kas viņiem pašiem ļauj apmācīt zemāka līmeņa darbiniekus. Tas arī reglamentēts jau minētajos MK noteikumos Nr. 409.

Pēc apmācībām izsniedz apliecību. Tās paraugs sniegts šajos MK noteikumos.

Kas atbild un maksā par darbinieku apmācībām

Par darbinieku atbilstību visām normatīvo aktu prasībām, tajā skaitā personāla apmācību, atbild uzņēmuma vadītājs, skaidro T. Marčenkova.

Apmācību izmaksas parasti sedz darbinieki, ja ar vadītāju nav bijusi citādāka vienošanās. Ir uzņēmumi, kuri apmācības saviem darbiniekiem apmaksā. Katrā situācijā šis jautājums risināms individuāli.

„Ja darbinieki nav apmācīti, tad par to uzņēmuma vadītāju var sodīt, jo tieši viņam ir jānodrošina apmācību veikšana. Par šādu pārkāpumu nevar sodīt pašu darbinieku,” norāda T. Marčenkova. Un ja darbinieki nav apmācīti? Uz to Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja atbild: „Vai jūs kā autobraucējs, piemēram, ceļu inspektoram teiktu: „Es nezināju, ka nedrīkst braukt ar 120 km stundā?” Autovadītājam ir jāzina, cik lielā ātrumā drīkst braukt. Ja ne - seko sods. Analogi ir arī ar higiēnas prasību zināšanām pārtikas apritē strādājošajiem.”

"Par darbinieku atbilstību visām normatīvo aktu prasībām, tajā skaitā personāla apmācību, atbild uzņēmuma vadītājs."

Darbiniekam apmācības ir jāiziet pirms darba uzsākšanas. Tātad – vispirms kursi, atbilstoši nokārtota sanitārā jeb personas medicīniskā grāmatiņa, un tikai tad – darbs. Pārtikas higiēnas zināšanu minimālās prasības dažādās ES dalībvalstīs niansēs var atšķirties, bet vispārējā pieeja ir vienāda: ir jābūt veselības pārbaudēm (drīkst strādāt tikai veselas personas) un apmācībai (drīkst strādāt tikai pārtikas jautājumos zinoši cilvēki).

„Mehānisms, kādā veidā katrā valstī to dara, ir valsts iekšējais jautājums. Varbūt tiesības apmācīt ir uzņēmuma menedžerim turpat uz vietas, uzņēmumā, varbūt apmāca kāda cita pieaicināta persona – šādas nianses ES līmenī netiek stingri reglamentētas. ES normatīvi arī neregulē stundu skaitu, tematus. Galvenais – ir jābūt apmācībai atbilstoši darba profilam – to ES normatīvie dokumenti pieprasa,” skaidro T. Marčenkova.

It kā viss skaidrs, bet...

Vai Latvijā pārtikas aprites darbinieki ir un tiek apmācīti? „Manuprāt, problēma ir tā, ka nekādā veidā netiek kontrolētas personas, kas nodarbojas ar apmācībām. Netiek vērtēti ne apmācību materiāli, ne kvalitāte, nav nekāda vienota reģistra personām, kuras ir apmācīt tiesīgas.

Ja cilvēki par apmācībām maksā naudu, tad tomēr ir jānodrošina atbilstoša to kvalitāte, īpaši, ja tiek izsniegts kursu beigšanas dokuments. Bet – kas ir izvērtējis mācību kvalitāti? Latvijā nav nevienas iestādes, kas to dara, un tas nav arī PVD pienākums. Pieļauju, ka līdzīga situācija ir arī ar cita veida profesionālajiem kursiem.

Sistēma valstī nav radīta, neviens nepārbauda, vai personas, kuras apmāca, ir kompetentas un sniedz pašu aktuālāko informāciju. Šai ziņā nekas netiek ne sertificēts, ne licencēts, ne akreditēts. Nav pat neviena nozīmēta eksperta, kas izvērtē sniegto zināšanu līmeni, ” komentē PVD pārstāve.

