Vai mēs varētu iedomāties Meierovicu, padevīgi pakļaujamies Staļina un Molotova spiedienam? Pirmajam Latvijas valsts prezidentam Jānim Čakstem augstāki par visu bija demokrātiskie likumības principi. Vai mēs spētu iedomāties J. Čaksti, bez ierunām akceptējot nelikumīgu varas sagrābšanu? Ar Raiņa aiziešanu mūžībā zaudēts bija Latvijas tautas un valsts garīgais simbols. Vai arī Raini, ja viņš būtu piedzīvojis 1934. gada 16. maija rītu, aizsargi un policisti uzdrīkstētos arestēt un vest uz Liepājas nometni? Toreiz vēl nevienu šādi jautājumi nemocīja, jo demokrātiskā iekārta šķita stabila, attiecības ar kaimiņvalstīm labas un draudzīgas, nākotne gaiša un saulaina.
Opozīcija (sociāldemokrāti) un pozīcija (pilsoniskās partijas) strīdējās gan parlamentā, gan savu laikrakstu slejās, gan pilsētu ielās. Turklāt demokrātijas robežas bija paplašinājušās, palielinoties Saeimā pārstāvēto politisko partiju spektram. Tā 3. Saeimā iekļuva komunistiskā Strādnieku un zemnieku frakcija. Pati kompartija kā bija, tā arī palika nelegāla organizācija. Latvijā formāls šīs partijas aizliegums nepastāvēja, taču saskaņā ar Sodu likumu piederība kompartijai tika atzīta par krimināli sodāmu, jo šī organizācija draudēja vardarbīgā ceļā grozīt valsts iekārtu. Strādnieku un zemnieku frakcijas deputāti aktīvi izmantoja Saeimas tribīni komunistisko ideju sludināšanai, Padomju Savienības slavināšanai un Latvijas valsts un parlamenta zākāšanai. Nodrošinājušies ar deputāta imunitāti, viņi izplatīja komunistisko literatūru. Atsevišķi šīs partijas deputāti rīkoja tračus un kautiņus, jaucot sociāldemokrātu sapulces un mītiņus. Tā 1929. gada 15. oktobrī Latvijas slimokasu savienības sapulcē Rīgā trīs Strādnieku un zemnieku frakcijas deputāti sarīkoja kautiņu ar vairāk nekā desmit cietušajiem. Viens no šī kautiņa “varoņiem” deputāts Jānis Balodis pat ieguva “īlenu Baloža” iesauku, jo bija draudējis “buržujus” un sociāldemokrātus durstīt īleniem.
1931. gada rudenī notika 4. Saeimas vēlēšanas. Kaut gan sociāldemokrāti un Zemnieku savienība saglabāja savas vadošās pozīcijas Saeimā, to iegūto deputātu vietu skaits bija sarucis, bet komunistiskā Strādnieku un zemnieku frakcija savu stāvokli bija nostiprinājusi. Pirmo reizi kopš Satversmes sapulces (1920–1922) darbības laika un pirmo reizi Latvijas Saeimas vēsturē parlamentā pārstāvību atguva Latvijas sievietes. No Demokrātiskā centra saraksta par deputāti ievēlēja Bertu Pīpiņu. Viņa aktīvi aizstāvēja Latvijas sieviešu tiesības neatkarīgi no viņu tautības un sociālā stāvokļa, beidzot panākot nopietnas diskusijas Saeimā par šiem jautājumiem. Rūpīgi bija izstrādāts B. Pīpiņas iesniegtais likumprojekts par alimentu pieprasījumu piedziņas apmierināšanu un ģimenes piemaksu izsniegšanas kārtību.
Tikmēr arī līdz Latvijai atvēlās pasaules saimnieciskās krīzes viļņi. Jau 1930. gada rudenī uz leju sāka slīdēt kokapstrādes ražojumu cenas. 1932. gadā produkcijas ražošana metālapstrādē un mašīnbūvē, apģērbu un apavu rūpniecībā, keramikas rūpniecībā un kokrūpniecībā samazinājās uz pusi. Kritās iedzīvotāju dzīves līmenis, uzņēmumi pārtrauca ražošanu un cilvēki palika bez darba. Bezdarbnieku skaits trīskāršojās no 11,5 tūkstošiem 1928. gadā līdz vairāk nekā 35 tūkstošiem 1932. gada janvārī. Saeima un valdība izmisīgi meklēja ceļus krīzes radītā posta pārvarēšanai. Saeima pieņēma likumu “Par līdzekļu piešķiršanu bezdarba apkarošanai” un likumu par krīzes apkarošanas nodokli, nosakot to 50% apmērā no nekustamās mantas nodokļa pilsētās un no ienākumu nodokļa, izraisot sociāldemokrātu un dažu ebreju deputātu neapmierinātību, jo viņi prasīja, lai šis nodoklis tiktu attiecināts arī uz lauksaimniekiem.
