Autortiesību likums viedokļu krustugunīs

Precizē publiskā izpildījuma jēdzienu

Sākotnēji Autortiesību likuma grozījumos tika piedāvāta publiskā izpildījuma definīcija, kas noteic, ka publiskais izpildījums ir darba vai cita ar šo likumu aizsargāta objekta priekšnesums, atskaņojums vai kā citādi tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību komerciālā nolūkā veikts izmantojums. Ar raidorganizāciju raidīto programmu starpniecību uztverta darba demonstrēšana vai atskaņošana tiešraidē nav publisks izpildījums.

Tātad svarīgi bija nošķirt, kad ar autortiesībām vai blakustiesībām aizsargāts darbs tiek izmantots komerciālos un kad nekomerciālos nolūkos.

Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Lielpēteris skaidro, ka darba grupa ir precizējusi publiskā izpildījuma definīciju, piedāvājot kritērijus, pēc kuriem noteikt, vai izpildījums ir publisks.

Lai turpmāk likuma izpratnē izpildījumu uzskatītu par publisku, tam jābūt apzināti vērstam uz noteiktu, no vairākām personām sastāvošu cilvēku auditoriju, kā arī klausītāju starpā vai attiecībā pret izpildījuma veicēju nedrīkst pastāvēt personiskas attiecības. Piemēram, ja mūzika tiek atskaņota ģimenes, draugu vai paziņu lokā, tostarp, ja paziņas ir darba kolēģi, tas nav atzīstams par publisku izpildījumu. 

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) pārstāve zvērināta advokāte Ineta Krodere norāda, ka LTRK piedāvā papildināt publiskā izpildījuma definīciju ar vēl diviem kritērijiem, kas izvērtētu, vai tiek gūts komerciāls labums no publiskā izpildījuma un vai autortiesību (vai blakustiesību) īpašniekam tiek nodarītas tiešas vai netiešas ekonomiski negatīvas sekas.

Piemēram, persona oficiāli nopērk DVD, uzliek ekrānu Vērmaņdārzā un apmēram 500 cilvēkiem bez maksas rāda filmu, negūstot komerciālu labumu. Tomēr šādā gadījumā autoriem ir radītas negatīvas sekas, jo tie, kas noskatījušies šo filmu par brīvu, vairs uz kino neies, tātad – biļetes nepirks.

I.Krodere uzsver, ka LTRK rosinātie kritēriji sasaucas ar Eiropas tiesvedības praksi divos zināmos gadījumos, kad tika lemts, ka par mūzikas atskaņošanu viesnīcas numuros ir jāmaksā, savukārt par mūzikas atskaņošana zobārsta kabineta uzgaidāmajā telpā nav jāmaksā.

Latvijas autoru biedrības "Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/ Latvijas Autoru apvienība" (AKKA/LAA) juridiskās nodaļas vadītājs Imants Belogrīvs norāda, ka KM izstrādātajai definīcijai neiebilst.

"Lai izpildījumu uzskatītu par publisku, tam jābūt apzināti vērstam uz noteiktu, no vairākām personām sastāvošu cilvēku auditoriju."

Biedrības "Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība" (LaIPA) izpilddirektore Ieva Platpere uzsver: LaIPA piekrīt, ka par mūziku nav jāmaksā autobusu un taksometru šoferiem, bet nepiekrīt, ka nav jāmaksā ražotnēm un tajos gadījumos, ja ir viens atskaņošanas avots un vairākas personas, kas šo mūziku var klausīties, arī biroju vidē.

I.Platpere uzskata, ka izvērtējot šo jautājumu, jāņem vērā divi aspekti: viens - labums, ko gūst mūzikas izmantotājs, otrs - zaudējumi, kurus cieš tiesību īpašnieki mūzikas masveida pieejamības rezultātā. Pētījumi apliecina, ka raidorganizāciju biežāk atskaņotās fonogrammas nebūt nav to skaitā, ko iegādājas patērētājs.

Kliedējot bažas, kas aizvadītajā vasarā radīja pat absurdas situācijas skolu izlaidumos, I.Platpere skaidro, ka izlaiduma svinīgajā daļā atskaņotā un priekšnesumos izmantotā mūzika nekad nav licencēta un tas nav jādara, taču, lai mūzika skanētu vakara ballē, organizācijai ir jāiegādājas licence.

LTRK pārstāve I.Krodere ētisku apsvērumu dēļ aicina iekļaut likuma grozījumos ierobežojumus, kas attiektos uz labdarības pasākumiem: ja labdarības pasākumā, kurā skan mūzika, netiek tirgotas biļetes par obligāti noteiktu samaksu, tad autoratlīdzību var nemaksāt.

Vienlīdzīgi, ekonomiski pamatoti tarifi un darbības caurskatāmība

KM izstrādātie priekšlikumi paredz stiprināt mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju (AKKA/LAA, LaIPA u.c.) uzraudzību un šīm organizācijām nosaka pienākumu ekonomiski pamatot tarifus par autordarbu izmantošanu.

Nosakot tarifus, būs jāņem vērā, kādu mantisku labumu no autordarba gūst tā izmantotājs, izmantošanas mērķi, apjoms un nozīmīgums, kā arī darba radīšanā vai izveidē ieguldītie finanšu līdzekļi un citi atlīdzības ekonomisko pamatotību raksturojoši lielumi.

