Kaut arī pārtikas drošumu regulējošo normatīvo dokumentu ir daudz, tomēr ir palikuši daži "robi". Piemēram, oficiālas nekaitīguma normas dažādiem gatavajiem ēdieniem, piemēram, salātiem – izgatavošanas datuma un laika norādīšana augsta riska produkcijai.
Bet iesākumā par to, kas Latvijā nosaka šo ikvienam cilvēkam svarīgo jomu – pārtikas apriti.
Kas noteic pārtikas apriti mūsu valstī
Pārtikas drošumu un aprites kārtību Latvijā reglamentē septiņas Eiropas Parlamenta un Padomes regulas, ko nosacīti varētu apvienot "higiēnas paketē". Par svarīgāko no tām var uzskatīt Regulu Nr.178/2002 par pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgajiem principiem un prasībām un procedūrām saistībā ar pārtikas nekaitīguma nodrošināšanu, ko sauc arī par ES "jumta regulu". Tā noteic pamatprincipus, pēc kādiem jādarbojas visos pārtikas aprites posmos. Uzņēmējiem ir jānodrošina:
- nekaitīgums - uzņēmēji nelaiž tirgū tādu pārtiku vai dzīvnieku barību, kas ir kaitīga;
- atbildība - uzņēmēji ir atbildīgi par to ražotās, transportētās, glabātās vai pārdotās pārtikas vai barības nekaitīgumu;
- izsekojamība - uzņēmējiem jāspēj ātri identificēt jebkuru piegādātāju vai saņēmēju;
- caurskatāmība - uzņēmējiem nekavējoties jāinformē kompetentās iestādes, ja ir iemesls uzskatīt, ka pārtika vai barība ir kaitīga;
- steidzama rīcība - uzņēmēji nekavējoties izņem pārtiku vai dzīvnieku barību no tirgus, ja tiem ir iemesls uzskatīt, ka tā ir kaitīga;
- novēršana - uzņēmēji identificē un regulāri pārskata kritiskos jautājumus to darbībā un nodrošina šādu jautājumu kontroli;
- sadarbība - uzņēmēji sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, lai samazinātu risku.
Pārējās ES regulas noteic specifiskās higiēnas prasības un attiecas uz konkrētas izcelsmes vai veida pārtikas produktiem, to īpašībām vai saskarē esošajiem materiāliem; kā arī informācijas sniegšanu patērētājiem jeb pārtikas marķējumu un prasībām pārtikas uzņēmumu personālam.
Latvijas pārtikas apriti vēl papildus reglamentē 18 likumi, un tieši šajos normatīvajos aktos – atšķirībā no ES līmeņa normatīviem - ir noteiktas prasības pārtikas veselīgumam. Svarīgākie likumi, kas jo tiešāk skar pārtikas drošumu un kvalitāti, ir Pārtikas aprites uzraudzības likums, Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Preču un pakalpojumu drošuma likums, Veterinārmedicīnas likums, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, Ģenētiski modificēto organismu aprites likums un Administratīvā procesa likums.
"Epidemiologi vairākos karstā ūdens paraugos ir atklājuši legionelozes ierosinātājus, bet Latvijā karstajam ūdenim nekaitīguma prasību nav."
Līdztekus likumiem pārtikas apriti detalizētāk regulē 12 Ministru kabineta (MK) noteikumi. Kā nozīmīgākos gribu minēt šos: 02.02.2010. MK noteikumi Nr.104 "Pārtikas uzņēmumu atzīšanas un reģistrācijas kārtība"; 23.11.2004. MK noteikumi Nr.964 "Pārtikas preču marķēšanas noteikumi"; 01.08.2006. MK noteikumi Nr.637 "Obligātās nekaitīguma prasības materiāliem un priekšmetiem, kas nonāk saskarē ar pārtiku"; 27.07.2004. MK noteikumi Nr.631 "Noteikumi par ātrās reaģēšanas sistēmas darbību pārtikas apritē" un 14.06.2005. MK noteikumi Nr.409 "Pārtikas apritē nodarbināto personu profesionālās kvalifikācijas prasības".
