Raksturojiet pašreizējo situāciju - vai visiem bērniem pašvaldības nodrošina bērnudārzu?
Visu Latviju var sadalīt trīs nosacītās zonās: ir vietas, kur bērnudārzi ir jāslēdz, jo nav bērnu, kas tos apmeklē. Ir otra daļa, kur situācija ir normāla un radušās problēmas pašvaldībām izdodas atrisināt. Un ir trešā daļa – vietas, kur situācija ir ļoti saspringta un vietu bērnudārzos trūkst.
Tātad ir vietas, kur bērnu ir maz un bērnudārzus ver ciet?
Jā, šāda situācija ir Latvijas austrumu pusē. Vecāki ir palikuši bez darba un savus bērnus vairs dārziņā nelaiž. Jauni cilvēki kopā ar bērniem ir devušies prom uz ārzemēm, arī viņiem bērnudārzu nevajag. Daudz kur bērnudārzu grupiņas apvieno ar skolām, piemēram, Ilūkstē, jo uzturēt lielas telpas dažu bērnu dēļ būtu nesaimnieciski. Protams, uz skolām var pārcelt bērnudārzu vecāko grupiņu audzēkņus, ne jau divgadniekus.
Tikmēr citur bērnudārzos vietu trūkst...
Aptaujāju vairākas pašvaldības, un skaidri redzams: visur domā, kā šo problēmu risināt. Vietās, kas ir tuvāk novadu centriem vai pilsētām, situācija ir saspringtāka. Ir vairākas pašvaldības, kur būvē vai grasās būvēt jaunus bērnudārzus. Tā Ogrē uzbūvēja jaunu bērnudārzu, grasījās celt otru, bet tad parēķināja, ka pieprasījums nākotnē tomēr nebūs tik liels, un izlēma jaunu ēku nebūvēt. Valmierā šogad ārpus rindas palikšot vien daži bērni un problēmu nebūs. Tuvējos Burtniekos sāka būvēt bērnudārzu, pašvaldība ieguldīja pusotru miljonu latu, bet pašlaik finansējums būvniecībai ir aptrūcies.
Interesants risinājums atrasts Ludzā. Tur no pilsētas ar pašvaldības transportu uz lauku bērnudārzu aizved gan mammas, gan viņu mazuļus. Vairākās pašvaldībās izveidotas piebūves jau esošajiem bērnudārziem, jo tas ir daudz izdevīgāk nekā būvēt pilnīgi jaunu ēku. Tomēr ne visur šādu piebūvju celšana ir iespējama – tai vienkārši nav vietas.
Vai šī problēma ir jauna vai arī mūžsena?
Problēmas ar bērnudārziem rada vesela savstarpēji saistītu notikumu virkne. Atmodas gadu sākumā Latvijā bija populāri domāt, ka sievietēm jādzīvo mājās ar bērniem. Bija izjukuši kolhozi, lauku sievietes bija mājās. Arī pilsētās, sabrūkot rūpniecībai, ļoti daudziem vecākiem bērnudārzus vairs nevajadzēja, bērnu dzima mazāk.
"Pasakiet godīgi: vai visas mammas, kuru bērnam pietrūkst vietas bērnudārzā, ir gājušas un teikušas to savā pašvaldībā?"
Bet šī situācija ļoti ātri mainījās. Tik strauji, ka pašvaldības netika pārmaiņām līdzi. Izrādījās, ka Latvijas sievietes negrib pieņemt 3K dzīves modeli, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē – bērni, virtuve un baznīca. Nekā! Latviešu sieviete grib iet sabiedrībā, grib savu biznesu, bet grib arī bērnus – un līdz ar to atkal strauji pieauga pieprasījums pēc bērnudārziem. Pēc tam pašvaldībām krasi samazinājās finansējums, savukārt bērnu dzimstība pieauga, jo uzlabojās ekonomiskā situācija, jaunajiem vecākiem sāka maksāt lielākus pabalstus. Savukārt pašvaldībām bija tik daudz vajadzību, pienākumu un uzdevumu, ka visu gluži vienkārši nevarēja pagūt.
Vislielākās problēmas droši vien ir Rīgā un tās apkaimē?
Tieši tā. Jaunās ģimenes tur pirka mājas, ņēma kredītus, tādēļ abiem ir jāstrādā. Kur jauns ciemats un jauna ģimene, tur arī bērni. Šajās vietās tas ir smags jautājums.
Kā liecina Rīgas domes informācija, rinda uz vietām bērnudārzos samazinās. Tā konstatēts pēc aprīlī notikušās pārreģistrācijas. Ja pirms pārreģistrācijas Rīgas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestāžu rindā bija reģistrēts 23 041 bērns, tad, beidzoties pārreģistrācijai, rindā palika 19 222 bērni. Kopējās rindas samazinājums ir par 3799 bērniem, no tiem pirmsskolas izglītības programmas apguvei, sākot ar šā gada 1. septembri, netika pārreģistrēti 899 bērni.
