Aptaujātie eksperti ir vienisprātis – viss būs atkarīgs no Saeimas deputātu un darbinieku kompetences, spējas definēt prioritārās nozares un meklēt sabiedrotos citu dalībvalstu parlamentu vidū.
Parlamenti varēs ietekmēt ES likumdošanu
Lielāku iespēju nacionālajiem parlamentiem iesaistīties ES tiesību aktu izstrādē paredz Lisabonas līguma 63. pants, nosakot, ka dalībvalstu parlamenti nodrošina, lai priekšlikumi un likumdošanas iniciatīvas atbilstu subsidiaritātes principam saskaņā ar līguma 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principa ievērošanu.
Citiem vārdiem sakot, nacionālajiem parlamentiem tiek dota iespēja jau ES tiesību aktu izstrādes sākuma procesā vērtēt, vai šīs ES likumdošanas izstrādes mērķi labāk nebūtu sasniedzami zemākā – dalībvalstu likumdošanas līmenī. Tādēļ visu 27 dalībvalstu parlamenti jaunos ES tiesību aktus saņem vienlaikus ar visām ES institūcijām.
"Dalībvalstu parlamenti nodrošina, lai priekšlikumi un likumdošanas iniciatīvas atbilstu subsidiaritātes principam."
Nacionālie parlamenti izvērtē šīs ES likumdošanas iniciatīvas un astoņu nedēļu laikā kopš to saņemšanas var nosūtīt Eiropas Komisijai, ES Padomei un Eiropas Parlamentam pamatotu atziņu ar paskaidrojumiem, kādēļ parlaments uzskata, ka jaunais ES tiesību akts neatbilst subsidiaritātes principam un tādēļ šo jautājumu labāk risināt dalībvalstu likumdošanas līmenī.
Ja bažas par subsidiaritātes principa neievērošanu ir vairāku dalībvalstu parlamentiem, ES tiesību akts ir jāpārskata. Lisabonas līguma 2. protokola 7. panta 2. daļa paredz, ka ES likumdošanas iniciatīvas ir jāpārskata, ja pamatotie atzinumi par neatbilstību subsidiaritātes principam saņemti no vismaz vienas trešdaļas parlamentu. Ņemot vērā, ka šajā procesā katram parlamentam ir divas balsis, tad ES likumdošanas iniciatīvas pārskatīšanu var panākt vismaz deviņu dalībvalstu parlamenti, kuriem kopā ir 18 balsis. Savukārt drošības un tiesiskuma jautājumos kritiskais minimums ir 14 balsis jeb septiņu dalībvalstu parlamenti.
Viss mūsu pašu rokās
Latvijas Republikas Saeimas spēja izmantot Lisabonas līgumā iekļautās iespējas vistiešākā veidā būs atkarīga no politiskās gribas un profesionalitātes, uzskata Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle: „Cik aktīvi mēs būsim, ja tā var teikt, eiropeizējušies jeb cik aktīvi iesaistījušies ES politikas veidošanā. Cik daudz būsim sapratuši, ka tam, par ko lemjam, būs tālejošas sekas visas ES līmenī. Viss ir mūsu pašu rokās – vai spēsim izmantot Lisabonas līguma sniegtās papildu iespējas, vai tomēr nespēsim un tad mums nebūs kam sūdzēties.”
Viņa skaidro, ka par subsidiaritātes principa izvērtēšanu atbildīgā Eiropas lietu komisija jau laikus gatavojas Lisabonas līguma sniegtajām iespējām un sava veida treniņa nolūkos veikusi jau vairāku ES leģislatīvo aktu pārbaudes. Informācija par Saeimā veikto pārbaužu rezultātiem ievietota īpašā visiem ES parlamentiem kopējā interneta datubāzē IPEX (Interparliamentary EU Information Exchange, www.ipex.eu).
"Mums vajadzētu spēt definēt piecas, sešas nacionālās prioritātes un pēc tam visas direktīvas, visus ES tiesību aktus skatīt šo prioritāšu gaismā. "
V. Paegle
„Providus” ES politikas pētniece politoloģe Dace Akule norāda, ka šī subsidiaritātes principa ievērošanas pārbaude ir pilna daudz lielāku izaicinājumu, nekā dažreiz tiek domāts. „Pārbaude nevarēs izpausties vienīgi ar Saeimas vēstuli, ka kāds ES likumprojekts pārkāpj subsidiaritātes principu un ka likuma mērķi labāk būtu sasniegt, izstrādājot nacionālo likumdošanu. Būs nepieciešams argumentēt, pamatot, kāpēc pastāv bažas, ka konkrētais likumprojekts subsidiaritātes principu neievēro,” uzskata D. Akule. Viņa atzīmē: ņemot vērā to, ka ES likumprojekti tiek izstrādāti par plašām jomām, šo darbu nevarēs veikt viena pati Eiropas lietu komisija, būs nepieciešams arī citu Saeimas komisiju un nevalstisko organizāciju darbs.