Pašlaik PVD darbinieki sastopas arī ar gadījumiem, kad cilvēki pat nepiedalās kursos: viņiem pa pastu atsūta mācību materiālus; tad pēc piecu latu samaksas viņi saņem apliecību par kursu beigšanu, stāsta T. Marčenkova. To, vai cilvēks ir arī materiālus atvēris un izlasījis, pateikt nevar neviens. Tāpat to, kāda ir šo saņemto materiālu kvalitāte.

"Latvijā nav ar likumu noteikta mehānisma, kam ir jābūt, lai šī piecu stundu apmācība dotu kvalitatīvu rezultātu."

„Formāli neviens nevar pateikt, ka mācību materiālus nedrīkst saņemt pa pastu. Drīkst! Un to var nodēvēt par tālmācību. Neviens noteikums nav pārkāpts!” PVD pārstāve ir sašutusi. „Bet – kāda ir kvalitāte? Kādas ir zināšanas? Varam tikai minēt...”

Otrs klupšanas akmens ir tas, ka pārtikas higiēnas kursu sniedzēju starpā nav nedz lielas izvēles, nedz konkurences. Viendabīgas grupas ir sarežģīti sakomplektēt. Lielā uzņēmumā, kur strādā ar noteiktu produktu grupu, tas ir vienkāršāk. Bet, ja grupa jākomplektē no dažādu atšķirīga profila uzņēmumu darbiniekiem, tad apmācību kvalitāte iznāk diezgan vārga, vispārīga. Jo – viens strādā bērnudārzā, otrs slimnīcā, trešais kafejnīcā, ceturtais - alus brūzī. Slimnīcas darbiniekam nav nekādas intereses par alus darīšanu, un pretēji. „Kā lai šādai grupai sagatavo padziļinātu informatīvo materiālu atbilstoši katra apmācāmā darbības specifikai?” retoriski vaicā uzraudzības daļas vadītāja.

Jārada valsts līmeņa sistēma

Agrāk apmācības veica sanitārās izglītības nami. Tos pārveidoja par Veselības veicināšanas centru (bet tas apmācības vairs neveica), ko savukārt pievienoja Sabiedrības veselības aģentūrai, atminas T. Marčenkova. Tagad nav vairs arī Sabiedrības veselības aģentūras, jo daļa pārcēlās uz Latvijas Infektoloģijas centru, daļa – uz Veselības inspekciju.

„Inspekcija ir kontroles iestāde, kas apmācības neveic un neveiks. Bet kam valstī būtu jāveic kvalitatīvas higiēnas apmācības, kas nepieciešamas ne vien pārtikas apritē strādājošajiem, bet arī frizieriem, kosmetologiem, manikīriem, baseinu un solāriju u.c. darbiniekiem?” viņa vaicā.

„Mēs, veicot pārbaudes, jūtam, ka apmācību kvalitātes nav! Ka cilvēki formāli reizi divos gados samaksā tos savus latus, bet – jēgas nav nekādas. Un kursu klausītājs kā patērētājs, ja gribētu vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā par nekvalitatīvu apmācību, – tas nenovestu ne pie kāda rezultāta! Jo nav ar likumu noteikta mehānisma, kam ir jābūt, lai šī piecu stundu apmācība dotu kvalitatīvu rezultātu. Lektors tik stāsta, ka jāmazgā rokas pirms ēšanas un pēc tualetes apmeklējuma, bet ar to ir par maz!”

Tādēļ ir jāpastāv kaut kādiem valstiskiem mehānismiem, lai nodrošinātu minimālās higiēnas prasības. Diemžēl ne visi šie apmācību uzņēmumi naudu nopelna godīgi, atzīst T. Marčenkova. Un patērētājs, kursu apmeklētājs, un tālāk arī pārtikas uzņēmuma klients vienkārši tiek apkrāpts, riskējot pat ar veselību.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU