Latvijas valsts Satversmes tiesas spriedums par Latvijas valsts nepārtrauktības principiem

Foto: no personīgā arhīva

Un tomēr Latvijas valsts kredo tagad ir skaidri manifestēts: ja Latvijas likumīgie pilsoņi nav reģistrējušies PMLP veidlapā līdz 1995. gada 1. jūlijam, tiem ir jāatsakās no laika gaitā iegūtās citas valsts pilsonības. Rezultāts ir tāds, ka zemas pakāpes iestādes veidlapa valstij ir svarīgāka par sen iegūtu Latvijas pavalstniecību un Latvijas pasi!

Vēsturisks fakts: Krievijas armijai saskaņā ar Latvijas–Krievijas līgumu bija jāaiziet no Latvijas līdz 1994. gada 31. augustam. Palika 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas pieteiktos, reģistrētos demokrātiskā Latvijā. Taču Krievijas armija no Skrundas aizgāja projām tikai 1999. gada 23. oktobrī. Secinājums: Krievijas armija drīkst pārvilkt piecus gadus, Latvijas likumīgie pavalstnieki Rietumos nevienu brīdi!

"Zemas pakāpes iestādes veidlapa valstij ir svarīgāka par sen iegūtu Latvijas pavalstniecību un Latvijas pasi."

Tiek aizmirsta vēsture, piemēram, 1993. gada 4. oktobris, kad Krievijas valdība lika apšaudīt Krievijas parlamentu, tad tika grozīts Latvijas pavalstniecības likums.

Pavalstniecības un dubultās pavalstniecības jautājums ir politisks, un tāds tas vienmēr ir bijis. Bet, tā kā Latvijas politika un politiskās partijas nav bijušas ieinteresētas nodarboties ar vēsturiskās patiesības noregulēšanu, Latvija savā demokrātiskā, tiesvedības, politiskā, morālā, ētiskā attīstībā šodien stāv tieši turpat, kur tā konkrētajā gadījumā jau stāvēja pirms sešiem gadiem, kad tika uzsākts pavalstniecības jautājumu process. Situācija nav mainījusies. Šos sešus gadus politika ir slēpusies aiz tiesām un tiesas slēpjas aiz politikas. Gan politikai, gan tiesām ir ērti aktīvas tiesvedības, judicial activism vietā izvēlēties pasīvas tiesvedības, judicial passivism nostāju, uzsverot, ka šis jautājums jāregulē likumdevējam, politikai, politiķiem. Savukārt tie saka, ka tas ir jādara Satversmes tiesai. Rezultātā valsts un likumdevējs sešus gadus pasīvi griežas ap savu asi. 

10. Saeima tiks ievēlēta, un ir šaubas – vērtējot 8. un 9. Saeimu, tās partijas, to locekļus, komisijas, valdības, ministru prezidentus un prezidentus, kuri ir iepazīstināti ar pilsonības jautājumiem, - ka Pilsonības likums tiks piemērots šodienas politiskajai, vēsturiskajai, saimnieciskajai situācijai. Visi minētie līdz šim ir gājuši vieglākās pretestības ceļu un unisono atbildējuši, ka šobrīd ir svarīgākas lietas darāmas: Pilsonības likumam nav nekādas prioritātes.

Kas valstij var būt svarīgāks par tās likumīgo pilsoni?

"Kas valstij var būt svarīgāks par tās likumīgo pilsoni?"

Par šiem ilgajiem sešiem gadiem, kuros notika tiesvedība un dažādas tiesas izvērtēja un skatīja Latvijas Republikas ārzemju pases, konstatējot vispār šādu dokumentu esamību un līdz ar to iegūtās pavalstniecības, Latvijas Saeima un politiķi valsti ir noveduši bankrotā, no kura tā tik ātri neatkopsies. Fiskālais bankrots ir viena lieta, bet ne mazāk svarīgs ir garīgais, morālais un ētiskais bankrots...

Pēc šī Satversmes tiesas sprieduma atliek vienīgi secināt, ka neviens Latvijas pilsonis, kas tiks nolikts izšķiršanās priekšā par kādas demokrātiskas valsts pilsonību – Amerikas, Austrālijas, Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas, Zviedrijas –, nekad no tādas neatteiksies par labu demokrātiski neattīstītas Latvijas valsts pilsonībai! Ar šādu tiesisku praksi Latvijas pilsoņiem atņemt pavalstniecības vai nolikt viņus izvēles priekšā Latvija kā valsts ir ieņēmusi zaudētājas pozīcijas. Civilizētās valstīs pilsonībām nav noilguma.

Katiņā Putins apkampa Tusku. Tas tagad jau ir vēsturisks žests. Paralēles velkot, Satversmes tiesa ar savu nedemokrātisko spriedumu, manuprāt, izņirgā savas valsts Otrā pasaules kara upurus! Iespējams, ka Krievija savā demokrātiskā attīstībā jau ir tālāk nekā Latvija, kas ir apstājusies savā valstiskā domā un tiesvedības izpratnē padomju Latvijas līmenī - kas nav ar mums, ir pret mums! Gan Latvijas politikai, gan arī Latvijas tiesvedībai bija iespēja noregulēt mazu daļu savas Otrā pasaules kara netaisnīgās vēstures, kā arī ideoloģiski attālināties no okupācijas pārestībām un ES un NATO sastāvā kļūt demokrātiskai un atbrīvoties no pagātnes rēgiem. Bet Latvijas valsts sirgst ar Stokholmas sindromu...

"Civilizētās valstīs pilsonībām nav noilguma."

Latvijas valsts ar Satversmes tiesas spriedumu un palīdzību ir no savas politiskās trimdas, kā arī no šodienas ārpus Latvijas strādājošiem en bloc atgaiņājusies. Satversmes tiesas spriedums ir manifestēts uz gandrīz 50 lapām. Manuprāt, valstij uz 50 lapām būtu jāpamato, ka likumīgais pilsonis ir pilsonis, nevis nav pilsonis.

Apmēram 250 000 cilvēku, bēgdami no okupācijas režīmu terora, sākot ar 1944. gadu un arī pēc tam, atstāja Latviju. Liels skaits latviešu okupācijas laikā ir dzīvojuši ārpus Latvijas ar Latvijas Republikas ārzemju un iekšzemes pasēm.

Trīs šodienas skaitļi: uz Lielbritāniju vien ir aizgājuši aptuveni 200 000 cilvēku - kvalificēts darbaspēks. Katru gadu 2000 bērnu dzimst Lielbritānijā. Šopavasar 162 ģimenes no Liepājas un apkārtnes ir atstājušas Latviju.

Bet valsts klusē un nerunā nedz par vēstures, nedz par šodienas skaitļiem, nedz arī par to, kā politiskos bēgļus un šodienas aizbraucējus saukt atpakaļ un piesaistīt savai zemei. 

Kura cita valsts un kura tauta jebkad un jebkur ir atļāvusies atteikties no vienas trešdaļas savas tautas? Tikai valsts bez politiskas un tiesību kultūras. To var atļauties tikai valsts, kas ir zaudējusi savu kolektīvo atmiņu...