Laikā, kad visa Eiropa un pasaule domā, kā risināt pieaugošā pārtikas patēriņa problemātiku, un Eiropas Savienība kopējo lauksaimniecības politiku Eiropas stratēģijā 2020. gadam definē kā prioritāti, Latvijas Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs uzskata, ka nākamajā desmitgadē lauksaimniecība Latvijā pastāvēs tikai kā hobijs, nevis kā viena no prioritārajām un eksportspējīgākajām nozarēm valstī.
Pat ja lauksaimniecība nebūs Latvijas eksporta nozare numur viens, kā tas ir tagad, Latvijas lauksaimniecībai būtu jāpalielina patēriņa pašnodrošinājums.
Pasaules patēriņa tendences rāda pieaugumu visās pārtikas grupās: piena produktu patēriņš līdz 2020. gadam pieaugs par 18,8%, prognozē FAPRI (Food and Agricultural Policy Research Institute – ASV), cūkgaļas patēriņš pat varētu sasniegt 35% pieaugumu, bet graudu pieprasījums līdz 2020. gadam palielināsies pat par aptuveni 5-10% salīdzinājumā ar 2010. gadu.
Šobrīd Latvijas lauksaimnieki spēj eksportēt piena produktus un graudus, aktīvi strādā, lai uz Krieviju varētu eksportēt arī cūkgaļu, tomēr Latvijā saražotās cūkgaļas daudzums nodrošina tikai 50% patēriņa. Stabili attīstās aitkopības, dārzeņu un augļu sektori. Tāpat attīstās arī tehnisko kultūru, piemēram, rapša, audzēšana. Latvijā ir gandrīz 500 tūkst. hektāru neapstrādātas vai daļēji izmantotas zemes, kuru varētu izmantot, un ražot pārtiku, lai palielinātu pašnodrošinājumu un eksportu.
Satraucoši, ka šādu uzskatu pauž tieši Valsts prezidenta kancelejas Stratēģiskās komisijas priekšsēdētājs. Eksperts, kura vadītās komisijas mērķis ar starpdisciplināriem, uz nākotni vērstiem pētījumiem un mūsdienu starptautisko procesu kontekstā veidot ilglaicīgu Latvijas valsts un sabiedrības attīstības skatījumu.
"Var piekrist Ķīļa kunga izteikumam, ka ir jāmainās izpratnei par dzīvi laukos, bet, skaidrojot lauksaimniecības attīstības vīziju Latvijā, būtu jāizvairās pielīdzināt to hobijam."
Viena no būtiskajām patiesībām, ko pasaules vadošo mācību iestāžu profesori, runājot par attīstības valstu zemes politiku, māca studentiem ir tā, ka viens no neatkarīgas valsts stūrakmeņiem ir spēja savus iedzīvotājus nodrošināt ar pārtikas pamatproduktiem. Ne velti pasaules bagātākajās valstīs pārtikas ražošana ir prioritāte: tās acīmredzot saprot iedzīvotāju vajadzību piramīdu, kuras pamatā ir nepieciešamība pēc ēdiena un pajumtes!
Ja Latvija grib būt attīstīta valsts arī pēc divdesmit gadiem, tad valsts stratēģijā jāparedz, ka valstij (proti, radot apstākļus uzņēmējiem lauku reģionos) ir jāspēj saražot tās iedzīvotāju uzturam nepieciešamā pārtika. Latvijas gadījumā tam arī ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi. Jau šobrīd lauksaimnieki strauji attīsta kooperatīvus un konkurē ar Eiropas nozīmīgiem tirgus dalībniekiem. Piemēram, graudu ražotāju kooperatīvs „Latraps” ir piektais lielākais eksportētājs Eiropā!
Latvijas lauksaimnieki aktīvi darbojas ne tikai pārtikas ražošanas nozarē, bet arī enerģētikā, attīstot bioenerģijas ražošanu. Eiropas eksperti atzīst, ka lauksaimniecība Latvijā nodrošinās 50 procentus no nepieciešamā pieauguma, lai sasniegtu noteikto mērķi atjaunojamo energoresursu izmantošanā.
Tādēļ jāsecina, ka minēto ilglaicīgo valsts attīstības skatījumu Ķīļa kungs izteicis vien nepietiekamas informācijas par pasaules pārtikas patēriņa satraucošajām tendencēm dēļ un Latvijas eksporta nozari numur viens - pārtikas ražošanu. Jācer, ka komisijas vadītāja piesauktais Lauku atjaunotnes plāns saskanēs ar Lauksaimniecības attīstības stratēģijas mērķiem.
Var piekrist Ķīļa kunga izteikumam, ka ir jāmainās izpratnei par dzīvi laukos, bet Ķīļa kungam, skaidrojot lauksaimniecības attīstības vīziju Latvijā, būtu jāizvairās pielīdzināt to hobijam. Ja šādus scenārijus lauksaimniecības nozares izaugsmei izvirza Stratēģiskās analīzes komisija, tad rodas jautājums - kādi dati ir analizēti un kā šādi secinājumi ir radušies?
Latvijas lauksaimnieki ir spējīgi veidot uz zināšanām un modernām tehnoloģijām balstītu un ilgtspējīgu izaugsmi, reaģējot un atsaucoties sabiedrības vajadzībām pēc kvalitatīvas un drošas pārtikas un palīdzot tai pārvarēt ekonomiskus, sociālus, vides, klimatiskus un tehnoloģiskus šķēršļus. Tādēļ ir skumji, ka Latvijas nākotnes pētnieks un nozīmīgs viedokļa veidotājs tik bezatbildīgi izsakās par vienas no valsts definētās prioritārās nozares - lauksaimniecības - attīstību.