"Kā liecina Rīgas domes informācija, rinda uz vietām bērnudārzos samazinās."
Patlaban rindā uz 2010. gada 1. septembri reģistrēti 13 492 bērni, no tiem plānots uzņemt 7154. Savukārt vēlmi sākt apmeklēt bērnudārzu 2011. gadā izteikuši 5171 bērna vecāki, bet 2012. gadā - tikai 1298 bērni. Lielākais pieprasījums pēc bērnudārzu vietām ir bērniem vecumā no pusotra līdz trīs gadiem.
Iedzīvotāju migrācija rada ļoti pēkšņas izmaiņas pašvaldībām. Tā no Rīgas daudzas ģimenes dodas uz tuvējām pilsētām – Olaini, Ogri. Ar mākleru gādību ģimenes iemaina savus Rīgas dzīvokļus pret dzīvokļiem citur, un to jūt arī pašvaldība: pieaug pieprasījums pēc sociālās palīdzības, arī pēc bērnudārziem. Šādas pārmaiņas notiek ļoti strauji.
Kāpēc pašvaldības nevar ātri reaģēt uz notiekošajām pārmaiņām un pielāgoties sabiedrības vajadzībām? Ja vajadzīgi bērnudārzi – veidojam!
Lai pašvaldība uzceltu vai izveidotu jaunu pirmsskolas izglītības iestādi, vajadzīgs ilgs laiks. Pirmais kavējošais faktors ir nesamērīgi garās un sarežģītās iepirkumu procedūras, kas velkas pat gadiem. Ja tagad nolemtu būvēt jaunu bērnudārzu, tas būtu gatavs tad, kad bērni jau būtu izauguši. Prognozējams, ka iepirkumu procedūras kļūs vēl garākas, jo tās varēs pārsūdzēt atkal un atkal. Pašvaldības to izjūt un izjutīs ik uz soļa.
Vēl viena problēma: ārkārtīgi augstās prasības pirmsskolas izglītības iestāžu izveidei. Mums ir ļoti čaklas kontrolējošās institūcijas! Pašlaik Ministru kabineta noteikumu prasības gan ir kļuvušas mazākas, bet savulaik bērnudārzus sodīja pat par to, ka telpu platība bija par mazu – pietrūka pa puskvadrātcentimetram uz bērnu. Bija jau sava vaina arī bērnudārzu vadītājiem. Piemēram, aizbūvētās avārijas izejas. Tomēr arī tas droši vien tika darīts ar domu, lai radītu lieku telpu. Pirmsskolas izglītības iestādes izveide nav ne dienas, ne mēnešu jautājums.
Privātie bērnudārzi atrada iespēju šo problēmu atrisināt, izveidojot, piemēram, rotaļu istabas. Tāds pats bērnudārzs ar gultām, rotaļlietām un virtuvi, bet nosauc citā vārdā, un – aiziet!
Pirms dažiem gadiem vairākas pašvaldības izmantoja iespēju apgūt Bērnu un ģimenes lietu ministrijas piedāvāto finansējumu šāda veida rotaļu istabu izveidošanai. Arī tagad vairākās pašvaldībās ir vietas, kur par simbolisku samaksu mammas var atstāt savus bērnus, kamēr pašas dodas pie ārsta, pie friziera.
Bet vai pašvaldība nevar izveidot tādu rotaļu istabu, kur ar mazajiem no rīta līdz vakaram dzīvojas audzinātāja, mammas iedod līdzi desmaizes, un problēma atrisināta?
Šaubos, vai kāda pašvaldība uzņemsies šādu atbildību. Ja līdzīgu bērnu pieskatīšanas vietu izveidotu privāts uzņēmējs, viņš prasītu lielu maksu un sniegtu attiecīgu pakalpojumu. Ja pašvaldība piedāvās kaut ko lētu un pieticīgu, mammas drīz vien sāks sūdzēties un paust savu neapmierinātību. Tas pašvaldībām ir pārāk liels risks.
"Kur jauns ciemats un jauna ģimene, tur arī bērni. Šajās vietās tas ir smags jautājums. "
Tai pašā laikā daudz ko atrisina pati dzīve. Pašlaik dzimstība strauji samazinās, vecākiem nav uzticības valsts sociālajām garantijām, nav drošības, ka būs normāli pabalsti, māmiņu algas. Sociālās lietas ļoti daudz ko ietekmē.
Jā, problēmu varētu atrisināt ļoti vienkārši – nevajag dzemdēt bērnus...
