Anna Seile ir cilvēks ar milzīgu, nenovērtējamu pieredzi, kāda ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem Latvijas politiķiem. Bez ilgas prātošanas viņu var saukt arī par drosmīgu cilvēku. Anna Seile nebaidījās ieiet politikā brīdī, kad dzima jauna valsts un jauna demokrātija, un nebaidās arī tagad, kad pēc divdesmit deputāta krēslā pavadītiem gadiem viņa pati sev ir godīgi pateikusi: “Vecajiem jāaiziet, sabiedrība mūs vairs nevēlas.”
Vai tiešām uzskatījāt, ka cilvēki nemīl tieši jūs, Annu Seili?
Jūs taču zināt (pauze)... Krīzē galvenokārt tiek vainoti cilvēki, kuri bijuši daudzās Saeimās pēc kārtas un ir savārījuši visas šīs nepatikšanas. Es aizeju, jo tā vēlas sabiedrība.
Vai jums morālo punktu pielika Saeimas logu dauzīšana 13. janvārī?
Nē, logu dauzīšana mani nepārsteidza un arī nesarūgtināja, jo 9. Saeimu tik tiešām vajadzēja atlaist. Tā nebija darbotiesspējīga.
Un jūs to sakāt, būdama 9. Saeimas eksdeputāte?
Protams! Pārāk iesīkstējuši bija Tautas partijas diriģētie principi. Teikšu vēl vairāk. Mēs paši gājām uz šo mītiņu. Es biju pulkā, kas skandēja: “Atlaist Saeimu!” Es saucu līdz ar viņiem.
"Es biju pulkā, kas skandēja “atlaist Saeimu!”. Es saucu līdz ar viņiem."
Un kā ar subjektīviem argumentiem – mana alga, mans kabinets. Tie jūs neatturēja no šādas rīcības?
Nē, man šie faktori nekad nav bijuši svarīgi. Es varu sēdēt augšā vai lejā, savā vai svešā kabinetā...Arī alga... nu, ko alga? Deputātu algas tikai pēdējos gados ir kļuvušas vērā ņemamas. Savulaik, īpaši Augstākajā padomē, šī samaksa bija tiešām neliela. Nepietika no algas līdz algai un deputātiem nācās aizņemties no kancelejas darbiniekiem (smejas).
Saeimā sākta diskusija par kompensāciju un reprezentācijas izdevumu samazināšanu deputātiem. Pagaidām politiķi gan nesteidzas samazināt savus ienākumus.
Pirmajos neatkarības gados esmu strādājusi gandrīz par brīvu. Toreiz tik tiešām bija reizes, kad nevarēju saprast, vai varēšu nopirkt autobusa biļeti līdz mājām. Un tomēr mēs strādājām ar vislielāko atdevi, nedomājot par algu un labumiem.
Varbūt tieši šīs sajūtas pietrūkst Latvijas vēlētājiem – zināt, ka politiķi strādā pašaizliedzīgi, nedomājot par saviem labumiem?
Jā, iespējams...Bet, ziniet, es uzskatu, ka pašreizējā deputāta alga – ap 980 latiem – ir adekvāta, lai pietiktu gan iztikai, gan reprezentācijas pasākumiem.
Kas ir šie mistiskie reprezentācijas izdevumi, kas bieži tiek piesaukti, bet neviens īsti nezina, ko šis jēdziens sevī ietver?
Ārkārtīgi liela daļa no algas tiek tērēta dažādiem pasākumiem, kuros, ja reiz Saeimas deputāts piedalās, tad viņš pats ir arī galvenais finansētājs. Tās ir neskaitāmas tikšanās ar iedzīvotājiem, apsveikumi, saieti. Piemēram, zemnieku saiets Zemgalē, kur jānopērk gan dāvanas, gan apsveikumi, gan kaut kas galdam. Un kur nu vēl neskaitāmās vēstules ar lūgumiem pēc materiālas palīdzības!
"Daudzi deputāti pat nezināja, kā izskatās viņu palīgi, kuriem Saeima maksāja algu."
Bet deputāts taču nevienam nesūta piecīti!