Arī V. Paegle piekrīt, ka būtiski pieaugs nacionālo parlamentu nozaru komisiju nozīme. „Esam jau šobrīd pārstrukturizējuši Saeimas darbu, lai šajā subsidiaritātes pārbaudes darbā vairāk iesaistītu Saeimas nozaru komisiju deputātus un konsultantus. Šajā jautājumā būtiski ir arī mācīties no valstīm, kuras jau atrodas pāris soļus priekšā,” pauž Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja.
D. Akule atgādina, ka viena pati Saeima nevarēs apturēt ES likumdošanas iniciatīvas, tam būs nepieciešams citu parlamentu atbalsts. „Saeimai būs cieši jāsadarbojas ar citu dalībvalstu parlamentiem, mēģinot pārliecināt, ka kāds likumprojekts apdraud subsidiaritātes principa ievērošanu. Taču tas nenozīmē, ka Saeimas iespējas jauno Lisabonas līgumā iestrādāto instrumentu izmantot ir niecīgas,” norāda politoloģe.
Vispirms prioritātes un svešvalodu zināšanas
Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātņu fakultātes Eiropas studiju programmas vadītājs Veiko Spolītis skeptiski vērtē Saeimas izredzes izmantot Lisabonas līguma sniegtās iespējas. „Uzskatu, ka Saeima – tāda, kāda tā ir šobrīd, nespēs izmantot jaunās iespējas,” saka politologs, atgādinot, ka Eiropas lietu komisijai jau šobrīd ir iespēja sniegt atzinumus par ES tiesību aktiem.
„Saeimas Eiropas lietu komisija diemžēl lielākoties ir atstājusi šīs tiesības nozaru ministrijām. Tādēļ nevis parlaments, bet gan izpildvara nosaka ES likumdošanas gaitu Latvijā,” uzskata V. Spolītis. „Līdz ar to pievienotā vērtība no šādas komisijas darba ir tāda, kāda tā ir.”
Viņš norāda, ka, lai sekmīgi izmantotu Lisabonas līguma sniegtās iespējas, Latvijai vispirms skaidri jādefinē nacionālās intereses un deputātiem jāspēj komunicēt ar citu parlamentu pārstāvjiem. „Uzskatu, ka angļu valodas zināšanām un labai izpratnei par Eiropas Savienības likumdošanas un darbības principiem jābūt obligātai prasībai Eiropas lietu komisijas deputātiem. Bez teicamām angļu un citu Eiropas valodu zināšanām mēs nekad netiksim uztverti nopietni,” bilst politologs, atgādinot, ka svešvalodas nemācīties var atļauties tikai lielvalstu pārstāvji, bet mazām valstīm tās ir vitāli nepieciešamas.
"Nevis parlaments, bet gan izpildvara nosaka ES likumdošanas gaitu Latvijā."
V. Spolītis
Arī Vaira Paegle atzīst komunikācijas prasmju lielo nozīmi, darbojoties ES nacionālo parlamentu Eiropas lietu komisiju sadarbības organizācijā COSAC. „Vai mēs varēsim ar citu dalībvalstu parlamentāriešiem sarunāties vienā valodā?” vaicā V. Paegle. „Ne tikai burtiski vienā svešvalodā – angļu vai franču, kuru zināšanas ir ļoti būtiskas. Bet arī veidot draudzīgas attiecības, savstarpēju uzticību, radīt labu iespaidu par sevi. Vai spēsim pārliecināt savus Eiropas kolēģus par nepieciešamību aizstāvēt to vai citu Latvijai būtisku lēmumu?”
Vaira Paegle uzskata, ka šis jautājums ir daudz plašāks par Saeimas un Eiropas lietu komisijas darbu, jo runa ir par Latvijas spēju definēt savas prioritātes. „Mums vajadzētu spēt definēt piecas, sešas nacionālās prioritātes un pēc tam visas direktīvas, visus ES tiesību aktus skatīt šo prioritāšu gaismā. Jārēķinās, ka nekad nespēsim pilnībā nosegt visu ES politiku, pat ja mums uzlabosies ekonomiskā situācija un varēsim pieņemt vairāk kvalificētu darbinieku. Tādēļ nepieciešams strādāt ar tiem jautājumiem, kuri ir īpaši būtiski mūsu ekonomikai, lauksaimniecībai, sociālajai sfērai, videi,” norāda Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja.
