Toreizējā ministru prezidenta un Latvijas Zemnieku savienības (LZS) līdera Kārļa Ulmaņa un viņa atbalstītāju īstenotais valsts apvērsums naktī no 1934.gada 15.maija uz 16. daudziem nāca kā pārsteigums. Taču pretestība parlamentārajai demokrātijai starpkaru perioda Latvijā gruzdēja visus 20. gadsimta 20.gadus.
Par „latviskāku” Latviju
Iebildumi pret jauno Latvijas Republiku kā demokrātisku un parlamentāru valsti jau sākotnēji nebija tikai savas līdzšinējās prioritātes zaudējušās vācbaltiešu kopienas aktivitāte. Pretinieki ātri vien sarosījās arī nacionālistiskajās aprindās, kas ar saukli „Latviju latviešiem!” iestājās pret demokrātiju un kapitālismu kā latviešu nacionālo interešu apdraudētāju. 1922.gadā izveidotais Latvju Nacionālais klubs un tā atbalstītāji pieprasīja „latviskāku” konstitūciju, samazinot parlamenta un palielinot Valsts prezidenta varu. Radikālāk noskaņotie nacionālisti 20.gados savus politiskos mērķus centās panākt arī ar ielu cīņu metodēm. Tomēr radikāļu iespējas mainīt valsts varu ne tuvu nebija tik ievērojamas, lai savus mērķus patiesi arī īstenotu. Pretestību liberālajai demokrātijai uzjundīja pirmie izdevušies tās gāšanas gadījumi Eiropā – 1922.gadā Itālijā nostiprinājās Musolīni fašisms, bet 1926.gadā demokrātiskās iekārtas sabruka jau pavisam tuvos kaimiņos – Polijā un Lietuvā.
Ja līdz tam varas politiķi no acīmredzamas piesliešanās nacionālisma ideoloģijai pārsvarā atturējās, tad jau 20.gadu otrajā pusē situācija sāka mainīties – 1925.gada prezidenta vēlēšanās lozungu „Latviju latviešiem” izvirzīja K.Ulmanis. 1927.gadā jau ietekmīgu LZS politiķu grupa aicināja reformēt Satversmi, padarot to „latviskāku un zemnieciskāku”.
Ulmanis nolēma rīkoties
Liktenīgs parlamentārajai demokrātijai Latvijā izvērsās 30.gadu sākums, kad valsti skāra pasaules ekonomiskās krīzes iespaids. Līdztekus Vācijā pie varas nostiprinājās nacisti, radikalizējot arī demokrātijas pretiniekus vācbaltiešu vidū. Radikalizējās arī latviešu nacionālšovinisti. Tomēr izšķirošas demokrātijas krišanai Latvijā izrādījās tieši K.Ulmaņa mērķtiecīgas aktivitātes. 1931.gada Saeimas vēlēšanas parādīja, ka atbalsts ambiciozajam politiķim mazinās, tādējādi radot bažas, ka nākamajās – 1934.gada parlamenta vēlēšanās – tas varētu kļūt kritiski mazs. K.Ulmanis, ārkārtīgi baidīdamies zaudēt politisko varu, bez kuras nespēja sevi iedomāties, nolēma rīkoties. 1933.gada augustā, izmantojot joprojām esošo ietekmi, viņam izdevās aizsākt virzību uz radikālu Satversmes reformēšanu. Tā paša gada oktobrī LZS pēc K.Ulmaņa iniciatīvas iesniedza izskatīšanai Saeimā konstitūcijas grozījumu projektu, pamatojot to ar demokrātijas krīzi un valsts varas vājumu. Grozījumi paredzēja pāreju no parlamentāras un prezidentālu republiku, turklāt noteica, ka prezidentam dodamas tiesības atlaist Saeimu. Tādējādi jau tobrīd bija visai skaidrs, ka parlaments šos grozījums visā pilnībā nekādā gadījumā neatbalstīs. 1934.gada martā ar politiski tuvredzīgu un bezatbildīgu sociāldemokrātu atbalstu K.Ulmanim izdevās gāzt Ādolfa Bļodnieka valdību un nonākt premjerministra postenī, tādējādi paplašinot savas varas placdarmu pirms izšķirošā trieciena. Tostarp topošais vadonis veica apvērsumam nepieciešamos priekšdarbus, Rīgas garnizona un Politiskās policijas vadībā ieceļot sev lojālus cilvēkus.
Maija sākumā Saeima pirmajā un otrajā lasījumā piekrita Satversmes grozījumiem, kas paredzēja visas tautas uz pieciem gadiem vēlētu Valsts prezidentu, taču bez tiesībām tam pēc saviem ieskatiem atlaist parlamentu. Trešais, 18.maijā paredzētais, lasījums tā arī vairs nenotika. 15.maija vakarā Ulmanim lojālās spēka struktūras ieņēma galvenās valsts iestādes, arestēja potenciālos pretiniekus, bet ap diviem naktī 16.maijā šī fakta priekšā tika nostādīts Valsts prezidents Alberts Kviesis, kurš bez iebildumiem tam pakļāvās. Oficiāli K.Ulmanis par valsts prezidentu kļuva 1936.gadā, kad likumīgi beidzās A.Kvieša amata pilnvaras. Tā bez neviena šāviena K.Ulmanim un viņa atbalstītājiem izdevās īstenot apvērsumu, kurš ievadīja pēdējo cēlienu starpkaru Latvijas vēsturē, tai kļūstot par vienīgo valsti Eiropā, kurā nepastāvēja pat butaforisks parlaments."Ulmaņlaika Latvija kļuva par vienīgo valsti Eiropā, kurā nepastāvēja pat butaforisks parlaments. "
Par iemesliem, kādēļ K.Ulmanis izšķīrās par paša radītās demokrātiskās Latvijas likvidēšanu, plašāk tiek minētas divas pretrunīgas motivācijas vienlaikus – gan šī politiķa ambīcijas un varaskāre, gan vēlme uzņemties gādību par to grūtā situācijā. Taču jāatzīmē, ka 1934.gadā Latvija neatradās situācijā, kura objektīvi prasītu valsts demokrātiskās iekārtas maiņu vitāli svarīgu interešu vārdā – valsts jau vairāk nekā gadu bija sākusi atgūties no ekonomiskās krīzes, tai nedraudēja citādi nenovēršamas iekšpolitiskas vai ārpolitiskas kataklizmas. K.Ulmanis tā arī nekad neizpildīja savu solījumu pieņemt jaunu Satversmi. Tāpat kā vēlāk, arī solījumu palikt savā vietā.