Šķiet, ka normatīvo aktu, kas noteic kārtību pārtikas apritē, nudien ir gana. Tomēr ir jomas, kurās trūkst specifisku regulējumu.
"Robi" pārtikas aprites regulējumā
Patlaban Latvijā nav skaidrojumu, kā pareizi interpretēt un piemērot atsevišķas ES līmeņa normas. Bieži vien šīs normas ir vispārinātas, un izvērtējot, kā dzīvē konkrēto normu piemērot, saduras dažādi viedokļi un pat veidojas konfliktsituācijas.
Piemēram. Ņemot vērā to, ka Latvijā ražotas pārtikas izplatīšana (tirdzniecība) pārsvarā arī notiek Latvijā – sabiedriskajā ēdināšanā, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumos, tad pašlaik, izņemot higiēnas prasību vispārīgo regulējumu, izplatīšanas uzņēmumiem nepastāv citas konkretizētas normas.
Lielākās problēmas rodas vasaras periodā, kad masveidā notiek izbraukuma tirdzniecība. Tad pieaug pārkāpumi pārtikas produktu uzglabāšanas temperatūrā, tostarp augsta riska pārtika tiek realizēta tik augstā temperatūrā, kādā to noteikti realizēt nedrīkst. Bet – Latvijā nav konkrēta regulējuma, kas jāsaprot ar vārdu savienojumu "neatbilstoša temperatūra", īpaši sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. Šādās situācijās inspektoriem jāatsaucas uz brīvprātīgajiem standartiem, tādiem kā Codex Alimentarius vai labas higiēnas prakses vadlīnijas, bet regulējuma nacionālajā līmenī Latvijā nav.
Vēl viens ļoti svarīgs jautājums. Ņemot vērā, ka Latvijā lielu pārtikas ražošanas daļu veido tieši mazie uzņēmumi, ir nepieciešams atrisināt jautājumu par dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu uzņēmumu atzīšanu tieši vietējam, Latvijas tirgum. Tad vispārīgās "jumta regulas" principus varētu veiksmīgāk piemērot, turklāt ES normatīvi šajā jomā paredz nacionālā regulējuma ieviešanu. Šādi mēs izvairītos no situācijām, kad uzņēmējs neizprot inspektoru prasības, kas balstītas ES normatīvajos aktos, bet ne vienmēr ir izlasāmas vietējā regulācijā.
Manuprāt, Latvijā varētu būt vairāk kvalitātes standartu gatavajai produkcijai. Diemžēl to nav, arī vispārīgu standartu ne.
"Patērētājam būtu svarīgi zināt, kurā datumā un cikos konkrētais augsta riska produkts ir ražots."
ES pārtikas aprites regulējums paredz, ka primāro lauksaimniecības produktu ražotājiem, kas ražo nelielos daudzumos, patlaban nav iespēju savu produkciju nodot nākamajam ražotājam jeb pārstrādātājam. ES regulējums paredz, ka ražotājs savu saražoto nelielo produkcijas daudzumu drīkst pārdot tikai gala patērētājam. Tādējādi primārie mazā daudzuma ražotāji tiek ierobežoti.
Apskatāmi ir arī mikrobioloģiskie kritēriji, piemēram, zvejas produktiem. Latvijā ir kļuvuši populāri zvejas produktu kulinārie izstrādājumi, arī nesterilizētā zvejas izstrādājumu produkcija jeb preservi. Diemžēl ES šāda veida produkcijai nav noteikti ne drošuma, ne arī kvalitātes kritēriji. Tāpat – gatavajiem zivju ēdieniem.
Runājot par pārtikas ledu, kam jābūt īpaši drošam, jo to lieto pārtikas ražošanai – arī te trūkst kvalitātes normu, pēc kurām vadīties gan uzņēmējiem, gan inspektoriem. Pašlaik prevalē dažāda un bieži vien krasi atšķirīga interpretācija.
