Dzīve laukos vienmēr atšķīrusies no dzīves pilsētā. Cits dzīves ritms, ikdienas rūpes un izaicinājumi. Jau desmit gadus lauku attīstībai strādā Lauku atbalsta dienests (LAD), kas pērnās nedēļas nogalē Jelgavā atskatījās uz desmitgadē paveikto.
LAD pārstāvji, zemnieki un citi jomas speciālisti ne tikai domāja par padarīto, bet par to, kā lauki varētu izskatīties nākamajos desmit gados, uzklausīja arī Valsts prezidenta kancelejas Stratēģiskās komisijas priekšsēdētāja Roberta Ķīļa prezentāciju. Viņš pauda pārliecību, ka nākamajā desmitgadē Latvijas lauki izskatīsies daudz citādāk, atsevišķas zemnieku saimniecības varētu pat kļūt par hobiju, jo tā varētu būt viena no formām, kā mainās lauki.
Pilsēta nenodrošina pamatvajadzības
R.Ķīlis klātesošajiem ieskicēja nākotnes vīziju, kurā pilsētnieku izvēle sāk sliekties par labu dzīvei laukos. Šobrīd Latvijas lauki ir patukši, taču turpmākajos gados, līdzīgi kā Eiropas valstīs, cilvēki dosies uz provinci, jo pilsētā pasliktināsies dzīves kvalitāte, prognozē R.Ķīlis.
Tāpēc lauku atjaunotnes plānam pašlaik jābūt vienam no Latvijas valsts ilgtermiņa attīstības plāna trim galvenajām sastāvdaļām līdztekus ekonomikas un demogrāfijas attīstībai. Ja šis plāns netiks realizēts, samazināsies apdzīvoto vietu skaits un tiks izšķērdēti dabas resursi. Tādēļ viens no pirmajiem soļiem ir jauns lauku dzīves stila definējums, paredzot, ka turpmākajos gados dzimstība samazināsies, savukārt palielināsies ekonomiskā emigrācija.
"Cilvēki dosies uz provinci, jo pilsētā pasliktināsies dzīves kvalitāte."
„Jau pašlaik tieši dzīve laukos ir daudzu izvēle,” tā R.Ķīlis, piebilstot, ka katrs, kurš ierodas no laukiem pilsētā, pazemina gan kāda pilsētnieka dzīves līmeni, gan savu. Tāpat Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors domā, ka pilsēta nenodrošina visas pamatvajadzības – drošību, socializāciju, personisko telpu –, tāpēc daudzi izvēlēsies dzīvi laukos. Pilsētas ar lielu iedzīvotāju blīvumu un stresu, sarežģītu sociālās telpas organizāciju un koordināciju arī turpmāk būs lielā kontrastā ar salīdzinošo lauku vienkāršību.
Laukos jāattīsta dabas takas
Kā ienesīgu uzņēmējdarbības veidu, kas būtu apdomāšanas vērts, jo ir interesants Rietumeiropas tūristiem, R.Ķīlis nosauca veselības – rehabilitācijas tūrisma attīstību, gājēju taku izveidi mežos un ganībās, kā arī piedāvāja apsvērt iespēju kļūt par daļu īpašniekiem mazajās lauku skolās, lai saglabātu tās kā dzīves centru laukos. „To sauc par garās astes sistēmu – izmantot tās jomas, kuras it kā nedod lielāko pievienotās vērtības daļu,” stāstīja profesors.
Piemēram, vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju, kā liecina aptaujas, labprāt apceļo dzimto zemi, lielākā daļa no viņiem ir personas ar augstāko izglītību, rīdzinieki, un ir labi situēti. Līdz ar to viņi var daļu savas naudas atstāt laukos, taču tam nav attīstīta infrastruktūra.
"Lielākā daļa no tiem, kas dzīvos laukos, to darīs dzīves stila vadīti – turīgajam dzīve laukos var kļūt ļoti pievilcīga, bet trūcīgo ģimeni tas var novirzīt uz sabiedrības dzīves „nomalēm”."
„Ja pieņem, ka katrs šāds tūrists vienā reizē iztērē 10 latu, ienākums, vienkārši attīstot dabas vai meža takas, būtu 20 līdz 25 miljoni gadā,” savas domas pamato R.Ķīlis, piedāvājot veidot tematiskos maršrutus, veselības takas un pat pakalpojumu „ekstrēmā izdzīvošana Latvijas ziemā”, kas no tūristiem neprasītu lielus izdevumus, taču kopumā nestu labu peļņu.
„Kas traucē piedāvāt veselības – rehabilitācijas pakalpojumus tieši laukos? Cilvēks pēc traumas varētu atkopties lauku gaisā. Tāpat pieprasījumu pēc lauku tūrisma izteiktu arī Eiropas pensionāri, kas labprāt apceļo dažādas valstis,” uzskata R.Ķīlis.
Laucinieka identitāte – ironiska, bet pastāv
R.Ķīlis piedāvā lauksaimniekiem aktīvāk pievērsties ekoloģiskās produkcijas ražošanai, savukārt pilsētniekus aicina tirdzniecības vietās izdarīt izvēli par labu vietējai precei. „Ļoti daudzas aptaujas rāda, ka iedzīvotāji izvēlas vietējo preci, taču tā ne vienmēr ir pieejama, tāpēc viss ir pašu zemnieku rokās,” tā R.Ķīlis.
"Mēs nevaram ātri un viegli uzskicēt pilsētnieka portretu, taču laucinieka portrets, lai arī dažkārt ironisks, pastāv."
Taču līdz ar attīstību var rasties arī lielāka noslāņošanās – dzīve laukos kļūs dārgāka, tāpēc iedzīvotāji – segmentētāki nekā līdz šim. Lielākā daļa no tiem, kas dzīvos laukos, to darīs dzīves stila vadīti – turīgajam dzīve laukos var kļūt ļoti pievilcīga, bet trūcīgo ģimeni tas var novirzīt uz sabiedrības dzīves „nomalēm”.
„Laukos ir nākotne, jo patiesībā pilsētnieka identitāte nepastāv. Mēs nevaram ātri un viegli uzskicēt pilsētnieka portretu, taču laucinieka portrets, lai arī dažkārt ironisks, pastāv,” vēl vienu lauku plusu min R.Ķīlis, piebilstot, ka cilvēki ilgi paturēs prātā lauku tēlu, kas kultivēts gadiem – ar pakalniem, pļavām, mežu ielokiem, lauku mājdzīvniekiem un viensētām, arī tad, kad 70–80 procenti dzīvos pilsētvidē. Tāpēc svarīgi saprast, ka attīstība ir jaunu ceļu meklēšana.
