Ir vai nav jāmaksā par mūzikas atskaņošanu publiskā vietā?

Māris Kaparkalējs, LV portāls

Vispirms – kas ir publisks izpildījums?

Sabiedriskās vietās, kur pulcējas cilvēki, kas nepieder pie vienas ģimenes vai paziņu loka (dažādās privātās un valsts iestādēs un pasākumos, bāros, kafejnīcās, viesnīcās, diskotēkās, restorānos, arī slēgtos klubos, skolās, veikalos, brīvā dabā, sabiedriskajā transportā u.c.), parasti skan mūzika, tā radot patīkamāku gaisotni šīs vietas apmeklētājiem. Vienalga, vai šī mūzika skan no radio aparāta vai televizora, vai no mūzikas ierakstu atskaņotāja, vai diskžokeja programmas, vai datora, vai citas ierīces, sabiedriskās vietas īpašniekam (vai valdītājam) tas ir publisks izpildījums, un par to autoram pienākas atlīdzība.

Autortiesību likuma 1.panta 15.punkts nosaka, ka publisks izpildījums ir muzikālā darba (arī izpildījuma un fonogrammas) izmantojums ārpus ierastā ģimenes loka, tai skaitā publisks atskaņojums ar jebkuras tehniskas ierīces (piemēram, radio aparāta, datora, jebkāda veida skaņu ierakstu atskaņotāja u.tml.) palīdzību.

Latvijas tiesību aktos nav atrodams terminu "publiska vieta" vai "ģimenes loks" skaidrojums. Autortiesību likuma 63.panta piektās daļas 1.punkts vienīgi uzskaita dažas vietas, kuras tiek uzskatītas par publiskām vietām (izklaides vietas, kafejnīcas, veikali, viesnīcas un citas tamlīdzīgas vietas), tādēļ jāizmanto interpretācijas metodes, kas palīdzētu šos terminus precīzāk izprast.

Eiropas Savienības tiesas skaidrojums par šo jautājumu atrodams 2006.gada 7.decembra spriedumā par strīdu starp Spānijas autoru kolektīvā pārvaldījuma organizāciju SGAE un viesnīcu "Rafael Hoteles SA"^[1]. Šajā spriedumā tiesa noteica, ka autors, atļaujot sava darba pārraidīšanu ēterā, ņem vērā tikai tiešos lietotājus, proti, signāla uztvērēju (mūsu gadījumā – radio aparātu) īpašniekus, kuri individuāli vai savā privātajā telpā vai ģimenes lokā uztver raidījumus. Līdzko šī uztveršana notiek plašākā auditorijā jaunai sabiedrībai, tā ir publiska uztveršana un dod autoram ekskluzīvas tiesības saņemt par to atlīdzību.

Līdz ar to ir skaidrs, ka ārpus ģimenes loka ir visas vietas, kurās atrodas cilvēki savās sabiedriskajās gaitās – darbā, izglītības iestādē, atpūtas vietās, iepirkšanās vietās, sabiedriskajā transportā u.tml.

Kādas starptautiskās saistības Latvija ir uzņēmusies?

Autoru aizsardzības pamatnosacījumi ir iekļauti tā dēvētajā Bernes konvencijā[2], kuras 11.pantā ir noteikts, ka muzikālu darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu publisku izpildīšanu ar jebkuriem līdzekļiem vai jebkurā veidā. Tālāk - 2.pants turpina, ka autoru radītie darbi, tai skaitā  muzikālās kompozīcijas ar tekstu vai bez teksta, bauda aizsardzību visās valstīs, kas pievienojušās konvencijai, un ka šī aizsardzība tiek īstenota autora un viņa tiesību pārņēmēju labā.

Latvija šai konvencijai pievienojās 1995.gadā[3], līdz ar ko tai ir saistoši konvencijas noteikumi.