Droši vien visi būs dzirdējuši par pēdējā laikā populāro saslimšanu – legionelozi (retu pneimonijas veidu). Meklējot šai slimībai cēloņus, kopīgi ar epidemiologiem noskaidrojām to, ka Latvijā ir nekaitīguma prasības dzeramajam (aukstajam) ūdenim, bet šādu prasību nav karstajam ūdenim. Bet arī karsto ūdeni iedzīvotāji lieto! Epidemiologi vairākos karstā ūdens paraugos ir atklājuši legionelozes ierosinātājus.
Esošie "robi" normatīvajos aktos šādas situācijas veicina. Protams, nav iespējams reglamentēt katru soli, bet lielākās nepilnības nosacījumos būtu nepieciešams novērst.
Nedaudz par jauno marķējuma regulu
Prieks, ka ir pieņemta jaunā pārtikas marķējuma regula*. Tā spēkā stāsies 2014.gada 13.decembrī. Tātad visiem pārtikas ražotājiem ir dots pietiekams laiks, lai sagatavotu gatavās produkcijas marķējumu atbilstoši jaunajiem nosacījumiem.
Tomēr nedrošību rada tas, ka izcelsmes vieta vai konkrētā valsts gatavai produkcijai jānorāda tikai tajā gadījumā, ja var tikt maldināts patērētājs. Bet – nav aprakstīts, kādos gadījumos tad patērētājs var tikt maldināts. Šeit atkal paveras interpretācijas iespējas, jo tas, kas vienam patērētājam var būt pilnīgi skaidrs, citam var šķist maldināšana.
Nākamais – saldētās produkcijas sasaldēšanas datums. Regulā teikts, ka marķējumā jānorāda produkcijas pirmās sasaldēšanas datums. Rodas jautājums: vai vārds "pirmās" parādījies neprecīzas tulkošanas vai arī neatbilstošas interpretācijas dēļ? Varbūt labi pastrādājuši kādi lobisti? Bet šādi ir saprotams, ka saldētu produkciju drīkst sasaldēt vairākas reizes, kas patiesībā ir pārkāpums – produkciju sasaldēt un arī atlaidināt drīkst tikai vienu reizi. Diemžēl vārdu salikums "pirmo reizi" ir iestrādāts jaunajā regulā.
"Latvijā vairāk varētu būt kvalitātes standarti gatavajai produkcijai."
Būtu labi, ja augsta riska pakāpes produkcijai būtu vēl viena svarīga norāde: ražošanas datums un laiks. Pašlaik šādas prasības nav nevienā normatīvajā regulējumā, kas reglamentē marķējumu - ne ES, ne Latvijas. Patērētāju, redzot, ka aukstajai gaļai derīgums ir līdz vienam mēnesim, bet nav zināms, kad tā ir ražota, pārņem pamatotas šausmas! Tas pats attiecas uz kūkām, kuru sastāvā ir krēms, bet kuras uzturā var lietot trīs mēnešus. Tādēļ patērētājam būtu svarīgi zināt, kurā datumā un cikos konkrētais augsta riska produkts ir ražots.
Uzņēmumi un pārbaudes
Latvijā 2010.gadā pavisam bija 29 425 pārtikas aprites uzņēmumi, no kuriem lielāko īpatsvaru veidoja pārtikas tirdzniecības uzņēmumi (PTU) un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi (SEU).
Pārtikas un veterinārā dienesta inspektoru skaits ir samazinājies, īpaši teritoriālajās struktūrvienībās (TSV), par diviem palielinoties tikai centrālajā aparātā (CA).
Visos pārtikas aprites uzņēmumos veiktās pārbaudes.
PTU – pārtikas tirdzniecības uzņēmumi; SEU – sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi; DzIU – dzīvnieku izcelsmes pārtikas ražošanas uzņēmumi; DZIN - pārtikā neizmantojamo dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu uzņēmumi; ADzB – augu izcelsmes produktu un dzērienu ražošanas uzņēmumi; BLU – bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumi.