Nevis nesūta piecīti, bet, ja es tagad atšķirtu savu blociņu un paskatītos, cik esmu iedevusi, cik esmu aizdevusi bez atdošanas...
Nepazīstamiem cilvēkiem?
Jā, praktiski nepazīstamiem.
Un jūs visiem viņiem ticat?
Runa nav par ticēšanu. Runa ir par attieksmi. Man ir lūguši naudu uz ielas. Man ir rakstījuši un zvanījuši. Pie manis ir nākuši uz Saeimu. Un es iespēju robežās vienmēr dodu! Jo... sauksim to par pienākuma apziņu. Kā es tā Saeimas deputāte un nedošu.
"Uzticos finanšu ministram Andrim Vilkam, ārkārtīgi pragmatiskam profesionālim. Un es zinu, ka viņš neturas pie krēsla."
Lai gan bijuši arī kuriozi gadījumi (smejas). Piemēram, reiz man no Saeimas caurlaides zvanīja kāds cilvēks, kurš stādījās priekšā kā Tuberkulozes slimnīcas direktors un lūdza 30 latus nabadzīgam lauku slimniekam, kurš nevarēja nopirkt biļeti braucienam uz mājām. Jau biju gatava atvērt maku, taču, ejot laukā no sava kabineta, iedomājos piezvanīt uz Tuberkulozes slimnīcu un noskaidrot, kur atrodas tās direktors. Izrādījās –komandējumā Šveicē (smejas).
Latvijas politikā dominē tradīcija neko neuztvert personīgi, tādēļ nedaudz pārsteidz gan jūsu spēja nepazīstamam lūdzējam iedot naudu, gan lēmums aiziet no politikas tostarp tādēļ, ka sabiedrība nevēlējās vecos politiķus. Veselai rindai 9. Saeimas deputātu tas tomēr nebija šķērslis kandidēt arī 10. Saeimas vēlēšanās.
Jā, es Saeimas logu dauzīšanu uztvēru ļoti personīgi, taču tas nav manas aiziešanas galvenais iemesls. Izšķirošā bija atziņa, ka vienreiz taču ir jābeidz (smejas). Ir jāattālinās, ir kritiski jāizvērtē, jo skaidrs, ka politiķa ieradumi, kas veidojušies garu gadu laikā, tomēr nodara zināmu ļaunumu un veido sava veida rutīnu. Tagad vēlos uz to visu palūkoties no malas.
Vai jūtat atvieglojumu? Divdesmit gadus esat bijusi partiju, frakciju un komisiju locekle, kura nebūt ne vienmēr var runāt to, ko zina un saprot.
Man būtu gribējies vairāk distancēties no politiskās dzīves, taču pagaidām tas neizdodas. Man zvana daudzi deputāti: daži grib pažēloties, paraudāt uz pleca, arī palūgt padomu un pārrunāt aktualitātes.
Kas mūsu politiķiem šobrīd ir aktuāli?
Jaunajiem ir lielas bažas (smejas). Kas būs, kā būs, kā strādāt komisijās, vai pakļauties partijas disciplīnai... Viņiem pagaidām ir daudz neskaidrību.
Divdesmit gadi Saeimā, tie jums ir bijuši arī divdesmit valsts budžeti. Šis būs pirmais, pie kura jūs nepieliksiet savu roku. Kā vērtējat nākamā gada budžetu?
"7. Saeimas laikā vara pārgāja Ministru kabineta rokās, kur lieli vīri sāka bīdīt savas lietas. Šī tendence aizsākās ar Latvijas ceļa valdībām. "
Domāju, ka tas veidojas labi. Es ļoti uzticos jaunajam finanšu ministram Andrim Vilkam, kurš ir ārkārtīgi pragmatisks profesionālis. Turklāt es zinu, ka viņš neturas pie krēsla. Biju lieciniece tam, kā viņš pretojās ministra amatam. Un tā nebija koķetērija, ministra pienākumi – tas nav nekāds nieka darbs, atbildība ir ārkārtīgi liela, it īpaši tik smagas krīzes apstākļos, un viņš to pilnībā apzinās.