Bernes konvencija ir visvecākā un vissvarīgākā konvencija par autortiesību aizsardzību, jo dod autoriem visaptverošas tiesības un nodrošina augstu aizsardzības līmeni. Tā nodrošina, ka katra valsts iekļauj konvencijas normas savos likumos un izņēmumi pieļaujami tikai atsevišķos gadījumos, kad tas ir speciāli norādīts. Savos pastāvēšanas gados Bernes savienība ir izaugusi no 14 līdz 165[4] biedriem.

Autora tiesības saņemt atlīdzību

Lai autors varētu dzīvot no sava amata augļiem, viņam vajag saņemt atlīdzību par savu darbu. Jo vairāk viņa darbs tiek izpildīts, atskaņots, raidīts un tā tālāk, jo lielāku atlīdzību saņem autors. Lai to nodrošinātu, autoram tiek noteiktas mantiskās tiesības izsniegt atļauju par savu darbu izmantošanu, tai skaitā atļaut vai aizliegt publiski izpildīt darbu – darbu izpildīt tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību ārpus ierastā ģimenes loka.

Par autordarbu izmantošanu jāmaksā atlīdzība, un to var maksāt vai nu tieši autoram (par lielo tiesību darbu izmantošanu, par darbu izmantošanu reklāmā, par tiesībām darbu tulkot, aranžēt u.tml.), vai arī mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai (par mazo tiesību darbu raidīšanu, reproducēšanu, retranslāciju u.t.jpr.).

Autoratlīdzības samaksas kārtība

Autortiesību likuma 63.panta piektās daļas 1.punkts nosaka gadījumus, kad tiesības var tikt administrētas tikai kolektīvi. Šajā uzskaitījumā ietverts arī publiskais izpildījums. Tas nozīmē, ka tieši ar autoru vienoties un maksāt viņam atlīdzību nav iespējams gadījumos, kad autoru mūzika tiek publiski izpildīta. Šīs licences izsniedz un atlīdzību iekasē mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija.

Muzikālo darbu tiesības kolektīvi katrā valstī administrē ne vairāk kā viena autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas izdod licences, iekasē autoratlīdzību, sadala šo atlīdzību un izmaksā autoriem. Tā kā šī autortiesību organizācija pārstāv ne vien lielāko tiesu pašmāju, bet arī faktiski visu pasaules repertuāru, izmantotājam vienkāršā veidā ir iespējams iegūt atļauju milzīga muzikālu darbu skaita izmantošanai.

"Bernes konvencija dod autoriem visaptverošas tiesības un nodrošina augstu aizsardzības līmeni."

Autortiesību likums (67.pants) nosaka, ka atļauju kolektīvā pārvaldījuma organizācijas darbībai izsniedz Kultūras ministrija un, ja viena organizācija valstī jau veic šo darbu, otrai atļauju izsniegt vairs nevar. Tas nozīmē, ka ir jābūt tikai vienai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai katrā valstī uz katru repertuāru. Ja, piemēram, mūzikas repertuāru pārraudzītu divas vai vairākas organizācijas, tas ārkārtīgi sarežģītu un sadārdzinātu autortiesību uzskaites un atlīdzības maksāšanas procesu.

Tomēr, atrodoties šādā dabiska monopolstāvokļa pozīcijā, organizācijai ir ļoti grūti "nekrist kārdinājumā" un nepacelt tarifus, kurus tā vienpusēji nosaka par autordarbu izmantošanu, tādējādi gūstot arī lielāku starpniecības procentu. Tādēļ valstī ir jānodrošina kārtība, kādā tiks novērsta iespējamā vēlēšanās izmantot savu dominējošo stāvokli ļaunprātīgi. Daļēji šīs funkcijas jau pilda Kultūras ministrija, tomēr tā nekad nav vēlējusies iesaistīties strīdos par organizācijas noteikto tarifu apjomiem, līdz ar to šī pārraudzība ir diezgan formāla.

Vai tas ir atkārtots maksājums?