Nē, nē, tā gan nedomāju. Tomēr jāsaprot, cik liels risks tas ir pašvaldībām: ieguldīt tagad milzu līdzekļus bērnudārzos, kuri tūliņ stāvēs tukši. Tomēr nevienai pašvaldībai bērni nav slogs, lai gan izglītībai jāatvēl apmēram puse budžeta. Tam jau arī pašvaldības ir domātas!
Vai pašvaldībai vispār vajag bērnus?
Protams, vajag! Tieši bērni nodrošina pašvaldībai iespēju dzīvot. Pašvaldībām, kas saņem finansējumu no Finanšu izlīdzināšanas fonda, maksājumu aprēķina gan no bērnu skaita, gan no viņu vecuma amplitūdas. Ja ir bērni, tad pašvaldība ir droša, ka nākotnē te būs skola, ka būs dzīvība. Galu galā – bērni ir arī nākamie nodokļu maksātāji!
Cik jūs pati būtu gatava katru dienu maksāt auklei?
Nu... latus piecus, bet tas gan laikam būtu par maz. Noteikti par tādu naudu aukle nestrādā. Lai gan – daudz kas noteikti atkarīgs no tā, ko viņa dara. Ja tikai pieskata bērnu, tad noteikti prasa mazāku samaksu, bet, ja māca, gatavo ēst, tad jau noteikti vairāk.
Vidēji rēķinot, vecāki auklei mēnesī samaksā minimālo algu un pat vairāk. Vai vecākiem jājūtas kā valsts apkrāpējiem, maksājot auklēm algu, kas netiek apliekta ar nodokļiem?
Diez vai visi par to maz aizdomājas... Līdzīgi jau notiek arī ar dzīvokļu izīrētājiem. Arī viņiem īrnieki maksā naudu, no kuras netiek maksāti nodokļi.
Un kā justies auklēm – viņas katru dienu saņem „aplokšņu algu”!
Jā, tā ir pat vēl neaizsargātāka iedzīvotāju daļa! Vecāki, kas strādā, maksā nodokļus, līdz ar to ir sociāli aizsargāti, bet aukles... Arī viņām pašām vajadzētu par sevi padomāt, reģistrēt uzņēmējdarbību, maksāt nodokļus. Apvienoties. Varbūt tomēr būtu vajadzīga kāda sertifikācija, jo diez vai ir labi, ka jebkurš var pieskatīt bērnus.
Ir vēl kāds paradokss. Bērnudārzos pierakstīties var tad, kad bērns piedzimis. Ja viņš nāk pasaulē gada sākumā, viņš arī rindā ir ātrāk. Ja dzimst gada otrajā pusē vai beigās – cerības uz pašvaldības bērnudārzu faktiski nav.
Var jau pasmieties un teikt, ka par bērnu radīšanu jādomā un jāplāno tā, lai bērns piedzimst gada sākumā. Bet nedomāju, ka šī problēma ir pārāk aktuāla. Esmu runājusi ar vairākām pašvaldībām, piemēram, Ķekavu, un viņi teic, ka šo jautājumu nokārto un nav tā, ka gada beigās dzimušie bērnudārzos netiek.
Tātad bērnam ir pusotrs gads. Mammai jāatgriežas darbā. Ko viņai darīt?
Pirms meklēt aukli, tomēr vajadzētu doties uz pašvaldību un izstāstīt savu problēmu. Vēl labāk, ja apvienotos vairākas mammas, lai, kā saka, balss skaļāka. Pasakiet godīgi: vai visas mammas, kam bērnam pietrūkst vietas bērnudārzā, ir gājušas un teikušas to savā pašvaldībā? Nez kādēļ daudzi lepojas: es jau te desmit gadus dzīvoju, bet nekad neesmu bijis pagastmājā – man tā pašvaldība nav vajadzīga!
Bet būtu jārīkojas otrādi. Vecākiem, kuriem ir bērns un jāatgriežas darbā, jāiet pie savas pašvaldības deputātiem un demokrātiski jāizmanto savas vēlētāja tiesības. Jāatgādina deputātiem, ka ģimene, lūk, maksā nodokļus un daļa algas nodokļa nonāk pašvaldības budžetā. Jāatgādina, ka likums „Par pašvaldībām” nosaka: pašvaldībai ir pienākums gādāt par iedzīvotāju izglītību (iedzīvotājiem noteikto tiesību nodrošināšana pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iegūšanā; pirmsskolas un skolas vecuma bērnu nodrošināšana ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs; organizatoriska un finansiāla palīdzība ārpusskolas mācību un audzināšanas iestādēm un izglītības atbalsta iestādēm u.c.). Ja vecāki neiet un par savu problēmu nestāsta tieši pašvaldībai, bet tikai runā par to savā starpā, pašvaldībai var rasties iespaids, ka vecākiem šāda situācija pārāk lielas problēmas nesagādā.
