Ja tiktu ievēroti 10 baušļi, nebūtu jāgaida 40 bezcerīgi gadi

Vai, liekot grāmatas nosaukumā "Atlaist Saeimu!", jūs varējāt iedomāties tos scenārijus, kas patiešām noveda pie šāda iznākuma?

Nē, es necerēju, ka Valdis Zatlers atradīs sevī spēku, lai piepildītu sabiedrības vēlmi mainīt aktieru sastāvu uz politiskās skatuves. Ja es nebūtu pabeigusi trešās "Annas burtnīciņas" rakstīšanu pirms 28. maija, kad Valsts prezidents paziņoja par Saeimas atlaišanu, man būtu bijusi iespēja to papildināt ar vēl vienu krāšņu sadaļu. Proti, būtu varējusi aprakstīt gan savu pārsteigumu, gan man tuvo un arī pazīstamo cilvēku reakciju uz rīkojumu Nr. 2. Un arī referenduma dienu, kurā pat Dundagā balsotāji uz vēlēšanu iecirkni gāja, neviena nemudināti.

Ceļš līdz iemesliem, kuru dēļ tika atlaista šī Saeima, faktiski sākās jau ar neatkarības atgūšanu. Dainis Īvāns saka: šaura personu loka un limitēta demokrātija sākās tūlīt pēc neatkarības atzīšanas 1991. gada augustā. Vai to varēja paredzēt un novērst, sacīsim, pirms 1990. gada Augstākās padomes (AP) vēlēšanām, kad valdība tika sastādīta no iepriekšējās varas augsta ranga funkcionāriem?

Manuprāt, 1990. gads un situācija valstī pēc 2000. gada nav salīdzināmi lielumi. Deviņdesmitajos gados Latvijas Tautas frontes (LTF) galvenais uzdevums bija atjaunot un nostiprināt valsts neatkarību, vienlaikus uzsākot būtiskas reformas īpašumtiesību jomā un saimnieciskajā darbībā. Jaunizveidotajā Ministru padomē, kuru vadīja I. Godmanis un divi vietnieki, bija 27 ministrijas!!! Bet izvēlēties atbilstošus ministrus tikai no milzīgās tautfrontiešu saimes nebija iespējams, jo daudziem patriotiski noskaņotiem cilvēkiem nebija nekādas pieredzes vadošam darbam valdībā, cilvēki bija iepazīti ārkārtas situācijā un nonākuši LTF rindās pozitīvo emociju viļņa laikā. Un ne jau visi "funkcionāri", kas nonāca vadošajos amatos, bija par traucēkli valsts reformām.

"Tas bija laiks, kad tagadējie oligarhi pa īstam sajuta naudas smaržu, devalvējot sertifikātu izmantošanas sākotnējo ideju."

Ļoti vērtīga sadarbība toreiz izvērtās ar zinātniekiem un augstskolu pasniedzējiem, kuri bija gan deputātu, gan ministru vidū. Piemēram, Voldemārs Strīķis, Pēteris Laķis, Arnis Kalniņš un Aivars Endziņš, arī Ilma Briņķe (Čepāne). LTF deputāti toreiz bija principiāli un no Ārlietu ministra pienākumiem atbrīvoja Jāni Jurkānu, kurš nestrādāja ar nepieciešamo atdevi. Es toreiz nepamanīju nekādu limitēto demokrātiju, jo biju līdz ausīm iegrimusi reformu un Pilsonības likuma sagatavošanā. Domāju, ka izcila valsts darbā būtu bijusi Ita Kozakēviča*, bet liktenis bija lēmis citādi.

Nereti lēš, ka 90. gadu sākumā Latvijai vajadzēja attīstīties pēc sociāldemokrātijas principiem, taču tā vietā notika pavērsiens uz ultralabējām idejām, neoliberālo modeli un plēsonīgā kapitālisma ceļu, kuru pavadīja plaisas palielināšanās starp varu un sabiedrību. Kad un kāpēc šis process kļuva neatgriezenisks?

