Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu, uzstājoties Eiropas Parlamentā ar ikgadējo runu, aicinājis virzīties uz nacionālu valstu federāciju, ko daudzi uzlūko kā Eiropas savienoto valstu pieteikumu. Tai pašā laikā Eiropadomes priekšsēdētājs Hermans van Rompejs šādu frāzi nelieto, taču aicina dalībvalstis diskutēt par banku savienību, par budžeta politikas koordinēšanu, par ekonomisko savienību un politiskās savienības nākotni. Vai viņi abi runā par apmēram vienu un to pašu? Kādi nodomi par ES nākotnes iespējamiem ietvariem figurē Savienības augstākajos ešelonos?
Ja Savienības līderi nāk ar tik daudziem priekšlikumiem, iespējams, tas liecina, ka situācija ir nobriedusi risinājumiem, kam jāmaina esošā nestabilā situācija. Gan Barrozu, gan van Rompeja, gan 11 ārlietu ministru ziņojumus par Eiropas nākotni apvieno doma, ka dziļākā problēma ir nevis Savienību vienojoša elementa – banku savienības, fiskālās savienības, monetārās savienības, ekonomiskās savienības – trūkums, bet uzticamības un leģitimitātes nepietiekamība.
Proti, jautājums ir: cik šis Eiropas projekts ir leģitīms, uzticams pašu eiropiešu acīs un arī starptautiski? No vienas puses, var teikt, ka patlaban tiek turpināts tas, kas jau visu laiku ir bijis – ES projekts vienmēr tapis kā elites projekts. No otras puses – elitei beidzot ir jāuzņemas meklēt risinājumus, lai diskusijas par banku, fiskālo, ekonomisko, monetāro savienību netiktu atrautas no diskusijas par ES nākotni kopumā.
Ideja par federalizāciju jāskata kontekstā ar diskusiju par ES nākotni. Runājot par to, ir viedoklis, ka jānosaka kāds galamērķis, piemēram, federācija, uz kuru tad arī vajadzētu iet. Taču, manuprāt, Barrozu nav pilnībā domājis par ko tādu, bet gan mēģinājis iekustināt virzību uz nepieciešamām pārmaiņām, kuru galarezultāts nav skaidri definējams.
Ja man jautā, ko minētie līderi domā, es atbildētu, ka to, ko mēdz teikt par Rīgu: kad pilsēta būs pabeigta, tā nogrims dziļos ūdeņos. Proti, Rīga top mūžīgi – ideāls galarezultāts nav iespējams.
Man šķiet, ka ar ES ir līdzīgi – nevajadzētu domāt, ka tapšanas process noslēgsies ar federācijas izveidošanu. ES sastāv no daudzām ļoti atšķirīgām valstīm un to priekšā ir nebeidzami izaicinājumi. Pilnveidošanās process nekad nenoslēgsies, un tas, kas notiek patlaban, ir tikai kārtējais solis tajā. Barrozu ir pārcēlis latiņu tālāk, dodams vielu diskusijām un pamatu spert soļus uz priekšu.
Diskusijās par iespējamajiem krīzes risinājumiem figurē viedoklis, ka ES fiskālās problēmas ir iespējams nodalīt no Savienības politiskās nākotnes jautājuma un risināt atsevišķi. Vai, jūsuprāt, tas ir iespējams?
Domāju, tas nav īsti iespējams, jo realizēt pārraudzību un īstenot pārmaiņas finanšu un ekonomikas sektorā nav iespējams bez izmaiņām politiskajā pārraudzībā.
Vai ES pilsoņu kopējās identitātes sajūta, jūsuprāt, ir pietiekama, lai būtu par pamatu tālākai Savienības integrācijai?
Šī identitāte ir aplūkojama vairākos līmeņos un, manuprāt, ir tik spēcīga, cik spēcīgs ir tās vājākais posms. Viens no tādiem, pievēršoties solidaritātei kā kopējās identitātes elementam, pēdējā laikā ir Grieķija. Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, kas uzstāj uz taupības pasākumiem, ierodoties Grieķijā, nepieciešamie drošības pasākumi ir vajadzīgi lielāki nekā, ja vizīte notiktu Kabulā. Tas diezgan uzskatāmi liecina par solidaritātes izpratnes atšķirībām Savienībā.