Jums bija iespēja strādāt Augstākajā padomē un 5. Saeimā, kad politiķi bija tautas varoņi. Tāpat jūs piedzīvojāt brīdi, kad sabiedrība izgāja ielās un pieprasīja atlaist Saeimu. Kas šajos gados ir noticis ar Latvijas politisko vidi?
Skaidrs, ka valsts atdzimšanas ideja radīja milzīgu pacēlumu, milzīgu idejisko pašatdevi, kas katram jaunajam politiķim lika strādāt ar maksimālu aizrautību. Tagad tas izklausās nedaudz naivi, bet pieredzes trūkums 5., 6. Saeimā mums neļāva pieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Tā rezultātā katrs likums tapa pārdomāti, izsvērti, ar plašām diskusijām. Sabiedrība tika informēta par katru mazāko izmaiņu, likumdošanas procesos nereti tika pat vaicāts arī tautas viedoklis. Turklāt man ir jāatzīst, ka darbs Saeimā toreiz notika ārkārtīgi godprātīgi. Viss tika darīts savas tautas labā!
Pacēlums noplaka 7. Saeimā, kad parlamenta darbu arvien lielākā mērā sāka diktēt partiju disciplīna. Varas koncentrācija pārgāja Ministru kabineta rokās, kur lieli vīri sāka bīdīt savas lietas. Tagad, atskatoties var teikt, ka šī tendence aizsākās ar “Latvijas ceļa” valdībām.
Izklausās, ka Atmodas laika pacēlums pazuda līdz ar pirmajām profesionālās politikas pazīmēm.
Varbūt ne tik daudz ar profesionālu politiku kā tādu, bet tieši ar partijas disciplīnu, kas iznīcināja politiķu individualitāti un viedokļu daudzveidību Saeimā.
Vai var teikt, ka tas iznīcināja arī tautas mīlestību pret partijām?
Kas vispār ir tautas mīlestība? Atmodas laikā tauta bija vienota un mīlēja neatkarības ideju kā tādu, nešķirojot politiķus “tavējos” un “manējos”. Tas bija ļoti īpašs pacēluma brīdis, kas automātiski saglabājās vēl pirmos piecus sešus neatkarības gadus. Taču, laikam ejot, tautas simpātijas sāka dalīties starp partijām, sākot konkrētas politiskās organizācijas mīlēt kaut kādu labuma dēļ. Kāds mīlēja Tautas partiju tādēļ, ka novados dalīja naudu “uz galviņām”. Mīlēja “Latvijas ceļu”, jo pagastā tika noasfaltēts ceļš no skolas līdz baznīcai. Mīlēja Latvijas Pirmo partiju, jo “savējie” varēja tikt pie pasūtījumiem. Tātad arī pašā tautā netrūkst šādu “mīlētāju”, kuri regulāri grib “izsist” kādu labumu no partijām. Vai tā ir mīlestība? Tā ir uzpirkšana...
Pilnībā piekrītot jūsu viedoklim, man tomēr nav skaidrs, kādēļ Latvijas politiķu reitings sabiedrības acīs jau gadiem un gadu desmitiem ir tik ļoti zems. Pat Igaunijā un Lietuvā, kur gan vēsturiskā, gan ekonomiskā situācija ir praktiski tāda pati kā Latvijā, varas attiecības ar sabiedrību tomēr nav tik saspīlētas.
Acīmredzot tas nav vienā teikumā atbildams jautājums. Šeit noteikti var runāt gan par masu mediju darba principiem dažādu mentalitāšu valstīs, gan par sabiedrisko organizāciju sadarbību ar politiķiem, gan par ekonomisko grupējumu interesēm. Nenoliedzot daudzās problēmas, es tomēr atļaušos norādīt: painteresējieties kādreiz par to, cik saņem arodbiedrību līderis Pēteris Krīgers. Domāju, tie ir vairāki tūkstoši... (pauze) Es, piemēram, domāju, ka arī Latvijas Banka ir jāiekļauj kopējā atalgojuma sistēmā. Arī “airBaltic” vadītājam Bertoldam Flikam tajā ir jāiekļaujas (pauze). Latvijā ir pārāk daudz interešu, kuras ir jāaizstāv un jāatpelna.
