Medību likums atvērts. Ko tas dos?

Grozījuma galvenā doma – noteikt, ka Latvijā turpmāk medību iecirkņa minimālā platība ir 2000 hektāru (pašlaik medību iecirkņa lielums, ne minimālais, ne maksimālais, nekādi ierobežots netiek). Likumprojekta anotācijā teikts, ka „minētās normas ieviešana sekmētu platības ziņā lielāku medību iecirkņu veidošanu, kas ļautu veikt objektīvu dzīvnieku uzskaiti un nomedīšanas apjomu plānošanu, tādējādi sekmējot Medību likuma 6. pantā nostiprinātā ilgtspējīgas attīstības principa īstenošanu”, jo „mazās medību iecirkņu platības neļauj veikt objektīvu dzīvnieku uzskaiti un nomedīšanas apjomu plānošanu”.

Jāteic, ka grozījumu „sabiedriskā apspriešana” veikta, vien konsultējoties ar trim Madonas rajona mednieku un makšķernieku kolektīviem: MMK „Alces”, MMK „Silabuki” un MMK „Kalnāji”. Runāts nav nedz ar Valsts meža dienesta, nedz atbildīgās – Zemkopības ministrijas speciālistiem.

LV.LV jautā: Kā domājat, kādēļ iecerētā minimālā platība ir tieši 2000 hektāru?

Kāpēc grozījuma pamatojums ietekmēs meža resursu saglabāšanu un dzīvnieku uzskaiti?

Kādas būs sekas, ja Saeima tiešām izmainīs Medību likumu, vadoties pēc deputātu ierosinājuma: vai būs jāizstrādā vēl kādi normatīvie akti (ierosinātāji paši uzskata, ka nebūs), kā ierobežojums attieksies uz limitēto un nelimitēto dzīvnieku medīšanu?

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

„Šie ierosinātie grozījumi „Medību likumā” ir nepietiekami. Ja reiz likums ir atvērts un mēs gribētu to pieņemt jaunā redakcijā, tad šis nav vienīgais jautājums, kas Medību likumā maināms. Esmu silti teicis un ieteicis deputātu kungiem, ka šī nav vienas dienas diskusija. Latvijā ir ļoti daudz medību kolektīvu, un man nav informācijas, vai vēl ar kādiem citiem bez trim minētajiem būtu notikušas jebkādas konsultācijas.

Protams, ir jautājums – kādēļ ierobežojums ir tieši 2000 hektāru? Kādēļ ne vairāk un ne mazāk? Pamatojums ar dzīvnieku uzskaiti – ir diezgan vieglprātīgi domāt, ka ar to kaut kas nopietns tiek pateikts. Medību teritorijas nesastāv tikai no dzīvnieku uzskaites. Ar šo ierosinājumu patiesībā tiek skarti daudzi nopietni jautājumi. Vienlaikus skartas arī lauksaimnieku, ne tikai mednieku intereses - līgumattiecības, meža zvēru postījumi, kas, kad un kā drīkstēs šaut, kā varēs saņemt apliecinājumus un kas vispār drīkstēs saņemt šos apliecinājumus, un tā tālāk.

Domāju, ka Medību likums ir jāpārskata, bet ne tik īsā termiņā ar tikai vienu grozījumu un ar ne tik mazu auditoriju, kā tas tiek darīts pašlaik. Es ļoti ceru, ka šie ierosinātie grozījumi netiks iestrādāti un deputāti pret šo jautājumu izturēsies ļoti atbildīgi, nesteidzīgi un nesteidzinot arī nevienu citu.”

„Cik zināms, sākotnējais priekšlikums minimālajai medību iecirkņa platībai bija 5000 ha. Šāda platība varēja būt izvēlēta, atsaucoties uz pārējo Baltijas valstu praksi. Minimālai platībai 2000 ha visdrīzāk nav nekāda pamatojuma, un tas, iespējams, ir kompromiss, jo vidējais medību iecirkņu lielums Latvijā pagaidām šo platību pārsniedz. Sliktāk, ja iecerēto platību robežu grozījumu ierosinātāji būtu izvēlējušies tīri subjektīvi - tādēļ, lai „juku laiki” netraucētu staltbriežu buļļu medības. Medību likums šobrīd šīs medības aizliedz, ja medību iecirknī ir mazāk par 2000 ha meža.

Medījamo dzīvnieku uzskaitei un lielāka pieļaujamā nomedīšanas apjoma noteikšanai tiek izmantota Zemkopības ministrijas 2008. gada 23. janvārī apstiprinātā kārtība Nr. 3, kura paredz dzīvnieku uzskaiti medību platībās neatkarīgi no iecirkņu izmēriem, tas ir – teritoriālajās uzskaites vienībās. Savukārt, zinot uzskaites rezultātus šajās vienībās, dzīvnieku daudzumu un nomedīšanas limitu pa medību iecirkņiem aprēķina proporcionāli iecirkņu platībai. Līdzšinējā statistika neliecina, ka esošā kārtība negatīvi ietekmētu medību resursu saglabāšanu, drīzāk pretēji – daļa sugu tiek nepietiekami izmantotas (mežacūkas, bebri, arī stirnas līdz 2010. gadam).