AKKA/LAA pārstāvis I.Belogrīvs iebilst, ka ne vienmēr komerciālais mērķis un mantiskais labums būs konstatējams, taču arī šādos gadījumos autoriem ir tiesības saņemt atlīdzību par darbu izmantojumu.

Priekšlikumos grozījumiem Autortiesību likumā KM darba grupa ir iestrādājusi mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju pienākumu sniegt uzraugošajai institūcijai plaša apjoma informāciju par savu darbību, kā arī nodrošināt iespēju uzraugošās institūcijas pārstāvim piedalīties organizāciju biedru kopsapulcēs un valdes sēdēs.

I.Belogrīvs uzskata, ka atsevišķos gadījumos tiek radīts nepamatots administratīvais slogs un daļa no normām nav saskaņota arī ar Biedrību un nodibinājumu likumu.

Par tarifu vienlīdzību un darbības caurskatāmību iestājas Radio SWH grupas pārstāvis Jānis Šipkēvics, uzsverot, ka vienāda profila raidorganizācijām jāpiemēro vienāds autoratlīdzības tarifs, lai izslēgtu autortiesību organizācijām atsevišķas vienošanās iespēju ar kādu mediju, savukārt ienākumi jāaprēķina caurspīdīgi un godīgi, no tiem izslēdzot PVN, komisiju par reklāmām, mediju barterus jeb savstarpēju informatīvu sadarbību, kā arī ar mūzikas raidīšanu nesaistītus izdevumus.

J.Šipkēvics uzskata, ka AKKA/LAA un LaIPA vajadzētu padomāt par savu prestižu sabiedrības acīs, nodrošinot savas darbības caurskatāmību. Tad arī raidorganizācijas labprāt popularizētu šīs organizācijas kā autoru aizstāvjus, nevis varmācīgus naudas iekasētājus.

Raidorganizācijas iestājas par autoru iespēju slēgt individuālus līgumus

Biedrības "Latvijas Raidorganizāciju asociācija" izpilddirektore Gunta Līdaka norāda, ka būtu nepieciešams iekļaut grozījumos lielāku izvēles brīvību autoriem, paredzot iespēju tiem ar raidorganizācijām slēgt līgumus individuāli.

J.Šipkēvics skaidro, ka daudzi mākslinieki izpildītāji paši ir arī autori. Rodas situācijas, kad šie mākslinieki lūdz raidorganizāciju atbalstu dažādos projektos, piemēram, jauna albuma iznākšanā vai koncertu tūrēs. Viņi šādas informatīvas kampaņas nevarētu atļauties, ja raidorganizācija par to piemērotu reklāmas tarifus. Tādēļ risinājums būtu izvēlēties individuālās pārvaldības principu.

"Nosakot tarifus, būs jāņem vērā, kādu mantisku labumu no autordarba gūst tā izmantotājs."

LTRK padomes loceklis Normunds Bergs uzskata, ka nav problēmu katram autoram individuāli administrēt savas tiesības ar katru no raidorganizācijām. Savukārt I.Platpere norāda, ka individuālā licencēšana ir diezgan neapdomīgs raidorganizāciju piedāvājums, jo pie masveida darbu izmantošanas veikt visām pusēm ekonomiski izdevīgu administrēšanu ir neiespējami. Tāpat jāņem vērā, ka tiesību īpašnieki ir mūzikas radītāji, spēlētāji un bieži vien nenodarbojas ar tiesību jautājumiem, kas aizņem laiku.

LTRK pārstāve I.Krodere uzsver, ka ir gadījumi, kad likums paredz tikai kolektīvo administrēšanu, bet pārējos gadījumos autors arī šobrīd var slēgt individuālu līgumu. Taču problēma ir ne tik daudz likuma normās, cik līgumos, ko kolektīvā pārvaldījuma organizācija autoram uzspiež. Līgums faktiski atņem tiesības kādai raidorganizācijai atsevišķos gadījumos iedot atskaņot savus darbus bez atlīdzības, piemēram, lai reklamētu savu jauno albumu vai koncertu, taču tas, vai autori būs gatavi cīnīties par izdevīgākiem līguma nosacījumiem, paliek viņu pašu ziņā.

Kā vienoties, lai vilks paēdis un kaza dzīva?

Lai arī priekšlikumu izstrādes posmā darba grupā ir panākts kompromiss, nerimstošā domu apmaiņa liecina par to, ka pilnībā apmierināta nebūs neviena puse – tiesību īpašnieki par savu darbu izmantošanu vienmēr vēlēsies saņemt atlīdzību, kas arī ir saprotams, bet šo darbu izmantotāji vēlēsies maksāt pēc iespējas mazāk.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete secina, ka autortiesību jautājums ir sarežģīts, situācijas dažādas un katru paredzēt likumā nav iespējams, tāpēc daudzos gadījumos visu izšķirs tiesvedība, līdzīgi kā tas ir citās Eiropas valstīs.

Tuvākajā laikā KM darba grupai uzdots vēlreiz sēsties pie sarunu galda ar visu organizāciju pārstāvjiem, veidot sistematizētu pārskatu par to, kuriem KM priekšlikumiem organizācijas nepiekrīt un kāds ir alternatīvais priekšlikums, un sagatavot priekšlikumus grozījumiem atbilstoši Saeimas kārtības rullim.