"Saimnieciskās krīzes duļķainajos ūdeņos 1931. gada 5. novembrī dzima latviskais nacisms. Latviešu tautas apvienības “Ugunskrusts” veidolā."
Saimnieciskās krīzes duļķainajos ūdeņos 1931. gada 5. novembrī dzima latviskais nacisms. Latviešu tautas apvienības “Ugunskrusts” veidolā. Plašāk šī organizācija pazīstama ar mainīto nosaukumu “Pērkonkrusts”. Visās Latviju piemeklējušās likstās un nelaimēs “Pērkonkrusts” vainoja cittautiešus, īpaši ebrejus. Antisemītisms līdz apsēstībai kļuva par organizācijas pamatprincipu un vadmotīvu. Galēji kreiso (kompartijas) un galēji labējo (pērkoņkrustiešu) naids pret Latvijas parlamentāro demokrātiju bija vienāds, sakrita pat tā izteiksmes līdzekļi. Komunisti Saeimu sauca par “spekulāciju centru un melno biržu”, bet pērkonkrustieši runāja par “žīdiskā “pērk un pārdod” tvanā skanošiem Jūdasa grašiem”.
Uz slikto pusi sāka mainīties arī starptautiskā situācija. Padomju Savienībā 1929. gadā nedalītu diktatorisku varu ieguva Staļins, bet 1933. gada 30. janvārī pašā Eiropas centrā – Vācijā – triumfēja nacisms, Hitleram kļūstot par kancleru. Abi šie režīmi uz Latviju raudzījās kā uz nākotnē iekārojamu laupījumu – gardu kumosu ar neaizsalstošām ostām un labi attīstītu lauksaimniecību. Staļins pagaidām vēl turpināja spēlēt miermīlības komēdiju un noslēdza ar Latviju neuzbrukšanas līgumu, kurā vēlreiz bija svinīgi solīts, ka “negrozāmi un uz visiem laikiem par nesatricināmu pamatu” paliks 1920. gada 11. augusta abu valstu miera līgums ar Padomju Krievijas atteikšanos no jebkādām pretenzijām pēc Latvijas zemes. Hitlers un nacisti savus “dzīves telpas” paplašināšanas plānus gan īpaši neslēpa. Nacistiskā Vācija atklāti sāka izplatīt savas idejas Latvijas vācu tautības pilsoņu vidū. Šajā brīdī pasaules apbrīnas vērtu, cilvēciskas solidaritātes un demokrātisko ideālu izpratnes soli spēra Latvijas sociāldemokrāti, kopā ar Latvijas ebreju politiskajiem līderiem pievienojoties starptautiskajai protesta kustībai pret ebreju vajāšanām Vācijā. Latvijā tika izveidota Vācijas preču un pakalpojumu boikota komiteja un 1933. gada 4. jūnijā izsludināts boikots. Tas drīzāk bija simbolisks solis, jo reālam Vācijas boikotam nepiekrita pat liela daļa Latvijas ebreju uzņēmēju, nemaz nerunājot par kādu valsts oficiālu atbalstu. Taču Vācija atbildēja ārkārtēji asi un sāpīgi, 12. jūnijā pārtraucot pirkt Latvijas sviestu. Nacistiskās Vācijas pieteiktais “sviesta karš” ilga tikai četras dienas, jo Vācijai vēl nācās rēķināties ar iespējamo Tautu Savienības reakciju. Diemžēl Rietumu demokrātijas šajā laikā nesaprata, ka ar nacistiem jārunā tikai boikotu un embargo valodā. Mazās Latvijas valdība bija pārbijusies, taču boikota komitejas darbību neaizliedza, jo demokrātiskās valsts likumi un tiesības tomēr tika respektētas. Sociāldemokrāti panāca Saeimas ārkārtējās sesijas sasaukšanu, aicinot deputātus apspriest fašisma apkarošanas jautājumus, pēc sociāldemokrātu priekšlikuma Saeima jau iepriekš bija uzdevusi valdībai izraidīt no valsts visus demokrātiskai republikai naidīgos ārzemniekus un slēgt organizāciju “Ugunskrusts” (“Pērkonkrusts”). Lai arī sesijā neko panākt neizdevās, vēstures priekšā Latvijas parlaments, pateicoties sociāldemokrātu deputātiem, bija nostājies antinacistisko spēku un politiskās sirdsapziņas pusē.