Bieži dzirdams apgalvojums, ka radio taču jau vienreiz jau ir samaksājis autoratlīdzību par mūzikas atskaņošanu un tagad par to pašu tiek prasīta samaksa otrreiz.

Nē, jo tās ir divas dažādas tiesības:

• raidorganizācijas maksā autoriem atlīdzību par viņu darbu raidīšanu privātai lietošanai - mājsaimniecībai jeb ģimenes lokam. Šī tiesība ir noteikta Autortiesību likuma 15.panta pirmās daļas 5.punktā;
• ja raidorganizācijas pārraidītā programma ar tajā ietilpstošajiem autordarbiem pēc tam tiek publiski izpildīta vietā, kas ir ārpus ģimenes loka, tad tā ir jauna nākamā šo darbu izmantošana – publiskais izpildījums, un šī autoru tiesība ir noteikta Autortiesību likuma 15.panta pirmās daļas 3.punktā.

Šā paša panta ceturtā daļa skaidri nosaka, ka autoram ir tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izmantošanu jebkādā no minētajiem veidiem un arī saņemt atlīdzību par savu darbu izmantošanu jebkurā no minētajiem veidiem.

Lai labāk saprastu, varam minēt piemēru no ķermenisko lietu pasaules. Dzīvokļa īpašnieks var izīrēt savu dzīvokli ģimenei dzīvošanai – tad tās būs īres tiesības un ģimene maksās īres maksu. Taču, ja šī ģimene dzīvoklī uzsāk komercdarbību, piemēram, atver kafejnīcu, tad tā būs telpu izmantošana peļņas gūšanai – tātad noma, un ģimenei būs jāmaksā nomas maksa.[5]

Kā nodrošināt līdzsvaru?

No iepriekš veiktās analīzes skaidri ir secināms, ka nav tiesiska pamata atņemt autoriem tiesības saņemt pelnīto atlīdzību par savu darbu publisku izpildījumu. No autortiesību vēstures ir labi zināms fakts, kas jau kļuvis par leģendu, ka kāds komponists krogā atteicās maksāt par pusdienām, jo krogus īpašnieks viņam nesamaksāja par šā komponista radīto mūziku, kas tur skanēja.

Tik tiešām – kāpēc attieksme pret bezķermenisku lietu radītājiem ir citādāka nekā pret taustāmu lietu ražotājiem? Kāpēc datoru vai televizoru nevar ņemt bez atļaujas un maksāšanas, bet dziesmu, datorprogrammu vai filmu var? Kur ir tā starpība?

Nereti autortiesību aizsardzība Latvijā tiek uzskatīta par nevajadzīgu un dažreiz pat kaitniecisku nodarbošanos, jo it kā ierobežo indivīda tiesības uz informāciju. Tas skaidrojams, pirmkārt, ar sabiedrības neinformētību par intelektuālā īpašuma jautājumiem, otrkārt, ar nevēlēšanos veikt formālās darbības likumā prasīto tiesību iegūšanai, iespējams, treškārt, ar kolektīvā pārvaldījuma organizāciju dažkārt nepamatoti augstajiem tarifiem un nespēju komunicēt ar sabiedrību.

"Cilvēktiesības, kas garantētas Satversmes 100. un 113.pantā, ir līdzvērtības, un starp tām ir jāatrod līdzsvars."

Latvijas Republikas Satversmē ir noteikts, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības[6] un ikvienam garantē tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.[7]

Līdz ar to mēs redzam, ka cilvēktiesības, kas garantētas Satversmes 100.pantā un 113.pantā, ir līdzvērtības, un starp tām ir jāatrod līdzsvars. Nedrīkst viena sabiedrības daļa – autori – tikt pārāk stipri aizsargāti, lai no tā ciestu pārējā sabiedrības daļa, kas nepiekļūs sabiedrības attīstībai vitāli svarīgām lietām – kultūras un mākslas sasniegumiem. Savukārt pārāk stingri aizsargājot sabiedrības tiesības piekļūt šiem radošā darba rezultātiem, tiks atņemti iztikas līdzekļi radošajiem cilvēkiem, un tie nevarēs radīt jaunus darbus, kas virzītu sabiedrības attīstību.

