Nav vienprātības
Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas ratificēja Lisabonas līgumu. Balsodami par līguma ratifikāciju, mūsu parlamentārieši apliecināja, ka izprot, cik svarīgi ir, lai Eiropas Savienība (ES) būtu demokrātiskāka, tās iedzīvotājiem pieejamāka un caurskatāmāka likumu un lēmumu pieņemšanā, lai nacionālajiem parlamentiem būtu lielāka ietekme šajos procesos. Tomēr, lai gan vairums ES valstu ir ratificējušas līgumu, ir arī tādas, kas to it kā tur ķīlā. “Ir lielas bažas par Čehiju, jo tur jautājums par Lisabonas līguma atbilstību valsts konstitūcijai tiek virzīts uz tiesu, arī Polijas prezidents ir pateicis, ka viņš neparakstīs līgumu, kamēr nebūs zināms Īrijas referenduma rezultāts. Ja ieilgs līguma ratificēšana Čehijā, var pienākt laiks, kad notiks vēlēšanas Apvienotajā Karalistē. Un konservatīvie, kuri, visticamāk, uzvarēs šajās vēlēšanās, jau ir pateikuši, ka viņi, iespējams, apstrīdēs Lisabonas līgumu,” teic Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle.
"Lisabonas līgumā runa ir par lēmumu pieņemšanas veida grozīšanu."
Lai arī Īrijas Arodbiedrību apvienība pirms referenduma bija sarīkojusi valstī kampaņu, aicinādama balsot pret Lisabonas līgumu, vēlētāju aptaujas pirms paša referenduma liecināja, ka 55% balsstiesīgo Īrijas iedzīvotāju balsotu par līgumu, bet apmēram 18% iedzīvotāju nevarēja atbildēt uz jautājumu, kā viņi balsos. Savukārt 27% norādīja, ka balsos pret.
Reformu līgums
Lisabonas līgums tika izstrādāts pēc tam, kad Francijas un Nīderlandes vēlētāji noraidīja līgumu par Konstitūciju Eiropai. Bet kāpēc vispār nepieciešams Lisabonas līgums? “Kaut arī jau iesakņojies nosaukums “Lisabonas līgums”, ja tas būtu jāmaina, to varētu saukt par reformu līgumu vai Eiropas Savienības (ES) institucionālo ietvarlīgumu, jo runa ir par lēmumu pieņemšanas veida grozīšanu,” skaidro Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca.
Kāpēc līgums nepieciešams tieši tagad? Patiesībā šis jautājums aktualizējās pirms pieciem gadiem, kad ES tika uzņemtas desmit jaunas dalībvalstis. Tieši tāpat, kā liels uzņēmums nevar funkcionēt pēc mikrouzņēmuma principiem, līdzīgi noticis arī ar ES, jo pēdējos piecdesmit gadus ES sistēma funkcionēja pēc principiem, kurus tās pamatos bija likušas sešas valstis, kuras šo organizāciju nodibināja.
Jauni draudi Eiropai
Jāņem vērā arī tas, ka, divdesmitajam gadsimtam beidzoties, vairs nevar runāt par reāliem kara draudiem, kuru novēršana sadarbojoties faktiski bija galvenais iemesls, kādēļ 1957. gadā tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena – ES sākuma organizācija. Savukārt divdesmit pirmais gadsimts konfrontējis Eiropas iedzīvotājus un valstu valdības ar negaidītiem draudiem – terora un starptautiskās organizētās noziedzības draudiem. Par draudiem tiek uzskatīta arī sabiedrības novecošana un mazo Eiropas valstu nespēja konkurēt globālajā tirgū. Ukrainas un Krievijas enerģētikas konflikts pieteica vēl vienus – enerģijas piegādes apturēšanas draudus. Kļuva skaidrs, ka risinājums var būt vienīgi kopīgas politikas veidošana un tādu mehānismu radīšana, kas ļautu ātri pieņemt lēmumus.
"Pēdējos piecdesmit gadus ES sistēma funkcionēja pēc principiem, kurus tās pamatos bija likušas sešas valstis, kuras šo organizāciju nodibināja."
Šajā gadsimtā iezīmējusies vēl viena tendence, ko drīzāk varētu raksturot kā draudu izpildvarai, proti, sabiedrība tagad jūtas atbildīgāka, vēlas iesaistīties lēmumu pieņemšanā, ne tikai būt informēta. “Par to īpaši svarīgi ir runāt Latvijā, jo te viena no krīzes mācībām ir tā, ka sociālais dialogs ir viens no demokrātijas pīlāriem, un sabiedrības iesaistīšanās politikas veidošanā, nevis tikai tās informēšana pēc lēmuma pieņemšanas ir eksistenciāla lieta – ja valdība vēlas atbalstu arī nepopulāriem lēmumiem,” uzsver I. Šulca. Šis līgums ļaus Eiropai kļūt demokrātiskākai – ES valstu pilsoņiem būs lielākas iniciatīvas iespējas.