Visbiežāk pārkāpumi konstatēti HACCP (paškontroles) procedūras, iekārtu un aprīkojuma dezinficēšanas, telpu higiēnas un tīrīšanas un dezinfekcijas ievērošanā.
Vērtējot uzņēmumu higiēnu, kopējie dati tomēr rāda, ka elementāra tīrība pārtikas aprites uzņēmumos klibo aizvien izteiktāk. Lielākajā vairumā uzņēmumu ir konstatēta daļēja neatbilstība, kas neietekmē pārtikas drošumu, un uzņēmums drīkst turpināt darboties, neatbilstības noteiktā laikā novēršot.
Visvairāk patērētāju sūdzību tradicionāli ir par pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem (PTU), bet vairāk sūdzas arī par sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem (SĒU).
Lielākais sūdzību skaits ir par produktu kvalitāti un derīguma termiņa, vispārīgo higiēnas prasību neievērošanu.
No visām patērētāju sūdzībām pamatotas ir ne vairāk kā trešā daļa.
Pārtikas izraisītās saslimšanas un uzraudzība
Latvijā aug saslimšanu skaits ar akūtajām zarnu infekcijām, tostarp pieaug arī pārtikas izraisīto saslimšanu skaits.
Avots: Latvijas Infektoloģijas centrs
Latvijai aktuālas ir šādas zarnu infekcijas saslimšanas: salmoneloze, Rota vīrusa infekcija, Norvalkas grupas vīrusu izraisīta infekcija, vīrusa hepatīts "A", trihineloze, listerioze un arī kampilobakterioze.
Palielinās saslimšanas ar salmonelozi rādītāji, un jāņem vērā tas, ka vidēji tikai 30% no saslimušajiem iekļūst" medicīnas statistikā tātad 70% pārslimo, nedodoties pie ārsta.
Avots: Latvijas Infektoloģijas centrs
Analizējot grupveida saslimšanas (ar 5 un vairāk vienlaikus saslimušajiem) ar akūtām zarnu infekcijām un "A" hepatītu, kas saistīts ar pārtikas uzņēmumiem, jāteic, ka pārsvarā grupveida saslimšanas bijušas ar salmonelozi. Tātad galvenais iemesls tam – putnu gaļa, olas nav bijušas termiski pietiekami apstrādātas.
Avots: Latvijas Infektoloģijas centrs
Samazinoties inspektoru skaitam, bet palielinoties pārtikas aprites uzņēmumu daudzumam, šķiet, ka pārtika palikusi nedrošāka. Tomēr pašlaik vēl izdarīt secinājumus ir pāragri, jo aina nav pilnīga. Medicīnas statistika atspoguļo tikai tos gadījumus, kad cilvēks ir nokļuvis pie ārsta. Turklāt ne visiem slimniekiem, kuriem ir vēdera darbības traucējumi, tiek veiktas analīzes, lai konstatētu cēloni. Bet pavisam droši var apgalvot to, ka jebkuras valsts sociāli ekonomisko stāvokli vienmēr ir raksturojusi infekcijas slimību, tajā skaitā pārtikas uzraisīto slimību, izplatība.
Runājot par pārtikas drošumu, pasaules statistika sniedz šādus datus. No rūpnieciski ražotas pārtikas saslimst vai saindējas tikai 3% saslimušo, no mājās gatavotās – 20 procenti. Tātad lielākais apdraudējums cilvēka veselībai ir sabiedriskā ēdināšanā, jo tajā sasirgušo skaits ir atlikušie 77 procenti. Diemžēl tieši šis sektors ES ir regulēts vismazāk. Piemēram, oficiālas nekaitīguma normas, drošības kritēriji, piemēram, dažādiem salātiem, gatavajiem ēdieniem, kas sagatavoti bērnudārzos, skolās, restorānos, kulinārijās, nav atrodami. Iespējams, arī šis "robs" būtu aizpildāms ar nacionālajā regulācijā noteiktiem kritērijiem un prasībām.
* Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 1169/2011 (2011.gada 25.oktobrī) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu.