Tomēr Latvijā nobrieda īsta parlamentārā krīze. Pirmais Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kura enerģijai pateicoties, savā laikā vispār radās pati Latvijas demokrātiskā valsts, kuru vadītā Zemnieku savienība bija gandrīz vienmēr veidojusi Latvijas valdību mugurkaulu un bijusi politiskās stabilitātes garants, tagad nolēma atteikties no demokrātijas un izdarīt valsts apvērsumu. K. Ulmanis laikam bija noticējis savam nemaldīgumam un spējai vislabāk par visiem zināt, kas vajadzīgs Latvijas tautai un valstij. Piedevām atteikšanās no demokrātijas un diktatūru izveidošana kļuva par Austrumu un Centrāleiropas gandrīz vispārēju politisko procesu. Maskēšanās nolūkā Saeimā tika iesniegts plašs, Zemnieku savienības piedāvāts Satversmes grozījumu projekts, kurš paredzēja pāreju uz prezidentālu republiku, deputātu skaita samazināšanu uz pusi, vēlētāju vecuma cenza paaugstināšanu no 21 uz 25 gadiem. Saeima pēc garām debatēm 2. lasījumā pieņēma tikai pāreju uz tautas vēlēta Valsts prezidenta institūciju, nedodot Valsts prezidentam pilnvaru vienkārši atlaist Saeimu, Ministru kabinetu vai atsevišķus ministrus. Ārkārtīgi draudīgs signāls bija Strādnieku un zemnieku frakcijas deputātu izdošana tiesāšanai, kā drošības līdzekli piemērojot apcietināšanu.
1934. gada 4. maijā Latvijas parlamentā savu pēdējo runu teica Latvijas izcilais demokrāts ebreju deputāts Mordehajs Nuroks: “.. Vispirms mums jābūt skaidrībā un jāatceras, ka par visu to, kas mums tagad ir – mūsu patstāvību, mūsu valsti, mūsu neatkarību – mums jāpateicas tikai demokrātiskiem lozungiem, demokrātiskiem principiem, brīvības kustībai priekš kara un mūsu kopīgās tēvijas visu tautību asinīm. .. Satversme ir tautas vissvētākais, sevišķi vēl jaunā valstī. Kad pamati sāk šķobīties, var sagrūt visa valsts ēka.” Šie vārdi izrādījās pravietiski.
Kad 1934. gada 15. maijā pulksten 19.52 beidzās Latvijas Republikas 4. Saeimas 9. sesijas 9. sēde un deputāti atstāja Saeimas namu, šīs durvis aizvērās uz vairāk nekā pusgadsimtu, izauga un mūžu nodzīvoja vesela paaudze, kurai nebija lemts zināt, kas ir demokrātija.
K. Ulmaņa izdarītais valsts apvērsums nesastapa nekādu pretestību, sevi lika manīt vispārējais pagurums no nemitīgajiem partiju ķīviņiem un ilgas pēc “stingras rokas” un “zemes saimnieka”, kurš spētu izvest tautu no krīzes, politiskās un sociālās sašķeltības.
Demokrātijas vietā stājās autoritāra diktatūra. Ar īsu valdības deklarāciju tika paziņots, ka “Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets” (šo reformu K Ulmaņa valdība tā arī neizdarīja). Politisko partiju darbību pārtrauca un tās likvidēja ar iekšlietu ministra rīkojumiem. K. Ulmanis lika slēgt visas partijas, savu Zemnieku savienību ieskaitot. Apvienošanās politiskās partijās Latvijas pilsoņiem turpmāk tika aizliegta ar likumu. 15. maiju oficiāli pasludināja par valsts svētkiem – Nacionālās vienības un valsts autoritārās pārvaldīšanas kārtības nodibināšanas dienu jeb saīsināti par Tautas vienības svētkiem. Paziņošana par Latvijas valsts ordeņu un goda zīmju piešķiršanu vairs nenotika pirms 1. maija (Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas gadadienas), bet pirms 15. maija. Ar paša K. Ulmaņa aktīvu līdzdalību uzplauka neaprobežots viņa personības un vadonības kults. Pēc likumīgi ievēlētā Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru laika beigām K. Ulmanis sevi pasludināja par Valsts un ministru prezidentu vienā personā.