Lielās un mazās valstis būs līdzsvarā
Stratēģiski svarīgs pretarguments tiem, kuri apgalvo, ka ES veidojas par supervalsti, kuras ietvaros vājinās atsevišķu valstu suverenitāte, ir tas, ka nacionālie parlamenti pēc līguma stāšanās spēkā varēs ietekmēt ES likumus. Tai pašā laikā jāsaprot, ka Lisabonas līgums nav panaceja, līdzīgi kā ES ir iespēja. Stratēģiski svarīgi ir izmantot šīs iespējas – veidot alianses, būt klāt tur, kur pieņem lēmumus – Eiropas Padomē, Eiropas Parlamentā, Eiropas nevalstisko organizāciju pārstāvniecībās.
Vēl svarīgi ir tas, ka līdz ar līguma stāšanos spēkā tiks saglabāts veselīgs līdzsvars starp sešām lielajām un pārējām – mazajām un vidējām – ES dalībvalstīm. To nodrošinās lēmumu pieņemšanas principi. Tas stiprinās mazo ES valstu suverenitāti, jo mazinās arī atkarību no enerģētikas gigantiem, piedāvājot daudzveidīgus alternatīvos enerģijas avotus.
"Līdz ar līguma stāšanos spēkā tiks saglabāts veselīgs līdzsvars starp sešām lielajām un pārējām – mazajām un vidējām – ES dalībvalstīm."
Šobrīd 37% no Latvijas Republikas Saeimas likumiem vispirms tiek pieņemti Briselē un tikai tad adaptēti Latvijā. Ja Lisabonas līgums stāsies spēkā, šis skaitlis pārsniegs 50%, pieļauj Eiropas Parlamenta informācijas biroja Latvijā vadītājs Māris Graudiņš. Rietumeiropā tas jau tagad sasniedz 60–70% no visām likumdošanas normām. Tomēr, no otras puses, nacionālajiem parlamentiem, tai skaitā Latvijas Republikas Saeimai, būs lielākas tiesības ietekmēt likumdošanu jau tās izstrādes sākuma stadijā. Vai mūsu Saeimas un citu valstu parlamentu kapacitāte būs pietiekama, lai izsvērtu, tieši kādu likumu virzīšana būtu jāaptur, - to rādīs laiks.
Eiropas Savienība pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā
Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā pirmo reizi ES vēsturē
- tiks nodrošināta tieša ES pilsoņu iespēja iesaistīties Savienības lēmumu pieņemšanas procesā un ierosināt kāda tiesību akta projekta izstrādi;
- ES dalībvalstu parlamenti būs tieši iesaistīti Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā, un, ja vismaz trešdaļa parlamentu izteiks iebildumus pret kādu priekšlikumu, tas būs jāpārskata;
- Lisabonas līgumā iekļauta sadaļa par enerģētiku, kurā akcentētas rūpes par vidi un atjaunojamo enerģijas veidu, tādu kā koksnes un vēja enerģija, attīstības veicināšanu;
- ar 2014. gadu lēmumi tiks pieņemti tikai tad, ja tos atbalstīs dubultais vairākums, tas ir, 55% dalībvalstu, kuru iedzīvotāju skaits atbilst vismaz 65% no visu ES iedzīvotāju kopskaita. Tādējādi lielās dalībvalstis nevarēs nerēķināties ar mazajām;
- būs skaidri formulēta iespēja jebkurai dalībvalstij izstāties no ES.
Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Eiropa kļūs
- demokrātiskāka, jo ikvienam ES pilsonim būs lielākas iniciatīvas iespējas, kuras viņš varēs izmantot, ja viņa priekšlikumam pievienosies vismaz miljons citu ES pilsoņu;
- efektīvāka, jo ES institūciju darba metodes un balsošanas noteikumi tiks vienkāršoti, lai pilsoņiem svarīgie jautājumi neklejotu garajos birokrātijas gaiteņos;
- tiesiskāka un drošāka, jo ES pilsoņu tiesību aizsardzību garantēs likums – Pamattiesību harta;
- nozīmīgāka pasaules arēnā, jo ES iegūs juridiskas personas statusu un tādējādi kļūs par redzamāku partneri starptautiskajā arēnā, efektīvāk pārstāvot savu pilsoņu intereses.
