Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Eiropas Savienība, kas sastāv jau no teju 30 ļoti atšķirīgām valstīm, ir daudzu pārmaiņu priekšā.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls
"Likt pamatus arvien ciešākai Eiropas tautu savienībai," teikts jau Romas līgumā, ar kuru 1957.gadā dibināta Eiropas Ekonomikas kopiena. Beļģija, Vācijas Federatīvā Republika, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande, parakstot šo vēsturisko dokumentu, apņemas "ar kopīgu rīcību nodrošināt savu valstu ekonomisko un sociālo attīstību, likvidējot šķēršļus, kas sadala Eiropu".
Šķēršļi tiešām bija jānovāc. Divi pasaules kari, kas tā dēvētajā vecajā pasaulē izcēlās 20.gadsimta pirmajā pusē, kā arī daudzie kari pirms tam, skaidri apliecināja, ka ciešāka savienība ir izdzīvošanas jautājums. Tagad, saskaroties ar ekonomiskās un finanšu krīzes diktētajām patiesībām, daudzi saka to pašu. Eiropas Savienības līderu izmisīgie centieni noturēt vienoto valūtu eiro nebūt nav pārspīlēti.
Pa vecam vairs nevarēs
Eiropas valstu integrācijai vairāk nekā pusgadsimta laikā tik tiešām bijuši neapšaubāmi, visus sabiedrības slāņus skaroši sasniegumi – miers kontinenta Rietumu daļā un vēsturē nepieredzēts labklājības līmenis, ko lielā mērā nodrošinājuši tādi ES kopīgie mērķi kā vienotais tirgus, cilvēku un kapitāla brīva kustība. Tai pašā laikā ES kā pārnacionālu apkopojošu un pārraugošu sistēmu vienmēr pavadījusi skepse, kas sevišķi uzvilnījusi tādos brīžos kā tagad – dažādu sarežģījumu periodos.
"Kā savienot demokrātiju ar spēcīgu vadību no centra, būs viens no nākotnes ES sarežģītākajiem jautājumiem."
Lai gan tie nekad nav spējuši apturēt Eiropas valstu virzību uz 1952.gada līgumos noteiktajiem mērķiem, jautājums – uz kā rēķina tas notiek, un kam par to būtu jāmaksā? – patlaban ir samilzis kā vēl nekad. Tas savukārt novedis pie šķelšanās un jaunu konfrontējošu līniju vilkšanas, kas ne bez pamata, nedaudz notušējot līdzšinējo Rietumu–Austrumu dalījumu, spilgti iezīmējas kā "apzinīgie un strādīgie" Ziemeļi pret "kūtrajiem un izšķērdīgajiem" Dienvidiem. Vācu, somu un citu turīgo valstu nodokļu maksātāji vairs negrib turpināt sponsorēt "ballīti" Grieķijā, Itālijā, Spānijā, Kiprā, kur savukārt pieaug ienaids pret ziemeļniekiem kā ļaunprātīgiem taupības pasākumu uztiepējiem, galvenokārt Angelas Merkeles personā.
Uz šī fona Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozu aicinājums ES virzīties uz nacionālu valstu federāciju, ko viņš, saceļot ažiotāžu par eventuālu Eiropas savienotu valstu izveidi, izteica savā gadskārtējā uzrunā, izklausās gan provokatīvs, gan nereāls. Tai pašā laikā joprojām nepārvarētā Savienības ekonomikas un finanšu krīze skaidri vēsta, ka arī pa vecam turpināt vairs nebūs iespējams. Tātad jaunu, ciešāku sadarbības formu meklējumi un visticamāk arī to atrašana ir neizbēgama.
Nacionālais pret pārnacionālo
Izeja no krīzes un eiro sabrukuma draudiem, kā skaidri uzstāj lielākie ES maka pildītāji, būtu centralizēta dalībvalstu finanšu pārraudzība, kurā jaunā banku savienība un fiskālās disciplīnas pasākumi ir tikai sākums arvien ciešākai Savienības politiskajai integrācijai. Taču tālāku šī procesa izvēršanu patlaban ierobežo gan valstu nacionālā likumdošana, gan līdzšinējie ES tiesiskie rāmji.
Figurē viedoklis, ka ekonomikas un banku problēmas, kuru risināšanai tiek meklētas centralizētākas pārraudzības iespējas, nav jāsaista ar ciešāku Savienības politisko integrāciju. Taču ekonomikas jautājumi ir nesaraujami saistīti ar juridiskajiem un konstitucionālajiem aspektiem, kas neizbēgami saplūst ar politisko sfēru. Ņemot vērā, ka federācijas modelis paredz subjektu pakārtotību kopējai pārvaldībai, kā šai tēmai veltītā diskusijā "Eiropas Savienība krustcelēs" atzīmēja konstitucionālo tiesību eksperts Mārtiņš Mits, federatīva pārvaldība nonāk konfliktā ar tādiem Savienības dalībvalstu konstitūcijās nostiprinātiem fundamentāliem principiem kā nacionālā suverenitāte, demokrātija, parlamentārisms. Centra kontrole pār nacionālajiem budžetiem visur, taču sevišķi tādās valstīs kā Latvija, kur šī joma ilgāku laiku bijusi starptautisko aizdevēju kontrolē, varētu saskarties ar iebildumiem un protestiem.
"Figurē viedoklis, ka patlaban vērojama ne tik daudz eiro krīze, bet gan Eiropas identitātes krīze."