Runājot par vēlēšanām tajā pašā Grieķijā šā gada jūnijā, jāpiemin negatīvā balsojuma izvēle – nevis, vai mēs esam par Eiropas nākotni vai ko citu pozitīvu, bet - vai nu mēs dusmīgi akceptējam uzspiesto taupību, vai nu to nepieņemam un nonākam vēl sliktākā situācijā. Līdzīga nostāja diemžēl figurē arī daudzās citās valstīs, ieskaitot Latviju. Jā, pašreizējā situācijā dominē krīzes identitāte, kas nav tā labākā.
Lai neteiktu, ka Eiropu patlaban vieno galvenokārt atrašanās vienā ģeogrāfiskā vietā krīzes apstākļos, būtu jāsaskata kāds šīs valstis vienojošs elements, kas var kalpot par jēgpilnu pamatu Savienības nākotnei. Vai tāds ir saskatāms?
Te būtu jāatskatās uz ES pamatiem. Sākotnēji tā lielā mērā bijusi visefektīvākā konflikta novēršanas operācija cilvēces vēsturē, pēc tam – labklājības valsts būvēšana; tad - normatīvo ideju lielvara, apliecinot pasaulei sevi kā pievilcīgu, demokrātijas principus respektējošu attīstības modeli, kas ļoti veiksmīgi darbojās līdz pat 2007.gadam.
Tagad mēs saskaramies ar zināmām sava veiksmes stāsta konsekvencēm, kas ļauj runāt par šo negatīvo krīzes identitāti, uz kuras nebūtu labi būvēt nākotni, bet visam pamatā tomēr ir kas vairāk – kopīga attīstības pieredze. Arī turpmāk Eiropai nekas cits neatliks kā turēties kopā, jo pat Savienības lielākās valstis vienas pašas nespēs pastāvēt globālās konkurences apstākļos.
Viena no galvenajām Eiropas identitātes komponentēm ir demokrātija. Pastāv viedoklis, ka to nav iespējams savienot ar spēcīgu vadību no centra, kas, ejot uz tālāku integrāciju, neizbēgami attīstīsies. Vai šajā ziņā neradīsies nepārvaramas principiālas pretrunas?
Jā, šīs pretrunas, kuras jau iezīmēja grūtības pieņemt līgumus vēl pirms Lisabonas līguma pieņemšanas atsevišķās valstīs sabiedrības iebildumu dēļ, kļūs arvien aktuālākas. Šķiet, politiķi, kā apliecina minētie ES nākotnes ceļa meklējumi, to saprot arvien vairāk un jācer, ka tiks domāts, kā demokrātijas deficītu mazināt. Šeit gan veidojas zināms apburtais loks – no vienas puses, mums ir grūti iedot vairāk pilnvaru centram, jo sakām, ka tas ir birokrātisks un neleģitīms, bet, kamēr šīs pilnvaras nedodam, protams, tas ir un paliek neleģitīms.
Tad ir jājautā, kā šo centru padarīt leģitīmu?
Galvenais atslēgas vārds samilzušo ES problēmu risināšanā nav federālisms, bet gan leģitimitāte. Un tās virzienā jāsāk iet pakāpeniski, soli pa solim. Pirmkārt, vajadzētu domāt par paneiropeiskām (viseiropas – red.) partijām, tām būtu jānāk ar saviem zināmiem līderiem. Otrkārt, paralēli vajadzētu domāt, kā šo politisko konstrukciju padarīt leģitīmāku, caurskatāmāku, sabiedrību ieinteresējošāku.
Ir jau izskanējušas idejas par vispārējās vēlēšanās ievēlētu Eiropas Padomes vadītāju, Eiropas Komisijas vadītāju, kurš varētu nozīmēt savu valdību pēc būtības, nevis kādas kvotu sistēmas. Protams, te mazajām valstīm rodas daudzi jautājumi, vai tās nezaudēs šajā procesā vai neizveidosies lielo spēlētāju, tādu kā Vācija un Francija, dominance gan Savienības amatos, gan pārnacionālajos politiskajos spēkos.
Pastāv arī ideja izveidot divpalātu ES parlamentu. Meklējumi jau ir sākušies. Angela Merkele, atgriezusies no atvaļinājuma, simptomātiski demonstrē citu attieksmi – sākusi smaidīt, paslavēt tos pašus grieķus, arī spāņus, francūžus. Tas padara leģitīmāku, pievilcīgāku Vācijas politiku. Iespējams, līdzīgās kategorijās sāk domāt arī birokrātiskajās aprindās – kā padarīt Eiropas projektu saprotamāku, tuvāku cilvēkiem.
