Viss sākās 1989. gadā, kad atbraucu uz Kanādu, nenojaušot, ka mana dzīve ne tikai aizkavēsies šeit uz kādu laiku, bet veidosies pavisam citādāka, nekā es jebkad būtu iedomājusies. Man bija PSRS ārzemju tūrista pase un krasa, neparedzēta, laimīga dzīves pārmaiņa.
Ātri vien jau biju precējusies ar Kanādas latvieti, laimīga, auklēju bērnus un jaunās dzīves sākumā vienkārši neredzēju pareizās ceļa zīmes. Likumu izmaiņas Latvijā šķita ļoti tālas un mani neskarošas. Netiku uz pilsoņu reģistrāciju Toronto un īpaši nepārdzīvoju, jo man bija teikts, ka dzimušai Latvijā (toreiz gan LPSR) man nebūs nekādu šķēršļu pilsonībā reģistrēties.
To, ka man nebūs Latvijas pilsonības, uzzināju 2005. gada 2. jūnijā, kad vērsos Imigrācijas departamentā ar iesniegumu. Tas bija mans pirmais brauciens uz Latviju pēc sešu gadu prombūtnes. Es saņēmu atteikumu un Jāņu laikā no Latvijas aizbraucu ar smagu sirdi.
Kanādā pilsonības iegūšana ritēja bez aizķeršanās: pilsonībā tiku uzņemta, īsā laikā iziedama visus legālos procesus, nokārtoju eksāmenu, nodevu zvērestu un – kļuvu savās jaunās valsts pilsone. Tomēr domas par Latvijas pilsonību nemitīgi atgriezās un radīja skumjas.
Dzīve turpināja steigt savu ceļu
Kāpēc man tomēr vajadzēja Latvijas pilsonību? Varbūt tāpēc, ka gandrīz katram, kurš dzīvo mītnes zemē ārpus Latvijas, ir tās pilsonība, bet man nebija. Mani senči dzimuši un auguši Latvijā, un bijuši tās pilsoņi līdz 1940. gadam. Tāpat kā citiem. Kāpēc tad viņiem ir pilsonība, bet man nav? Protams, es labi apzinājos, ka neesmu vienīgais izņēmums.
Iesaistoties Kanādas latviešu sabiedrībā un uzņemoties arvien jaunus pienākumus, saskāros ar dažādiem viedokļiem un problēmām. Viss, ko darīju, bija saistīts ar Latviju, latviešu valodu, kultūru, vēsturi. Te arī sapratu, cik ļoti mana tālā un reizē tuvā Latvija man ir dārga. Jāsaka arī, es nezināju, ka mana dzīve Kanādā turpināsies ilgstoši. Vienmēr bija doma - ļoti drīz ar ģimeni atgriezīšos Latvijā. Ne velti saka: cilvēks domā, bet liktenis dara savu.
Protams, ka man bija svarīgi piedalīties valsts procesos. Es gribēju vēlēt Latvijas parlamentu, bet man tas nebija iespējams. Vajadzība pēc pilsonības šķita pavisam vienkārša - esmu taču īstena latviete!
"Jāņu laikā no Latvijas aizbraucu ar smagu sirdi. Likās, ka Kanāda tagad ir mana valsts."
Piekrītu, Latvijas dubultpilsonības jautājums ir sarežģīts. Skatoties tautas vēsturē var izvērtēt, kāpēc vispār tāda problēma radusies. Un tas ir darīts. Viedokli šķir politiskie spēki, un rezultātā tieši šo vēsturisko dzirnu dēļ Latvija neiegūst sev uzticamus pilsoņus. Trimda taču neveidojās hobija pēc! Tā ir tautas sāpe! Valsts ar vienu aci bažījas par lojāliem pilsoņiem, bet ar otras acs kaktiņu tos redzēt nevēlas.
Šeit, Kanādā Man ir bijusi neticama dzīves skola. Te izveidojās mana pieauguša cilvēka dzīves apziņa, te esmu ieguvusi izcilu izglītību, bet visvairāk esmu ieguvusi, iepazīstot cilvēkus, latviešus, tautiešus.
Dzīvojot Kanādā, esmu sapratusi vienu – pārsvarā visiem trimdas latviešiem Latvija ir vienlaikus kā tāds tāls un mīļš simbols, reizē vistuvākais, kāds vien iespējams. Cilvēki uztur „savu mazo Latviju”, palīdzot tai, kā vien spēj - gan ar politisko lobiju, gan ar labdarību. Prieks, ka labo darbu saraksts ir ļoti garš.