Minētie nacionālie faktori, kā jau to apliecināja Līguma par Konstitūciju Eiropai un Lisabonas līguma sarežģītā pieņemšanas gaita, kas vairākās Eiropas valstīs izcēlās ar plašiem protestiem un pat atkārtotu referendumu rīkošanu, būtu šķērslis arī jauna centralizētāka ES līguma izstrādāšanā un pieņemšanā. Kā to apliecina līdzšinējā pieredze, šāds līgums būtu efektīvs tikai tad, ja lēmumu pieņemšanas procedūra balstīsies uz vairākuma principu balsošanā, ar ko, protams, nebūs mierā politiķi un sabiedrība daudzās nacionālajās valstīs.
Taču, ņemot vērā, ka Eiropas Savienības pamatā ir tiesiskums, visai līgumu, likumu un lēmumu pieņemšanai tajā vajadzētu būt brīvprātīgai, demokrātiskai un apveltītai ar pilnīgu leģitimitāti, kuras nepietiekamība patlaban ir viena no Savienības pamatproblēmām gan iekšēji, gan starptautiski. Kā savienot demokrātiju ar spēcīgu vadību no centra, būs viens no nākotnes ES sarežģītākajiem jautājumiem.
Identitātes krīze
ES pamatā loģiski vajadzētu būt vienotai identitātei un kopīgām vērtībām. Tā tas arī ir domāts. Lisabonas līgums nosaka: "Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība." Diemžēl krīze atsegusi jau pastāvējušas un radījusi arī jaunas plaisas ES kā Eiropas nācijas apvienojošā konstrukcijā.
Tās vērojamas ne vien Savienības mērogā, bet arī atsevišķās valstīs. Patlaban redzamākie piemēri ir flāmu un valoņu atdalīšanās teritoriju tendences pēc vēlēšanām Beļģijā un iespējamā Skotijas atšķelšanās no Lielbritānijas pēc 2014.gadā gaidāmā referenduma.
Krīze kā vēl nekad aktualizējusi jautājumu, vai eiropiešiem vispār ir pietiekami spēcīga kopējā identitāte tālākai Savienības integrācijai. Analītiķu vidū figurē viedoklis, ka patlaban vērojama ne tik daudz eiro krīze, ko agrāk vai vēlāk izdosies pārvarēt, bet gan Eiropas identitātes krīze, ko šobrīd visuzkrītošāk ilustrē uzticības un solidaritātes trūkums dalībvalstu starpā, kas ilgtermiņā var izrādīties daudz nopietnāka problēma. Strīds par to, kuram tagad jāmaksā par ES idejas pastāvēšanu un jāmeklē risinājumi tās dzīvotspējai, līdztekus jau esošajai Rietumu-Austrumu plaisai, tagad sašķēlis Eiropu arī Ziemeļu–Dienvidu pretstatījumā.
"Savstarpējā integrācija koncentrēsies galvenokārt eirozonas valstu lokā, ko, domājot par eiro ieviešanu vai neieviešanu, būtu jāņem vērā arī Latvijai."
Jēdziens "solidaritāte", kas ir gan morāls, gan praktisks ES fundaments, daudzviet tiek uztverts vienpusēji un ir izsakāms ar vienu vārdu "dodiet!". Savienība kļuvusi par slaucamu govi, kas cieš no subjektiem ar barojama teļa identitāti. Tai pašā laikā dalībvalstīm nav vienprātības gan par institucionāliem, gan ekonomiskiem, gan sociāliem jautājumiem, kam būtu jānodrošina kopīgā piena avota sekmīga funkcionēšana.
ES ciešākas integrācijas pretiniekus droši vien varētu mierināt šāds salīdzinājums: ASV federālo budžetu veido apmēram 20–25% no IKP, savukārt ES karsti strīdi notiek par procenta simtdaļās mērāmām niansēm kopbudžetā, kas kopumā veido tikai 1% no Savienības iekšzemes kopprodukta.
Ar eiro pamatos
Ja jau patlaban ES plosa tik ievērojamas pretrunas, vietā ir jautājums – kas tad vispār vēl to spēj vienot, ja jau pat kristietība kā kopīgas vēstures un vērtību pamats izmesta no Savienības pamatdokumentiem? Paradoksālā kārtā - tas pats krīzes epicentrā nonākušais eiro! Eiropas Savienība nav tas pats, kas Eiropas Monetārā savienība, taču bez vienotas valūtas eiro vairs nav īsti iedomājami tālākie ES attīstības scenāriji.
Ņemot vērā pašreizējās pretrunas dalībvalstu starpā un neapšaubāmas leģitimitātes nepieciešamību jebkādu ES nākotnes projektu īstenošanā, nemaz jau nerunājot par ko tādu kā federācijas izveide, ir skaidrs, ka pagaidām jauna Savienības līguma nebūs, ko faktiski jau atzinuši arī ES līderi. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to viss apstājas. ES tālākā savstarpējā integrācija neapšaubāmi koncentrēsies galvenokārt eirozonas valstu lokā, ko, domājot par eiro ieviešanu vai neieviešanu 2014.gadā, būtu jāņem vērā arī Latvijai, kuras valūta jau tagad ir piesaistīta eiro. Pašlaik ES augstākajā līmenī apspriestā ideja par atsevišķa eirozonas valstu budžeta veidošanu uz divu līmeņu Savienības attīstību liek palūkoties arvien reālistiskāk.
Lai arī patiesībā visai senā ideja par Eiropas valstu federālu savienību, kuru nupat atkal sakustinājis Barrozu, pašreizējo iniciatoru izpildījumā drīzāk raksturojama kā aptuveni centieni rosināt tālākās integrācijas ceļu meklējumus, jau tuvākās nākotnes izšķiršanās par līdzdalību tajā daudzām dalībvalstīm būs ar pavisam konkrētām sekām.
