Situācijas rekonstrukcija izskatās šādi. Lauku atbalsta dienesta desmitgades jubilejas konferencē 16. aprīlī uzstājos ar referātu „Lauki – dzīves, darba un atpūtas vieta nākamajā desmitgadē”. Šajā referātā otrais slaids bija citāts no paša uzrunas 2009. gada (!) konferencē, kurā bija jautājums - vai atsevišķām lauku saimniecībām Latvijā lauksaimniecība nekļūs par hobiju? Atsevišķām lauku saimniecībām, nevis Latvijas lauksaimniecībai!
Citāts no gada vecas runas pilnīgi citā kontekstā, jo šā gada runas centrā bija cita tēma - dzīves kvalitātes salīdzinājums pilsētā un laukos; kādas aktivitātes dzīves kvalitātes uzlabošanas virzienā veicamas laukos (nevis lauksaimniecībā!!!); kā laukos kā dzīves vietā varētu vērst par labu negatīvās demogrāfiskās un pakalpojumu tendences. Kā izmantot dažādus uz pilsētniekiem vērstus pakalpojumus, piemēram, atpūta brīvā dabā, ceļošana, veselības un rehabilitācijas tūrisms; kā izmaiņas lauku dzīvē var ietekmēt latviešu identitāti; kāda ir lauku un pilsētu saistība.
Par lauksaimniecības struktūru vai pārtikas ražošanas nākotni es vispār nerunāju. Es teicu, ka lauku attīstību nekādi nevar atstāt tirgus varā, ka pašreizējā Latvijas ekonomikas struktūra neveicina ilgtspējīgas mērenas iztikšanas saimniekošanu laukos. Es minēju sekmīgus (!!) piemērus, kā, mērķtiecīgi rīkojoties, var panākt pozitīvu lūzumu lauku depopulācijas un ekonomikas lejupslīdes tendencēs, atsaucoties uz britu ziņojumu The State of Countryside 2008.
Es patiešām dažādās auditorijās arī esmu aktīvi aicinājis veidot Latvijas lauku ilgtermiņa stratēģiju jeb Lauku atjaunotnes plānu, kas pavadītu valsts kopējo stratēģiju „Latvija 2030”. Ne tikai aicinājis, bet savu iespēju robežās arī jau strādājis pie konkrētu redzējumu piedāvājuma. Piemēram, aprīlī vērtējot Zemgales reģiona ekonomiskās attīstības perspektīvas kopā ar darba grupas dalībniekiem, esam vērtējuši iespējamos trīs virzienus lauksaimniecības attīstībā – liela mēroga (daudzi tūkstoši ha) industriāla apjoma lauksaimniecisko ražošanu un pārstrādi, nelielo saimniecību bioloģisko lauksaimniecību un izejvielu ražošanu augstas pievienotās vērtības nozarēm, piemēram, auzu vai linu audzēšanu farmācijas, ķīmiskās rūpniecības vai kosmētikas produkcijas ražotnēm. Esam sprieduši, ka Latvijā pastāv joprojām augsts pieprasījums pēc vietējās pārtikas produkcijas un vērtējuši, kādās formās šo pieprasījumu uzturēt un nodrošināt.
Varu vienīgi aicināt Zemnieku saeimu pirms nākamajiem paziņojumiem iepazīties ne tikai ar mediju pārstāstiem (iespējams, vienas ziņas!), bet, ja vien nav grūti, painteresēties par pašiem avotiem.
Tomēr varu arī apsveikt Zemnieku saeimu par sarunas uzsākšanu par lauksaimniecības ilgtermiņa nākotni. Protams, būtu bijis labāk , ja pievērstos tajā pašā 16. aprīļa konferencē citā referātā iztirzātajam jautājumam, kādēļ Eiropas Savienības maksājumu atdeve Latvijā ir vairākkārt zemāka nekā daudzās mūsu kaimiņvalstīs, nevis vienam pilnīgi citas runas pilnīgi citā saistībā demonstrēta citāta slaida „apspriešanai”. Šādi gan šī ļoti vajadzīgā saruna aizies strupceļā. Jo - ko gan nopietni var diskutēt, ja pozīcijas balsta uz baumām.
Roberts Ķīlis: Lauki - dzīves, darba un atpūtas vieta