Šodienas acīm skatoties, varam gudri spriest, kā vajadzēja darīt. Tomēr toreiz bija jārīkojas ātri un izlēmīgi. Rožaino sociāldemokrātu ideju īstenošana nepavisam nebija tolaik ejamais ceļš. Jau tā Latvija reformu ziņā, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, virzījās gliemeža gaitā. Mums bija modē iet soli pa solītim, kā teica [Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas priekšsēdētājs, no 1989. līdz 1990. gadam – PSRS Augstākās padomes deputāts, ievēlēts 6. Saeimā] Ivars Ķezbers, arī valsts neatkarību pilnībā pasludinājām tikai pēc augusta puča, kad bruņutransportieri jau bija nokļuvuši līdz parlamenta ēkas pagalmam. Bet arī nekādu ultralabējo ideju tolaik nebija. Tās radās vēlāk, kad tulpju audzētāji no puķu dobēm metās valsts īpašuma privatizācijas plašajos laukos. Tad bija savējiem gan G-24 kredīti, gan Laventa auklēšana... Tas bija laiks, kad tagadējie oligarhi pa īstam sajuta naudas smaržu, devalvējot sertifikātu izmantošanas sākotnējo ideju.

"Tulpju audzētāji no puķu dobēm metās valsts īpašuma privatizācijas plašajos laukos."

Dainis Īvāns ātri izlaida no rokām LTF karogu, bet [LR AP deputāts, LTF frakcijas vadītājs] Jānis Dinēvičs sāka rosīties privatizācijas medību laukos. Tas viss veicināja sabiedrības vairākuma un valdošās elites nesaprašanos.

Kā vajadzēja rīkoties, lai nepieļautu jūsu minēto idejas devalvāciju?

Nedrīkstēja pieļaut sertifikātu pārdošanu, tos vajadzēja atļaut izmantot tikai ģimenes locekļiem. Tāda prakse sevi bija pierādījusi Čehijā. Kā gan var citam pārdot vērtspapīru, kas izsniegts atbilstoši Latvijā nodzīvotajiem gadiem? Privatizējot valsts uzņēmumus, jaunais īpašnieks steidzās tos pārdot un gūt peļņu, pat neuzsākdams saimniecisko darbību. Namīpašumu privatizācijā bija daudz pārkāpumu. Privatizācijas un zemes komisijās bija daudz nelikumīgu lēmumu, bet pārsūdzību kārtība sarežģīta.

Ir viedoklis, ka pēcpadomju perioda nebūšanās vislielākajā mērā ir vainojama proporcionālā vēlēšanu sistēma, kas ļāvusi zelt politiskajai bezatbildībai. Piemēram, Tālavs Jundzis, jūsu kolēģis AP, kurš pievērsies valsts pārvaldes juridiskajiem aspektiem, uzskata, ka šo problēmu spētu novērst tikai mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešana. Varbūt jau pašā atjaunotās neatkarības sākumā vajadzēja mainīt vēlēšanu sistēmu?

Nepiekrītu Jundzim, ka mažoritārā vēlēšanu sistēma būtu labākais plāksteris uz Satversmes. It īpaši tagad, kad nav ne apriņķu, ne rajonu, bet novadi ir tik nesamērīgi dažādi. Ja katrs deputāts cīnīsies tikai par sava novada problēmām, kas gan domās par valsti valstiski? Partijām, kuras pēdēja laikā ir sākušas saprast, ka ir jāapvienojas, ir jāatgūst tautas uzticība. Jāspēj ieklausīties tautas balsī. Cita ceļa nav.

Vai Latvijai ir vajadzīgs tautas vēlēts prezidents?

Šobrīd ir nepieciešams tautas vēlēts Valsts prezidents. Pilsoņi labi orientējas politiskajos procesos un nepieļaus, ka visaugstākajā amatā nonāk valsti pārstāvēt nespējīgs cilvēks. Pašreizējā Satversmes redakcija prezidentam nosaka pienākumus un dod lielas tiesības to izpildei. Bet varētu būt arī nelieli precizējumi.

"Ja katrs deputāts cīnīsies tikai par sava novada problēmām, kas gan domās par valsti valstiski?"

Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas varbūt tauta būtu uzvārda dēļ ievēlējusi Gunti Ulmani, bet plašākai sabiedrībai toreiz vēl maz pazīstamo Vairu Vīķi-Freibergu gan laikam ne, un augstajā amatā acīm redzot būtu nonācis Valdis Valters vai Artūrs Irbe. Bet varbūt arī tas nemaz nebūtu bijis slikti.