Lielai daļai tautiešu ir Latvijas pilsonība, taču viņu bērniem un mazbērniem nav. Pārsvarā šie bērni runā latviski un ir audzināti ar degsmi brīvajai Latvijai. Manā uztverē katrs latvietis ir Latvijas pilsonis. Mūsu tauta nav liela, tāpēc ar savējiem nevar svaidīties!
Ceļš uz Latvijas pilsonību
Mans ceļš uz Latvijas pilsonību ir 15 gadu gājumā. Ilgi iets. Nē, bezcerīgi nebija, un dūša arī turējās stipra. Darbojoties Pasaules Brīvo latviešu apvienībā, zināju, ka sarunas ar valdības pārstāvjiem notiek, tās ir cerīgas un pozitīvas. Kāds mans kolēģis teica: varbūt, ka tieši mans gadījums politiķiem liks pārdomāt tālāko rīcību.
Šķērslis bija acīmredzams - Latvijas politiķu lēmumi. Taču man saglabājās cerība, jo no labējām partijām iniciatīvas jau nāca sen. Arī Satversmes tiesa šogad lēma, ka jautājums ir politisks. Es ticēju politiskam godaprātam un loģiskam risinājumam.
Šodien aicinu atcerēties, ka latviešu nav daudz, tāpēc ar esošo Pilsonības likumu ir jārīkojas uzmanīgi un tālredzīgi.
"Mūsu tauta nav liela, ar savējiem svaidīties nedrīkst. "
21. oktobrī, kad Saeima nolēma man piešķirt Latvijas pilsonību, trijos naktī mani pamodināja apsveikuma zvans. Šķiet, ka arvien nevaru atgūties. 15 gadu ilgais process beidzās neticami ātri - viena mēneša laikā tika izskatīta mana personīgā lieta. Tā bija laimes spēle, atrisinājumu paredzēt nevarēju. Tagad ir sajūta, ka esi pilnīgāks cilvēks. Novērtēts un saprasts. No otras puses, mans pienākums neizdzisīs – es turpināšu lobēt par maniem tautiešiem, kas joprojām atrodas „sētas” otrā pusē.
Pārsvarā ziņa par manu pilsonību tika uztverta pozitīvi. Ar to arī lepojos un ļoti pateicos. Es pat neatskāru, ka man ir tik daudz draugu, labvēļu un paziņu. Tie, kas mani pazīst sabiedriskā darbā, noteikti zina, ko tas man nozīmē. Savukārt negatīvos komentārus ziņu portālos nelasīju – tādus nelasu vispār. Zinu, cik tie ir sekli, brīžiem skaudīgi un nekādas dzīvei nepieciešamās funkcijas nepilda. Ir taču labākas lietas, par ko domāt.
Mani, piemēram, neaizrauj rakāšanās citu dzīvēs. Es paturu savas cilvēktiesības pašai atbildēt par savu dzīvi un iesaku to citiem, ja kāds vēlas spriest, kas ir un kas nav godīgi.
"Mans ceļš uz Latvijas pilsonību ir 15 gadu gājumā. Ilgi iets. Nē, bezcerīgi nebija, un dūša arī turējās stipra."
Tagad man būs Latvijas pase un es lepošos ar to. Taču tas ir tikai dokuments. Svarīga ir tā apziņa, ka valstij esi vajadzīgs un to sajūtu ir grūti izstāstīt. Šie ir mani pirmie valsts svētki Latvijas pilsoņa statusā, bet būtībā tas nemaina neko - es mīlu savu Dzimteni, un viss, ko esmu darījusi, ir tās labā un latvietības kopšanā.
Latvijā valsts svētku laikā nav sanācis būt, bet arī „mazā Latvija” ārpus valsts robežām svin šos svētkus ar patiesu cieņu un mīlestību. „Diena Latvijai” Kanādas latviešiem ir liels notikums sabiedrībā, un tam gatavojas laicīgi.
Šai dienā skanēs himna, būs runas, būs tautas tērpi, plīvos karogi – būs svētki. Bet galvenais šai reizē, manuprāt, ka kopā sanāk cilvēki, kurus neapšaubāmi vieno tautas un Dzimtenes mīlestība.