Latvija gan kā maza, gan kā trūcīga ES dalībvalsts ne reizi vien paudusi bažas par divu līmeņu Eiropas izveidošanos. Sevišķi saistībā ar eiro ieviešanas perspektīvām. Cik aktuāla, jūsuprāt, patiesībā ir šī problēma?
Man ideja par ātrumiem nekad nav likusies apmierinoša. Tie tomēr vairāk asociējas ar normativitāti. Runājot par ekonomiskās izaugsmes ātrumiem, Eiropā ir valstis, kuras ir ES, bet nav eirozonā, piemēram, Dānija, Zviedrija, Lielbritānija, kas sekmīgi attīstījušās arī krīzes gados. Savukārt ir tādas eirozonas valstis, piemēram, Grieķija, Spānija, Itālija, kuru izaugsmes tempiem mēs vis negribētu līdzināties.
Pareizāk būtu runāt nevis par ātrumiem, bet gan integrācijas dziļumu. Tad redzams, ka veidojas vesels valstu spektrs – gan tādas kā Lielbritānija, kas ES iesaistās ļoti minimāli, gan tādas kā Čehija, kas arī saglabā zināmu distanci, gan tādas, kas pievienojas visām Savienības iniciatīvām. Runājot par eirozonu, redzam, ka ir valstis, kas tajā iekļāvušās pie pirmās izdevības, kā Igaunija, gan tādas kā Polija, Čehija, Ungārija, kuras tik ļoti nesteidzas pievienoties šai valūtai.
Runājot par integrācijas dziļumiem un Savienības kodoliem, attiecībā uz Latviju gribētu teikt, ka, iesaistoties šajā kodolā, mēs iegūstam ne tikai potenciālas priekšrocības, bet arī uzņemamies riskus, tajā skaitā ar saviem līdzekļiem piedaloties tā dēvētajā stabilitātes mehānismā, no kura tiks finansētas naudas grūtībās nonākušas valstis. Respektīvi, iestājoties eirozonā, mēs varam rēķināties gan ar risku, gan arī atbalstu vajadzības gadījumā. Turklāt, ja ar Savienības kodolu kaut kas notiek, ir pilnīgi skaidrs, kas tas mūs pietiekami spēcīgi sitīs arī tad, ja tajā nebūsim. Turklāt šādā gadījumā Latvija nevar rēķināties ar atbalsta pasākumiem.
Cik lielā mērā patlaban iestāšanās eirozonā Latvijai ir ne tikai finanšu, bet arī ģeopolitisks jautājums?
Vislielākajā mērā. Es pat neteiktu, ka būšana vai nebūšana eirozonā būtu saistāma ar ārēju draudu mazināšanos no, piemēram, Krievijas. Tam ir NATO, lai šādu apdraudējumu nepieļautu. Vairāk nāktos uzsvērt, ka, iesaistoties eirozonā, mēs pilnvērtīgi iesaistītos kopējā Eiropas projektā un izkļūtu no veidojuma, ko tādā vai citādā nozīmē sauc par neskaidro, pelēko zonu.
Eiropas projekta īstenošanā līdz šim gan bijusi vērojama absurda situācija – no vienas puses, tiesības uz līdzdalību Eiropas Ekonomiskajā kopienā, Eiropas Kopienā un visbeidzot Eiropas Savienībā ir tādām valstīm, "kurās pārvaldes sistēma balstās uz demokrātijas principiem" un kuras piekrīt dalības nosacījumiem, bet, no otras puses, ES darbojusies kā slēgts klubs, kur jaunu dalībnieku uzņemšanai radīti dažādi šķēršļi, lai nepielaistu tos tuvumā. Cik lielā mērā šāda pieeja varētu būt aktuāla arī turpmākajā ES integrācijas procesā?
Domāju, šajā kontekstā ES ir izpaudušies divi refleksi. No vienas puses, redzam, ka kopš 90.gadiem Savienība ir ievērojami paplašinājusies, Vācijai un arī citām vecajām dalībvalstīm zināmā mērā uzņemoties atbildību par postpadomju valstu atgriešanos Eiropas kopējās mājās. No otras puses, sākotnējās dalībvalstis piedzīvo bažas, ka to līdzšinējo komfortu arvien vairāk apdraud klātpienācēju pieaugošais īpatsvars Savienībā. Taču domāju, ka paplašināšanās ir viens no pēdējiem vīzijas projektiem Eiropas attīstībā, kas, par spīti bažām un komforta ierobežojumiem, nepieļauj apstāšanos.
