Parasti apvērsuma aizstāvji to min kā valstiski nepieciešamu risinājumu, tobrīd vienīgo loģisko soli, lai Latviju glābtu no saimnieciska un politika haosa. Taču faktiski apvērsumam nebija tiešas objektīvas nepieciešamības – Latvijas Republikas Saeima bija leģitīma, valstī nebija akūtas parlamentāras krīzes, Latvija neatradās ārēja vai iekšēja apdraudējuma priekšā, kad vienīgais risinājums būtu pilsoņu ievēlēto priekšstāvju gāšana.
Jā, dažādo politisko interešu dēļ parlamenta darbības efektivitāte varēja būt augstāka. Taču jāatgādina, ka arī tolaik Valsts prezidentam bija konstitucionālas iespējas to sekmēt – piemēram, liekot lietā savas tiesības atlaist parlamentu, izsludinot tautas nobalsošanu, prezidents varēja apturēt likumu izsludināšanu (kā to jau piedraudējuma formā izdarīja Valdis Zatlers). Turklāt parlamentārisma pastāvēšanas pēdējos gados valsts iekšpolitikas dienas kārtībā bija konstitucionālu pilnveidojumu projekti, kas paredzēja izpildvaras nostiprināšanu un vispārējās vēlēšanās vēlētu Valsts prezidentu.
1933. gada oktobrī Kārlis Ulmanis un viņa pārstāvētā LZS, norādot uz demokrātijas krīzi, izskatīšanai Saeimā iesniedza provokatīvi radikālu Satversmes grozījumu projektu ar acīm redzami antidemokrātiskiem priekšlikumiem, kuru skaitā bija faktiski neierobežotas prezidenta tiesības atlaist parlamentu, kā arī iecelt un atstādināt Ministru kabinetu.
"Kārļa Ulmaņa režīms bija vienīgais Eiropā, kurš nesaglabāja kaut simbolisku parlamentu."
1934. gada martā K.Ulmanim izdevās gāzt Ādolfa Bļodnieka valdību un nonākt premjerministra postenī, tādējādi paplašinot savas varas placdarmu pirms izšķirošā trieciena. 1934. gada 8. maijā Latvijas Saeima atbalstīja konstitucionālās izmaiņas, kas paredzēja visas tautas vēlētu prezidentu, tiesa – bez neierobežotām iespējām atlaist parlamentu un valdību. Ja vien K.Ulmanis ar domubiedriem naktī no 15. uz 16. maiju nebūtu sarīkojuši apvērsumu, parlaments būtu nonācis arī līdz trešajam, galīgajam lasījumam.
Viens no autoritārā režīma aizstāvju argumentiem ir apgalvojums, ka 30. gadu Eiropā bija vērojama parlamentārisma krīze un pāreja no demokrātijas uz diktatūru, tādējādi K.Ulmaņa apvērsums bijis pašsaprotams tā laika kontekstā. Tomēr jāatgādina, ka 30. gadu beigās no 29 Eiropas valstīm 12 tomēr spēja saglabāt demokrātisku iekārtu. Tajā skaitā Čehoslovākija, kas līdzīgi Latvijai kā neatkarīga republika tika izveidota pēc Pirmā pasaules kara. Turklāt K.Ulmaņa režīms bija vienīgais Eiropā, kurš nesaglabāja kaut simbolisku parlamentu. Tika aizliegta politisko partiju darbība, likvidētas vēlētās pašvaldības un daudzas nevalstiskās organizācijas. Valstī līdz pat padomju okupācijai nebija konstitūcijas.
1936. gada 11. aprīlī K.Ulmanis, nomainot Albertu Kviesi, kļuva par Valsts prezidentu nevis visas tautas pārstāvētās vēlēšanās, bet gan pēc paša kontrolētā Ministru kabineta lēmuma. Tādējādi viedoklis par K.Ulmani kā tautas prezidentu ir visai apšaubāms no vadonības perioda sākuma līdz pat galam. Gluži otrādi, ņemot vērā, ka viņa neierobežotas varas periodā Latvijā faktiski bija liegtas vērā ņemamas tautas vēlētas institūcijas, 15. maija režīms pēc definīcijas uzskatāms par vienu no antidemokrātiskajiem tā laika Eiropā.
"1934. gada 8. maijā Latvijas Saeima atbalstīja konstitucionālās izmaiņas, kas paredzēja visas tautas vēlētu prezidentu."
1934. gadā K.Ulmanis pie varas nenāca kā pilsoņu iepriekš plaši atbalstīts līderis. 1931. gada Saeimas vēlēšanās, būdams LZS galvenais kandidāts, K.Ulmanis nevienā apgabalā netika ievēlēts kā pirmais no saraksta. 1934. gada vēlēšanās LZS varēja prognozēt vēl sliktāku rezultātu. Apvērsums bija vienīgais kaut cik drošais veids, kā noturēties varas virsotnē. Pasaules saimnieciskā krīze izrādījās pateicīgs fons, lai izvirzītu apsūdzību par demokrātijas mazspēju. Savukārt jau 1933. gada nogalē saskatāmās krīzes beigas bija labvēlīgs starta mirklis varas pārņemšanai.
Priekšnosacījums, ko K.Ulmanis izmantoja ceļā uz varu, nebija tik daudz valsts ekonomiskās problēmas, kā to labpatīk norādīt ulmaņlaiku apjūsmotājiem, cik objektīvi sagaidāmā saimnieciskā augšupeja gan Latvijā, gan pasaulē. Populārs autoritārās Latvijas aizstāvju vidū ir arī viedoklis, ka K.Ulmanis rīkojies nesavtīgu motīvu vadīts un apvērsums bijis nepieciešams, jo valstiski nenobriedusī tauta nav bijusi gatava demokrātijai. Vai iznāk, ka autoritārisms veicina demokrātijas izpratnes attīstību sabiedrībā? Diezin vai, jo tādā gadījumā pēc pusgadsimtu ilgušā padomju perioda pašlaik vajadzētu būt demokrātijas paraugvalstij.
Ir pamats uzskatīt, ka gadījumā, ja 30. gadu Latvijā būtu pastāvējušas demokrātiskās brīvības, tautai un tās vēlētajām institūcijām būtu lielākas iespējas lemt par valsts likteni 1939. un 1940. gadā, sastopoties ar Padomju Savienības ultimatīvajām prasībām, rupji iejaucoties neatkarīgas valsts iekšējās lietās.
Parlamentārisma noriets Latvijā satur ļaunus paradoksus, taču nav unikāls. Demokrātiju arī abās pārējās Baltijas valstīs sagrāva varas elites daļa, kuras pārstāvji bija piedalījušies tās radīšanā Pirmā pasaules kara izskaņā. Nav šaubu - ja 15. maija pučs nebūtu izdevies, K.Ulmanis Latvijas 30. gadu vēsturē paliktu kā jaunības demokrātiskos ideālus nodevis augstākās raudzes valsts noziedznieks. Un šodien par lieliskajiem ulmaņlaikiem neviens nerunātu. Taču liktenis K.Ulmaņa politiskajai karjerai un līdz ar to ulmaņlaikiem bija lēmis turpinājumu, kura traģiskās beigas pienāca 1940. gada jūnijā, kad padomju vara, nesastopoties kaut ar diplomātisku protestu, ar prezidenta parakstu rokās ķērās pie Latvijas iznīcināšanas.