Medību likumā patlaban pastāv platību ierobežojumi galvenajām sugām, kas nepieļauj stirnu medīšanu platībā, kas mazāka par 200 ha, bet mežacūku, briežu govju un teļu medīšanu platībā, kurā meža ir mazāk par 1000 ha. Turklāt nelimitēto medījamo dzīvnieku medībām platību ierobežojumi nepastāv vispār. Medību iecirkņos, kas mazāki par 2000 ha, līdz šim minētās sugas medīja, iespējams, pat intensīvāk, nekā par 2000 ha lielākos iecirkņos. Prognozējams, ka, veicot vienīgi piedāvātos grozījumus, pārejas periods ieilgs un lielā daļā Latvijas teritorijas (līdzšinējos medību iecirkņos, kas mazāki par 2000 ha) nedrīkstēs medīt mežacūkas, stirnas, staltbriežu govis un teļus, bebrus, kā arī nelimitētos medījamos dzīvniekus. Paredzama vēl nepilnīgāka resursu izmantošana un minēto sugu savairošanās.”

„Jautājums par iecerēto minimālo platību - 2000 hektāriem - būtu jāuzdod grozījumu autoriem, bet jāsaka uzreiz, ka tikai pašu mednieku attieksme un nevis iecirkņa platība ir noteicošā medību saimniecības ilgtspējībā.

Anotācijas autoru pieminētais pamatojums - dzīvnieku uzskaite pa medību iecirkņiem - ir vēsture. Dzīvnieku uzskaitei pašlaik vairs nav nekāda sakara ar medību iecirkņu platībām. Šo jautājumu Valsts meža dienests savas kompetences robežās ir sekmīgi sakārtojis – dzīvnieku uzskaite tiek veikta uzskaites iecirkņos, kas ir pietiekami lieli objektīvas informācijas iegūšanai un parasti ietver gana daudz medību iecirkņu. Uz uzskaites datiem balstītie nomedīšanas apjomi pēc tam tiek sadalīti proporcionāli medību iecirkņu platībām.

Minētais grozījums ir klajā pretrunā Medību likuma 19. pantam, kurā ir noteiktas minimālās medību platības, kurās atļauts medīt limitētos medījamos dzīvniekus un paredzēta iespēja slēgt sadarbības līgumus, ja iecirkņi ir mazāki. Par nelimitētajiem medījumiem – ja pašlaik minimālā platība, piemēram, lapsu, jenotsuņu, bebru un ūdensputnu medībām nav noteikta un tos var medīt katrs savā īpašumā, to reģistrējot kā iecirkni, tad pēc grozījumu pieņemšanas arī uz tiem attieksies 2000 ha lielais aprobežojums. Par limitētajiem – ja mežacūkas un briežu govis šobrīd var medīt, sākot ar 1000 ha, ko paredz 19. pants, tad pēc grozījumu pieņemšanas tie būs jau 2000 ha un zemniekiem būs lielākas problēmas ar iespējām mazināt postījumus savos lauksaimniecības kultūru sējumos un stādījumos.”

„Lielā mērā medību iecirkņu veidošana un lielums ir savstarpējo attiecību un saprašanās jautājums starp medniekiem, medību tiesību īpašniekiem un mednieku klubiem, kuru iecirkņiem ir kopēja robeža. Medību klubiem pašlaik ir ļoti liels administratīvais slogs savu iecirkņu organizēšanā un pārvaldīšanā, kas galvenokārt saistīts ar līgumiem starp zemes īpašniekiem un medniekiem. Ar grozījumiem ierosinātie 2000 ha varētu būt pietiekama platība, lai daudzmaz pilnvērtīgi un patstāvīgi varētu organizēt medības visa veida medījamo dzīvnieku medīšanai. Taču zinot, kā medības tiek organizētas citās Eiropas valstīs, domāju, ka mums jārada citi priekšnoteikumi, lai mednieki paši organizētos lielos iecirkņos. Piemēram, lieliem iecirkņiem mednieki paši varētu noteikt medījamo dzīvnieku limitu, nebūtu jāslēdz līgumi ar zemes īpašniekiem u.tml.

Dzīvnieku uzskaites veikšanu var organizēt dažādi. Piemēram, tagad uzskaite tiek veikta kopīgi apsaimniekotos medību iecirkņos vai platībā no 5 līdz 10 tūkstošiem hektāru. Tātad dzīvnieku uzskaiti tas nevarētu ietekmēt. Par resursu saglabāšanu vajadzētu veikt dziļāku pētījumu, jo tas ir ļoti atkarīgs, cik intensīvi mednieki medī, kā piebaro un citādi saimnieko medību teritorijās.

Uzskatu, ka būs liela neapmierinātība no zemes īpašniekiem, jo viņu iespējas organizēt medības savā zemē būs stipri ierobežotas. Ko darīsim ar pašlaik reģistrētiem iecirkņiem, kuru platība ir mazāka par 2000 ha? Vai nepaliks daudz neapmedītu platību, kurās vairosies plēsēji un citi medījamie dzīvnieki, kas varēs nodarīt lielus postījumus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem nevar viennozīmīgi atbildēt „nē”.”