Iespējams, daudzu valstu skatījumā tam ir arī ekonomisks pamatojums un tādas valstis kā Vācija savu turpmāko izaugsmi varētu saistīt ar iespējām, ko paver tirgus kopējā paplašināšanās. Taču tādā gadījumā tomēr ir jāsamierinās, ka viena daļa valstu ir vairāk ņēmējas nekā devējas.
Runājot par krīzi, nākas secināt, ka zināmā mērā tā nākusi par labu Centrāleiropai un Austrumeiropai. Līdz tam dalījums bija attīstītās vecās ES valstis un atpalikušākās jaunās dalībvalstis. Tagad vairāk runā par dalījumu – Ziemeļi un Dienvidi, kas, kā zināms, tiek saistīti ar noslieci uz izšķērdību un arī ļauj mums ieņemt apzinīgā pretmeta vietu krīzes pārvarēšanas kontekstā. Tas neapšaubāmi ir izdevīgi Vācijai, kas ne gluži nesavtīgi ir ieinteresēta mūsu reģiona attīstībā, tajā skaitā, lai parādītu, ka veids, kā Baltijā pārvarēja krīzi, darbojas. Bet Vācijas interese par mums ir abpusēji izdevīga.
Pārticības līmeņa atšķirības tomēr veido būtisku plaisu starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm, un ir neapšaubāms šķērslis integrācijai. Tā kā tuvākajā nākotnē daudzām bijušā padomju bloka valstīm nav izredžu pietuvoties kaut vidējam ES pārticības līmenim, ir viedoklis, ka Austrumeiropai bija vajadzīgs savs Māršala plāns.
Varbūt šāds plāns kaut ko arī atrisinātu. Taču Latvijai tomēr ir jāizaug no tā, ka mums jāgaida, lai kāds visu laiku kaut ko mums iedotu. Domāju, ka pa šiem divdesmit gadiem mēs esam attīstījušies par neatkarīgu, patstāvīgu valsti. Un tas ir pat labi, ka krīzes situācijā uzņēmāmies atbildību par savām kļūdām un paši par tām esam samaksājuši.
Grieķijas piemērs noteikti nav atdarināšanas vērts. Ir aprēķini, ka atbalsts šai valstij ir bijis pat simtreiz lielāks nekā Māršala plāns Eiropai. Vai no tā Grieķija ir kļuvusi efektīvāka? Savukārt Igaunija, lai gan nav saņēmusi lielākas dotācijas un subsīdijas par Latviju, ir kļuvusi pievilcīga vieta investīcijām un ienākumu līmeņa ziņā uz cilvēku strauji tuvojas Eiropas vidējam līmenim.
Socioloģiskās aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir eiroskeptiķi – gan attiecībā uz vienoto valūtu, gan ES kā institūciju un nākotnes ietvaru. Priekšlikumu par ES valstu federācijas veidošanu, nākotnē virzoties uz vēl lielāku dalībvalstu kontroli, atbalsta 20% aptaujāto. Vai tas nav pagaidām nepārvarams šķērslis virzībā uz pilnvērtīgu iekļaušanos Eiropā?
Šie rādītāji tiešām nav iepriecinoši. Aptaujas rāda, ka eiro ieviešanu Latvijā atbalsta tikai 15% iedzīvotāju. Tomēr jautājums ir, cik cilvēku ir tiešām pret eiro? Un pret ir tikai aptuveni viena trešdaļa. Pārējie saka, ka ar eiro ieviešanu vajag pagaidīt, līdz tas nostabilizējas, tam nepieciešami īpaši nosacījumi un tamlīdzīgi. Tātad šie cilvēki kopumā nav pret eiro.
Tāpat ir ar jautājumu par tālāku integrāciju citās jomās – īpaši neiedziļinoties situācijas būtībā un domājot, ka Eiropas projekts kļūst vājāks un vājāks, cilvēku emocionālā pretestība ir pilnīgi saprotama. Tas pats Barrozu, van Rompejs, Vestervelle (Vācijas ārlietu ministrs Gvido Vestervelle – aut.) savās runās arī norāda: jauna Savienības līguma nebūs, jo tam šajā situācijā cilvēki nepiekritīs. Tas vēlreiz apliecina, ka federācija nav konkrēts ES līderu galarezultāta piedāvājums, bet drīzāk gan pamudinājums uz diskusiju par iespējamiem risinājumiem un piedāvājums spert pakāpeniskus soļus to virzienā.