"Partijas disciplīnas ieviešana iznīcināja politiķu individualitāti un viedokļu daudzveidību Saeimā."
Ļoti ilgus gadus jūs strādājāt “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” sastāvā. Domāju, daudzus pārsteidza jūsu lēmums 2008. gadā izstāties no šīs partijas. Vai varat atklāt, kas toreiz notika?
Drīz vien pēc “Tēvzemei un Brīvībai” apvienošanās ar LNNK, kuras biedre biju kopš 1989. gada, tēvzemieši šajā apvienībā pārņēma diriģenta pulti. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, taču... Apliecinot visu cieņu tēvzemietim Jānim Straumem, kurš savulaik ļoti prasmīgi vadīja Saeimas plenārsēdes, es tomēr nevarēju samierināties ar tikpat prasmīgu līdzekļu menedžēšanu un savējo cilvēku sasēdināšanu amatos. Pat apvienības valdes vēlēšanas tika menedžētas tā, lai attiecīgas personas tiktu vai netiktu tajā ievēlētas. Taču partijas bija apvienojušās, un es to piecietu. Taču nepiecietu gadījumā, kad runa bija par principu nodošanu Abrenes jautājumā.
Kādas ir jūsu kā cilvēkam ar ilgu pieredzi labējo spēku flangā prognozes par paplašināto apvienību, kurā nu jau darbojas gan LNNK, gan tēvzemieši, gan arī “Visu Latvijai!”. Veidojot jauno valdību, pieredzējušās partijas nobijās no, viņuprāt, neprognozējamajiem jauniešiem.
Teikšu godīgi: man šie jaunieši patīk. Tās ir jaunas idejas, jauns skatījums, kas stiprinās nacionālās idejas un nenodarīs nekādu ļaunumu. Stāsts par viņu radikālo noskaņojumu ir uzpūsts burbulis.
Kurš to uzpūtis?
Ziniet... Pārkrāmējot papīrus, ko, beidzot pildīt deputāta pienākumus, es vēlējos no sava kabineta Saeimā atvest uz mājām, atradu ļoti biezu mapi, uz kuras biju uzrakstījusi “kompromati par Einaru Repši”. Tie bija materiāli, kurus saņēmu Einara Repšes darbības pētīšanai radītajā izmeklēšanas komisijā. Sākotnēji arī es darbojos šajā komisijā, taču, redzot, kā tur tas viss notiek, cik tas ir tendenciozi... es no komisijas izstājos. Piemēram, Einaram Repšem ar lielu kaunināšanu tika pārmests, ka viņš Sīkragā nopircis divus hektārus zemes. Bet tai pašā laikā es lieliski zināju, cik zemes pieder kaut vai Tautas partijas ģenerālsekretāram Aivaram Tiesnesim, kurš bija Centrālās zemes komisijas vadītājs. Man tas viss šķita vienkārši smieklīgi! Redziet, kompromatu radīšanas māksla Latvijā ir nostādīta ļoti augstā līmenī (smejas).
Jūs uzskatāt, ka Einars Repše kā politiska figūra apzināti tika “norakts”?
Es šobrīd nerunāju par Repši kā tādu, bet par piemēru, kas apliecina likumsakarības.
LNNK laikos jūs ar Einaru Repši bijāt partijas biedri.
Jā, varētu pat teikt, ka vienubrīd biju viņa uzticības persona. Augstākās padomes laikos. Atceros, kā abi kopā braukājām pa pamestajām armijas daļām, pa reģioniem un lauku sievas ar milzīgiem ziedu pušķiem teica – lūk, mūsu nākamais prezidents! Toreiz – uz milzīgā emocionālā pacēluma – Repše izskatījās ļoti labi. Viņa runas bija tik... iedvesmojošas, pārdomātas, pamatotas. Sabiedrībai viņš ļoti simpatizēja. Īpaši, kad Repše vadīja Latvijas Banku.
Kādēļ šī attieksme mainījās, kad viņš kļuva par premjeru?