Valdība uzsāka “saimniecības latviskošanas kursu”. Ar 1935. gadā dibinātās Kredītbankas starpniecību tika uzpirktas uzņēmumu akcijas un veidotas valsts kontrolētas akciju sabiedrības. K. Ulmaņa ideāls bija valsts plānsaimniecība ekonomikā un valstiskota sabiedriskā un kultūras dzīve. Visu šo nozaru pārzināšanai un vadīšanai tika izveidota t.s. kameru sistēma, kurā ietilpa Tirdzniecības un rūpniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Profesiju un Rakstu un mākslas kameras. Saimniecība pakāpeniski izgāja no 30. gadu sākuma lielās krīzes. Latvijas sviests un bekons bija slavena un pieprasīta prece Eiropā.
"Demokrātijas vietā stājās autoritāra diktatūra. Ar īsu valdības deklarāciju tika paziņots, ka “Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets”."
K. Ulmaņa valdība izrādīja patiesas rūpes par tautas izglītības līmeņa celšanu, daudzi pagasti saņēma jaunas un skaistas skolu ēkas. Milzīgu atzinību un popularitāti iemantoja K. Ulmaņa 1935. gada 28. janvārī izteiktais “Draudzīgais aicinājums”, mudinot Latvijas iedzīvotājus neaizmirst savas skolas un dāvināt tām grāmatas, mākslas darbus un mūzikas instrumentus. 1936. gada 14. janvārī tika nodibināts un līdz pat šai dienai sekmīgi darbojas Latvijas Vēstures institūts, jau toreiz bija iecerēta Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošana.
Mūsdienu demokrātiskās Latvijas augstākās valsts amatpersonas varētu daudz pamācīties no K. Ulmaņa spējas un drosmes uzturēt kontaktus ar tautu. Viņš bez īpašas apsardzes varēja savu braucienu laikā pa Latviju vienkārši ieiet kādā lauku sētā un aprunāties ar zemnieku par darāmajiem darbiem un problēmām. Nav noliedzams, ka tāpēc daudzi K. Ulmani mīlēja. Tāpat nav noliedzams, ka viņš gribēja darīt tikai labu. Protams, viņam patika vara, bet viņu nekad nevadīja savtīga vēlme izmantot savu stāvokli, lai piepildītu sev kabatas.
Atšķirībā no Staļina un Hitlera Latvijas diktators nekad nebalstīja savu varu uz asiņainām represijām. Latvijā netika izpildīts neviens nāves sods politisku iemeslu dēļ. Savus politiskos pretiniekus – sociāldemokrātus un dažu pilsonisko partiju pārstāvjus – K. Ulmanis pēc apvērsuma gan lika ievietot Liepājas nometnē, taču tā nebija koncentrācijas nometne padomiskā vai nacistiskā izpratnē. Drīz šādi internētās personas tika atbrīvotas un vairāki bijušie Saeimas deputāti saņēma pensijas. Pat komunisti saņēma tikai cietumsodus – 6 gadi ieslodzījumā skaitījās ļoti bargs spriedums. Latvijas komunisti palikuši dziļu pateicību parādā K. Ulmanim, kurš viņus, iesēdinot Latvijas cietumos, paglāba no neizbēgamas nāves Staļina lielajā tīrīšanā 1936.–1937. un vēlākajos gados.
Tomēr medaļai ir arī otra puse. Diktatūra atņēma iespēju un tiesības tautai pašai atbildīgi lemt par savu dzīvi. Latvija K. Ulmanim bija kā viņa iemīļotā rakstnieka Edvarta Virzas “Straumēnos” apjūsmotā lauku sēta, kur saimnieks bija viņš pats, bet tauta tikai kalpi un ministri – priekšstrādnieki. Lielu ļaunumu nodarīja diktatūras uzspiestais aizliegums presei atklāti un patiesīgi informēt sabiedrību par staļiniskajā Padomju Savienībā un hitleriskajā Vācijā notiekošajām zvērībām aiz bailēm no Staļina un Hitlera dusmām, atņemot tiesības tautai zināt, ar ko viņai jādzīvo tuvākos un nedaudz tālākos kaimiņos.
Izmantotie avoti un literatūra
Latvijas Republikas 3. un 4. Saeimas stenogrammas. – Rīga, 1929–1934.
20. gadsimta Latvijas vēsture. II: Neatkarīgā valsts. 1918–1940. – Rīga. 2003.
Latvijas vēsture. 20. gadsimts. – Rīga, 2005.
Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā 1926–1940. – Rīga, 2002.