Ir viedoklis, ka arī tautas vēlēts prezidents vienalga faktiski būs partiju kandidāts, jo viņam vajadzēs to atbalstu priekšvēlēšanu kampaņā...

Tā ir visās demokrātiskajās valstīs, taču tautai ir izvēles tiesības. Priekšvēlēšanu laikā jābūt kandidātu diskusijām. Tad uzvarēs vai nu gudrākais, vai skaistākais, bet muļķību maisā tomēr nenoslēpsi.

Kopš Zatlera rīkojuma numur divi arvien biežāk izskan viedoklis, ka valstij vitāli nepieciešamās pārmaiņas nebūs iespējams panākt bez krievvalodīgās sabiedrības daļas daudz dziļākas iesaistes sabiedriski politiskajos procesos, uz mērķi ejot kopīgiem spēkiem. Kādas perspektīvas šajā ziņā saskatāt?

Krievvalodīgajiem jākļūst par arī latviski runājošajiem, tad problēmu būs mazāk. Partijas nevar veidot pēc tautību principa. Plašsaziņas līdzekļiem nevajadzētu būt tik atšķirīgi orientētiem latviešu un krievu auditorijai.

Krievu sabiedrības līderi mēdz norādīt, ka šī sabiedrības daļa nepelnīti tika atstumta no valsts procesiem jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas. Un būtu grūti atspēkot tēzi, ka valsti līdz kliņķim noveduši paši latvieši. Ko, runājot par integrācijas, pilsonības politiku un etniskajām attiecībām, šajos 20 gados, iespējams, vajadzēja darīt citādi?

Par to atstumšanu visbiežāk runā tie, kuri pretojās valsts neatkarības atgūšanai. Rīgu pašlaik pārvalda krievvalodīgie, un būtu laiks parādīt sadarbības paraugstundu. Sarmīte Ēlerte veido labu integrācijas stratēģiju, valstij lojālam iedzīvotājam nav problēmu iegūt pilsonību. Etniskās attiecības ir smalka problēma, tās ir jākopj ikvienam, inteliģenti – ikdienā un svētkos. Taču valsts nav novesta līdz kliņķim.

Joprojām dzirdams viedoklis, ka patiesas izmaiņas uz labo pusi būtu iespējamas tikai, nokrītot līdz pašai apakšai – valsts bankrotam, kas pavērtu iespēju morāli mainīties un sākt visu no nulles. Diezin vai ar jaunas Saeimas ievēlēšanu vien pietiks...

Kas ir valsts bankrots? Tukša valsts kase, anarhija, vardarbība, izglītības un zinātnes mazspēja. Vai mēs to gribam? Es – ne!

Atsaucoties uz Bībeles stāstiem, saka, ka jāpaiet 40 gadiem, lai paaudžu pilnīgas nomaiņas rezultātā būtu iespējams radīt vērtībās kvalitatīvi jaunu sabiedrību. Kāda, jūsuprāt, būs Latvija pēc vēl 20 gadiem?

Šis jautājums izklausās pēc pasaules gala prognozes. Nevienu paaudzi nedrīkst norakstīt kā nevērtīgu. Izmaiņām jānotiek jau 11. Saeimas laikā. Ja mūsdienās tiktu ievēroti 10 baušļi, tad nebūtu jāgaida 40 bezcerīgi gadi.

"Nedrīkstēja pieļaut sertifikātu pārdošanu, tos vajadzēja atļaut izmantot tikai ģimenes locekļiem."

Jūs, atbalstot prezidenta Zatlera lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu, sakāt, ka varbūt to vajadzēja izdarīt jau ar 9. Saeimu. Vai nākamā Saeima, runājot par iepriekšējās atlaišanas iemesliem – oligarhu ietekmi un tiesiskuma vājināšanu –, būs labāka, ja jau pat 60 jaunu deputātu ienākšana 10. Saeimā nespēja izmainīt minēto negāciju dzīvotspēju?

Saeimā var ievēlēt 100 jaunus, sportiskus un dziedošus supermodeļus un gaidīt Leiputriju. Bet tās nebūs, ja Saeimā nebūs darbīgi, zinīgi un uzticami deputāti.

Kādas izmaiņas jūs sagaidāt no nākamās Saeimas? Kādiem būtu jābūt prioritārajiem uzdevumiem?

Sagaidu godīgu darbu un izsprukšanu no krīzes. Arī stabilitāti nodokļu jautājumos.