Ziniet, arī kā premjers Repše nebija slikts, taču šajā amatā viņš daudziem bija neērts, tādēļ sākās mākslīga kompromatu veidošana. Nezinu, vai atceraties, bet bija tāda epizode, kad Aigars Kalvītis, ienākot Saeimas zālē Repšem, publiski nokliedzās – noņem to pistoli! Jo it kā esot bijušas aizdomas, ka Repše staigājot apkārt ar ieroci. Nekāda ieroča, protams, nebija, taču šī ir mācību stunda, kā jāiznīcina politiķi. Metodiski, rafinēti, ar precīzu aprēķinu.
"Tā bija mācību stunda, kā jāiznīcina politiķi. Metodiski, rafinēti, ar precīzu aprēķinu."
Protams, Repšem ir dažas ekstrēmas rakstura īpašības, kas viņu padara... mazāk saprotamu. Taču, ticiet man, tās nebūt nav tās sliktākās īpašības, kas mēdz piemist Latvijas politiķiem.
Kopumā runājot par apzinātu politiķu tēla nomelnošanu, jāsaka, ka tā jau ir kļuvusi par mūsu ikdienu. Kā savulaik Repšem pārmeta pārāk impulsīvo raksturu, tā turpina pārmest arī Dombrovskim, tikai tagad jau diametrāli pretējo – mīkstčaulību, it kā pārāk maigo dabu. Bet es teikšu ko citu – apbrīnas vērts ir Dombrovskis! Dzelzs Dombrovskis, kurš gan spēj izturēt šo milzīgo spriedzi, gan spēj ieklausīties dažādos viedokļos un nebūt valdonīgs.
Jūsuprāt, Dombrovskis ir pēdējo gadu labākais premjers?
To es negribu izvērtēt, taču varu pateikt, ka, piemēram, Kalvīša laikos nekāda murkšķēšana pa stūriem nebija iedomājama. Neviens neklausījās viedokļos, kas neatbilda galvenajam virzienam. Dzelžaina disciplīna, kas tika pakārtota kaut kādām interesēm. Teikšu vēl vairāk – Kalvītī sāka parādīties pat diktatora iezīmes, jo visu valstī notiekošo nolēma Tautas partija, neraugoties uz to, kāda tajā brīdī bija koalīcija. Diemžēl vēl nav pienācis īstais brīdis, kad es varētu atklāt tos lēmumus, kas tika pieņemti slēgtajās sēdēs, taču mani reizēm tiešām pārsteidza viņu...
Bezkaunība?
Jā, tikko gribēju teikt šo vārdu.
Bezkaunība – kādā ziņā?
Gan attieksmē pret sabiedrības neapmierinātību, pret protesta akcijām, arī bezkaunība savu cilvēku atbalstīšanā. Nedomāšana par valsts kopējo attīstību, bet tikai par savējiem, par savējiem, par savējiem... Kaut vai viens raksturojošs piemērs. Daudzi deputāti pat nezināja, kā izskatās viņu palīgi, kuriem Saeima maksāja algu. Šie palīgi strādāja kaut kur reģionos, darīja kaut ko partiju labā, bet Saeimas deputāti pat nezināja viņu vārdus.
"Diemžēl vēl nav pienācis brīdis, kad es varētu atklāt lēmumus, kas pieņemti slēgtajās sēdēs."
Ticu, ka divdesmit politikā pavadīto gadu laikā jums šādu piemēru un stāstu ir sakrājies ļoti daudz. Vai pienāks brīdis, kad viss, ko jūs zināt par Latvijas politikas netīro virtuvi, nonāks atklātībā?
Līdz šim jau esmu sarakstījusi divas “burtnīciņas” par novērojumiem politikas aizkulisēs. Iespējams, ar laiku taps arī nākamā grāmata, taču šobrīd, kā jau teicu, vēlos nedaudz distancēties.
Jūs tomēr joprojām darbojaties gan Pilsoniskās savienības domē, gan valdē.
Jā, jo arī es pati novērtēju to pieredzi un zināšanas, ko esmu uzkrājusi. Un, ja vien kāds prasīs, padomu nevienam neliegšu.