Lai nodibinātu līdzsvaru starp tiesību īpašnieku un sabiedrības interesēm, būtu nepieciešams atrast vidusceļu, ka autori saņemtu atlīdzību par savu darbu publisku izpildījumu vietās, kur apgrozās daudz sabiedrības, bet vietās, kur sabiedrība tikpat kā nemainās, atlīdzība netiktu maksāta.

Iespējams, ka varētu papildināt publiskā izpildījuma definīciju pēc analoģijas ar raidorganizāciju tiesībām, kas noteiktas Autortiesību likuma 53.panta pirmās daļas 1.punktā ("Raidorganizācijām attiecībā uz saviem raidījumiem ir izņēmuma tiesības publiskot raidījumus par maksu vai vietās, kuras sabiedrībai pieejamas par maksu, vai vietās, kuru īpašnieki vai valdītāji izmanto raidījumus apmeklētāju piesaistīšanai"), papildinot to ar šādu tekstu – "vietās, kuras sabiedrībai pieejamas par maksu, vai vietās, kurās īpašnieki vai valdītāji izmanto publisko izpildījumu apmeklētāju piesaistīšanai".

Tad no šīs publiskā izpildījuma definīcijas varētu tikt izslēgti, piemēram, slēgti biroji, kuros patstāvīgi atrodas vieni un tie paši cilvēki. Savukārt vietas, kuras pieejamas par maksu (atrakciju parki, izstādes, autobusi, taksometri un citas vietas, kurās var atrasties tikai par maksu), un vietās, kur mūziku dzird cilvēki, kas uz šo vietu nākuši veikt komerciāla rakstura darbības (kafejnīcas, veikali, viesnīcas un citas vietas, kurās cilvēki mainās), uzskatāmi par publisku vietu.

[1] Lieta C-306/05 Sociedad General de Autores y Editores de España (SGAE) pret Rafael Hoteles SA. 2006.gada 7.decembra spriedums. Oficiālais Vēstnesis, C 331, 30.12.2006.

[2] Konvencija Par literatūras un mākslas darbu aizsardzību.  Parakstīta Bernē 1886.gada 9.septembrī. Parakstīta Bernē 1886.gada 9.septembrī, revidēta Parīzē 1971.gada 24.jūlijā, papildināta 1979.gada 28.septembrī. Publicēta: Latvijas Vēstnesis, 21.02.2003, Nr.29.

[3] Latvijā spēkā ar  1995.gada 18.aprīļa ar MK rīkojumu Nr.197 Par Latvijas Republikas klātbūtnes atjaunošanu Bernes konvencijā "Par literatūras un mākslas darbu aizsardzību". Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 26.04.1995, Nr.64.

[4] Contracting Parties > Berne Convention (Total Contracting Parties: 165). Pieejams: http://www.wipo.int/treaties/en/. Aplūkots: 30.05.2012.

[5] Civillikuma 2112.pants: Noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Līgums, ar kuru piešķir vai apsola augļu nesējas lietas lietošanu augļu ievākšanai no tās, ir noma, bet ikviens cits lietošanas piešķīruma līgums – īre.

[6]  Latvijas Republikas Satversme. Pieņemta 1922.gada 15.februārī. Publicēts: LV, 01.07.1993, Nr.43, atjaunota ar 21.08.1991. likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu (pieņemts 21.08.1991. Ziņotājs, 24.10.1991, Nr.42) un 04.05.1990. deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu (Pieņemts 04.05.1990. Publicēts: Ziņotājs, 17.05.1990, Nr.20). 113.pants.

[7]  Latvijas Republikas Satversme, 110.pants.